Gēni, treneri, tradīcijas vai saldējums – kas slēpjas aiz Rūjienas basketbola fenomena?

21/11/2018 12:03
Nokopēts
Dāvis, Dairis, Bertāns, www.sportazinas.com
Šī gada lielākos basketbola notikumus Latvijā nevar iztēloties bez vairāku cilvēku līdzdalības. Vēsturisko Latvijas U-18 izlases sudrabu zem groziem palīdzēja kaldināt komandas aizsardzības balsts Anrijs Miška. No soliņa norādījumus deva trenera asistents Gatis Melderis, bet nepieciešamo azartu vairākos brīžos pienesa nenogurdināmais Ojārs Bērziņš. Beidzoties Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) sezonai, lielajai izlasei palīgā nāca Dāvis Bertāns, kurš Zviedrijā piebēra pilnus grozus no trīspunktu līnijas. Viņa brālis Dairis Bertāns jau trešo Eirolīgas sezonu pēc kārtas piedalās kontinenta augstākā līmeņa sacensībās. Savukārt, Jānis Bērziņš, veiksmīgi atgriezies pēc savainojuma sadziedēšanas, pārstāv vienīgo Latvijas klubu Eirokausos, kuros priecē mūs ar skaistām epizodēm.
Kas šos visus basketbolistus vieno? Rūjiena. Maza Vidzemes pilsēta, kurā dzīvo apmēram trīs tūkstoši cilvēku un kas atrodas mazliet vairāk nekā 12 kilometrus no Igaunijas robežas. Tiesa, basketbola kontekstā tā gan ir dēvējama par lielpilsētu.

Turnīrs, kurā piedalās visa Latvija (un ne tikai)

Izdzirdot Gunāra Lučina vārdu, pirmās asociācijas basketbola pazinējiem varētu būt ar Ventspili. Lučins ostas pilsētā 48 gadus vadīja sporta skolu “Spars” un vispārīgi tiek uzskatīts par jaunatnes basketbola tradīciju dibinātāju. Tomēr Lučina kungs kā rūjienietis ir atbildīgs par tautas mīlestību pret groza bumbu arī savā dzimtajā pusē. Tieši Rūjienā viņš kā skolnieks 1948. gadā ar skolotāju palīdzību noorganizēja pirmo Tradicionālo Jaungada basketbola turnīru jeb TBT, sacensības, kas paredzētas vidējās izglītības iestādēm. Visticamāk tobrīd gan viņš nenojauta, ka turnīrs kādu dienu varētu sasniegt savu 70. dzimšanas dienu, kā tas notiks gaidāmajā janvārī.

“Skolas puikas jau tajā laikā ir domājuši, ka, kad izaugs lieli, tad arī viņi būs basketbolisti, kuri spēlē šajā turnīrā,” stāsta bijušais basketbolists Vidars Zviedris, kurš šobrīd ir Rūjienas vidusskolas direktors. “Manos laikos, astoņdesmitajos gados, TBT turnīri bija ļoti populāri. Sabrauca dažādas komandas, bija skaļas ovācijas, un tajā laikā arī ažiotāža bija lielāka nekā tagad.”

Turnīrs savā pirmajā gadā pulcēja tikai piecas komandas. Laika gaitā gan ikgadējo sacensību dalībnieku skaits regulāri sasniedza pat 20 un vairāk puišu un meiteņu komandas. Tās pārstāvēja vidusskolas no visas Latvijas, kā arī izglītības iestādes no otrpus robežai esošajām Igaunijas pilsētām. Savulaik ciemos braukušas komandas arī no Zviedrijas. Par turnīra līmeni liecina fakts, ka skolas gados TBT viesojies ir astoņdesmito gadu vefietis Ainars Dzeguze, bet mūsdienās ar savu spēli tajā ir izcēlušies Santa Dreimane, Mārtiņš Laksa un citi topošie Latvijas nacionālo izlašu spēlētāji. Komandu skaita ziņā TBT rekords ir 1995. gada turnīrs, kurā kopā piedalījās 25 komandas (14 zēnu un 11 meiteņu). Ekvivalentu sacensību Latvijā gluži vienkārši nav.

“Kad mēs vēl paši spēlējām, tad troksnis bija tāds, it kā nezin’ kādā arēnā mēs būtu,” klāstīja rūjienietis Dainis Bertāns. “Tas notika tajā mazajā, vecajā zālītē. Gar sāniem bija tikai viena rinda ar soliem, bet galos kādas divas, trīs rindas bija saliktas, un tās bija pilnas ar skatītājiem.”

Rūjienietis Oskars Virsis atbloķē pretspēlētāju, bet turpat blakus ir arī Dairis Bertāns. Ne vienam vien šīs TBT spēles skatītājam kājas praktiski atrodas laukumā.

“Vecajā zālē bija tāds efekts,” atminējās Rūjienas sporta skolas basketbola treneris Elvijs Švēde. “Kamēr tu spēlēji, tev visi skatītāji principā bija turpat blakus un elpoja pakausī. Ja tu gribēji izmest autu, vispirms vajadzēja pabīdīt kādu malā, nostāties un tikai tad to varēja izdarīt.”

“Es domāju, ka viennozīmīgi jebkuram bērnam līdz vidusskolas vecumam tas bija tāds Jaunā gada laika lielākais basketbola notikums,” turnīra nozīmi skaidroja rūjienietis, ilggadējs Valmieras basketbola kluba ģenerālmenedžeris, bet tagad basketbola spēlētāju pārstāvis Mārtiņš Bērziņš.

