Eduards Tralmaks: Koledžas hokejs ir mazais NHL
Foto: LHF
Sportazinas.com uz sarunu aicināja vienu no trim Latvijas izlases treniņnometnē esošajiem koledžas hokejistiem, kuram nākas bastot stundas, lai izcīnītu vietu valstsvienības sastāvā. 20 gadus vecais uzbrucējs Eduards Tralmaks pagājušajā sezonā kļuva par USHL čempionu un izslēgšanas spēļu MVP, šogad ar savu fantastisko vārtu guvumu koledžā viņš pārsteidza daudzus, arī pats sevi.
Izlases treniņnometnes pirmās nedēļas fiziskajos testos, tieši Tralmaks bija līderis gandrīz visos vingrinājumos. Atspoles skrējienu veicot 1,1 sekundē, pie stieņa pievilkās 20 reizes [visvairāk Paulam Svaram – 23] un lēcienu no vietas uzbrucējs veica visaugstāk.
Tralmaks atzīst, ka dzīve līdz šīm gājusi kā pa kalniem. Pēdējos piecus gadus dzīvojis Ziemeļamerikas hokeja virtuvē, jaunais uzbrucējs ir noskaņots kaujinieciski, lai iemantotu Hārtlija uzticību un cīnītos par vietu izlases sastāvā gaidāmajam pasaules čempionātam.
-Kad tu pēdējo reizi biji Latvijā?
-Jūlija beigās es aizbraucu prom, jo man bija kursi, kuri jāizņem pirms skolas sākšanās, lai mācības nebūtu šķērslis hokejam. Tur strādā kredītu sistēma, lai pabeigtu gadu jābūt 30 kredītpunktiem. Viens kurss ir trīs kredīti, vasarā es izņēmu divus kursus, lai pirmajā un otrajā semestrī nebūtu tik daudz jāņem. Tagad es ņēmu četras lekcijas pirmajā semestrī un četras otrajā, ja vasarā nebūtu mācījies, tad katrā semestrī būtu jāņem pieci kursi.
-Tas iespējams būtu šķērslis, lai tagad brīvi atbrauktu uz mājām?
-Varbūt, jo tagad man grafiks ir salīdzinoši viegls, viena online lekcija, kuru es varu mierīgi pabeigt un trīs lekcijas par kurām man vairāk vai mazāk jāuztraucas. Parunāju ar profesoriem un viņi man deva iespēju, ka varu maija beigās aizbraukt un nolikt kādus eksāmenus, ja es tieku uz pasaules čempionātu. Ja nē, tad došos atpakaļ uzreiz, kad varētu atskaitīt.
-Kurš tev paziņoja, ka esi gaidīts izlasē?
-Tuvojoties izlasei, Edgars Buncis [sporta direktors] uzrakstīja, ka izlase grib mani redzēt un, vai man būtu iespēja sakārtot mācības, kas ir vislielākā problēma koledžu sportā. Parunāju ar mācību padomdevēju, kas palīdz, ja tev neiet mācībās vai gribas citas lekcijas, viņš teica, lai parunāju ar profesoriem. Aizgāju parunāt ar mācībspēkiem un viņi teica, ka ir tāda iespēja un mani atbalstīs šajā situācijā, ja es labi mācīšos neklātienē. Pēc sezonas Edgars uzrakstīja, ka bija laba sezona un jautāja vai esmu gatavs doties uz Latviju. Nākamajā nedēļā pēc sezonas beigām man bija brīvlaiks, tad es teicu, lai pēc iespējas ātrāk man nopērk biļetes un varu atbraukt, aklimatizēties un redzēt savu ģimeni.
-Kā skola uzņem, ka viņu studenti dodas uz nacionālo izlasi?
-Hokeja bāze uzņem labi, jo viņiem daudz sportisti ir devušies uz izlasēm. Mācību ziņā, viss ir atkarīgs no profesoru atbalsta, vai viņi tev dod iespēju nokārtot visas mācības neklātienē un mēģināt palīdzēt. Man ir paveicies, jo mani profesori bija ar mieru palīdzēt, bet citi profesori var neļaut. Tas ir atkarīgs, kura kursa students tu esi, pirmajā kursā ir nedaudz vieglāk nekā kādam, kurš ir otrajā vai trešajā kursā, kā Jaks un Čukste. Daudz kas ir atkarīgs no skolas, cik prestiža viņa ir, jo augstākas klases, jo mazāka iespēja, ka palaidīs. Visas mazās lietiņas sakrājas, manā gadījumā ir paveicies.
-Kādu studiju virzienu tu esi izvēlējies?
-Tagad es mācos biznesa zinības, iespējams, ka nākamgad pamainīšu virzienu. Amerikā labi ir tas, ka pirmajos divos gados iedod pamazām no visa, lai izjūti, ko vairāk gribi. Es sapratu, ka gribu kaut ko citu pamācīties, neesmu simtprocentīgi pārliecināts, bet varbūt ņemšu IT [Informāciju Tehnoloģijas].
