Jurdžs: Cīrkem piemīt īpaša aura, tādus trenerus spēlētāji klausa

Aivis Jurdžs, sportazinas.com
Aivis Jurdžs | Foto: Handball.lv

Vācu handbola speciālistam Āronam Cīrkem piemīt īpaša aura, kas vajadzīga darbam ar izlasi, sarunā ar Latvijas handbola federāciju (LHF) šonedēļ teica Cīrkes vadītā Vācijas otrās bundeslīgas kluba “TW Emsdetten” handbolists no Latvijas , kurš piebilst, ka viņam ar vācu speciālista iecelšanu Latvijas izlases galvenā trenera postenī nav nekāda sakara.

Viens no Latvijas valstsvienības balstiem šā gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Jurdžs sezonas pirmo pusi nolēma pavadīt Latvijas čempiones Dobeles “Tenax” rindās un pēc Eiropas meistarsacīkstēm devās uz Vāciju, lai startētu otrās bundeslīgas klubā “TW Emsdetten”.

Handbolists klubā trenējas pašreizējā Latvijas izlases galvenā trenera vācieša Cīrkes vadībā, kaut gan latvietis komandā ieradās pirmais, kad to vēl vadīja čehu speciālists Daniels Kubešs.

“Čeha krēsls jau šūpojās. Kluba vadība saprata, ka kaut kas ir jāmaina,” par ierašanos stāsta Jurdžs. “Cīrke Vācijā nav nezināms cilvēks. Gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Man kā treneris viņš patīk. Es teiktu, ka viņš ir mierīgāks, taču vajadzības gadījumā var pateikt arī skarbāku vārdu, kaut arī viņš nav tirāns. Daudz nemaz nesanāca patrenēties viņa vadībā, taču treniņi bija strukturēti.”

“Runājot par vācu speciālista kļūšanu par izlases treneri, man gar to nebija darīšanas,” vēlākos notikumus komentē handbolists. “Kad viņš ieradās Emsdetenē, vienošanās [ar LHF] lielā mērā jau bija panākta. Varu teikt, ka viņam noteikti piemīt īpaša aura, kas ir vajadzīga darbam ar izlasi. Pats Cīrke ir spēlējis gan Vācijas izlasē, gan kopumā augstā līmenī. Tādus trenerus spēlētāji arī klausa.”

Šonedēļ Vācijā oficiāli paziņoja, ka handbolā šosezon netiks turpinātas ne pirmās, ne otrās bundeslīgas sacensības, pie tam no čempionāta uz zemāku līgu nekrīt ārā ne viena, ne otra turnīra komandas.

“TW Emsdetten” šī nebija laba sezona, un komanda 18 komandu konkurencē ar 24 spēlēs izcīnītiem 15 punktiem ierindojās 17.vietā. Koronavīrusa izplatības dēļ uzlabot savas pozīcijas “TW Emsdetten” vairs nevarēja, un pēdējās nedēļās daudziem spēlētājiem vairāk bija jādomā par to, kā tikt mājās.

Klubs šajā situācijā bija pretimnākošs. “Skaidrs, ka šādu braucienu mājās nevar saplānot vienā dienā, saka Jurdžs. “Kluba vadība jau kādu nedēļu iepriekš par 99,9% bija pārliecināta, kas čempionāts vairs neatsāksies un nav jēgas turēt spēlētājus Vācijā. Otrdien tas tika paziņots arī oficiāli.”

“No Emsdetenes bija jādodas uz 600 kilometru tālo ostas pilsētu Zasnicu, kur tālāk bija paredzēts prāmis līdz Igaunijai,” par atgriešanos mājās stāsta Jurdžs. “Par šādu iespēju uzzināju, gan lasot piedāvājumus “Facebook” grupā, kas ir izveidota latviešiem Vācijā, gan zvanot uz vēstniecību.”

Viņš stāsta, ka, lai tiktu uz prāmja, bija nepieciešama mašīna. “Tāpēc nākamais solis bija iegādāties mašīnu. Vajadzēja piereģistrēt, arī tas nebija viegli izdarāms, taču par laimi izdevās to izdarīt laicīgi,” turpina spēlētājs. “Kopā ar igauni [citu kluba spēlētāju Karlu Tomu] devāmies uz zasnicu, lai no turienes kuģotu uz Tallinu. Biļete bija līdz Paldiski, bet beigās prāmis devās līdz pat Tallinai, kas bija trīs stundas ilgāk. Pēc tam no Tallinas vairs nebija problēmu tikt uz Latviju.”

