Ivanāns stāsta par skarbo dzīvi Ziemeļamerikas zemākajās līgās, atgadījumu ar “Vityaz” un dzīvi

Nacionālajā hokeja līgā (NHL) vismaz vienā spēlē kopumā piedalījušies 23 latvieši. Viens no pieredzes bagātākajiem mūsu spēlētājiem pasaules hokeja mekā ir Raitis Ivanāns, kura kontā 282 spēles, labākos karjeras gadus pavadot Losandželosas “Kings” sastāvā. Ivanāns hokeja laukumos plašāku atpazīstamību ieguva kā “policists”, kurš vienmēr steidza aizstāvēt savus komandas biedrus vai pārmācīt pretinieku komandas kaušļus. Karjeru viņš noslēdza jau 34 gados – laikā, kad, šķiet, varēja vēl skriet un skriet.

Sportazinas.com sazinājās ar bijušo uzbrucēju, lai noskaidrotu, kādi bija galvenie iemesli tik laicīgai karjeras noslēgšanai, iztaujājām par dzīvi un atalgojumu Ziemeļamerikas zemākajās līgās, pieredzi Rīgas “Dinamo” sastāvā (īpaši izceļama epizode ar “Vityaz”), par viņa šī brīža nodarbošanos un citām interesantām lietām.

Tava pēdējā pieturvieta bija Kontinentālā hokeja līga (KHL) un Rīgas “Dinamo”. Vai iepriekš biji plānojis, ka tā būs pēdējā profesionālā sezona? Tomēr 34 gadi, vēl kādu laiku varēji noteikti spēlēt.

(ietur pauzi) Ar “Dinamo” viss noslēdzās kā noslēdzās. Viņiem uz nākamo sezonu vairs nebija vajadzīgs tāda tipa spēlētājs kā es (Ivanāns 2012. gadā bija noslēdzis līgumu ar Rīgas klubu uz divām sezonām, aizvadot tikai pirmo no tām, jo tika atlaists. Tajā gadā “Dinamo” bija pārliecinoša KHL pastarīte – red.). Protams, ka bija iespējas turpināt karjeru. Varēju “sisties” pa Amerikas Hokeja līgu (AHL) vai uzspēlēt Eiropā. Bet karjeras laikā biju jau tā “noskraidījies”, ka vēlējos mieru un vienkārši būt mājās kopā ar ģimeni. Eiropas variants īsti neuzrunāja, jo tādā gadījumā visai ģimenei būtu jāpārceļas uz turieni (Ivanāns ar ģimeni jau vairākus gadus par savām mājām sauc ASV – red.), savukārt spēlēt AHL un dauzīties kā jaunībā negribēju, biju jau pietiekami to izjutis. Saliekot visu kopā, sajutu, ka ir pienācis laiks beigt.

Togad “Dinamo” bija katastrofāla sezona. Apkārt runāja, ka arī komandas iekšienē valdīja ļoti slikta atmosfēra…

Loģiski, ka atmosfēra nebija no tām labākajām, jo ļoti daudz zaudējām. Pie tādiem apstākļiem, protams, parādās runas, ka kāds kādam tur kaut ko ir pateicis, ka notiek kaut kas slikts vai kā. Bet varu pateikt, ka gan čaļi, gan treneru korpuss un pārējie bija lieliski cilvēki.

Esi arī “Naģeždas kausa” (kauss, ko izspēlēja KHL “play-off” neiekļuvušās komandas) ieguvējs! Kas tev sakāms par šo veidojumu?

Visiem tas likās nedaudz jocīgi. Sezona noslēgusies, bet tev vēl jāspēlē. Neviens jau vairs tajā brīdī īsti nevēlas spēlēt, bet mums jau nebija izvēles – mums bija jāiet un jāspēlē, jo par to saņemam naudu. Tas, ka tas bija ārkārtīgi dīvains projekts, to varu teikt par 100%. Visi uz to skatījās kā uz ārprātu.

Pirms pievienojies “Dinamo”, vai bija piedāvājumi arī no citām KHL komandām?

Kad man bija beidzies līgums NHL, Rīga bija man vispiemērotākais variants. Dzimtene, viss pazīstams. Tāpēc nemaz neskatījos citu klubu virzienā. Tā bija visloģiskākā izvēle. Jā, bija iepriekš piedāvājumi no KHL, taču tajā brīdī man bija līgums NHL, tāpēc vispār neizskatīju to kā opciju. Tu spēlē NHL, kāds vēl KHL?