-Pirmie divi treniņi aiz muguras, šodien [20.03] uz ledus bija arī Bobs Hārtlijs. Ar kādām sajūtām ienāci pieaugušo izlases ģērbtuvē?
-Gandrīz visi ir pazīstami, vienīgi pāris jaunieši, kurus nekad neesmu redzējis. Puslīdz ar visiem esmu trenējies, spēlējis ar vai pret viņiem, tāpēc atmosfēra ir ļoti laba. Man labāk patīk tāda draudzīga atmosfēra nekā ieiet izlasē, kur visi čaļi ir vecāki un nepazīst mani. Domāju, ka šī nedēļa ir sākuma posms kaut kam lielam. Sanāca arī pajokoties ar Hārtliju, mēģinu uzturēt kontaktu, lai viņš mani iepazīst labāk. Hārtlijs ir no Monreālas un Meinas Universitāte ir netālu no Kanādas, viņš zina, kur es studēju un varbūt pazīst arī manus trenerus. Es devu par sevi zināt, tāpēc tagad jāsāk parādīt savas spējas hokeja jomā.
-Viņš arī iedeva aptaujas lapu, lai tevi labāk iepazītu?
-Ir aptaujas lapa ar jautājumiem par stiprajām un vājajām pusēm, vairāk tādi mentāli jautājumi, kuros viņš tevi var iepazīt labāk kā spēlētāju – vai tu vari spēlēt mazākumā, vairākumā, kā tu spēlē savā labākajā formā. Nākamajā nedēļā būs pavisam cits sastāvs, jo iekšā nāks veterāni un pārējie izlases čaļi. Treneris grib uzzināt, katra cilvēka mentālo pusi un ko viņš var darīt izlases labā.
-Cik ilga pauze tev sanāca pēc sezonas beigām?
-Aizpagājušajā nedēļā man beidzās sezonas, tad pagājušajā ceturtdienā izlidoju. Nedēļu sanāca neslidot, to varēja uzreiz just. Būtu slidojis skolā, bet man biļetes bija no Bostonas, kas ir četru stundu braucienā no skolas. Vajadzēja braukt uz Bostonu, tur man aizkavējās lidojumi, bija jāizlido trešdien, bet izlidoju ceturtdien. Var just, ka esmu nedaudz ierūsējis, bet ar katru dienu ir labāk.
-Ziemeļamerikā esi pavadījis jau piecus gadus. Kā vērtē paveikto līdz koledžas hokejam?
-Vienmēr ir gājis kā pa kalniem, pirmajā gadā bija angļu valodas problēmas, nebija draugu, bet viss sakārtojās ļoti ātri. Pēc pirmā gada es īsti vēl nezināju, vai gribu būt ASV un palikt tur uz visu dzīvi. Otrajā un trešajā gadā es sapratu, ka tā ir mana zeme, jo es aizbraucu, kad man bija 16 gadi. Tīņa gadus nodzīvoju ASV, tas varbūt man arī iepatikās, ja varu dzīvot tur, tad gribētu palikt. Visas sezonas hokeja ziņā pagāja labi, jo esmu pašlaik šeit, man ir paveicies ar visām ģimenēm pie kurām dzīvoju un treneriem. Pagaidām viss ir augstā līmenī, ceru, ka tur dzīvošu vēl ilgi.
Tralmaks debijas sezonā koledžas hokejā bija viens no komandas līderiem ar 25 gūtiem punktiem.
Foto: University of Maine Athletics
-Pagaidām, mērķi līdz koledžas hokeja ir sasniegti?
-Vairāk vai mazāk uz katru sezonu es uzstādu sev mērķi. Pirms es aizbraucu uz USHL, trešajā sezonā mans mērķis bija koledžas hokejs. Tagad esmu to sasniedzis un eju augstāk, pielieku punktus, kurus gribu realizēt. Kādreiz likās, ka NHL ir ļoti tālu un gandrīz neiespējami viņu sasniegt, bet spēlējot ASV un runājot ar dažādiem koledžas komandu pārstāvjiem, ja es turpināšu strādāt veiksme būs manā pusē, tad varētu aizķerties ar AHL līgumu. Gribu palikt ASV un turēšos tur, cik ilgi vien varēšu, ja nevajadzēs meklēt darbu Eiropā.
-Pagājusī sezona USHL tev bija spilgta un līmenis krietni augstāks kā sezonās iepriekš. Sezonas sākums nebija viegls un punktu raža nevācās sekmīgi.
