Gorkšs: Redzot pasaules futbola zvaigznes savā tuvumā, pārņem mazs satraukums

Otrdien Londonā norisinājās Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) aizvadītās sezonas labāko futbolistu apbalvošanas ceremonija. No Latvijas balsis par labākajiem spēlētājiem atdeva trīs cilvēki – Latvijas futbola izlases kapteinis Andris Vaņins, valstsvienības galvenais treneris Miksu Pātelainens un Latvijas Futbola federācijas komunikācijas nodaļas vadītājs un futbola žurnālists Ilvars Koscinkevičs. Portāls Sportazinas.com sazinājās ar Ilvaru Koscinkeviču un LFF prezidentu Kasparu Gorkšu, kurš zīmīgo pasākumu vēroja klātienē, lai noskaidrotu viņu pārdomas par pasākumu.

Pirmie iespaidi, emocijas, pēc apbalvošanas ceremonijas?

Koscinkevičs: Ja mēs runājam par FIFA gada labākā futbolista balvu, tad viss bija atbilstoši gaidītajām scenārijam. Man pašam šis balsojums sakrita ar to, kāds bija iznākums. Arī es Lukam Modričam atvēlēju pirmo pozīciju, uzskatot, ka viņš aizvadīja fantastisku sezonu. Protams, iepriekšējās sezonās viņa loma Madrides “Real” komandā pieauga. Augstā  klase vēl vairāk tikai nostiprinājās, un palīdzēja visi tie tituli, kas nāca līdzi. Viņa veiksme kopā ar Horvātijas izlasi ir vērtējamas ar ļoti augstu atzīmi. Viņš šobrīd ir labākais, tāpēc viņam pienācās šī balva.

Gorkšs: Visi nacionālo federāciju prezidenti bija aicināti uz šo pasākumu. Tā kā amatā neesmu pārāk ilgu laiku, tad ar lielāko prieku izmantoju iespēju klātienē skatīties. Emocijas? Es domāju, ka vislabākā publika šādam pasākumam būtu bērni, jo viņiem tiktu dota iespēja būt vienuviet ar saviem elkiem un spēlētājiem, kuriem viņi grib līdzināties. Godīgi sakot, šo pasākumu izvērtēju no tāda praktiska viedokļa, cik augstā līmenī tas tika sarīkots. Un ko šāda kalibra pasākums sevī ietver. Protams, redzot pasaules futbola lielākās zvaigznes, savā tuvumā, gribot negribot, tevi pārņem mazs satraukums. Varbūt tas futbola fans tevī atkal pamostas.

Cik stundas iepriekš pasākuma vietā bija jāierodas, un vai nebija lielas drošības pārbaudes? Tomēr vienā vietā pulcējās teju visas futbola superzvaigznes.

Koscinkevičs: Es pats uz vietas nebiju, tur bija Kaspars Gorkšs, bet domāju, ka drošības pasākumi bija ļoti augstā līmenī. Te gan jāņem vērā vairāki faktori. Sajūta, ka pasākumā nav pārāk daudz drošībnieku nenozīmē, ka viņi tur nav. Tā vienkārši ir viņu klase būt nemanāmiem. Sports ir izklaides sfēra, teju tāpat kā kino, teātris, opera, kur cilvēki dodas baudīt un ķert prieku. Arī tā auditorija pārsvarā ir tāda, kura bauda procesu. Protams, ka no 99 tūkstošiem skatītāju var atrasties kāds idiots vai ļaunprātis, kurš vēlas izdarīt sliktas lietas. Taču, par laimi, šādi incidenti notiek reti, jo cilvēki ir adekvāti.

Gorkšs: Cik es esmu novērojis, jebkurš plaša mēroga futbola pasākums saistās ar pastiprinātiem drošības pasākumiem. Šis nebija izņēmums. Principā ārpusē pulcējušies bija ļoti daudz futbola fani. Kā jau teicu – visa aicinātā publika ļoti labprāt centās nofotografēties ar pasaules labākajiem spēlētājiem.

Fani ārpus ēkas burtiski neapbēra futbolistus? Tomēr pasākums notika Londonā – pilsētā, kurā futbolu mīl.

Gorkšs: Protams, bija ļoti daudz cilvēku. Tie ierobežojumi gan satiksmē, gan drošības pasākumi limitēja faniem iespēju piekļūt futbolistiem. Es domāju, ka šādiem pasākumiem būtu jābūt bērniem, jauniešiem, faniem, kuri ikdienā seko šiem spēlētājiem līdzi. Dod Dievs, ka katram izdotos savā dzīvē, ja ne pieskarties, tad redzēt savu elku tuvumā. Un varbūt veiksmes gadījumā arī iegūt no viņiem kādu suvenīru.