Tā tas it īpaši bija vēl pirms neatkarības atgūšanas, kad stingri organizēti basketbola treniņi Rūjienā nenotika. Daži no TBT turnīros un sporta skolotāja (vēlāk skolas direktora) Ģirta Bišofa nodarbībās izaugušajiem basketbolistiem spēlēja Virķēnu vārdā nosauktajā komandā, kas bāzējās piecus kilometrus attālajā ciemā. Latvijas PSR čempionāta zemākajās līgās spēlējošo komandu kūrēja Juris Bērziņš, Virķēnu Lauksaimniecības skolas (vēlāk Rūjienas arodģimnāzija) direktors, kā arī Mārtiņa un Jāņa Bērziņa tēvs. Neskatoties uz to, ka izbraukuma spēlēs reizēm par piekto spēlētāju nācās kļūt autobusa šoferim, Dainis Bertāns pat atminās komandas iekļūšanu pēc spēka otrajā līgā.

Pirmā zelta paaudze

Rūjienas 1982. un 1983. dzimšanas gadu komanda jeb pirmā zelta paaudze. Fotogrāfija uzņemta 1995./96. gada sezonas laikā. Pirmajā rindā pirmais no kreisās Guntars Galvanovskis, vēlāk ilggadējais BK “Valmiera” prezidents, otrais no kreisās Mārtiņš Bērziņš, ceturtais Monvīds Pirsko, bet piektais Juris Andžejevskis. Otrajā rindā pirmais no kreisās Gatis Melderis, vidū treneris Ojārs Melderis.

“Basketbols Rūjienā mums bija, bet tas bija tādā pulciņu līmenī,” situāciju laikā, kad Latvija atguva neatkarību iezīmēja Dainis Bertāns, kurš tolaik ar sievu Dinu Rūjienā strādāja par sporta skolotājiem. “Mums nebija sporta skolas, bet skolā bija tā saucamais pulciņš, kur savāca dažu vecumu komandas. Sākumā kādas trīs, četras grupiņas bija.”

Ar azartu notiekošajā bija iesaistīts arī bijušais Virķēnu komandas basketbolists Ojārs Melderis, kura bērni Gatis un Marita tobrīd mācījās Rūjienas vidusskolā.

“Maritas klases audzinātāja Laine Vasiļjeva mani vienkārši uzaicināja, vai es negribu brīvajā laikā patrenēt bērnu pulciņu,” atcerējās tagad jau vairākus gadus Valmieras sporta skolā strādājošais Melderis. “Tā arī mēs sākām divreiz, trīsreiz nedēļā līdz tā lieta pavisam nopietni aizgāja.”

“Tajā laikā jau nebija tie mači,” teica Bertāns. “Bija tā saucamais [Tālivalža] Pētersona kauss, kuru reģionos izspēlēja. Ja tu tiki tālāk, tad tiki, ja nē, tad tu paliki tur un neviens tevi neredzēja. Tikai ar Jaunatnes līgu sākās braukšana pa visu Latviju.”

1992. gada decembrī Valda Valtera un viņa domubiedru dibinātā Latvijas Jaunatnes basketbola līga (LJBL) tieši pavēra durvis reģionu komandām kā Rūjienai pārbaudīt savus spēkus pret pārējo Latviju. Ojāra Meldera 1982. gadā dzimušo Rūjienas basketbolistu komanda pirmajās “D-2” vecuma grupas finālspēlēs, 1993. gada pavasarī, izcīnīja trešo vietu, bet viņa dēls Gatis Melderis tika atzīts par vienu no trim vērtīgākajiem spēlētājiem*. No mūsdienās zināmajiem vārdiem Juris Andžejevskis gan bija vienīgais 82ais. Pats Gatis, gluži kā cits talantīgs puisis vārdā Monvīds Pirsko, bija dzimis 1983. gadā, tāpēc nākamajos gados Rūjiena nocēla pamatīgu daudzumu medaļu abās vecuma grupās.

“No treneru puses bija milzīgs entuziasms,” iemeslus labajiem rezultātiem uzskaitīja 1983. gadu komandas basketbolists Mārtiņš Bērziņš. “Ojārs Melderis tajā laikā viennozīmīgi nāca ar vairākām jaunām metodēm, kas varbūt nebija tik izplatītas. Sakrita arī tas, ka bija labs atbalsts no Rūjienas piensaimnieku biedrības, kuru vadīja Jānis Jasāns. Viņš kopā ar manu tēvu bija galvenie finansējuma piesaistītāji. Droši vien, ka daudzas Rīgas komandas varēja apskaust, kā mūsu komanda bija noģērbta un nodrošināta ar botām, kas tajā laikā bija diezgan liela deficīta prece.”

“Pateicoties Jānim Jasānam, mēs braukājām apkārt katru gadu un piedalījāmies, kur vien varējām, cik vien varējām,” teica Melderis. “Es atceros, ka Parīzes turnīra finālā mēs spēlējām uz atklātā laukuma pret Imanta Pļaviņa [Valtera Basketbola skolas] komandu, kurā bija [Kristaps] Janičenoks, [Armands] Šķēle vēl bija klāt, [Gatis] Jahovičs. Man liekas, ka mēs pat vinnējām. Ar tiem mazajiem visa pasaule ir izbraukāta.”

Skolu sacensībās ieraudzījis rēzeknieti Kasparu Ciprusu, Ojārs Melderis komandu pastiprināja ar stalto latgalieti, kuru pats arī pāris gadus uz spēlēm vadāja no Rēzeknes līdz Rūjienai. Cipruss, vienu no sezonām izpelnoties arī sava vecuma grupas rezultatīvākā spēlētāja godu (32,6 punkti vidēji spēlē), palīdzēja 1982. gada Rūjienas komandai izcīnīt jau trešo un ceturto zeltu. Īpaši zīmīgs ir 1998. gada pavasaris, kad Rūjiena triumfēja divās vecuma grupās, to paveicot arī pa gadu jaunākajai 1983. gadu komandai.