-Uz šo var attiecināt teicienu viss kas notiek, notiek uz labu. Sezonas sākumā es salauzu potīti, tas man neļāva atiet atpakaļ un parādīt savu labāko spēli. Sezonas pirmā puse bija traka, gan mentāli, gan fiziski bija liela lejupslīde. Likās, ka mani tūlīt izgriezīs no komandas, tas bija smags laiks. Pirmajās 20 spēlēs man bija divi punkti, tad nāca iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi U20 čempionātā. Pirms turnīra es iemetu divus golus USHL, tad treneris teica: “Tev ir aizgājis, turpini tādā garā.” Es aizbraucu uz čempionātu, kad sāku spēlēt pret sava vecuma zvaigznēm no Kanādas, Krievijas un ASV, sapratu, ka varu spēlēt ļoti augstā līmenī. Ar tādu pārliecību es atbraucu atpakaļ uz USHL, uzreiz pēc čempionāta man bija lielā punktu sērija, kur 14 spēlēs dabūju 22 punktus. Sezonas sākumā es nespēlēju potītes traumas dēļ, bet man bija papildus elpa uz izslēgšanas spēlēm. Daži varbūt bija pārāk noguruši, bet man bija stimuls un sniegums augstākajā līmenī. Sākumā es nerādīju labāko sniegumu, tad sapratu, ka nepieciešams kaut ko ziedot, lai sasniegtu panākumus.
-Vienam pašam uzmundrināt sevi pēc neveiksmīga sezonas sākuma nebūt nav viegli, ja tas vēl jādara tālu prom no mājām. Draugu un citu atbalsts noteikti bija, kā tiki pāri šim posmam?
-Mums bija ciešs trenera kolektīvs, bet galvenais treneris pašā sākumā nebija tik draudzīgs. Arī no čaļiem varēja just spiedienu, jo komandā biju palicis ar traumu un citi spēlētāji jau bija atskaitīti. Es vēl nebiju iemantojis respektu, jo nespēlēju – nevarēju slidot, bet biju apkārt komandai. Otrais treneris man ļoti palīdzēja, jo es zināju vienu treneri, kurš bija Čikāgas “Steel” skauts, viņš labi pazina komandas otro treneri, tāpēc mums izveidojās ļoti laba saikne. Otrais treneris teica: “Viss kārtībā, mēs zinām, ka tu esi talantīgs, bet vēl neesi to parādījis.” Treneri man ticēja pat tad, kad man nebija punkti un redzēja, ko tādu, ko citi nebūtu pamanījuši. Viņi noturēja mani, kad biju sliktākajā formā, pēc tam parādīju labāko sniegumu un izcīnījām kausu. Liels paldies viņiem [Čikāgas komandai], ka viņi man ticēja un deva iespēju. Esmu dzirdējis, ka citās USHL komandās tevi izmet ārā un karjera var beigties. Ja es būtu izlidojis no komandas, tad mana hokeja karjera būtu pagriezusies par 180 grādiem.
-Treneri tev patiešām ticēja, tomēr tu biji leģionārs. Tu aizpildīji importa vietu?
-Iebraucēji var dabūt neimporta licenci, ja viņi ir spēlējuši trīs gadus Ziemeļamerikā, bet tev tā ir jāpieprasa. Parasti ir noteikts, ka tev jāspēlē U14, U16 un U18 Midget līgās, bet es nospēlēju tikai U16, U18 un vienu gadu junioros. Jābūt pozitīvām atsauksmēm par tevi no treneriem, pašam jābūt laipnam un jālūdz neimporta licence. Ļoti liels ieguvums bija, ka mani nodraftēja USHL [ar 39. numuru – aut.]. Tāpēc komanda ar mani rēķinājās, ja es būtu imports, tad būtu pavisam citādāk.
-U20 čempionāts sezonas turpinājumam deva papildus dzinuli, bet rezultāts ar izlasi nebija labs – izlidojāt no elites. Tev pašam bija labs sniegums, pret Slovākijas izlasi skaisti nomānīji aizsargu, pietrūka tikai iemest.
Eduards Tralmaks gets creative and nearly scores a sensational goal! @CanadianTire #BigPlay #WorldJuniors https://t.co/JLvAqi0ZFz pic.twitter.com/VyboOA2AgF
— TSN (@TSN_Sports) December 31, 2016
-Man liekas, ka mēs nospēlējām nedaudz labāk kā rādīja rezultāts. Vairāk es domāju par pozitīvajām emocijām, kuras saņēmu, spēlējot tādā arēnā [Toronto “Maple Leafs” mājas halle – aut.], kā arī pārstāvot izlasi ar čaļiem, kuriem esi uzaudzis. Tās pozitīvās emocijas man deva papildus soli, protams, mēs zaudējām, bet uzskatu, ka nospēlējām diezgan labi. Puslīdz visi zināja, ka mēs nevaram spēlēt labi pret top trim komandām. Viss, kas mums bija jāizdara, vajadzēja uzvarēt Slovākiju, tajā spēlē viņiem iekrita gols, kuram nevajadzēja būt. Ja mēs būtu uzvarējuši slovākus, tad spēlētu ceturtdaļfinālā un tas būtu pavisam cits stāsts. Pozitīvās emocijas arī par to, ka spēlējot pret ASV, bija ļoti daudz cilvēku. Amerika ir pusstundas braucienā no Toronto, bet visi tribīnēs atbalstīja Latviju. Mēs atbraucām kā underdogs, tas bija vislielākais atbalsts un deva mums pozitīvu stimulu. Mums pietrūka veiksme, jo pret slovākiem mums bija labi momenti. Mūsu līderiem bija traumas, visiem bija kaut kādas mazās kaites, tāpēc nevarēja spēlēt uz simts procentiem. Domāju, ka bijām galvas tiesu pārāki par slovākiem, ielaidām vienu golu komunikācijas problēmu dēļ. Visi jau saka, ka veiksme pietrūkst, bet tā ir arī jānopelna.
