Daugaviņš par panikas lēkmēm: Ņižņijnovgorodā dakteris brauca uz dzīvokli un sēdēja blakus, kamēr aizmigu
Kādreizējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš podkāstā “Hokeja anatomija ar Jēkabu Rēdlihu” pastāstījis par karjeras beigām valstsvienībā, cīņām ārpus hokeja laukuma, kā arī mentālām problēmām.
Pēc olimpiskajām spēlēm Daugaviņš vien 33 gadu vecumā pieņēma lēmumu pieliktu punktu gaitām izlasē. “Pirmā doma par beigšanu izlasē man rādās olimpiskajā kvalifikācijā. Nebiju labākajā formā, bet tāpat bija sajūta, ka mani piespiež spēlēt citu lomu, kurai neesmu pieradis. Vai gribu atgriezties tur, kur cīnījos 15 gadus, un tad man bez īpaša iemesla iedeva citu lomu? Tas pats olimpiādē – agrāk daudz un veiksmīgi spēlēju vairākumā, un tad man pēkšņi pasaka, ka nu tagad spēlēšu citā pozīcijā. Vai es tagad gribu atkal pierādīt, ka varu spēlēt pirmajā maiņā? Man drīz būs 34 gadi, kāpēc gribat mani ceturtajā maiņā? Es to varu izdarīt, bet dodiet to [jaunajiem] džekiem, kuri to tiešām grib. Un tad sapratu – no pirmās maiņas izdzina, no otrās izdzina, bet trešajā es īsti neesmu vajadzīgs. It kā esmu labā formā, bet saka, ka ir 33 gadi un jau esi vecs [lai spēlētu pirmajās divās maiņās]. Esmu pārliecināts, ka, lai iedot [noslidot] apli, uzvarēšu jebkuru,” pārliecināts uzbrucējs. “Gandarījumu no hokeja varu gūt, arī spēlējot trīs-četras minūtes, bet cik ilgi? Nav tā, ka tas atkarīgs no maiņas vai no spēles laika. Vienkārši esmu pieradis būt līderis, un mani izstumj ne par tēmu.”
“Kad biju izlases kapteinis, vienmēr gāju cīnīties arī ārpus laukuma. Paši ziniet, ka tagad Kirovs stāsta…vienmēr cīnījos par apdrošināšanu un citām lietām. Šajā jomā man piemērs bija Jānis Sprukts, kurš iepriekš daudz ko panāca džekiem, kuriem varbūt nebija drosmes par to cīnīties. Ik pa laikam tie ir sīkumi, par ko cīnies, mums jau nav megabudžeta, lai pirktu visu. Negāju jau, ka mums vajag visu kā NHL, sarunām jābūt konstruktīvām, kaut kur jāpiekāpjas, kaut kas jāpaprasa, galvenais, lai šo sarunu rezultātā abām pusēm kaut kas uzlabojas,” uzskata Daugaviņš.
Tāpat latvietis atklājis par karjeras posmu, kad viņš saskarās arī ar mentālām problēmām. “Tas bija pirmais gads Ņižņijnovgorodā. Sieva piedzemdēja meitu, es aizbraucu un līdz sezonas beigām ģimeni vairs neredzēju. Tas bija gads, kad KHL Zvaigžņu spēlē nokritu uz grīdas un padomāju, ka sirds ir apstājusies, tās bijušas panikas lēkmes. Beigās to bildi savilku kopā. Mocījos visu sezonu, nevarēju aizmigt. Bija pat tā, ka dakteris brauca uz mani dzīvokli un sēdēja blakus, kamēr es aizmigu. Sapratu, ka ar miegu zālēm es sezonu ilgi neizturēšu. Sekas joprojām ir jūtamas, līdz galam neesmu izārstējies.
Tas bija brīdis, kad dzīve izmainījusies, jo saproti, ka ir vairāk atbildības – tev ir jābūt labam tēvam, labam vīram, labam hokejistam. Saliec sev virsū smagu mugursomu “es esmu labākais” un beigās nemaz nevari to panest. Pēc tam aprunājos ar savu komandas biedru Aleksandru Frolovu, kurš ilgi spēlēja Losandželosas “Kings”. Viņš teica, ka viņam bijis tas pats – kā uzkāp uz ledus, sākas panika. Arī man bija tādi brīži – tev nekas netrīc, vienkārši galvā viss ir sačakarēts. Pēc sarunām ar Frolovu kļuva vieglāk, plus izgāju visas pārbaudes. Pakāpeniski viss sāka uzlaboties. Protams, tas viss vēl var atgriezties. Daudzi jaunieši baidās par to runāt, domā, ka viņi ir vienīgie. Beigās tas var ievilkties uz gadiem, par to ir jārunā un jāmeklē palīdzība. To piedzīvot ir briesmīgi, saku ka cilvēks, kuram bijuši kaulu lūzumi,” ar savu stāstu dalījās.