“Kā tagad atceros, U-15 vecumā mēs čempionu titulu ar 1983. gadā dzimušajiem zēniem izcīnījām Virķēnos, finālā uzvarot Ogri,” stāstīja Bērziņš par šo pavasari un savu komandu. “Taču 1982. gadu finālu duelis pret Ventspili vispār bija visas LJBL ilggadēja klasika. Mūsu tā laikā saspēles vadītāju Monvīdu Pirsko es uzskatu par vienu no talantīgākajiem saspēles vadītājiem, kāds pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas jaunatnes basketbolā ir bijis. Gatis Melderis ar savu 1,90 m augumu jau 18 gadu vecumā dominēja LBL [19,1 punkts un 7,5 atlēkušās vidēji spēlē]. Juris Andžejevskis, manuprāt, bija viens no labākajiem vieglajiem uzbrucējiem, kurš spēlēja augstā līmenī arī profesionālajā basketbolā. Nenoliedzami, ka palīdzēja treneru darbs, finansiālais atbalsts un vecāku entuziasms, bet galu galā jābūt ir arī talantam un tas mums bija.”

82. un 83. gadi, jau ar medaļām nokārti, 1997./98. gada sezonas laikā Virķēnu zālē.

Andžejevskis, Melderis un Pirsko visi kā viens sekmīgi pārstāvēja Latvijas jauniešu basketbola izlases uz starptautiskās skatuves. Nevar aizmirst arī par Maritu Melderi, kura, kā ir norādījis kolēģis Ēriks Strauss, 2000. gada Eiropas U-20 čempionātā sievietēm izcīnīja visvairāk atlēkušo bumbu (10,0 vidēji spēlē) visā turnīrā.

Lai kāda katram nosauktajam būtu sanākusi profesionālā karjera, Latvijas basketbola vēsturē viņi ir palikuši uz visiem laikiem. Rūjienas komanda izcīnīja četrus zeltus, divus sudrabus un vienu bronzu starp 1982. gadiem jeb vecumā, kas ir LJBL vēsturē pirmā vēsturiskā grupa, kura līgas sistēmā nospēlēja no D-2 vecuma līdz A grupai.

Kas ir Rūjienas basketbola fenomens? Jautājums viens, atbildes dažādas

“Es pats kā [Latvijas basketbola līgas] basketbolists braucu uz Valmieru, trenējos pie treneriem kā [Arvīda] Kaufmaņa, un, ko es esmu darījis tur, to es vēlāk mēģināju arī ar saviem audzēkņiem,” par savām tā laika metodēm stāstīja Dainis Bertāns.

Tolaik vēl neesot pieejamam tik lielam informācijas daudzumam kā tagad, treneri paši ir mācījušies no pieredzes, nodarbojušies ar materiālu apmaiņu un pārbaudījuši, kādas pieejas strādā.

“Svarīga ir zāles pieejamība,” minēja Dina Bertāne. “Tas nav tā kā Rīgā, ka visi treniņi norisinās konkrētu laiku. Tas, manuprāt, bija tas noteicošais faktors. Liela nozīme arī bija tai ieinteresētībai, kas tolaik [Ojāram] Melderim bija savu bērnu dēļ.”

“Mums tas bija vienīgais organizētais sporta pasākums – notika treniņi basketbolā,” uz basketbola vēsturisko vietu Rūjienas sporta hierarhijā norādīja Bertāns. “Mums tie lauku puikas gan, ko vajadzēja, to darīja. It kā tā konkrētā nodarbība bija basketbola treniņš, bet mēs mēģinājām visus sporta veidus, lai viņi kļūst daudzpusīgi. Mēs darījām visu ko, gan ar vieglatlētiku nodarbojāmies, futbolu spēlējām, ziemā slidojām un slēpojām, kam bija tādas iespējas.”

Leģendāra vieta Rūjienas basketbola stāstā ir jau minētajai tā laika vidusskolas zālei, par spēlēšanu kurā varēja uzzināt vien, paskatoties uz dzeltenajā krāsā izrotātajām basketbola apavu zolēm. Šodien gan pilsēta var lepoties ar 2012. gadā vidusskolai uzbūvētu modernu sporta halli. Tomēr visas Rūjienas basketbola zvaigznes savu meistarību vismaz attīstīt sāka tieši vidusskolas vecajā zālē.

“Gadā, kad Dairis dzima, pirmajā klasē bija četras klases, ap 100 bērnu,” par tā laika topošo basketbolistu daudzumu atminējās Bertāne. “Divdesmit mazie, kas negribēja iet uz pagarinātās dienas grupiņu, labāk nāca spēlēt basketbolu. Cik tie metri sanāca uz to pulciņu!? Nebija vietas, bet visi tāpat tur driblēja un ņēmās.”

Dairis Bertāns ar individuālu apbalvojumu 2004. gada jeb 55. TBT.

“Dāvis vēl nemaz skolā negāja, Dairis bija bišķīt lielāks,” savas atmiņas par veco zāli stāstīja Dainis Bertāns. “Ja nevienam nebija spēles, tad viņi brīvdienās no rītiem paņēma zāles atslēgas, pasauca draugus, vieni paši gāja uz zāli un tā visu dienu tur dzīvoja. Citreiz pa dienu aizej, paskaties un tā zāle ir pilna. Tā viņi paši tur ņēmās. Jāsaka “tpu, tpu, tpu”, nekas tur nenotika, un viss beidzās bez traumām. Nekādas problēmas nebija.”

Ojāram Melderim pārceļoties uz Valmieru, Ģirta Bišofa dēls Normunds Bišofs pieslēdzās Bertāniem darbam ar jaunajiem Rūjienas basketbolistiem. Tieši Bišofs jaunākais ir Daira Bertāna, Oskara Virša un Edmunda Elkšņa pirmais treneris. 1989. gadā dzimušie Bertāns un Virsis turpināja zelta medaļu krāšanas tradīcijas, bet jau apvienoti ar citiem Valmieras rajona labākajiem spēlētājiem zem nosaukuma “Valmiera/Rūjiena”. Kopā ar valmierieti Jāni Kaufmani šis trijnieks kļuva par sava vecuma izlases komandas kodolu un 2007. gadā izcīnīja Latvijas basketbolam vēsturisko bronzas medaļu Eiropas U-18 čempionātā. Uz papēžiem mina par vienu gadu jaunākais Elksnis, kurš arī “Valmiera/Rūjiena” sastāvā ir kļuvis par LJBL čempionu.

