Desmit balles par mājasdarbu, Batņas faktors un zilās līnijas spēks – septiņi novērojumi par spēli Latvija – Čehija

Latvijas hokeja izlase pirmo uzvaru šī gada pasaules čempionātā izcīnījusi pret Čehiju, kura iepriekš nekad nebija uzvarēta. Varam tikai brīnīties, kā dažu dienu laika mainījusies komanda – no tās, kura bija bezspēcīga pret slovākiem, kurus daudzi uzskatīja par vājāku izlasi, par tādu, kura spēlē emocionāli un pārliecinoši.

Izskatās, ka treneriem beidzot izdevies aizklauvēties līdz spēlētājiem un nogādāt līdz viņiem informāciju, kas un kā jādara. Savukārt spēlētāji beidzot ieklausījušies un par treneru teikto atcerējušies arī saspringtākos brīžos, kad, pēc Laura Dārziņa vārdiem, vairāk ieslēdzas instinkti. Žēl gan, ka vēsturiskā uzvara nenotika izpārdotajā arēnā, jo tukšo vietu bija diezgan daudz.

Kad mājas darbs beidzot ir izpildīts

Pret Čehiju Latvija laukumā izgāja tiešām sagatavota. Un to varēja secināt ne tikai pēc tā, ka šoreiz netika zaudēti vārti pirmajā minūtē, bet arī pēc spēles zīmējuma kā tāda. Gluži kā Slovākijas komanda mačā pret Latviju, arī Harija Vītoliņa vadītā vienība pret čehiem samērā labi spēlēja pozicionāli. Hokejisti prāta izjaukt čehu uzbrukumus un arī pašiem sanāca aizķerties aiz ripas uzbrukuma zonā, mājiniekiem nebija visu laiku jāskrien pakaļ viesu hokejistiem.

Ja pret Kanādu un Slovākiju jau pēc pirmā perioda bija tāda nolemtības sajūtas, tad pēc pirmā perioda pret Čehiju to nomainīja cerības sajūta. Jā, komanda bija iedzinējos, bet šī bija nevis situācija “labi, ka ielaida tikai vienu”, bet “pašiem vajadzētu labāk izmantot savas” iespējas. Skaidrs, ka šad tad iztikt bez caurumiem aizsardzībā tāpat neizdevās, bet aizvadīt vienā līmenī visas 60 minūtes vismaz pagaidām neizdodas pat mūsu grupas grandiem.

Kad zilā līnija beidzot kļūst par spēka vietu

Pēc iepriekšējās spēles skarbi kritizēju komandu par nespēju normāli uzmest no zilās līnijas – vai nu lai metiens ir spēcīgs un vārtsargam neķerams, vai arī tā, lai kāds no partneriem šo metienu izmanto kā piespēli un pāradresē ripu vārtos. To sarunā ar “sportazinas.com” akcentēja viens no izlases treneriem Lauris Dārziņš. “Cenšamies akcentēt, lai pārējie četri spēlētāji bez ripas dodas pie vārtiem, un tad spēlētājs ar ripu jutīs, ka, izdarot metienu, epizode būs vēl bīstamāka,” teica kādreizējais valstsvienības uzbrucējs.

Pirmajā periodā vienīgais precīzs metiens no zilās līnijas piederēja.. vai atceraties, kam? Rihardam Bukartam, kurš otrajā periodā no tā paša punkta jau guva vārtus. Ja no tālās distances nemet aizsargi, tad palīgā nāk uzbrucēji. Tas, savukārt, iedvesmoja Oskaru Cibuļski, kurš trešajā trešdaļā kļuva par pirmo vārtus guvušo aizsargu Latvijas komandā šajā pasaules čempionātā.

Toms Andersons, Oskars Cibuļskis un Ronalds Ķēniņš | Foto: Guntis Lazdāns / LHF

Batņas faktors

Vienā brīdī Oskars Batņa izskatījās pēc kārtējā Rīgas “Dinamo” sačakarētā spēlētāja – vairākas sezonas ceturtajā maiņā, kuras kāds cits skarbi nosauktu par zaudēto laiku, tad došanās uz kādu no krietni zemākā līmeņa līgām, šajā gadījumā – uz Franciju. Šeit tam stāstam bija arī jābeidzas, taču pašam Oskaram bija citas domas, un ar savu sniegumu viņš izpelnījās uzmanību no Somijas čempionāta komandas “Jukurit”, kura ar latvieti joprojām rēķinās un viņu novērtē.

Zinu, ka daži kolēģi mēdz pasmieties par Batņas spēles stilu, citi par viņu fano, bet šeit gribētu pateikt vienu. Oskara piemērs rāda, ka hokejs ir ne tikai kombinācijas, izspēles līdz tukšiem vārtiem un pārējie skaistumi. Hokejs ir arī cīņasspars, grūstīšanās un citas fiziski sāpīgas lietas. Tas, ka Batņa guva uzvaras vārtus pret Čehiju, tas, ka viņš iemeta vienu golu pirms diviem gadiem uzvarētajā spēlē pret Kanādu – tā nav sakritība, bet atalgojums par to darbu, kas mums varbūt nav īsti redzams.

Varbūt mēs visi kaut ko nesaprotam no hokeja?