Saprotams, kurā līgā spēlē pasaules labāko hokeju. Un tajā pašā līgā arī tiek nodrošināti vislabākie apstākļi arī spēlētājiem. Vai vari pakomentēt to līmeņu atšķirību starp NHL un KHL?

Nevar salīdzināt divas dažādas lietas. Tu nevari salīdzināt, kā ir spēlēt Liepājā vai Helsinkos, runājot par infrastruktūru un pārējām lietām. Attieksmes ziņā gan nevar sūdzēties – par tevi domā, cenšas un rūpējas, cik vien var.

Savukārt par sportisko pusi varu izcelt Valmieras nometni. Tas bija ārprāts! Pats grūtākais sezonas laiks viennozīmīgi. Cik lielā mērā tas atmaksājās, tas jau ir cits jautājums. Ir liela atšķirība starp to, kā tu sezonai gatavojies NHL un kā – KHL. NHL izveido individuālas programmas, pēc kurām arī vadies. Jūnijā apmeklē svaru zāli un stadionu. Pēc tam meklē, kur trenēties uz ledus un dodies uz treniņnometni, un tur tev jābūt jau optimālajā formā. KHL komandās visi sanāk kopā un sāk gatavošanos sezonai jau daudz laicīgāk. Tās nometnes ir tik trakas, ka tu nemaz nevari būt sliktā formā (iesmejas).

Arī KHL tev bija pāris kautiņi. Vai vari salīdzināt “policistu” spēku Krievijā un Ziemeļamerikā?

Tie, kuri spēlēja KHL, bija tie paši, kas pirms tam gājuši cauri AHL, tikai Krievijā maksāja vairāk. Fiziskā spēka ziņā nav atšķirības. Atcerēsimies “Vityaz” kaušļus [Džonu] Mirastiju un [Džeremiju] Jablonski – ja viņi spēlētu NHL, viņi tur visus piekautu un “apēstu”. Cits jautājums – viņi neprot spēlēt hokeju attiecīgā līmenī. Vienīgais, ko viņi prata, ir kauties.

Jāpiezīmē, ka mūsdienās NHL nav palicis daudz “policistu”. Ir tikai daži “tīrie” kaušļi. Protams, ir tādi džeki, kuri var slidināties pa laukumu un neviens viņus neaiztiks, bet tādu, kuri spēlē tikai četras, tur sešas minūtes un ar savu vienu mērķi, vairs nav. NHL ir daudz darījusi, lai pasargātu spēlētājus no traumām – nopietnākas pārbaudes pēc kautiņiem, kad tevi ieved tumšā telpā ar līgas nozīmētu dakteri un viņš tevi izmeklē pēc pilnas programmas. Tāpat ir kļuvuši bargāki sodi par kautiņiem un asiem noraidījumiem. Redzams, ka šobrīd tas strādā.

Vai arī Ziemeļamerikas zemākajās līgās “policisti” kā profesija sāk izzust?

Protams, ka viņi vēl ir AHL un citās līgās. Neizzūd, bet ir palikuši mazāk. Vairāk tas notiek komandās, kas bāzējās mazākās pilsētās. Cilvēki nāk un uz to skatās, izklaidējas. Tāpēc arī to līgu klubos atrodami daudzi “policisti”, kas iepriekš bijuši labi zināmi. Viņi to dara, jo tā ir viņu kaisle – paspēlēt un izkauties laiku pa laikam. Starp citu, šobrīd Lielbritānijā ir diezgan liels pieprasījums pēc tafgājiem (no angļu valodas “tough guy” – red.).

Vai karjeras laikā pirms kādas spēles nebiji saņēmis ziņas telefonā no pretinieku komandas “policista”?

Nē, tādas lietas nenotiek. Kad tu gatavojies spēlei un zini, ka pretiniekos arī ir tāds pats kā tu, tu viņu studē, izpēti un esi gatavs, ka būs jākaujas. Taču varu pastāstīt par interesantu gadījumu “Dinamo” laikos. Mums bija spēle Čehovā pret “Vityaz”, un es jau zināju, ka man būs jākaujas ar Trevoru Gilisu. Jau iesildīšanās laikā aprunājāmies, ka nometīsim cimdus. Bet viņš man pateica, ka varēs kauties tikai tad, kad arēnā būs ieradies komandas īpašnieks. Sākās spēle un es viņam pieslidoju un saku: “Aiziet!” Viņš atbild: “Es nevaru, priekšnieks vēl nav ieradies.” Otrajā periodā gan viss notika. Pēc spēles arī mums pateicās ar degvīnu, ikriem, u.t.t. – viss kā pienākas. Tā laika “Vityaz” kluba klasika.