1999. gada jubilejas 50. TBT. Otrajā rindā abi tā laika Rūjienas sporta skolas treneri. Kreisajā pusē Normunds Bišofs, labajā Dainis Bertāns. Savukārt, pirmajā rindā pa vidu skolas direktors Ģirts Bišofs, kurš grūtākos brīžos uzsvēra, ka turnīru jāturpina organizēt. Starp spēlētājiem Guntars Galvanovskis (#11), Mārtiņš Bērziņš (#4) un Gatis Melderis (#13).

“Dainis bija stingrs,” stāstīja Elvijs Švēde, kurš ir gan Bertāna, gan Bišofa audzēknis. “Ar viņu bija, teiksim, tā – vīrs un vārds. No Normunda man atkal ir atmiņas, ka viņš to pašu arī panāca, bet viņš mācēja kaut kā… sarunāt. Nevis ar spēku, bet citādāk. Man kā trenerim ir ar ko salīdzināt, jo abas droši vien ir labas metodes. Reizēm noder tā Normunda pieeja, reizēm tas Daiņa niknums. Dainim bija tāds labs teiciens – ja kāds kaut ko neizdara, tad vieglāk tevi būs aizšpaktelēt, nekā no sienas nokasīt. Nu, kad uzmauks, tad…”

Tikmēr deviņdesmito gadu otrajā pusē dzimušos talantus basketbolā ieveda tobrīd par jaunatnes basketbola treneri strādājošais Vidars Zviedris. Savus divus pazīstamākos audzēkņus viņš spēja ieraudzīt visai ātri, pateicoties agrajam vecumam, kurā puiši jau bija izstiepušies.

“Tā kā man meita tolaik gāja bērnudārzā, es jau tad redzēju, ka Rinalds [Mālmanis] ir galvas tiesu garāks par pārējiem,” stāstīja Zviedris. “Tur jau viss bija skaidrs. Kad viņš gāja kaut kādā trešajā klasītē, skolā bija Ziemassvētku pasākums. Es viņam prasu: “Ko tu tēloji? Arī biji rūķis?” Viņš saka: “Nē, fāteri”. Nu, skaidrs! Audzinātāja ir rūķu mamma, viņš rūķu tēvs un tie pārējie klasesbiedri bija rūķēni. Gadus vēlāk, kad atnāca pirmā klasīte, tad redzēju [Anriju] Mišku. Atkal ir jauns Mālmanis!”

Uz jautājumu, vai šobrīd visur vidusskolā sastopami 1,90 m gari jaunieši, Zviedris un Švēde atbild noliedzoši. Tagad jau kādu laiku neviens izcili garš jauns rūjienietis nav bijis. Bet, iespējams, ka uz garāko iedzīvotāju statusu starp Latvijas pilsētām Rūjiena var pretendēt tāpat.

“Dainis man jau likās augumā garš,” nosmēja Dina Bertāne. “Bet tajā laikā, kad es ieprecējos, nāca pa ielu viens [garš vīrietis], tad nāca vēl un vēl nākamais…”

“Daudzi joko, ka Rūjienas saldējums ir radījis to augsni šiem visiem augumiem,” ģenētiku kā iemeslu minēja arī Mārtiņš Bērziņš. “Dāvis Bertāns – 2,08 m, Rinalds Mālmanis – 2,06, Anrijs Miška – 2,06, Jānis Bērziņš – 2,01. Augumi ir pietiekami grandiozi. Kā mēs ar treneriem esam kādreiz smējušies, ja ne saldējums, tad varbūt ir kaut kāda radiācija, no kurienes tie augumi ir radušies.”

Visi intervētie ir vienisprātis, ka panākumi ir gūti, jo garajiem puišiem ir dota spēles brīvība. Šī iemesla dēļ nosauktie spēlētāji ir izauguši par vispusīgiem basketbolistiem, kuru spējas neaprobežojas tikai ar groza apakšā izpildāmiem basketbola elementiem.

“Es zinu, ka tad, kad Anrijs Miška bija Valmierā, tā filozofija bija tāda – ļaut viņam spēlēt vairāk kā trešajam numuram vai stretch-4 [ceturtajam numuram ar labu trīspunktu metienu], tādam, kas no ārpuses var uzbrukt,” atminējās Bērziņš, tā brīža kluba BK “Valmiera” ģenerālmenedžeris. “Mēs neuzspiedām tādu uzstādījumu spēlēt kā tīram centram groza apakšā.”

“Bērna vecumā tas metiens uz augstajiem groziem tiek izpildīts zem zoda,” par darbu ar Mālmani stāstīja Zviedris. “Tas ir grūti, bet tie papildus 30 centimetri ir jāizmanto, paceļot bumbu uz augšu. Ar vienu aci skatījos un, kā tas nenotika, uzreiz sanāca uzsaukt: “Rinald, kur bumba ir!?” Vieglāk jau bija mest no apakšas, jo, kā cel bumbu augstāk, vairs nekrīt tie metieni.”

“Tās noteikti ir basketbola tradīcijas un, protams, ka tas ir arī vecāku nopelns,” visus iemeslus apkopoja Bērziņš. “Es nezinu, kāpēc Rūjienā to talantu ir tik daudz, bet tur citu sporta veidu īsti nav. Basketbols ir jebkuram vecākam un bērnam izvēle numur viens. Nenoliedzami, ka arī visiem Rūjienas treneriem, gan treneru trijniekam deviņdesmitajos gados – Ojāram Melderim, Dainim Bertānam un Normundam Bišofam, gan pēc tam Vidaram Zviedrim un jaunajiem treneriem, ir bijusi ietekme. Tas pirmais treneris ir tas, kurš iedod pirmo impulsu. Bieži vien mēs varbūt pirmos trenerus aizmirstam. Es ceru, ka šie spēlētāji, kad būs sasnieguši savas basketbola virsotnes, kaut kādā brīdī arī atcerēsies savus pirmos trenerus. Bet pateikt tiešām tādu vienu iemeslu man ir grūti. Viss nosauktais kopā to fenomenu veido.”