https://youtu.be/AvExxrEKklk?t=1m11s
-Atgriežoties komandā, ko treneri vai komandas biedri sacīja par sniegumu?
-Spēles rādīja nacionālajā televīzijā gan ASV, gan Kanādā. Pēc katras spēles otrais treneris kaut ko uzrakstīja un teica, ko labāk darīt. Viss ko viņi man teica bija pozitīvās lietas, nekritizēja, tikai uzmundrināja. Pret somiem man bija mainījusies loma, jo spēlēju centrā, ko sen nebiju darījis. Vairāk izlīdzināja visas maiņas, lai būtu vienlīdz spēcīgas.
-Pirms čempionāta savā komandā tu nebiji pirmo divu maiņu spēlētājs, bet atgriežoties, tevi paaugstināja?
-Pirms tam es biju ceturtās maiņas un pat 13. spēlētājs. Ja godīgi, tad bieži nebiju tas pēdējais rezerves hokejists par ko brīnos, jo nespēlēju tik labi, lai būtu ceturtajā maiņā. Pēc tam, kad atgriezos, tad mani lēnām sāka vilkt uz augšu. Pirmajā spēlē biju trešajā virknējumā, labi nospēlēju, pēc piecām spēlēm es jau biju pirmajā maiņā, tajā brīdī varbūt pat nebiju līderis, bet spēlēju augšā. Spēlējot pirmajās maiņās, treneri redzēja, ka man pārliecība ir atgriezusies. Lēnām no ceturtās maiņas spēlētāja es izaugu līdz vienam no rezultatīvākajam hokejistam komandā.
-Visā sezonas garumā ar “Steels” komandu bijāt viena no līdervienībām. Bija ticība un pārliecība, ka iegūsiet kausu?
-Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka esam labākā komanda līgā – uzvarējām jebkuru komandu, kas nāca pretī. Pārliecība mūs veda uz priekšu, zinājām, ka esam uzvarējuši visas komandas ar lielu vārtu starpību. Ja visas četras maiņas parāda savu labāko sniegumu, tad varam sagraut pretiniekus. Visi ticēja viens otram, kā treneris teica, tad mēs bijām kā every single piece of the puzzle [katrs puzles kauliņš – tulk.], tā puzle prefekti salikās kopā. Runājot par finālu, tad mūsu pretinieki Sjūsitijas “Musketeers” gandrīz no visām līgas komandām bija sev iemainījusi labākos spēlētājus, jo viņi ļoti gribēja izcīnīt kausu. Mūs tas neietekmēja un atšķirībā no viņiem, komandas kodolu saglabājām, bet mums katrs puzles kauliņš darīja savu darbu tikai tādēļ mēs uzvarējām. Gandrīz tāpat kā Soču Olimpiskajās spēlēs Krievija pret ASV, krieviem bija Ovečkins, Kovaļčuks, Dacjuks un visas pārējās superzvaigznes. Protams, arī amerikāņiem visi bija NHL spēlētāji, bet ne salīdzināmi ar Ovečkinu vai citām zvaigznēm. ASV uzvarēja bullīšos, tas ir viens no stāstiem, ka jādarbojas kā komandai. Trīs no “Musketeers” komandas parakstīja profesionālos līgumus, kas ir Tolvanens [Nešvilas “Predators” – jaunais somu talants – aut.], Matīss Kivlenieks [Kolumbusas “Blue Jackets”] un Kristians Pospisils [Toronto “Maple Leafs” fārmklubs]. No mūsu komandas neviens neparakstīja līgumus, bet ir tuvu parakstīšanai. Visas četras viņiem bija līderu maiņas, katrs spēlētājs bija kaut ko sasniedzis. Mums ceturtās maiņas spēlētājs finālspēles piektajā mačā iemeta uzvaras vārtus. Cilvēks, kurš iemeta, nebija dabūjis nevienu punktu izslēgšanas spēlēs, bet viņš iemeta vissvarīgākajā brīdī. Tas parādīja, ka jebkurš var būt komandas atslēga.
-Cik vārtus iemeti Matīsam?