Daudz esi pavadījis laiku arī AHL. Ja salīdzināt NHL un KHL līmeņus ir nekorekti, tad kā tu salīdzinātu KHL ar AHL?

Protams, ka arī AHL viss ir līmenī, jo tos klubus uztur NHL organizācijas. Tie ir fārmklubi, kuros spēlē puiši, kuri regulāri pievienojas galvenajai komandai. Tāpēc arī organizētība ir visaugstākajā līmenī – nūjas un lentas neskaita, komandām ir savi pavāri, fizioterapeiti, masieri, u.t.t.

Kā ir ar sadzīvisko līmeni?

Te ir citādāk. Ir daļa spēlētāju, kuriem ir divvirzienu līgumi ar NHL klubiem. Un ir tie, kas visu mūžu kuļas pa AHL un saņem mazāk, tāpēc tiem ir grūtāk. Ir pilsētas, kur vidēja līmeņa mājokli noīrēt var par diviem tūkstošiem, bet komanda atrod viņiem dzīvokļus lētāk, piemēram, par 700, un tad, lūdzu, ej un dzīvo. Bieži vien pa vairākiem īrē kopā, jo viens ir no Kanādas, cits no ASV vai citas valsts, un tā ir izdevīgāk. Bet tā arī AHL viss ir pakārtots hokeja spēlēšanai.

Cik aptuveni saņem “mūžīgie” AHL spēlētāji? Tie, kuri tā arī visu karjeru aizvada tur.

Tomēr par to naudu (smejas)…

Par tiem, kuri ir ar divvirzienu līgumiem ar NHL viss ir skaidrs – tie skaitļi ir oficiāli pieejami internetā. Bet tie, kas visu mūžu paliek AHL līmenī, tā ir neatklāta sala Latvijas faniem…

Es arī tur esmu bijis un zinu to situāciju. Maksā mazāk nekā KHL. Par tiem, kas visu laiku turas AHL, tie skaitļi grozās ap 50, tuvāk 75 tūkstošiem dolāru sezonā (algas tiek maksātas 10 mēnešus – red.). Bet tev pašam ir jāmaksā par dzīvokli, jānomaksā nodokļi un ej un mēģini izdzīvot! Nav viegli…

Ja AHL ir viss ir līmenī, bet ir grūti ar dzīvošanu, kādi apstākļi ir Ziemeļamerikas zemākajās līgās? Pārbraucieni, dzīvošana?

Labāk nezināt (iesmejas). Dodies 12 stundu izbraucienos ar autobusu. Jaunie spēlētāji guļ sēdekļos, bet pieredzējušākie izguļas uz zemes vai starpās. Paklāj apakšā matracīti un guli saldi. Diezgan traki. Piecos no rīta tevi pamodina, paēd brokastis un laid tālāk. Savukārt par dzīvošanu nebija jādomā pašam, kā bija AHL. Zemākajās līgās klubiem bija dzīvojamie kompleksi un visi bija nodrošināti ar dzīvojamo platību. Bija kopā pa diviem vai trijiem, bet tiem, kuriem bija ģimenes, arī deva atsevišķi.

Starp citu, vai saņem arī pensiju NHL? Vai ir arī kādi pabalsti, ja esi ievērojami cietis savas NHL karjeras laikā?

Nē, par traumām nav. Ir pensija, kuru spēlētāji jau maksā, kamēr spēlē NHL. Daļu no algas uzreiz ieskaita pensiju fondā, kas visu NHL karjeru krājas. Jo vairāk spēles, jo, loģiski, ka lielāka pensija.

Esi piedalījies arī vienā Pasaules čempionātā, 2008. gadā Halifaksā. Sabiedrībā valdīja dažādi uzskati – vieni teica, ka Ivanāns ir nepieciešams, jo nav kas cīnās pie vārtiem, citi gluži pretēji. Tev pašam bija pārsteigums, ka saņēmi uzaicinājumu?

Daudzi jau ir aizmirsuši, ka runas par spēlēšanu izlasē man bija arī iepriekš. Togad bija vislabākā situācija, lai es varētu atbraukt. Čempionāts notika Kanādā, nebija tālu no Losandželosas, kur tolaik dzīvoju. Arī ar veselību viss bija kārtībā.

Toreiz izlasi vadīja Oļegs Znaroks. Vai viņš tev uzreiz pateica, ko no tevis sagaida?