Stāv pāri visam Valmiera

“Valmiera vienmēr ir skatījusies uz Rūjienu tieši pēc augumiem,” domu uzsāk Vidars Zviedris, kura audzēkņi Mālmanis, Miška un Ojārs Bērziņš zināmā brīdī visi ir pārcēlušies uz Valmieru.

Zviedra teiktajam ir arī vēsturisks pamats. Deviņdesmito laikā Zviedris, kurš savulaik PSRS sacensībās pārstāvēja Latvijas jauniešu izlasi, vairākus gadus Valmieras LBL komandās ir spēlējis kā centra spēlētājs. Ja no trīspunktu līnijas tikpat bīstams kā dēli bija Dainis Bertāns, tad zem groziem Zviedrim palīdzēja cīnīties vēl viens rūjienietis Andis Rozītis.

“Kad mani puiši [Andžejevskis, Melderis, Pirsko] sasniedza 16, 17 gadus, mēs sākām spēlēt [LBL] pirmajā divīzijā,” pirmo saplūšanu starp Valmieru un Rūjienas jaunatni lielā kluba līmenī tikmēr ieskicē Ojārs Melderis. “Valmierā bija tāda komanda “Šana”. Tā kā viņi nebija samaksājuši dalības maksu, viņus izmeta ārā no līgas. Mēs paši sākām pēc spēka otrajā līgā, man liekas, ka ar nosaukumu “Rūjienas saldējums”. Pie mums pārnāca arī Dainis Bertāns, Vidars Zviedris un tad mēs uztaisījām lielo komandu [“Valmiera/Rūjiena”]. Tas viss notika uz Jāņa Jasāna bāzes, jo viņš mūs materiāli atbalstīja. Pieaicinājām Vari Krūmiņu kā treneri klāt. Bija gan labi laiki, gan slikti laiki, bet tā mēs to Valmieras basketbolu noturējām.”

Vēl gadsimtu mijā Valmieras LBL basketbola klubam, kamēr notika Valmieras 5. vidusskolas rekonstrukcija, pāris sezonas nācās izmantot Rūjienas arodģimnāzijas basketbola zāli Virķēnos. Tobrīd “Valmiera/Rūjiena” nosaukums, iespējams, varēja tikt veidots arī otrādā secībā. Vienā pusē iemetienam to laiku vērtība Dainis Bertāns, otrā – Gatis Melderis, kuram tas ir vēl pats karjeras sākums (kadrs no “Basketbola apskata”).

Kamēr viena paaudze spēlē, tikmēr nākamā atbalsta. Pirmajā kadrā redzams Dāvis Bertāns (vidū), blakus viņam brālis Dairis Bertāns, bet aizmugurē Oskars Virsis. Otrajā kadrā pa kreisi redzams Jānis Bērziņš (kadri no “Basketbola apskata”).

Virķēnu basketbola zāle no ārpuses, 2018. gada vasara.

Ja Andžejevskis, Melderis un Pirsko uz Valmieru no Rūjienas kādu laiku arī braukāja kā līdzbraucēji Dainim Bertānam, tad nākamo paaudzi ir vienojusi tendence uz Valmieru pārcelties pavisam, lai tur arī uzsāktu mācības ap vidusskolas vecumu.

“Noteikti ir jāmin, ka tas sākumposms līdz tiem 13, 14 gadiem, vienmēr šai daļai spēlētāju ir bijis Rūjienā,” par Rūjienas basketbolistiem teica Bērziņš. “Acīmredzot tur ir gan tā bāze, gan tie treneri, lai līdz labam līmenim varētu sagatavot šos spēlētājus. Tas nākamais posms ir bijusi Valmiera, no kuras atkal turpinās vēl tālāki soļi, vai tas ir ACB sistēmas klubs Spānijā vai kāds top klubs Latvijā. Lielākā daļa no šiem spēlētājiem tā ir darījuši. Dairis Bertāns savulaik pārcēlās uz ASK, Dāvis [Bertāns] arī turpināja “ASK/Juniors”. Daira vienaudzis Oskars Virsis pārcēlās uz Ventspili. Jānis Bērziņš, kura pirmais treneris, starp citu, bija Dainis Bertāns, arī 7. klasē pārcēlās uz Valmieru un tad vēlāk no Valmieras uz VEF. Tāpat Mālmanim, Miškam un Ojāram Bērziņam ceļš uz ACB sistēmu Spānijā ir bijis maršrutā: Rūjiena – Valmiera – Spānija.”

Valmieras sporta skola šādi ir spējusi aptvert praktiski visu nu jau bijušo Valmieras rajonu. Iespējams, ka labākais piemērs ir tieši 1993. gadā dzimušo “Valmiera/Rūjiena/Strenči” komanda. Tās vilcējspēku galvenokārt veidoja spēlētāji no visas apkārtnes, bet ne no pašas Valmieras. Jānis Bērziņš, Mārcis Brīnums un Artis Penka ir rūjienieši, bet starp abām pilsētām pusceļā esošie Burtnieki bija mājas Krišjānim un Visvaldim Bikšēm. Tas pats attiecas uz citu gadu gājuma Valmieras jauniešu komandām, kuru sastāvos var atrast basketbolistus no Alojas (Mārcis Vītols), Mazsalacas (Ojārs Bērziņš), Naukšēniem (Jānis Engers) un vairākām citām tuvumā esošām apdzīvotām vietām. Arī Ojāra Meldera 1983. gadu Rūjienas komandā divi pamatpiecinieka spēlētāji bija mazsalacieši.

