Grūts un vienlaikus skaists gads – Sevastova par traumu un privilēģiju spēlēt tenisu
Aiziešana no sporta 23 gadu vecumā, atgriešanās, četri WTA tituli, 11. vieta pasaules rangā un pauze uz nenoteiktu laiku – šie ir tikai daži no Latvijas tenisistes Anastasijas Sevastovas raibās un teicamās karjeras pavērsieniem. Galvenais faktors šādām virsotnēm un kritumiem liepājniecei ir bijušas traumas, kas viņu 2022. gada sākumā piespieda paņemt jau minēto pauzi.
Parūpējoties par veselību un arī kļūstot par māmiņu, Sevastova 2023. gada novembrī atgriezās WTA tūrē. Tiesa, uz pavisam neilgu laiku, jo pēc nedaudz vairāk kā diviem mēnešiem visu izjauca ceļgala krustenisko saišu plīsums turnīrā ASV pilsētā Ostinā. Marta vidū Anastasijai tika veikta operācija un kopš tā brīža viņa atkal pazuda no starmešu gaismām.
Vadību pārtrauc trauma – Sevastova spiesta izstāties Ostinas turnīra 1/4 finālā
Atgūšanās no krustenisko saišu plīsuma parasti ilgst sešus līdz deviņus mēnešus, līdz ar to Sevastovai gadu mijā vajadzēja būt atpakaļ apritē vai būt tuvu tai. Bet kādēļ tā, kur tenisiste bija palikusi? Vai varbūt patiešām karjerai pielikts punkts? Nē. Kā atklājusi pati Sevastova, tad problēmas sagādāja rehabilitācija, kas atgriešanos nedaudz aizkavējusi.
Latvijas tenisiste, kura jau vairākus gadus dzīvo Austrijā, sarunā ar portālu “Sportazinas.com” pastāstīja par gadu, kas viņas dzīvē bijis viens no sarežģītākajiem, kā arī vienlaikus optimistiski raudzījās nākotnē un uzsvēra, ka viņas galvenais mērķis ir vienkārši atgriezties kortā. “Domāju, ka esmu pelnījusi pabeigt karjeru tā, kā es gribu, nevis trauma visu noslēgtu,” atzina Sevastova.
Nupat kā [saruna notika 26. februārī] aizvadīji treniņu. Vienkāršs jautājums – ko darīji?
Šodien tenisu nespēlēju, bija fitnesa treniņš. Tagad jau ir labāk un es varu trenēties, bet ir tā, ka varu kādas divas spēlēt tenisu, tad man ir nepieciešama pauze un tad atkal varu spēlēt. Tā gan ir bijis tikai tagad februārī, jo janvārī man diemžēl bija vēl viena operācija ceļgalam – rehabilitācija neritēja kā plānots. Bija komplikācijas, nevarēju darīt to, ko man it kā jau novembrī un decembrī vajadzēja darīt. Mēģināju ar injekcijām visu atrisināt, bet nesanāca. Uztaisījām magnētisko rezonansi un ārsts, kurš man arī taisīja pirmo operāciju, teica, ka vajadzēs atkal operēt. Pēc šīs otrās operācijas jau viss ir labāk, varu pilnīgi visu darīt bez sāpēm, taču tāpat ir jābūt uzmanīgai – nevaru trīs stundas stāvēt laukumā un trenēties.
View this post on Instagram
Kādēļ bija jāveic vēl viena operācija, kāds bija ārstu slēdziens?
Pirmajā reizē man ne tikai bija krustenisko saišu plīsums, bet arī abi meniski bija “sačakarēti”, tā kā bija pilns komplekts. Lai gan bija ilga rehabilitācija, jau pagājušajā vasarā sākās mazliet problēmas – parādījās sāpes, nevarēju skriet un trenēties jeb vienkārši darīt to, ko pēc sešiem mēnešiem jau vajadzēja darīt. Kopā ar fizioterapeitu gaidījām, gaidījām, bet droši vien pārāk ilgi gaidījām un cerējām, ka būs labāk… Beigās tika secināts, ka rētas vietā pēc pirmās operācijas nebija sadzijuši audi, un tāpēc bija sāpes meniskā. Janvārī tā gan bija tāda neliela artoskopiska operācija, kas ilga kādu pusstundu. Pēc tam man nemaz nevajadzēta staigāt ar kruķiem.
Tad būtībā ceļgals tika “iztīrīts”?
Jā, izņēma ārā to, kas nav vajadzīgs. To, ar ko mēģināja tikt galā, sauc par “cyclops lesion” [iekaisums ceļgalā, kas var rasties pēc krustenisko saišu operācijas – aut.] – man ceļgalā nebija vietas un tas vienkārši traucēja visu darīt. Tagad tas viss ir ārā un jūtos arvien labāk.