Īpaši neko neteica, pats zināju, kas jādara. Katram trenerim ir savs spēles plāns un noteikumi. Kur viņš varēja mani izmantot, tur viņš to izdarīja. Vienīgi sākumā bija nedaudz dīvaini, jo treniņos bija pavisam citi ātrumi. Bija nedaudz jāpierod, bet pieradu pie tā, kādu hokeju spēlē Eiropā. Tā bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar Eiropas hokeju, tomēr daudzus gadus gāju cauri Ziemeļamerikas skolai. Atminos, ka biju, tā saucamajā, “checking line”. Mūsu uzdevums bija presingot pretiniekus un būt maksimāli aktīviem.

Vai čempionāta laikā arī noslidoji gar pretinieku līderiem un veltīji kādu asāku skatienu vai vārdu?

Mēģināju jau to darīt, bet Eiropas hokejā tas ir citādāk. Spēlētāji jau zināja, ka “pariesi”, bet reāli neko neizdarīsi. Ja izdari, tad sodi un sekas būtu nopietnas. Centos iebiedēt Raienu Geclafu un Koriju Periju, bet viņi jau zināja mani no NHL un saprata, ka nevaru neko neizdarīt, jo tad man būs diskvalifikācija.

Visa Latvija noteikti atminās spēli ar Somiju, kad tiki izlaists vairākumā, bet cīņas karstumā izrāvi vārtsargam no rokām nūju ārā…

Tomēr atgādināji (smejas). Protams, ka tas bija neapdomāti. Tiku izlaists laukumā lielajā vairākumā pieci pret trīs ar uzdevumu stāvēt vārtu priekšā. Ļoti gribēju palīdzēt un uzvarēt, darīju visu, ko varēju, bet cīņas karstumā pārcentos… Beigās arī to spēli zaudējām, kaut gan mača gaitā bija iespējas “aizķerties”.

Ko Znaroks teica par to epizodi?

Neko īpaši neteica. Pēc tam nolika malā un nāca nākamais. Bet kopumā pieredze izlasē bija lieliska – atmosfēra, uzspēlēt kopā ar čaļiem, kuri spēlē kur nu katrais, treneri, u.t.t. Un aizstāvi valsti. Tās ir emocijas, kas jāizbauda, ja esi profesionāls hokejists.

Parunāsim par dzīves posmu pēc hokejista karjeras. Kā pēc tās attīstījās tava dzīve?

Kad mani atlaida no “Dinamo”, aptuveni gadu vēlējos atpūsties no hokeja. Negribēju neko ne dzirdēt, ne redzēt par to. Tā kā man sākotnēji bija divu gadu līgums ar “Dinamo”, tajā gadā klubs man maksāja attiecīgus procentus no tā kopējā apmēra. Bet tajā laikā sapratu tā pa īstam, ka aktīvais hokejs man ir beidzies. Ka 35 gados man vairs nevienam nav jāpierāda, ka varu kauties vai turpināt skriet. Tā degsme, kas man bija 20 gados, loģiski, vairs nebija. Tāpēc pagāju malā no hokeja pavisam. Apzinājos savu jauno ampluā.

Kaspars Kambala basketbolista karjeru oficiāli noslēdza 40 gados, bet nu ir pievērsies boksam. Vai tev nebija līdzīgas domas pievērsties kādam cīņu sportam?

Nebija. Protams, savā ziņā pietrūka tas sacensību gars, kas bija hokejā, kad gribi sacensties, uzvarēt, u.t.t. Taču nebija vēlme pievērsties kādam citam sportam. Savam priekam aiziet uz boksa treniņiem un pasvīst – jā. Bet sacensību režīmā nē. Neviens arī nepiedāvāja. Parasti ir tā – ja tu to pats vēlies, tad izveido. Gan jau būtu atradies kāds, kurš palīdzētu to izveidot, bet man nebija tādas vēlēšanās. Jāņem vērā, ka karjeras laikā man bija pietiekami daudz smadzeņu satricinājumu un citu traumu. Un tad aiz trakuma skriet un vēl lauzt kaulus? Kā dēļ? Tam vispār nebija nekāda pamatojuma. Man ir ģimene, par kuru ir jārūpējas.

Pagāja gads pēc karjeras beigām. Kas notika pēc tam?

Pēc gada atpūtas no hokeja pievērsos bērnu trenēšanai. Draugs no AHL laikiem palūdza, un es piekritu. Vēlāk paņēmu vēl divas komandas, bija arī privātie, ko trenēju, un tā tas pamazām aizgāja. Bija visādi. Trenēju no septiņiem līdz deviņiem gadiem puikas, arī 16 un 18 gadīgos. Piedevām mans dēls sāka trenēties tieši trīs gadus atpakaļ, un tā atkal esmu “iekšā” hokejā. Tagad esmu atgriezies pie astoņgadniekiem, kurā komandā spēlē arī mans dēls.