Foto: EPA/LETA

Vai pēcāk Tev pašam sanāca aprunāties ar kādu federācijas galvu vai pasaules līmeņa superzvaigzni?

Gorkšs: Šādu pasākumu pamatdoma ir, lai vairotu pazīšanās un paziņu loku. Iegūtu jaunus kontaktus, jaunas iespējas sev personīgi un Latvijas Futbola federācijai. Skaidrs, ka šādu pasākumu ēnā norit daudz dažādas tikšanās – oficiālas un neoficiālas. Savas profesionālās karjeras laikā man bijusi šī privilēģija ar daudziem no pasaules labākajiem futbolistiem iepazīties. To var izmantot kā tādu laiku, aprunājoties par katra privātās dzīves aktualitātēm. Ar ko man sanāca aprunāties? Kaut pāris vārdus pārmiju ar lielāko daļu no klātesošiem futbolistiem, jo iepriekš esam tikušies dažādos UEFA rīkotajos pasākumos arī futbolista karjeras laikos. Uz plašākām sarunām laiks neatlika. Šie futbolisti tiek rauti uz visām pusēm, un galu galā lielākajai daļai priekšā sezonas atbildīgākās spēles. Diezgan ātri pēc saviesīgā pasākuma viņi aizbrauca uz mājām.

Kāpēc Lionels Mesi un Krištianu Ronaldu, tavuprāt, neieradās uz apbalvošanu?

Koscinkevičs: Viņiem tie pasākumi, kuros vajadzētu ierasties, ir vesela jūra. Domāju, ka tā būtu liela spekulācija, kāpēc viņi nebija. Dažreiz, protams, notiek tā, ka kuluāros jau jūti, ka neuzvarēsi un vienkārši neatbrauc uz to pasākumu. Neesmu lasījis vairāk par Mesi neierašanās iemesliem, bet var būt dažādi apsvērumi, un mēs to nezinām. Tikpat labi Mesi divi bērni saslimuši ar augstu temperatūru. Tev futbols tāpat ir visa dzīve un tādos brīžos saproti, ka svarīgāka ir ģimene. Lai uz skatuves kāpj tie, kuri visvairāk balvas pelnījuši.

foto: Mirror.uk

Kā FIFA izvirzīja kritērijus, kuri drīkst balsot, jo, piemēram, Kaspars Gorkšs nebalsoja, bet Tu, Andris Vaņins un Miksu Pātelainens gan.

Koscinkevičs: Tur ir ļoti skaidra kārtība. Balso katras valsts nacionālās izlases galvenais treneris, valstsvienības kapteinis un viens futbola žurnālists.

Kāpēc Tu balsoji tā, pirmo liekot Luku Modriču, otro Mohamedu Salāhu, bet trešo Krištianu Ronaldu? 

Koscinkevičs: Par trešo vietu man bija visgrūtākā izvēle, jo bija vairāki kandidāti. Par Modriču man dižu šaubu nebija, jo manā skatījumā viņš šobrīd ir labākais. Aizvadītajā sezonā Luka bijis labākais, jo Modričs spēlēja fantastiskā līmenī. Man Tallinā UEFA Superkausā bija iespēja viņu klātienē pavērot. Jā, pēc Pasaules kausa viņš nebija tādā formā, bet atsevišķas epizodes, kad tu skaties, reāli paliek mute vaļā. Un šādu epizožu Modriča izpildījumā iepriekšējās sezonas griezumā bija daudz. Mohameds Salāhs bija izcils Anglijas Premjerlīgā, labojot senu rekordu, iesitot 38 spēļu sezonā 32 vārtus. Arī UEFA Čempionu līgā viņš iesita vairāk nekā desmit vārtus. Abos lielākajos klubu turnīros viņš bija nevainojams un apbrīnojams. Salāhs bija spēcīgs konkurents Modričam.

Vienmēr būs diskusijas, kurā turnīrā paveikto vērtēs augstāk. Objektīvu iemeslu dēļ Salāhs nevarēja būt pārāk labs Pasaules kausā pēc smagās traumas. Tas ļoti ietekmēja. Tomēr, kopumā vērtējot, viņš bija izcils. Skatoties uz trešo pozīciju, man bija vairāki kandidāti. Man bija ne tikai Ronaldu, par kuru atdevu beigās balsi, jo kopā ar komandu uzvarēja Čempionu līgā un arī Pasaules kausā darbojās atzīstami, bet arī Edens Azārs. Viņš bija pierakstīts manā blociņā un spēlēja fantastiski Pasaules kausa finālturnīrā. Jā, Londonas “Chelsea” nebija tik labs gads viņam, bet Beļģijas izlasē darbojās teicami. Viņa jauda un klase bija ievērojama. Tāpat kandidāts uz trešo vietu man bija Lionels Mesi. Nebija viņam Pasaules kauss veiksmīgs, bet “La Liga” turnīrā viņš bija ļoti, ļoti spēcīgs. Sākot ar sezonas sākumu, beidzot līdz sezonas noslēdzošajam nogrieznim, viņš bija ārkārtīgi jaudīgs. Nezinu, kas notika – vai fiziskais nogurums un formas kritums, bet visa “Barcelona” vēlāk nolūza. Tas ļoti atsaucās uz komandas sniegumu arī Čempionu līgā.