Izklausās, ka arī ikdienā pieredzēji diezgan lielas problēmas.
Varbūt bija vieglāki brīži, bet, kad vairāk sāku kustēties un trenēties, bija grūtāk. Varēju vienu dienu patrenēties, bet tad bija divas dienas jāgaida, lai atgūtos, jo ceļgals sāka pietūkt. Tā pavisam noteikti nebija kvalitatīva rehabilitācija.
Kā sanāk – cik ilgi pēc pirmās operācijas atsāki kaut kādus treniņus?
Tenisā kādu vienu, divas reizes kaut ko jūlijā nedaudz padarīju, uzsitu bumbiņas. Tā arī sanāca, ka apmēram trīs-četrus mēnešus tenisu vispār nespēlēju.
Kā tas ir – vienkārši trenēties? Kā nekā šī karjerā tev ir bijusi ilgākā pauze tieši veselības problēmu dēļ.
Šis man ir bijis visilgākais un arī visgrūtākais periods karjerā. Bet ir labi, ka tas nenotika pirms desmit gadiem, jo tagad man ir cits skats uz dzīvi. Man arī ir bērns, ir citas lietas, kas jādara. Protams, vairs neesmu tik jauna un tādēļ rehabilitācija varbūt prasa mazliet vairāk laika, bet tiešām varu būt pateicīga, ka tas notika tagad, nevis agrāk karjeras sākumā.
Vai esi centusies saprast, kādēļ traumā iedzīvojies? Vai pēc tās atgriešanās [2023. gada novembrī] varbūt bija kādas citas mazas problēmas, kas izraisīja lielāku slodzi uz ceļgalu? Varbūt kādi citi apstākļi?
Es nezinu. Varētu atrast 20 lietas, kas bija iemesls traumai. Varbūt par maz trenējos, varbūt muskuļi nebija tik stipri, varbūt nebiju spēļu ritmā, jo nesen biju tikai atgriezusies. Varbūt nogurums – negulēju tik labi, jo ir bērns… Var atrast visādus iemeslus, taču tas ir jāatstāj pagātnē. Jā, tas manā dzīvē bija ilgs un grūts gads, bet tas vienlaikus bija viens no skaistākajiem gadiem. Redzēju, ka mana meita sāk runāt un staigāt, vienkārši aug! Es to visu redzēju, tāpēc, lai arī bijušas negatīvas lietas, ir arī bijis kas pozitīvs.
Anastasija Sevastova sev liktenīgajā Ostinas turnīrā| Foto: Dustin Safranek/ZUMA Press Wire
Arī noprotams, ka ģimenei ir bijusi liela nozīme rehabilitācijā.
Jā, protams. Ir grūti veikt rehabilitāciju, bet būt kopā ar ģimeni man ļoti palīdzēja. Varēju aizmirst visu notikušo, jo traumu mentāli bija grūti pārvarēt.
Kopumā mentāli vai fiziski bija grūtāk?
Sākumā mentāli, bet turpinājumā tieši fiziski palika grūtāk. Tu domā, ka jau vari, tu gribi kaut ko darīt, bet… Tomēr atkal kaut kas sāp un traucē. Bet jā, pirmie mēneši mentāli bija traki – pat nevarēju normāli staigāt, kādas septiņas nedēļas vajadzēja izmantot kruķus. Man atkal vajadzēja mācīties, kā staigāt… Un mana meita sāka staigāt! Tas gan bija forši – varējām kopā mācīties (smejas)!
Laba konkurence bija!
Jā! (smejas)
Bet, ja nopietni, no tevis teiktā saprotu, ka plāno atgriezties tenisā…
Plāns arī bija spēlēt visu pagājušo gadu, bet nesanāca (iesmejas). Domāju, ka esmu pelnījusi pabeigt karjeru tā, kā es gribu, nevis trauma visu noslēgtu. Bet ir plāns atgriezties, taču pārāk tālu nākotnē vēl neskatos. Tagad es plānoju visu no nedēļas uz nedēļu. Pagājušajā nedēļā bija forši, ka varēju tik daudz trenēties – visu pagājušo gadu tā nevarēju darboties. Arī šonedēļ viss izskatās labi, tā kā nākošnedēļ varbūt atkal varēšu trenēties un nākamajās nedēļās vēl vairāk. Tad arī, cerams, pienāks brīdis, kad arī zināšu, kad un kurā turnīrā es spēlēšu.
Pieļauju, ka arī bija šaubas par nākotni, ne?
