Daugaviņš: Starpsezonā nebūšu baigi izvēlīgs, bet nejūtu, ka jābrauc uz Franciju vai Slovākiju

Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Kaspars Daugaviņš sarunā ar “William Hill” kanālu “Youtube” vietnē pastāstījis par līmeņa atšķirībām starp Šveices un Vācijas līgām, karjeras plāniem un savu labāko pasaules čempionātu.

“Šveices līmenis ir viens no TOP Eiropā. Nemāku teikt par Zviedriju, tā arī ir ļoti spēcīga, varētu būt pat spēcīgākā, jo visvairāk NHL veči tiek izaudzināti tur. Šveicē hokejs bija mega ātrs, tehnisks. Bernē mēs varbūt klibojām taktiski, bet spēlētāju ziņā līmenis augsts. Vācijā ātrumi ir vairāk vai mazāk tie paši, bet hokejs ir haotiskāks. Vācijas līgā 80% ir kanādieši, oficiāli atļauti desmit leģionāri, bet no desmit vāciešiem sešiem ir tikai pases un viņi vāciski nemaz nerunā. Tur tas hokejs atgādina AHL labākajos laikos. Bet ļoti haotiski, katrā spēlē nezini, uzvarēsi vai zaudēsi. Hokejs tur bāzēts uz individuālo meistarību, jo haosā grūti uzbūvēt sistēmu,” Vācijas līgas specifiku raksturo spēlētājs.

“Šogad bija rūgtums, jo ar mūsu komandu bija jābūt TOP8, es nemaz nerunāju par “play-in”, kas bija mērķis. Mums bija jācīnās ceturtdaļfinālā. Sezonas sākumā zaudējām septiņas spēles pēc kārtas, tad sekoja trenera maiņa un mūsu sniegums krasi uzlabojās. Bet mēs tāpat vienmēr dzināmies pakaļ tam desmitniekam. Tad diemžēl puse no komandas saslima ar kaut kādu vīrusu, bija tā, ka uz spēli ģērbās 12 pamatsastāva cilvēki, pieci juniori.. Grūti bija cīnīties, jo klubam nav baigas sistēmas apakšā, tie juniori nevarēja aizvietot trūkstošus spēlētājus. Tas mūs arī iegrieza – traumas, vīrusi, slimības, tāpēc mēs arī noslīdējām,” uzsver Daugaviņš.

“Opcija [par līguma pagarināšanu] bija gan viņiem, gan man. Varbūt esmu pat priecīgs, ka viņi atteicās, jo, cik saprotu, nākamsezon klubs nolēmis startēt ar ļoti jauno sastāvu. Ar desmit cilvēkiem līgumus nepagarināja, vēl kādi pieci, kuriem bija – no viņiem atteicās. Pa lielam tā būs U23 komanda. Redzējām, kas paliek, un skaidrs, ka klubs ies citu ceļu, un man tas ir izdevīgi, ka viņi atteicās,” pārliecināts hokejists.

“Priecāšos par jebkuru līgumu, jau pērn bija grūti kaut ko parakstīt. Nezinu, kādēļ man līdzi velkas tas stereotips, ka esmu “krievu” spēlētājs, laikam KHL pavadīto gadu dēļ, bet viņi [eiropieši] uzskata, ka krievi hokejā ir slinki. Visu laiku nākas pierādīt [ka tā nav]. Ceru, ka būs pāris opcijas, no kā izvēlēties. Bet laikam atkal būs jāgaida līdz beigām. Ja agrāk komandās bija 5-6 cilvēki virs 35, tad tagad es 34 gados biju vecākais spēlētājs komandā un noteikti nebūšu tas, kuru mēģinās izķert sākumā,” uzskata latvietis. “Es laikam nebūšu baigi izvēlīgs, galvenais, lai ir normāla līga. Nejūtu, ka jābrauc uz Franciju vai Slovākiju. Bet apzinos, ka TOP klubi nezvanīs, apzinos, ka Šveice laikam ir ciet. Vācijas līga ir foršs variants, būtu priecīgs, ja varētu ieķerties kādā spēcīgākā klubā.”

“Konkrēti [ar Vītoliņu] neko neapspriedām. Pats apzinos, ka man ir iekšā būt līderim, ka varu palīdzēt. Kvalifikācijā jutos, it kā mani spiež ārā no izlases, bet tā nebija. Vienkārši biju atbraucis pēc kovida. Treneri arī nav muļķi, viņi redz, kurš ir labākajā formā un kurš nē. Ceru, ka tagad ar savu formu varēšu parādīt, ka esmu gatavs līdera lomai gan laukumā, gan ārpus tā,” saka Daugaviņš.

“Labākais PČ? Grūti uzreiz pateikt. Man individuāli labākais PČ bija pie Beļavska. Zinu, ka viņam bija citi mīnusiņi, teiksim tā, komandā mums bija baigi daudz traumu, smējāmies, ka uz čempionātu braucām izdzīvot. Atmosfēra tiešām bija laba, viņš mācēja uzturēt garu. Bet tad divās maiņās mēģināja izvilkt komandu. Maiņai ar Dārziņu un Džeriņu spēle gāja no rokas, katrā spēlē metām golus. Pie katra trenera bija labi, arī pie Znaroka, viņš labi zināja šo paaudzi. Pie Boba bija daudz ko mācīties, uzreiz varēja saprast, kāpēc viņš ir pasaules klases treneris. Darba ētika, visi sīkumi, viss bija tik atstrādāts, ka tas tiešam palīdzēja,” Hārliju raksturo uzbrucējs.

“Katru reizi pietrūkst viens gols. Grūti cīnīties pret lielām komandām, viņām tā pārliecība ir citā līmenī,” skaisto zaudējumu fenomenu skaidro Daugaviņš. “Viņi divus periodus spēlē švaki, un tad trešajā periodā viņiem uzrodas, ka izvilks spēli. Joprojām ticam, ka būs spēle, kad mēs visus pārsteigsim. Kāpēc ne šogad?”