“Manuprāt, tas ir tāds fenomenāls reģions Latvijas basketbolā,” izteicās Bērziņš. “Ja mēs saliktu kopā vienas desmitgades paaudzi, nezinu, vai pat no Rīgas ir tik daudz spēlētāju, kas ir izauguši līdz šim līmenim. Paņemam klāt netālu esošās Cēsis un brāļus Kurucus, kuru mammas brālis, tā laika viens no labākajiem jaunajiem basketbolistiem, Iļja Kiseļovs arī sezonu vai divas spēlēja Ojāra Meldera vadītajā 1982. gadā dzimušo komandā. Kā arī cēsnieku Dāvi Rozīti, kura vecvecāki ir no Rūjienas, un tas 60 kilometru rādiuss vispār ir anormāls reģions – reāls Latvijas basketbola centrs.”

“Tur jau tā lieta,” piekrita Ojārs Melderis. “Jānis Bērziņš – rūjienietis, Mālmanis, Miška, abi divi Bertāni ir rūjienieši. Mēs, Valmieras rajons, tādu komandu vieni paši uztaisītu. Paņemam vēl manu audzēkni, valmierieti Rolandu Šmitu [viņa tēvs, starp citu, ir mazsalacietis] klāt un mēs būtu ļoti stipri.”

“Es domāju, ka abas pilsētas no šīs sinerģijas ir tikai ieguvušas,” lieki iedalīt spēlētājus pēc dzimtās pilsētas nevēlas Bērziņš. “Valmierieši ir ieguvuši no Rūjienas basketbola, gan atkal rūjienieši – no Valmieras basketbola. Katra vieta ir iedevusi pietiekami daudz. Valmieras rajons ir tāds interesants reģions, kur droši vien tas viss ir radies šo visu basketbola cilvēku un treneru dēļ. Droši vien, ka, neskatoties uz to, cik daudz jaunu sporta veidu rodas, basketbolu ir grūti izstumt no savas pozīcijas.”

“Ja godīgi, es teikšu, ka Valmierai bija viena paaudze ar basketbolistiem, kas paši bija valmierieši,” ironisku faktu izteica Melderis. “Bet būtībā pašā pilsētā nav basketbolistu. Es nezinu, ko viņi te dara. Pārsvarā visi mums ir no malu malām.”

Valmierā jau no pašiem pirmajiem gadiem izaudzis ir 14 gadus vecais talants Dāvis Ozers, kurš šoruden devās uz Spāniju, lai turpinātu savu ceļu uz profesionālo basketbolu Madrides “Estudiantes” kluba sistēmā. Tomēr arī viņam no saistības ar reģionu ap Valmieras pilsētu neaizbēgt. Viņa tēvs Raitis Ozers kā rūjienietis bija starp pirmajiem Ojāra Meldera audzēkņiem un viens no vadošajiem spēlētājiem proftehnisko skolu grupā, pārstāvot jau iepriekšminēto Virķēnos bāzēto Rūjienas arodģimnāziju.

Basketbols Rūjienā – dzīvs jau 70 gadus

Dāvis Bertāns saņēmis apbalvojumu kā 60. TBT vērtīgākais spēlētājs. Viņam aiz muguras turnīra leģendāra lampa turpina uz priekšu skaitīt gadus.

Gaiteni uz sporta halli Rūjienas vidusskolā bagātina ierāmētas vairāku vietējo basketbolistu fotogrāfijas. Paši spēlētāji par savu dzimto pusi arī nav aizmirsuši, dažādos pasākumos nodrošinot jaunos censoņus ar savu klubu sporta apģērbu un citu atribūtiku. Vasarā notikušajās Rūjienas strītbola sacensībās daži puikas pat ir laimējuši vērienīgu dāvanu no Daira Bertāna – braucienu uz viņa spēli Milānā.

Viesojoties pie skolas direktora Vidara Zviedra un sporta skolas trenera Elvija Švēdes, domāju par to, cik bieži kāds viņus pieminēs, kad kāds no gados jaunākajiem rūjieniešiem izcelsies uz basketbola laukumiem. Abi ir trenējuši šīs vasaras medaļnieku Anriju Mišku, gluži kā arī mazsalacietis Ojārs Bērziņš ar laiku nonāca Zviedra Rūjienas komandā. Ja Miška intervijā Mārim Novikam nebūtu Zviedra vārdu nosaucis, iespējams, šo rindu autors arī par viņu kā treneri neuzzinātu. Tāpēc mazliet provocējoši arī vaicāju, vai šajā ziņā viņš jūtas no Latvijas Basketbola savienības puses novērtēts.

Turnīra galvenais tiesnesis Elvijs Švēde un vidusskolas direktors Vidars Zviedris pirms 68. TBT (Foto: Uldis Rusmanis).

Droši vien, ka laba pieeja būtu ielikt savā mājaslapā – Miška nāk no Rūjienas, pirmais treneris ir Zviedris, un mēs viņiem sūtām piecas, desmit basketbola bumbas, lai jaunatnes attīstās,” atbildēja Zviedris. “Tāda tā atzinība varētu būt. Vai piešķirat kaut ko citu no inventāra, piemetat naudu jaunām formām. Nav pilnībā jānosedz izmaksas, bet iedodat kādus 100 eiro par to, ka izlases spēlētājs nāk no mūsu sporta skolas.”

Jāmin, ka Valmieras pilsētas dome ir veikusi izvēli savus trenerus kā Ojāru Melderi atalgot ne tikai par katru izlases dalībnieku, bet arī veikt papildus ikmēneša piemaksas par izcīnītām vietām Jaunatnes līgā. Gados vecākus audzēkņus izaudzinājušie treneri arī atceras laikus, kad par savu spēlētāju sasniegumiem pienācās LBS stimulētas prēmijas. Proti, deviņdesmito gadu beigās Latvijā tika izmēģināts LBL drafta modelis, kurā klubi izvēlējās labākos Jaunatnes līgas spēlētājus. Sporta skolu pedagogiem, kuri ar attiecīgajiem talantiem bija strādājuši, par katru spēlētāju no klubiem pienācās noteikta naudas summa.