-Vienu iemetu pirmajā spēlē, bet tas bija otram vārtsargam, jo Matīsu nomainīja. Vieni bija tukšos vārtos, bet finālā vienu Matīsam. Treneris mums rādīja viņa vājās vietas, bet uz laukuma nevarēja tās izmantot. Protams, nav tā, ka es zinu vājās vietas un metīšu tikai tur, jābūt arī sakritībai. Matīss ir tik labs vārtsargs, ka no tālas vai tuvas distances viņš paņems jebkuru metienu. Pirmajā spēlē mēs viņus uzvarējām ar 6:1, Matīss bija vārtos pirmajos četros golos. Tie nebija tādi vārti, ka pateiktu: tā ir viņa vājā vieta. Vārtu guvumus mēs labi izspēlējām. Tā nav vārtsargu vājā vieta, ja komanda nespēlē tik labi un aizsardzība ir švakāka.
-Komanda ieguva ne tikai kausu, bet tevi arī atzina par izslēgšanas spēļu vērtīgāko spēlētāju. Tas bija pārsteigums?
-Ja godīgi, tad biju pārsteigts. Manā maiņā centrā spēlēja Džeks Badini, viņu nodraftēja diezgan augustu trešajā raundā [2017. gada 91. NHL drafta numurs], viņš bija viena no atslēgām uz maniem panākumiem. Viņš ir visātrākais cilvēks, kuru es pazīstu, kurš palīdzēja komandai jebkurā pozīcijā. Pēc punktiem un varbūt arī spēles viņš bija labāks, spēlēja gan mazākumā, gan vairākumā. Es biju pārliecināts, ka viņš iegūs MVP, bet man šķiet, ka dabūju MVP, jo uzstādīju rekordu ar desmit gūtiem vārtiem izslēgšanas spēlēs. Ja man būtu kādam jāatdod balva, tad es to piešķirtu viņam.
-Pēc sezonas daļa komandas aizgāja studēt uz Minesotas štata universitāti, savukārt tu aizgāji uz Meinu. Viņi pirms tam jau bija uzrunājusi tevi?
-Meina mani uzrunāja, kad es spēlēju EHL. Pēc tam mēs mutiski vienojāmies, protams, mūsdienas tā verbālā vienošanās neko nenozīmē. Tas vairāk darbojas kā vīrs un vārds, jo līgumu viņi var dot tikai vienu gadu pirms spēlēšanas. Sākumā biju iedomājies, ka nospēlēšu labāk un varēšu vienoties ar citu skolu, bet tagad atskatoties, nezinu kāpēc tā domāju. Viss, kas noticis ar mani Meinā ir lielākā pozitīvisma deva. Varu pateikties viņiem par to, kas bija un tikai sekos. Brīdī, kad man USHL sāka neiet, es domāju, ka nu būs ziepes, tajā brīdī Meina man iedeva līgumu. Es sapratu, ka man jāparaksta, ja es to neizdarīšu, tad viņi var pateikt nē. Līgumu parakstīju tieši pirms pasaules čempionāta, pēc tam sezona aizgāja. Protams, esmu sapņojis par lielākām skolām, bet Meina ir laba skola. Profesori ir ļoti saprotoši un hokejs labā līmenī, tur tas ir lielākais sporta veids visā štatā. Savā ziņā, tu esi maza slavenība, jo visi seko hokejam. Mūsu halle varbūt ir nedaudz auksta un veca, bet viņa ir uzbūvēta tieši priekš koledžas hokeja. Visi cilvēki manu koledžas pieredzi rada tikai labāku.
-Tev bija piedāvājumi arī no citām koledžām?
-EHL un USHL līmenis ir ļoti atšķirīgs, tāpēc daudzas skolas man neticēja. Skolas, kuras man izteica piedāvājumus bija Meina, Bermonta un Klārksona, kur tagad spēlē Haralds Egle. Es uzreiz izvēlējos Meinu. Kad man aizgāja spēlē USHL un jau biju parakstījis līgumu ar Meinu, tad citas skolas nelegāli caur manu aģentu teica, ka viņas grib mani dabūt. Tajā brīdī es jau biju vienojies ar Meinu, tāpēc nebija domas spert soli atpakaļ.
-Salīdzinoši ar citām ASV koledžām, cik liels ir Meinas Universitātes komplekss?
-Meinā ir 12 tūkstoši studentu, tas nebūt nav tik liels skaitlis priekš ASV. Salīdzinājumā ar lielajām skolām, piemēram, Mičiganu, kur ir 50 tūkstoši studenti vai arī Arizonas Štata universitātē, kur mācās Filips Buncis un Gvido Jansons, arī aptuveni 60 tūkstoši. Meinas štats ir divu Latvijas teritoriju izmērā, varbūt nav tik apdzīvota, jo tur vairāk ir dabas skati. Mūsu skola atrodas divu stundu braucienā no lielākās pilsētas Portlendas. Tu brauc pa nekurieni un iebrauc mazā pilsētiņā Orono, kur ir pavisam cita pasaule – pati skola, kopmītnes, tālāk ir visādas mājas, kur dzīvo studenti. Man Meina patīk, jo viņa ir nostāk no civilizācijas, tajā pašā brīdī tu iebrauc pilsētā, kurā ir tikai studenti. Tā pilsēta pēc Latvijas mērogiem varētu būt Saldus izmērā.