Pats Tu balsot nevarēji, tomēr, ja tiktu dota tāda iespēja, vai atdotu savu balsi par Luku Modriču?

Gorkšs: Viennozīmīgi. Es domāju, ka Luka Modričs ir lielisks piemērs mūsu jaunajiem futbolistiem. Absolūti ar abām kājām uz zemes stāvošs futbolists. Ar, manuprāt, ļoti adekvātu vērtību skalu. Modričs ir loti patīkams sarunās, komunikācijā un ir lielisks spēlētājs. Viņš pelnīti šo balvu ieguva. Domāju, ka futbola sabiedrība kopumā nevarētu vēlēties labāku futbolista etalonu vai labāku piemēru kā Luku Modriču. Gan pēc spēles stila, gan rakstura iezīmēm.

Foto: twitter.com/FIFAcom

Novēroji, ka futbolisti “čupojas“ savā starpā, piemēram, Madrides “Real“ spēlētāji? Vai bijušie komandas biedri?

Gorkšs: Nē, tādas šķelšanās viņu starpā nav. Viņi ir pasaules labākie futbolisti, kuri lielākajā daļā pasākumu ir kopā. Daudzi no viņiem ir spēlējuši vienās komandās, viņiem ir vienam ar otru, ko parunāt. Liela daļa no viņiem vēlāk kopā aizbrauc pavakariņot, tā teikt, vienu vakaru palikt Londonā, lai tieši savā starpā aprunātos, nevis palikt saviesīgajā pasākumā.

Vai aprunājies ar Andri Vaņinu un Miksu Pātelainenu par viņu izvēlēm? Piemēram, Andris Vaņins kā pirmo lika Kilianu Mbapē.

Koscinkevičs: Nē, nav sanācis aprunāties. Domāju, ka tie, kuri seko futbolam līdzi, var teikt negaidīti, bet tai pašā laikā Mbapē arī spēlēja fantastiski. Viņš turpina to darīt un turpinās arī nākotnē. Katram ir savi balošanas kritēriji. Katram ir sava informācija, ko zina. Ņemot vērā, ka Andris ir Šveicē, tad turpat blakus ir Francija. Savulaik arī no Francijas klubiem bija interese par Andri, un viņam šis Francijas futbols galīgi nav svešs. Ir vairākas nianses, jo ja viņš vairāk skatās “Ligue 1” čempionātu, redzot, kādus brīnumus ikdienā dara Mbapē, tad šo izvēli var saprast. Katrā ziņā es par viņa izvēli nebūtu ar šokētu reakciju. Jā, mazliet negaidīti, bet tāpēc ir balsojums. Ir pietiekami daudz respondentu, kuri piedalās, lai atsijātu labākos. Tas nemaina būtību, ja pat kāds cits uzvar, tava izvēle bijusi nepareiza. Galu galā balsošana ir subjektīvs process.

Vairums sacīja, ka Salāhs nepelnīti ieguva Puškaša balvu, jo, piemēram, Beilam un Ronaldu iepriekšējā sezonā bija labāki vārtu guvumi.  Ko Tu par to domā?

Koscinkevičs: Atkal subjektīvais moments. Beila gols, manuprāt, bija fantastisks. Es domāju, ka balsotu par to, bet man nebija balsstiesības. Tā iemesla dēļ sevišķi neiedziļinājos, sijājot citus vārtus. Tad, kad skaties uz izpildījumu un manieri, kādā Salāhs to izdarīja, var saprast, kāpēc viņš kotējas tik augstu. Un tie vārti, kas ieguva Puškaša balvu viņam sezonā nebija vienīgais šedevrs. Ja man jāsaka uz karstām pēdējām, tad, jā, Beila gols bija iespaidīgāks, apsteidzot arī Ronaldu veikumu, kas arī bija ļoti sarežģīts, kvalitatīvs un skaists. Šīs balvas noteikšana ir radošs process. Bet beigu beigās es izvēlētos, iespējams, kādu no mūsu U21 izlases vārtu guvumiem. Varbūt Mārtiņa Ķigura supersitienu pret Ukrainu. Tas arī bija fantastisks gols, ko iesist. Vēl kas būtiski – kad skaties vārtus un tev paliek mute vaļā, tas viss ir forši, bet gols ne reti iegūst citu jaudu tad, kad redzi visu spēli, saprotot mača ritējumu un spēles cenu. Tad tikai vari saprast, kuri vārti ir absolūti visspilgtākie.