“Es saņēmu naudu par 1985. gadā dzimušo Juri Jasānu [Jāņa Jasāna dēls], kurš pie manis Rūjienā trenējās,” atcerējās Dainis Bertāns. “Es iesāku darbu un tad viņš pārvācās uz Valmieru pie Meldera. Viņš ir vienīgais, par kuru es kaut kādu naudiņu saņēmu, bet tas arī bija maz.”

Lai gan precīzi skaitļi nevienam galvā nav palikuši, Ojārs Melderis min, ka par Andžejevski, Melderi un Pirsko viņam esot pienākusies atlīdzība, kas ir bijusi tuvu tūkstoš latiem.

“ASK zālē bija noslēguma pasākumi,” Melderis turpināja. “Es atceros, ka Jaunatnes līga pirmos stikla vairogus dalīja. Mēs dabūjām divus pārus. Vienu uzlikām Virķēnu zālē, otru Rūjienā. Visi treneri bija uzaicināti un tika dalītas visādas balvas. Tas arī bija super!”

Šādu pasākumu visticamāk novērtētu arī šī brīža treneri. Ne velti Zviedris sauc basketbola bumbas kā piemēru par atzinību. Abi ar Švēdi atzīst, ka tās ātri vien nokalpojas. Ne visiem LBS lēmumiem paši arī piekrīt. Kā piemērus var minēt U-12 vecuma grupas spēlēšanu uz lielā basketbola groziem (savulaik šī pāreja notika no U-13 vecuma), kas potenciāli varētu bojāt gados jauno basketbolistu metienu tehniku, vai prasību vēl U-14 vecumā garantēt spēles laiku vispirms vienam pieciniekam, tad citiem pieciem spēlētājiem nākamajā ceturtdaļā, kas ievērojami apgrūtina komandas no reģioniem, kurām nav tādi cilvēku resursi.

“Dzīvojam ar prātu, nevis ar ambīcijām,” par šī brīža situāciju stāsta Zviedris. “Mēs saprotam, ka nevar piedāvāt citus sporta veidus tikai tāpēc, ka tie ir forši. Nepietiks bērnu. Ja vecāki vēlas hokejistu, futbolistu vai peldētāju, tad viņi bērnu vadā uz Valmieru.”

“Rūjienā ir arī vieglatlētika un volejbols, kas gan vairāk ir paredzēts meitenēm,” turpina Švēde. “Ja katru gadu ir divas pirmās klases, kurās nāk, teiksim, divdesmit zēni un mēs desmit dabūjam uz basketbolu, tad jau tas ir lieliski. Attaisot vēl kādu futbolu, piemēram, kāds sporta veids jau pazustu.”

Nosacīti lielajā basketbolā Rūjienai šobrīd ir U-12, U-13, U-15, U-16 un U-19 puišu komandas, kā arī vēl pa divām mazajām grupiņām. Balstoties uz pēdējās tautas skaitīšanas datiem, kas ziņoja, ka Rūjienā ir 3075 iedzīvotāji, bet tās novadā ir 5504 cilvēki, sporta skola nāk no pārliecinoši mazākās apdzīvotās vietas ar tik kuplu pārstāvniecību LJBL. Uz šo komandu kopskaitu sporta skolā ir trīs treneri – Elvijs Švēde, Jānis Aģis un Zintis Liepa, kurš vada sporta skolas filiāli netālu esošajā Mazsalacā.

“Es strādāju vairāk pēc tā, ka man primārais kā mazās sporta skolas trenerim ir noturēt to bērnu skaitu,” skaidro Švēde. “Man rezultāts reizēm ir otršķirīgs. Ja tie, kas pirmajā klasītē sāka, joprojām spēlē piektajā un sestajā, tas man ir galvenais. Nu, nebūs te 15 [profesionāli] basketbolisti. Viens iznāks pa diviem, trim gadiem un būs super. Bet, protams, vienmēr jau to rezultātu gribas gan tam bērnam, gan trenerim, gan, man liekas, visvairāk vecākiem tajās tribīnēs.”

Rūjienas U-16 komanda šajā sezonā spēlē pirmajā divīzijā, starp Latvijas labākajām komandām. Bet, piemēram, U-14 komandas nav, jo prātīgāk piecus attiecīgajā gadā dzimušos puišus ir likt klāt gadu vecāku basketbolistu komandai.

“Mēs grupas principā vācam pa diviem gadiem, “ klāsta Švēde. “Šādi var kombinēt un domāt. Mazajos gados mierīgi vēl varam nospēlēt katrā vecuma grupā atsevišķi. Pēc tam lielajās jau sākam skatīties, vai ir vērts likt kopā vai nav. Pēc devītās klases jau mēdz aiziet kaut kur citur spēlēt vai arī maina skolu, aiziet uz citu vidusskolu vai arodskolu. Šogad U-19 grupa mums ir, bet pirms tam trīs gadus nebija, jo nebija jau, kas spēlē.”

Tikmēr Tradicionālais basketbola turnīrs nākamā gada janvārī norisināsies jau 70. reizi. Savulaik organizētajiem, kādu brīdi mazinoties komandu skaitam, radījās šaubas par turnīra nākotni. Vairāki min Ģirtu Bišofu kā cilvēku, kurš turnīram savulaik nav ļāvis nogrimt. Gluži kā treneri sporta skolā ir nodevuši viens otram stafeti, tā tagad Švēde un Zviedris turpina uzturēt vēsturiski nozīmīgo turnīru.