Pieļauju, ka tuvākajā laikā par jaunu mēmi kļūs Guntara Pastes vārdi vakardienas spēles overtaima laikā. “Es laikam kaut ko nesaprotu no hokeja,” teica aģents, kad formātā trīs pret trīs laukumā parādījās Batņa kopā ar Mārtiņu Dzierkalu un Jāni Jaku. Teikšu godīgi, es arī par to biju nedaudz pārsteigts, bet šeit treneri nolēma spēli uzticēt tiem, kuriem tā gāja labāk nekā līderiem. Par to komanda arī tika atalgota – vārtus varēja gūt jau Jānis Jaks, tomēr ar viņa metienu vārtsargs tika galā.

Līdzjutējiem, un brīžiem arī žurnālistiem raksturīga stereotipu un birku lietošana – šis nevar trāpīt tukšos vārtos, šis ir cīnītājs pie bortiem un vārtu priekšā viņam nav, ko darīt. Kārtējais atgādinājums par to, ka ne visu var izmērīt skaitļos. Veiksmīgais risinājums ne vienmēr ir tas acīmredzamākais.

“Varbūt es kaut ko nesaprotu no hokeja” pic.twitter.com/sKjZKcVK5Y

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) May 16, 2023

Kā atrast bilanci starp disciplīnu un uzvarām?

Vakar jau no pirmajām minūtēm varēja pamanīt, ka Latvija negrasās spēlēt no aizsardzības. Komanda izmantoja katru iespēju doties uzbrukumā, bet šāda spēle likumsakarīgi noved pie tā, ka aizsardzībā rodas caurumi, kas, savukārt, piespiež hokejistus pārkāpt noteikumus. Pretiniekiem tā ir kārtējā iespēja gūt vārtus un sodīt Latviju. Vakar komanda trīs reizes spēlēja mazākumā, par laimi, nevienu no vairākumiem Čehija neizmantoja.

Un šeit uzreiz rodas kārdinājums vienmēr spēlēt tā, kā vakar – ar lielāku akcentu uz uzbrukumu un domām par to, ka mazākumu, ja kas, izturēsim. It īpaši, ja atceramies iepriekšējos divus mačos, kad mazākumā daudz nebija jāspēlē, bet tika piedzīvoti divi zaudējumi. Te gan jāatgādina, ka ne jau velti treneri visu laiku uzsver uzmanību uz spēles disciplīnu. Tas, ka čehi nerealizēja vairākumu, nenozīmē, ka to nespēs izdarīt šveicieši vai pat slovēņi. Tāpēc treneriem priekšā tiešām grūts uzdevums – atrast pareizo bilanci starp uzbrukumu un disciplīnu.

Vai tiešām līderiem jāspēlē arī mazākumā?

Joprojām turpinām gaidīt labāku sniegumu no līderu trio Rūdolfs Balcers, Rodrigo Ābols un Kaspars Daugaviņš, kuriem pagaidām uz trijiem ir viens vārtu guvums. Jā, viņi šajā sastāvā nespēlē kopš turnīra sākuma, jo pret Kanādu Balcera vietā bija Andersons, savukārt pats Rūdolfs bija vienā maiņā ar Ķēniņu un Ločmeli, kuru vēlāk nomainīja Deniss Smirnovs. Pārbaudes spēlēs dominējošais Daugaviņš pasaules čempionātā ir bez punktiem un ar -1, Ābolam ir viens gols un -2, bet Balceram ir viena piespēle un -2.

Ko es līdz galam nevaru saprast, ir līderu sūtīšana laukumā, kad jāspēlē mazākumā. Ābols un Daugaviņš šajās spēles situācijās laukumā parādās ar apskaužamu regularitāti, kaut gan sastāvā ir daudzi citi vīri, kuri vairāk atbilst šai lomai. Rezultātā tas pats Daugaviņš trešajā periodā jau izskatās noguris un pat nespēj ievilkt ripu uzbrukuma zonā.

Ir metieni, ir uzvara

Vai to varam uzskatīt par sakritību, ka Latvijas izlases pirmā uzvara nāca tajā spēlē, kurā mājiniekiem ir pārsvars metienos? Noteikti nē, jo par to tiek runāts jau vairākas dienas (šajā čempionāta), bet kontekstā ar Latvijas hokeju kopumā – jau vairākus gadus. Ir pat tāds teiciens, ka labākā aizsardzība ir metiens pa vārtiem, ko vakar Latvijas izlasei arī izdevies nodemonstrēt. Un beidzot mantru par to, ka izšķirošajā brīdī jāmet, nevis jāpiespēlē, izdevies arī realizēt.

Būsim godīgi – tādi metieni, kāds vakar ielidoja Bukartam, patiesībā ielido diezgan bieži. Tie ir neērtā augstumā vārtsargam, un ja vēl neredz to jau pašā sākumā, tad par 99% aiz vārtiem iedegsies sarkanā lampa. Taču ir labāk, kad izdari metienus no visām pozīcijām, un pēkšņi spēle vairs nav tik bezcerīga, vai nē? “Tu taču pats raksti, ka aizsargi pat nespēj uzmest no zilās līnijas,” varētu atbildēt man kāds no lasītājiem. Bet es jau kritizēju ne par to, ka viņi met, bet par to, ka tie metieni ir neprecīzi. Kā rāda Cibuļska piemērs, tad ir vīri, kuri var uzmest arī precīzi. Pārējiem varbūt ir vērts paņemt dažas privātstundas no Oskara.