-Priekš latvieša labāk mazāku teritoriju, lai nebūtu kur apjukt.
-Man tieši tas patīk, bet citi var domāt savādāk. Tur ir strikti noteikts – mācības un hokejs, varbūt vēl kaut kas cits. Bostonā ir daudz vietas, kur tu vari pazust, tās pašas izklaides iespējas. Meinā tu saproti, ko tev vajag darīt dotajā brīdī.
-Noraksturo parasta Meinas studenta ikdienu, kurš spēlē hokeju.
-Skola man ir no rītiem, pieceļos 8:20, aizeju paēst brokastis un deviņos sākās skola. Dienas sākumā ir divas lekcijas, pēc tam pirms treniņa aizeju pasnaust uz halli, ja nav daudz laika vai arī uz kojām, ja ir vairāk laika. Pēc gulēšanas paēdu pusdienas un dodos uz treniņu. Otrdienās pirmkursniekiem jādodas uz studiju halli, kur divas stundas obligāti jāmācās, tur tevi pieskata akadēmiskais padomdevējs. Viņi prasa par atzīmēm un tu vari uzdot neskaidros jautājumus. Pārējās dienās pēc treniņa aizeju paēst un patstāvīgi mācos. Visas dienas, lielākoties, paiet vienā režīmā. Mēs visi mācāmies līdz piektdienas vai sestdienas spēlei, hokejs mums dod to spožumu. Sestdienas vakarā ar komandu savācamies un varbūt izklaidējamies.
-Cik atpazīstami jūs esat skolā?
-Mums ir trīs lielās kafejnīcas, kur kojinieki var iet ēst uz vietas. Var redzēt, ka cilvēki sačukstas, skatoties uz mani, daudzi novēl veiksmi gaidāmajā spēlē. Ir liela atpazīstamība, jo Meinas štatā hokejs ir lielākais sporta veids. Vislielākais ir tieši koledžas sports, nav nekādas NHL vai AHL komandas. Koledža ir mazais NHL, jo visi tevi zina. No sākuma nebija tāda atpazīstamība, staigāju hokeja jakā, bet neredzēju, ka kāds par mani runātu. Sāku spēlēt, visi nāca uz spēlēm un redzēja uz laukuma bez ķiveres himnas laikā. Reputācija sāka augt, tagad uz beigām visi sveicina un pasaka, ka labi nospēlēji. Tas ļoti priecē un dod papildus motivāciju spēlēt vēl labāk.
-Minēji, ka citreiz ej gulēt uz halli. Tu žāvētavā guli?
-Labi, ka nav kā vecos laikos 55. vidusskolā, kad jāiet uz žāvētavu gulēt. Mums ir atpūtas telpa, kur ir neliels dīvāns, tur var aiziet citreiz 30 minūtes pasnaust pirms treniņa. Dīvāni ir diezgan komfortabli, tāpēc var aizmigt ātri.
-Galvenais nenogulēt treniņu.
-Citreiz uzlieku modinātāju un pasaku kādam, lai mani pamodina. Nekad nav sanācis nogulēt treniņu un cerams tas nesanāks.
-Mēs priekšstatu par koledžu esam smēlušies no filmām, kur attēlo studentu komūnas, izklaides iespējas un citas ēverģēlības. Tāda arī ir koledžas dzīve?
-Visas publiskās skolas katrā štatā tādas apmēram ir, vienīgi Jēla vai Hārvārda, viņiem nav sorority [studentu apvienības – tulk.]. Tās skaitās gudro skolas, tāpēc nevar būt tādas mājas, bet mums ir vietas, kur var iet ballēt. Mums hokejistiem ir pašiem sava māja, bet lielās izklaides ir pirms sezonas vai pēc. Sezonas laikā mēs nevaram daudz izklaidēties. Varētu piekrist, ka ir kā filmās, varbūt nav tik smuki, jo tur daudz ko piepušķo.
-Kad jūs rīkojat izklaides, tad ierodas visvairāk cilvēku?
-Varbūt nav visvairāk, bet ir diezgan daudz. Amerikāņiem patīk iet uz studentu apvienībām, jo mājas un ballītes ir lielākas. Mums māja ir mazāka un mēs tur visi esam hokejisti. Sezonas laikā mums bija ballītes, pēc lielām spēlēm nāk daudz cilvēku. Tajā pašā brīdī, viņi zina, ka ir hokejisti, kuri nelieto alkoholu. Mēs vairāk domājam par nākošo spēli un treniņu, daudz cilvēku atnāk, lai parunātos.