Katru dienu (smejas)! Patiesībā pats grūtākais brīdis bija mača laikā, kad guvu traumu. Pēc tam bija grūti [rehabilitācijas laikā], jo it kā tu vēlies spēlēt, bet nezini, vai varēsi. Tagad atkal mani sagaidīs cits grūts brīdis – iziet atpakaļ kortā un nospēlēt to pirmo maču. Jā, es kustos un par kādiem 70-80% trenējos, bet tās domas, ka kaut kas [ar veselību] var notikt, droši vien vēl būs. Kad sākšu arvien vairāk trenēties, tad arī pārliecību atgūšu un [pirms atgriešanās spēles] mentāli kļūs arvien vieglāk. Bet jā, domas bija, ka tenisu vairs nevarēšu spēlēt vai vispār kaut ko darīt, bet šogad pēc šīs otrās operācijas uz visu skatos pozitīvāk. Ja tas nebūs pavasarī, kad es spēlēšu, tad tās būs pavasara beigas vai vasara. Taču izskatās, ka kaut kas būs.
Kā saglabāji motivāciju, kas tevi virzīja uz priekšu?
Domāju, ka ģimene, kā arī pati sevi spēju motivēt. Arī forši ir tas, ka mana meita varēja to redzēt, ka mamma ir motivēta un cenšas – bērniem to ir svarīgi redzēt. Tas palīdzēs. Viņa zina, ka man kaut kas notika, bija sāpes, jāveic operācija u.t.t. Lai gan viņa vēl ir maza, viņa saprot vairāk nekā mēs varam iedomāties!
View this post on Instagram
Vai tas, ka tev karjerā jau ir bijušas dažas ilgākas pauzes, palīdz arī šādā situācijā, kad ir jāatgriežas pēc tik nopietnas traumas?
Tas, protams, palīdz. Esmu jau pierādījusi, ka varu atgriezties un būt līmenī, apliecinot, ka joprojām māku spēlēt tenisu. Tāpēc tagad vienkārši ir jāklausās savā ķermenī. Varbūt nospēlēšu kādu turnīru, bet tad man būs nepieciešama pauze. Iešu laukumā tikai tagad, kad zināšu, ka tas būs simtprocentīgi drošs lēmums.
Ko esi iemācījusies šī gada laikā?
Droši vien būt pacietīgākai (iesmejas). Tāpat vienkārši nepadoties, taču tas ir bijis svarīgs faktors visas karjeras laikā. Arī sapratu, ka ir dzīve pēc tenisa. Vienkārši gribu sev pierādīt un arī parādīt savai meitai, ka viss ir iespējams. Ja tie būs divi-trīs turnīri, kuros nospēlēšu divus-trīs mačus, tas arī būs ok. Kā jau iepriekš teicu – vēlos pabeigt visu tā, kā es gribu, nevis kā to vēlas mans ķermenis vai piespiež kāda trauma.
Tad galvenais būtībā ir tas, lai atgriešanās vispār notiktu un maču vai turnīru skaits nav svarīgākais?
Jā, tas sākumā ir galvenais un pēc tam jau sekos pārējais. Nevaru tagad teikt, ka gribu atgriezties un vinnēt turnīru – tas nav pareizi. Pēc tādas traumas galvenais vispār ir atgriezties un vienkārši spēlēt bez sāpēm – atgriezties un nospēlēt pirmo maču būs kā vinnēt turnīru! Tad arī redzēšu, kur esmu, kā jātrenējas un kas man pietrūkst. Nevar zināt – varbūt es vairs nevarēšu kustēties kā iepriekš, bet varbūt es kustēšos labāk? To tagad nevar prognozēt. Jāgaida, kad tas pirmais mačs pienāks un tad arī varēšu kaut ko secināt. Šobrīd varu tikai teikt, ka jūtos diezgan labā formā, bet man vēl ir vajadzīgs darboties kortā un vairāk trenēt tieši dažādus elementus tenisā.
Jau arī esi ieminējusies, ka atgriešanās varētu notikt pavasara beigās vai vasaras sākumā. Vai kalendārā jau esi apvilkusi kādus turnīrus, kuros varētu atgriezties? Vai arī viss notiks pēc sajūtām?