Saprotams, ka Ziemeļamerikā hokejs ir ļoti populārs. Kādas ir galvenās atšķirības starp to, kā trenē jauniešus un bērnus tur, un kā pie mums?

Skatos vairākus Latvijas raidījumus par to, kā tur tiek trenēti bērni un jaunieši. Arī kā strādā pieaugušo klubos. Runāju ar cilvēkiem. Ir līdzības un ir krasas atšķirības. Ziemeļamerikā hokejs ir viens no populārākajiem sportiem, tāpēc skaidrs, ka tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Loģiski, ka pastāv, tā saucamā, dabiskā atlase. Ne visi spēj to izturēt, ne visi spēj kļūt par hokejistiem. Kā Latvijā, tā arī te, ir jārēķinās ar neapmierinātiem vecākiem, ka viņu dēls par maz spēlē, vai ka cita dēls to dara par daudz. Ja gribam runāt par Ziemeļamerikas hokeja sistēmu, tad jāatvēl ir atsevišķa intervija… Skaidrs, ka tur jauniešu hokeja sistēma ir daudz augstākā līmenī. Kad es biju pavisam mazs, mēs trenējāmies jau sešos no rīta, jo reāli citā laikā nebija pieejams ledus! Savukārt te ir citādāk – treniņi sākas ap trijiem četriem, kad ir beigusies skola. Jaunākie sāk ātrāk, un tad attiecīgi vecākie dodas trenēties.

Man bija iespēja pastrādāt arī Čikāgā. Cik lielas naudas summas tur vecāki ir gatavi atstāt, lai viņu bērni trenētos… Tas ir ārprāts! Ir nepieciešama ļoti liela vēlme, lai varētu to atļauties. Un tas nav tikai, runājot par hokeju. Arī citi sporta veidi, it īpaši jauniešu vecumā, ir ļoti dārgi. Protams, arī Latvijā daudzviet jauniešu komandas turas uz vecāku entuziasmu.

Ko tu kā treneris centies iemācīt bērniem?

Es cenšos iedot to, ko esmu pratis un zinājis. Cenšos nodot tās mazās lietiņas, kuras man agrā vecumā neviens nedeva. Kuras iemācījos tikai ar pieredzi un apbružājoties. It īpaši to cenšos nodot tālāk savam dēlam, kad esam divatā. Strādāju ar viņu individuāli un mācu, cik vien varu. Tā ir neaprakstāma sajūta – trenēt un būt kā tēvam blakus vienlaicīgi.

Šobrīd esi ieguvis zināmu pieredzi darbā ar bērniem. Daudzās valstīs ir pieņemta tāda stratēģija, ka bērni līdz noteiktam vecumam nespēlē uz rezultātu, tādējādi “it kā” kultivējot viņu prieku par sportu. Redzam, ka daudzviet tiek doti diplomi par piedalīšanos vien. Kāda ir tava nostāja – vai tādā veidā vispār ir iespējams izaudzināt konkurētspējīgu sportistu?

Ļoti labs jautājums! Par otrajām vietām arī dod medaļas, bet puikas jau arī agrā vecumā apzinās, ka nav uzvarējuši. Protams, ne visi var uzvarēt, bet… Ja nav pirmā vieta, nav arī uzvara. Tā sudraba medaļa ir jāpaņem, jāatsveicinās no pretiniekiem, jāizrāda cieņa tiesnešiem, u.t.t., bet dienas beigās tu apzinies, ka neesi uzvarējis. Vai otro vietu liksi pie sienas? Nu, visi neliks, bet ir kas liks.

Teici, ka izbaudi, ka vari būt gan treneris, gan tēvs vienlaicīgi. Vai tev ir plāni trenera karjerā arī ilgtermiņā vai šobrīd koncentrējies tikai uz sava dēla izaugsmi?

Protams, ka gribētos trenēt vecākus vai kādu junioru komandu, bet tas aizņem ļoti daudz laika, kā rezultātā man tā paliek mazāk, ko es varu pavadīt kopā ar ģimeni un realizēt citās lietās. Kamēr varu ieguldīt laiku dēlā un mācīt viņam visu, ko es zinu, būt kopā ar komandu un arī ar dēlu… Tā šobrīd ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa un izskatās, ka tuvākajā laikā nekas kardināli nemainīsies.

P.S. – jau drīzumā Sportazinas.com portālā būs lasāms materiāls, kurā Ivanāns dalās atmiņās, kā viņš nokļuva līdz NHL, kā arī, kas bija pagrieziena punkts, kas lika zaudēt viņa pozīcijas līgā.