Komandas mērķis bija saglabāt vietu līgā, un koronavīrusa pandēmija to veicināja.

“Mērķis ir izpildīts, bet grūti kopumā vērtēt sezonu. Bija daudz traumēto spēlētāju. Ziemas periodā nebija arī pareiza sagatavošanās darba, un galvenais treneris Kubešs paralēli vadīja arī Čehijas izlasi,” par sezonu saka handbolists.

“Teikšu godīgi, ka komanda izskatījās diezgan bēdīgi. Pakāpeniski spējām uzlabot savu spēli, bet tad notraumējās vienīgais kreilis labā insaida pozīcijā. Protams, slikti, ka sezona beidzās, bet komanda savu vietu līgā saglabāja,” ar divējādām sajūtām sezonu atceras Jurdžs.

“Teniņu apstākļi otrajā bundeslīgā bija ļoti profesionāli. Jāatzīmē, ka starp augšgala un apakšgala komandām spēku samēros atšķirība ir minimāla. Neko nevar paredzēt. Tāpēc čempionāts ir interesants. Liekas, ka pastarīte dodas pie izteiktas favorītes, bet beigās skaties uz rezultātu, sēdi un brīnies. Turnīra tabula neko nenosaka,” par otrās bundeslīgas īpatnībām stāsta spēlētājs.

Tagad sportists iziet pašizolāciju. Vēl atlikusi nedaudz vairāk kā viena nedēļa. Viņš regulāri trenējas mājās. “Vācijā principā dzīvoju meža vidū, varēju skriet un visādi citādi sevi nodarbināt. Latvijā turpinu darīt to pašu. Tagad arī izlases fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis ķersies klāt,” par pašreizējo situāciju stāsta Jurdžs.

“Izlase? Mums šonedēļ “Zoom” platformā bija konferences zvans. Tomēr ir grūti, kad nezini, kam gatavojies. Ja būtu zināmi spēļu aizvadīšanas datumi, tad būtu citādāk. Protams, tāpat trenējos un ķermenis ir nodarbināts. Tagad neko nevar prognozēt. Nav skaidrības, būs pasaules čempionāts, nebūs, kad būs… Kad būs skaidrība, tad arī varēs kaut ko plānot vairāk,” uz koronavīrusa izraisītajām neskaidrībām norādīja viens no Latvijas izlases līderiem.

2021.gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra “play-off” pirmās kārtas spēles, kurās Latvijas izlasei jūnija vidū bija paredzēta cīņa ar Izraēlu, ir atceltas, uz pasaules čempionātu deleģējot labākās 2020.gada Eiropas meistarsacīkšu vienības, kuru vidū Latvijas nebija. Tāpēc Jurdžs tagad var sākt gatavoties jau nākamajai sezonai. 36 gadu vecumā handbolists plinti krūmos mest vēl netaisās..

Handbolam latvietis pievērsās tikai 19 gadu vecumā, taču milzīgās darba spējas un spēcīgais raksturs viņam dažu gadu laikā ļāva nokļūt starp Latvijas nacionālās izlases kandidātiem. Līdz 2009.gadam Jurdžs pārstāvēja Latvijas vadošo tā laika handbola klubu “ASK/AB.LV”.

2009.gadā handbolists devās leģionāra gaitās un kļuva par Vācijas bundeslīgas kluba “TSV Hannover-Burgdorf” spēlētāju, šajā vienībā spēlējot no 2009. līdz 2013.gadam. Divas turpmākās sezonas latviešu handbolists pārstāvēja citu Vācijas komandu “Eisenach”.

Pēc tam Vācijā par Latvijas izlases spēlētāja mājvietu kļuva cita Vācijas bundeslīgas komanda “Leipzig”, kur Jurdžs kļuva par vienu no līdzjutēju iemīļotākajiem spēlētājiem. Viņš ieguva iesauku “Maximus”, visu gadu laikā Leipcigā demonstrējot nepiekāpīgu un pašaizliedzīgu spēli. Pēc 2017./2018.gada sezonas handbolists jau plānoja atgriezties Latvijā, taču vienojās ar Leipcigas vienību par sadarbību uz vēl vienu sezonu.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par