Ja viss ies super, nekas nesāpēs un varēšu vēl vairāk trenēties, tad visagrākais, uz ko skatos, varētu būt aprīļa vidus. Bet ir jāskatās reālistiski, tā kā tas varētu būt maijs vai jūnijs. Taču nozīmīgs faktors atkal ir segums. Ceļgalam vislabākie būtu “hard” [cietā seguma] korti, bet tajā laikā būs turnīri Madridē, Romā [abi “WTA 1000” turnīri] un Parīzē [“French Open”], un tie norisinās māla kortos. Sākumā gan pamēģināšu spēlēt uz māla seguma un pēc tam redzēšu, vai vispār ir vērts tur spēlēt. Ja tur būs pārāk grūti, tad varbūt nedaudz būs viss jāatliek [līdz zālāja sezonas sākumam] un tad varbūt es varētu spēlēt Vimbldonā. Skaidrs ir tas, ka būs jāspēlē gan uz māla, gan zālāja, jo uz citiem turnīriem, kā, piemēram, Japānā es nelidošu, lai tikai spēlētu uz “hard” seguma. Domāju, ka aprīlī sākšu spēlēt uz māla un, ja tur labi jutīšos, tad varētu plānot doties uz Madridi vai Romu. Ja ne, tad drusku vēlāk.
Kāds ir plāns ar turnīru izvēli? Vai skatīsies, kur varēsi dabūt “wild card”, kur varbūt nebūs jāspēlē kvalifikācija?
Nē, man vēl ir “protected ranking” (aizsargātais rangs, kas tenisistiem palīdz atgriezties apritē pēc ilgākas pauzes ar reitingu no brīža, kad tika paņemta pauze – aut.). Man tas būs spēkā līdz šī gada novembrim un es vēl varu desmit turnīrus ar to nospēlēt. Pēc tam jau skatīšos, kur rangā atradīšos.
Anastasija Sevastova | Foto: openblslimoges.fr
Arī minēji, ka pirmais mačs pēc atgriešanās būs visgrūtākais. Vai uz sevi tu liec kaut kādu spiedienu? Ar kādu mentalitāti tu plāno atgriezties?
Vēlos parādīt, ka vēl varu spēlēt tenisu, turklāt to darīt diezgan labi. Varbūt ne tādā līmenī kā karjeras labākajos gados, bet gribu parādīt jaunajām meitenēm, ka visu vēl varu. Tāpat gribu izbaudīt tenisu, jo tā ir privilēģija, ka ar šo sportu varu dzīvot un pelnīt naudu – ne visiem ir tāda iespēja.
Cik daudz WTA tūrei esi sekojusi līdzi? Vai tev varbūt bija tā, ka tenisu pilnībā izslēdzi ārā un par to aizmirsi?
Varbūt pēc pirmajiem mēnešiem vispār nesekoju, jo man bija citas problēmas (smejas). Arī tagad man nav tik daudz laika, taču esmu sākusi arvien vairāk tenisu skatīties, kaut kādus hailaitus un rezultātus. Man tas interesē un tas jau ir pozitīvi.
Ar kādām citām tenisistēm varbūt sazinājies saistībā ar rehabilitāciju vai atgriešanos?
Dažas spēlētājas man uzrakstīja, kuras ko līdzīgu bija piedzīvojušas. Viņas teica, ka būs grūti, bet, ja būs pacietība, tad viss sanāks. Bet tas bija pirms gada, neilgi pēc operācijas, pēdējā laikā ar nevienu neesmu sazinājusies.
Mērķus īstermiņā jau pārspriedām, bet kādi ir plāni ilgtermiņā? Un ko tev novēlēt?
Droši vien veselību novēlēt! Veselība un ģimene – tās ir vissvarīgākās lietas, pārējais viss pakārtosies. Ja savu darbu labi darīšu, tad viss būs kārtībā, taču es vēl nevēlos pārāk daudz kaut ko plānot ilgtermiņā. Jādzīvo ir vienkārši šeit un tagad, jo reizēm tu vari plānot, bet Dievam būs citi plāni. Tā man arī ir vislielākā mācība, ko esmu guvusi [rehabilitācijas laikā].
Starp citu, vai visu rehabilitācijas procesu veici Austrijā?
Jā, mani operēja ārsts Insbrukā. Viņš ir labs ceļgalu speciālists, pie viņa ir gājuši daudzi futbolisti un slēpotāji. Insbrukā arī uzsāku rehabilitāciju, bet pēc turpināju to mājās. Dažas reizes gan atkal braucu uz Insbruku, lai veiktu pārbaudes, jo rehabilitācijā bija dažādas stadijas un bija svarīgi no vienas uz otro pāriet.
Kad pēdējo reizi sanācis būt Latvijā?
Vasarā uz kādām divām-trīs nedēļām biju Latvijā. Vispār jāpiemin, ka sākumā traumas dēļ vispār nekur nevarēju lidot, kas nebija patīkami, un, kad biju Latvijā, tad man arī ceļgals sāpēja, jo lidojums tika veikts par agru. Tagad gan varu visur lidot, bet jā, ir bijis grūti kaut kur braukāt.
“Gribu parādīt meitai, ka viss ir iespējams” – Sevastova plāno atgriezties tenisa kortos