-Ne tikai Meinā, bet vispār sporta pasaulē tu kļuvi slavens ar fantastisko vārtu guvumu, kurā aptamborēji aizsargu un guvi vārtus. Cik labi atceries to golu?
https://www.facebook.com/SportsCenter/videos/2052917934727038/
-Tas bija diezgan spontāni, jo nebiju pat iedomājies, ka tādu jebkad iemetīšu. Man vienmēr pēc iemetieniem patīk rauties uz priekšu, paveicās, ka pretspēlētājs neizdarīja savu darbu, proti, nobloķēja mani. Tajā brīdī es dabūju ātrumu, vienā brīdī es sapratu, ka esmu noķēris aizsargu, jo viņš sāka slidot no nulles. Zināju, ka viņš vairāk kontrolēs savu ātrumu, tāpēc varu mēģināt tamborēt, nemaz nedomāju, ka tik daudz reizes man tas izdosies. Pavilku uz vienu pusi un sapratu, ka man nav tāds ātrums, lai aizietu garām, tāpēc gāju atpakaļ uz otru pusi, tad viņš vēl joprojām nenoraustījās. Trešajā māņkustībā es viņu nodedzināju, es pat nezinu, kāpēc kritu varbūt tāpēc, ka stiepos. Dzirdēju cilvēku sajūsmu, kad sāku tamborēt, visi ievilka elpu. Tas nebija mūsu mājās, kad iemetu vārtus – liela daļa izbrīnā turēja savas galvas un nezināja kā reaģēt. Aizbraucu uz viesnīcu, jo nākamajā dienā mums pret viņiem bija vēl viena spēle. Viss aizgāja diezgan virāli daudzos medijos. Man prasīja intervijas, bet tie nebija pa dzīvi, tikai par gūtajiem vārtiem. Daudzi cilvēki man rakstīja vai piesekoja sociālajos tīklos. Tā bija pusotra diena slavas zenītā. Noliekot telefonu uz piecām minūtēm, bija pilns ar paziņojumiem, rakstīja gan pazīstamie, gan nepazīstamie. Tie video neapstājas, viņš gāja pilnīgi visur. Katrā hokeja mājaslapā parādījās mans vārtu guvums. Prieks bija skatīties, ko kas raksta, starp citu, vecie draugi uzrakstīja par ko biju patīkami pārsteigts. Telefonam baterija arī sēdās ātri nost, jo internetu nespēja pavilkt. Trešajā dienā viss bija pieklusis, protams, bija viens, divi cilvēki, kuri tikko bija redzējuši vārtus.
-Jūs spēlējāt pret Čukstes komandu, pēc iemestajiem vārtiem tev pretī visu laiku lika tavu tautieti.
-Jā, un ņēma nost aizsargu, kuru apspēlēju brīdī, kad nācu laukumā. Viņi bija mājinieki, tāpēc piederēja pēdējās maiņas tiesības. Čuksti diezgan bieži lika pret mani, otrajā mačā mums nebija īsti variantu pret viņiem. Čukste arī ir ļoti labs aizsargs, jo viņiem nebija neviens, kas spēlētu tik labi aizsardzībā un uzbrukumā.
-Tu kā pirmgadnieks biji top maiņu spēlētājs, lai gan koledžas hokejā vairāk uzticas vecākiem spēlētājiem. Tev treneri jau no paša sākuma uzticējās?
-Nav tā, ka vecākos liek pirmajā maiņā, viss atkarīgs kā tu spēlē. Ir ļoti daudz spēlētāji, kuri NCAA iet uzreiz pēc vidusskolas un viņiem vajag vairāk laika attīstīties. Es biju samērā pieredzējis un zināju, ka man jāspēlē diezgan augstu. Esmu tikpat vecs kā otrā vai trešā kursa studenti, jo viņi atnāca uzreiz pēc vidusskolas. Pēc Latvijas tas būtu viens gads, pēc ASV divi gadi, ko izlaidu pēc vidusskolas. Treneris arī teica, ja tu spēlēsi labi, tad liks mani top maiņās. Mūsu maiņai punktu krājums bija visražīgākais.
-Spēlēji vienā komandā ar Ņujorkas “Rangers” hokejista Vīzija brāli, citi spēlētāji jau ir draftēti NHL. Spēlētāju kolektīvs bija draudzīgs?
-Pasaules čempionātā, piemēram, Kanādas izlasē visi bija draftēti pirmajā vai otrajā kārtā. Sapratu, ka varu pret viņiem spēlēt, mūsu komandā nav neviena augsta drafta izvēle. Liela daļa bija izvēlēti sestajā vai septītajā kārtā. Es neteiktu, ka viņi man ir soli priekšā, jo viņi pieder tikai vienam klubam. Ja komandai viņi nepatīk, tad hokejistam ir jāgaida, kamēr būs brīvie aģenti. Draftētie spēlētāji bija labākie mūsu komandā, manā maiņā centrā spēlēja hokejists, kuru draftēja Detroitas “Red Wings”. Var redzēt, ka viņu nenodraftēja tāpat vien, ļoti labs spēlētājs un Detroita viņu vēro. Tajā pašā laikā, man neviens neaizliedz parādīt sevi visām pārējām komandām, jo esmu brīvais aģents.
-Spēlējot koledžā, NHL komandas izrāda par tevi interesi?
-Ir pāris komandas izrādījušas interesi, tagad eju cauri uz kuru gribu braukt. Iespējas ir no astoņām komandām uz leju. Nometne īsti neko nenozīmē, vienīgais, ko tā dod ir pieredze. Nav daudz cilvēku, kuri paraksta līgumus uzreiz pēc nometnes. Man daudz komandas saka, lai atbraucu un tad viņi pateiks, ko uzlabot. Tagad es gribu izvērtēt, ko es vēlos vairāk. Ja es spēlēšu labi, tad man nevajadzēs nometni, lai parakstītu līgumu. Pagājušajā vasarā biju Vankūveras “Canucks” nometnē, viņi ar mani vairs nav runājuši. Ja tu brauc uz NHL nometnēm, tad daudz komandas tev dod ēšanas naudu, kuru tu nedrīksti ņemt legāli, jo nevarēsi vairs spēlēt NCAA. Koledžas hokejā ir daudz likumi un panti, galvenais, ka tu nedrīksti ņemt naudu. Koledžā mums bija kreklu izsole, mums vajadzēja noņemt savus uzvārdus. Tu nedrīksti reklamēties, piemēram, ja kāds redz kreklu ar uzvārdu Tralmaks un viņš grib to iegādāties, tad es pelnu naudu.
-Meinas komandas galvenais treneris ir strādājis NHL un ar ASV U20 izlasēm. Kādas atziņas sezonas laikā guvi no trenera?
-Viņam patīk pielīdzināt spēlētāju NHL hokejistiem. Viņā ir vērts klausīties, jo zina, kas ir pareizi un nepareizi. Pēc treniņiem viņš pieslido un pasaka, ka agrāk trenēja tādu hokejistu, viņam patika darīt kaut kādas spēles nianses tāpat kā tev. Viņš parāda, ka ir galvenais un nav nekādas draudzīgas attiecības. Lielāki draugi ir palīgtreneri, kuri ir draudzīgāki un var pajokot.
-Es sazinājos ar tavu treneri, lai uzzinātu viņa viedokli par tevi. Viņš minēja, ka labi darbojies laukuma stūros, vārtu priekšā, labi pieproti 200 pēdu laukumu, proti, atzinīgi strādā visās trijās zonās. Beigās izveidojies kā Hārtlija ideālais modelis. (Plašāku trenera viedokli lasi ŠEIT)
-Hārtlijs zina Ziemeļamerikas hokeju ļoti labi, esmu tur pavadījis piecus gadus. Domāju, ka zinu, ko viņš no manis vēlas. Ja es izpildīšu perfekti viņa norādījumus, tad man ir cerība uz tikšanu izlasē. Mēs ar Hārtliju nedaudz atradām kopīgu valodu. Ziemeļamerikas hokejs nav tik dažāds, kanādiešu un amerikāņu hokejs gandrīz ne ar ko neatšķiras.
-Hārtlijs lielu uzmanību pievērš komunikācijai gan uz ledus, gan ārpus, kā arī dažādām spēles niansēm. Tev to pašu māca arī ASV?
-Ja godīgi, tad Hārtlijs komunikāciju māca daudz vairāk kā man ASV. Protams, visi treneri saka, ka jākomunicē, bet Hārtlijam patīk teikt: runāt. Viņš vārdu runāt treniņa laikā izmanto daudz, visu laiku mums atgādina, ka jārunā. Viņš teica: “Ja tu runāsi laukumā, tad tu spēlēsi manā komandā.” Viņš arī piebilda, ka mēs neesam Ovečkini vai Kovaļčuki, vienīgais, kā mēs varam uzvarēt ir kā komanda. Mēs varam spēlēt kā komanda tikai runājot. Hārtlijs minēja, ka runāšana ir lielākais Latvijas hokeja trūkums. Runāšana palīdz ne tikai savam spēlētājam, bet arī mīnuss pretiniekam, ja pasaki: te piespēle. Pretinieks uziet uz tevi, bet tu piespēlē.
-Viņš liekas draudzīgs, bet patiesībā ir strikts treneris?
-Viņš ir strikts, bet pašauj jokus. Viņš teica: “Jārunā, ja aizsargs neredz, ka kāds viņam nāk virsū. Ja nebūs runāšana, tad mums rītdien būs jāiet uz aizsarga bērēm, jo viņu nositīs.” Nav slikti, ka viņš pasaka joku, lai mēs nejustos tik nervozi. Man kādreiz likās, ka esmu puslīdz visu iemācījies hokejā, kā nosegt pretinieku, kā turēt nūju uz ledus. Viņš pielabo visu un parāda, kā pareizāk darīt, viņš pamāca arī pieredzējušos hokejistus.
-Runāšana un precīza vingrinājumu izpilde ir atslēga tikšanai uz čempionātu?
-Tagad es runāšu visu laiku, nezinu vai paņems, bet vismaz strādāšu.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