@OfficialFPL

Gorkšs: Godīgi sakot, es nezinu, kā notika šo vārtu balsojums. Vai par tiem balsoja fani vai žurnālisti. Vai tomēr vienpersoniski to piešķīra FIFA. Man ļoti grūti komentēt. Skaidrs, ka Salāhs nebija labākais spēlētājs. Varbūt, ka viņam bija nepieciešams iegūt kādu no balvām. Bet ja mēs subjektīvi vērtējam, tad Salāha gols nebija ne tas skaistākais, ne tehniski visgrūtākais.

Vai nav tā, ka šī balva un “Ballon d’Or” trofeja ir popularitātes konkurss, ne objektīvi labākā noteikšana? Jo vārtsargi, aizsargi un pussargi to teju nekad neiegūst.

Koscinkevičs: Tā iemesla dēļ ir simboliskā izlase, un tas vienmēr ir diskutabli. Skaidrs, ka vārtsargam un aizsargam ir grūtāk konkurēt ar uzbrucēju, bet tai pat laikā pēdējā desmitgadē Ronaldu, Mesi ir izdarījuši, to ko viņi izdarījuši, tad, manuprāt, nav vērts diskutēt par to, vai abi allaž šo balvu ir pelnījuši. Pēdējā desmitgadē visas tās balvas, ko viņi vinnēja, ir pelnītas. Ronaldu un Mesi ir futbola ģēniji. Tas laiks, kurā mēs dzīvojam, redzot un baudot abus vienlaicīgi, ir ļoti mums izredzēts. Tādi divi izcili futbolisti, kas „La Liga” turnīrā sitīs 50 vārtus, kas sitīs Čempionu līgā vairāk nekā 100 vārtus, ir fenomens. Gribēšu redzēt, kurš nākamais sasniegs to simta robežu. Atceros, ka agrāk man šķita, ka Raula 71 precīzais raidījums ir nepārspējams rekords.

Gorkšs: Pats būdams aizsargs, vienmēr vienu balsi centos atdot par aizsargu vai vārtsargu. Skaidrs, ka lielākais uzsvars tiek likts uz gūtajiem vārtiem un skaistajiem uzbrukumiem, nevis pašaizliedzīgai darbībai aizsardzībā. Visas šīs balvas, konkursi ir virziens, kādā futbols dodas – ar ļoti lieliem šovbiznesa elementiem. Kādam tas var patikt, kādam tas var nepatikt. Fakts ir tāds, ka futbols kļūst par šovbiznesu. Apbalvošanas ceremonijas un svinīgie pasākumi apstiprina to, ka futbols un tā sabiedrība kotējas arvien augstāk. Ja man personīgi būtu jāsaka, tad bija patīkami aplūkot, kā šie pasākumi tiek organizēti. Un cik daudz enerģijas tajos tiek ieguldītas. Dienu pirms šī FIFA pasākuma biju Ilūkstē uz Jurija Žigajeva atvadu spēli. Tur tās emocijas bija daudz sirsnīgākas. Ja man būtu jāizvēlas, tad izvēlētos braukt atkal uz Ilūksti.

Ronaldu un Mesi FIFA bavu pasniegšanas ceremonijā, foto: AFP PHOTO / Ben STANSALL

Pēc balvas iegūšanas Modričs uzsvēra, ka visus individuālos titulus atdotu, lai ar Horvātiju uzvarētu Pasaules kausā. Vai ikdienā redzot futbolistus, tu vari teikt, ka tā ir patiesība?

Koscinkevičs: Absolūti Modričam piekrītu. Es varu būt labākais vārtu guvējs otrajā līgā, bet tas neaizstās to baudu, kas ir FK Albertam uzvarot čempionātā. Pats esmu piedzīvojis, ka Alberts uzvar turnīrā, tāpēc saprotu, ko tas nozīmē. Cik sanācis pasekot Modriča karjerai līdzi, tad pamanīju viņa zināmo pieticību. Modričs ar šo apgalvojumu noteikti neblefo. Jo galu galā – ja viņš iegūtu Pasaules kausu, noteikti tiktu pie individuālām balvām. Izlases triumfs – tas ir pāri visam, jo futbols ir komandas spēle. Tu jau vari individuāli priecāties, ja gūsti spēlē trīs vārtus. Bet tici man, ja komanda zaudē, tad prieks nav pilnīgs. Tomēr ja negūsti nevienus vārtus, bet vienība triumfē, gandarījums atnāk.