Turklāt TBT ir turnīrs vārda pilnajā nozīmē. Sporta halles treneru istabas sienas rotā gadu pēc gada veidotie turnīra vimpeļi. Pašu sacensību atklāšana tiek atzīmēta ar orķestra nospēlētu Latvijas himnu un visu komandu parādi. Turnīra dalībniekiem tiek sagatavoti dažādi apbalvojumi, bet čempionu komanda tiek pie ceļojošā kausa. Šādas sacensībām nepieciešamas odziņas tiek sagādātas ar ļoti atzīstamu rūpību.

“Mans puika jau pirms diviem gadiem gaidīja to brīdi, kad arī varēs piedalīties,” noteica Zviedris par notikumu, kas pilsētas jaunatnei joprojām ir pietiekami milzīgs.

“TBT turnīrs viņiem sākas sestajā, septītajā klasē, strādājot pie tablo,” pēc savas pieredzes par gados jaunajiem rūjieniešiem stāsta Švēde. “Man arī pirmie divi turnīri bija tādi. Tad jau septītajā vai astotajā klasē sāc spēlēt. Un, zini kā, atnāk 400 cilvēki skatīties uz tevi. Mēs to skolas stundu dodam bērniem brīvu. Visa lielā skola un visa mazā skola atnāk, un tā ir tā viena reize gadā, kad tribīnes tiek piepildītas, un arī stāvvietas ir pilnas.”

68. TBT atklāšana 2017. gadā (Foto: Uldis Rusmanis).

“Tās sajūtas ir feinas arī droši vien tiem spēlētājiem un tam trenerim lejā,” Švēde turpināja. “Man kā turnīra galvenajam tiesnesim, veicot uzrunu, tad arī ir vienmēr kamols kaklā.”

“Manuprāt, ka visi spēlētāji, par kuriem mēs runājam, kāds ātrāk, kāds vēlāk, ir spēlējuši TBT,” rezumē izteica Mārtiņš Bērziņš. “Tā ir viena no tādām Rūjienas basketbola tradīcijām, kura ir vēsturiski iedibināta. Cepuri nost, ka tā tradīcija vēl šobrīd tiek turpināta, jo to vidusskolu vai bērnu skaits, kas katru gadu samazinās, noteikti, ka arī kopumā ietekmē turnīru. Bet tajā pašā laikā es paskatījos, ka arī pagājušogad tas bija diezgan kupli pārstāvēts, tā kā viss notiek. Mēs arī savulaik piedalījāmies un tas jebkuram no spēlētājiem bija pietiekami nozīmīgs turnīrs.”

“Kamēr turnīrs būs dzīvs, basketbols Rūjienā droši vien arī, ka būs,” Zviedris izsakās, iespējams, pat mazliet pieticīgi.

Vismaz pagaidām pazīmes, ka Rūjienā basketbols varētu nebūt dzīvs, nav nemaz.

LJBL ērā zināmākie Rūjienā izaugušie basketbolisti

1981. gads
Marita Meldere – U-20 izlase (Eiropas U-20 čempionāta līdere atlēkušajās bumbās)
1982. gads
Dace Cinīte – Latvijas sieviešu izlase, spēlējusi ārzemēs
Juris Andžejevskis – U-18 un U-20 izlases, LBL basketbolists, pirmais treneris – Ojārs Melderis
1983. gads
Gatis Melderis – Latvijas vīriešu izlase, LBL basketbolists, pirmais treneris – Ojārs Melderis
Monvīds Pirsko – visu vecumu jaunatnes izlases, LBL basketbolists, pirmais treneris – Ojārs Melderis
1985. gads
Juris Jasāns – LBL un NCAA universitāšu līgas basketbolists, pirmais treneris – Dainis Bertāns
1989. gads
Dairis Bertāns – Latvijas vīriešu izlase, Eiropas čempionāta bronzas medaļnieks ar U-18 izlasi, Eirolīgas basketbolists, šobrīd Milānas “Olimpia” (Itālija), pirmais treneris – Normunds Bišofs
Oskars Virsis – Eiropas čempionāta bronzas medaļnieks ar U-18 izlasi, LBL basketbolists, pirmais treneris – Normunds Bišofs
1990. gads
Edmunds Elksnis – LBL basketbolists, šobrīd “Valmiera Glass VIA”, pirmais treneris – Normunds Bišofs
1992. gads
Dāvis Bertāns – Latvijas vīriešu izlase, NBA basketbolists, šobrīd Sanantonio “Spurs”, pirmais treneris – Dainis Bertāns
1993. gads
Jānis Bērziņš – Latvijas vīriešu izlase, vadošo Eiropas līgu basketbolists, šobrīd BK “Ventspils”, pirmais treneris – Dainis Bertāns
1996. gads
Rinalds Mālmanis – visu vecumu jaunatnes izlases, Eirolīgas basketbolists, šobrīd CB “Sevilla” (Spānija), pirmais treneris – Vidars Zviedris
1998. gads
Valters Liepiņš – U-20 izlase, LBL basketbolists, šobrīd “Valmiera Glass VIA”, pirmais treneris – Vidars Zviedris
2000. gads
Anrijs Miška – Eiropas čempionāta sudraba medaļnieks ar U-18 izlasi, šobrīd Madrides “Fuenlabrada” sistēmas basketbolists (Spānija), pirmais treneris – Vidars Zviedris
2001. gads
Ojārs Bērziņš (basketbola gaitas sācis dzimtajā Mazsalacā) – Eiropas čempionāta sudraba medaļnieks ar U-18 izlasi, šobrīd “UCAM Murcia” sistēmas basketbolists (Spānija), pirmais treneris – Zintis Liepa

Komentāri

  • puslaiks
    21/11/2018 17:37

    Izils raksts!!

  • Edgars Berzins
    21/11/2018 18:07

    Super pastrādāts!! Autoram lielas uzslavas!!

  • Muller
    21/11/2018 20:01

    Super raksts.

  • Mārtiņš
    23/11/2018 10:37

    Liels paldies par rakstu, prieks lasīt! ļoti dziļi un daudzpusīgi.

Komentāri ir slēgti

logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām