Feldmanis: Ja varētu pagriezt laiku, aktīvāk iestātos par 2001. gadā dzimušo nespēlēšanu U19 izlasē

Latvijas U18 vīriešu izlases galvenais treneris Raimonds Feldmanis atskatījies aizvadīto Eiropas čempionātu un sniedzis savu komentāru par paveiktajiem un nepaveiktajiem darbiem.

Jau ziņots, ka Latvijas U18 basketbolisti šī gada Eiropas čempionātā zaudēja visās spēlēs un pameta spēcīgāko divīziju.

Pirms čempionāta izteici bažas, ka zaudējumu sērija pārbaudes spēlēs varētu iedragāt spēlētāju pārliecību. Vai tas būtu galvenais skaidrojums trīs zaudējumiem galotnēs?
Iespējams. Brīdinājuma zvans atskanēja jau Baltijas kausa izcīņas spēlē ar Igaunijas komandu, kurai zaudējām pēdējā ceturtdaļā. Bet neveiksmes nav skaidrojamas tikai ar pārliecības trūkumu. Resursu ziņā nebijām ļoti bagāti. Līderiem bija jāiztur liela slodze, sakrājās nogurums, un tas ietekmēja gan lēmumu pieņemšanu, gan precizitāti. Bet spēlētāju, kuri piedzimst kā galotņu meistari, pasaulē ir ļoti maz. Pareizi spēlēt izšķirošos brīžos ir jāmācās – arī caur savām kļūdām. Galvenais katram izdarīt pareizus secinājumus, jo ar U18 čempionātu dzīve lielajā basketbolā tikai sākas, nevis beidzas.

Vai 16. vieta objektīvi atbilst šīs komandas spējām?
Zaudējām visās spēlēs, tāpēc nebūs vietā atsaukties uz jauniešu turnīru nežēlīgo reglamentu, kas palielina nejaušību nozīmi dažās pašās svarīgākajās izslēgšanas turnīra cīņās. Tomēr pēc pirmajām spēlēm ar Grieķiju un Slovēniju par spēles kvalitāti nebija jāsarkst. Diemžēl to nevarēja teikt par pēdējām divām minūtēm šajos mačos, kuru rezultāti iezīmēja pretējus ceļus turpmākajā turnīra gaitā. Grieķijas un Slovēnijas izlases pēdējās dienās cīnījās par medaļām, mēs – par izdzīvošanu. Arī pēc spēles ar Franciju saņēmu kolēģu komplimentus gan par spēles plānu, gan izpildījumu.

Spēles gaita aizmirstas, rezultāts paliek..
Paliek ne tikai 16. vieta. Esmu pārliecināts, ka puišiem noderēs tas, ko paveicām izlases treniņprocesā, kura laikā visi strādāja ar pilnu atdevi.  Diemžēl izlases darba nedēļās nav laika krasi uzlabot individuālo tehniku un taktikas izpratni, nav laika kardināli uzlabot fizisko sagatavotību un atlētismu. Tas viss jādara ikdienā. Un mūsu izlašu neveiksmes ir signāls, ka šai ziņā nedarām visu, kas vajadzīgs.

Ko tomēr varēja/vajadzēja darīt citādi?
Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, aktīvāk iestātos par to, lai 2001. gadā dzimušie nespēlētu U19 izlasē. Ojārs Bērziņš izgāja no ierindas savainojuma dēļ, Ričards Vitoļskis atteicās noguruma dēļ. Mārcis Šteinbergs bija viens no mūsu produktīvākajiem cīnītājiem, bet varēja just, ka viņš ir fiziski un psiholoģiski patukšots.

Varbūt vairāk vajadzēja iesaistīt gadu jaunākos puišus?
Ziemā, kad Treneru komisija sprieda par spēlētāju “sadalīšanu” starp jaunatnes izlasēm, dominēja viedoklis, ka jācenšas iztikt ar pamatgadiem. Tobrīd gan nezinājām, ka savainojumu dēļ no ierindas izies Ojārs Bērziņš un Roberts Bērziņš, kuri pirms diviem gadiem U16 čempionātā kopā ar Kristapu Ķilpu bija izteikti šīs izlases līderi.

Ko nozīmē izkrišana no A divīzijas?
Patlaban nav labas sajūtas, un par sportisko neveiksmi, protams, uzņemos atbildību. Bet šai neveiksmei jāvairo motivācija strādāt. Nevis meklēt vainīgos un rādīt uz viņiem ar pirkstiem, bet gan darīt. Un darīt to kopā ar vienotu mērķi.