Karalis Džeriņš, cietušais Zīle un Dārziņa filozofija laukumā – septiņi novērojumi pret Slovēniju

20/05/2023 10:17
Nokopēts
Andris Džeriņš

Latvijas hokeja izlase mājās notiekošajā pasaules čempionātā ar 3:2 apspēlēja Slovēnijas izlasi. Ja tā svarīgs panākums kļuva par vēl vērtīgāku pēc tam, kad Latvijas nākamā pretiniece Kazahstāna bullīšos apspēlēja mūsu konkurenti Slovākiju, kā rezultātā matemātika ir pavisam vienkārša – četri punkti garantēs iekļūšanu ceturtdaļfinālā bez jebkādiem citiem nosacījumiem.

Tie cilvēki, kuri spēlē pret Slovēniju gaidīja kaut ko līdzīgu tam, kas bija mačā starp šo komandu un Čehiju, noteikti palika vīlušies. Citi priecājas par trīs iegūtiem punktiem un izpārdotu arēnu, lai gan tukšas vietas šo rindu autors tāpat varēja redzēt arī bez brillēm. Tomēr tas viss ir lirika, bet fakts ir tāds, ka Latvija svinējusi trešo uzvaru pēc kārtas pasaules čempionātā – bieži ko tādu redzēt negadās.

Džeriņš ņem ar pieredzi

Latvijas izlases sastāva resurss nav tik milzīgs, kāds tas ir Kanādai, ASV vai tai pašai Zviedrijai. Bet arī pie mums ik pa laikam gadās dzirdēt kritiku par sastāva izvēli, proti, sastāvā iekļauti veterāni, kuriem jau sen nav vietas komanda. Viņš spēlē Dānijas čempionātā, kas tur par līmeni, paši redzējāt, viņš pat tukšos vārtos trāpīt nevar – aptuveni šāds viedoklis par Andri Džeriņu rodas, apkopojot dažās vietās uzrakstītos komentārus par šo uzbrucēju.

Un atkal par faktiem – Džeriņš ir ar PČ pieredzi bagātākais spēlētājs šajā komandā, kas ir svarīgi. Nav tas meistarīgākais, bet viņa uzdevums arī nav mest golus lielā daudzumā. Kaut gan varam atcerēties 2017. gada turnīru, kurā viņam četri goli un pieci punkti – labākais rādītājs komandā. Viens no Džeriņa svarīgākajiem uzdevumiem ir iemetieni. Šoreiz viens uzvarēts iemetiens uzreiz pārvērtās rezultatīvā piespēlē, bet kopā viņam tādas ir divas. Kāds varētu teikt, ka divi punkti pret Slovēniju nav nekas īpašs. Tad ko jūs teiksiet par Rodrigo Ābola un Rūdolfa Balcera 0+0?

Varonis Zīle

Epizode ar Kristapa Zīles un Rūdolfa Balcera saskriešanos laukuma vidū īsi pirms Slovēnijas otrajiem vārtiem neizskatījās labi. Šādas sadursmes vienmēr ir ļoti nepatīkamas, jo bieži vien hokejisti nepaspēj sagrupēties un sekas var būt krietni nopietnākas nekā pašam spēcīgākajam spēka paņēmienam. Zīle laukumu spēja pamest tika ar ārsta palīdzību un neizskatījās, ka viņš varētu turpināt spēli, tomēr jau tajā pašā periodā viņš bija atpakaļ.

Nedaudz galva sāp, bet tā viss kārtībā – varēja būt daudz bēdīgāk. Rūdža nedaudz ripu pazaudēja, es gaidīju, ka viņš ies tālāk un pats varēšu ripu savākt. Viņš savukārt gaidīja pretējo un gribēja ripu iegūt. Centos izvairīties, bet viņš nedaudz palēcās un sanāca dabūt galvā,” sarunā ar “sportazinas.com” epizodi komentēja pats aizsargs. Labi, ka aizsargs bija spējīgs turpināt spēli.

Zīle: Nedaudz galva sāp, bet tā viss kārtībā – varēja būt daudz bēdīgāk

Dārziņa filozofija dzīvē

“Ja mēs gribam atstāt savus vārtus neskartus, tad arī uzbrucējiem labi jānospēlē aizsardzībā. Tajā pašā laikā, ja gribam gūt vārtus, tad arī aizsargiem labi jānospēlē uzbrukumā,” vienā no intervijām teica izlases treneris Lauris Dārziņš. Proti, visiem jābūt iesaistītiem visā, neaizmirstot, protams, arī par saviem tiešiem pienākumiem. Un viņa filozofijas īstenošanu dzīvē mēs varam redzēt pēdējos izlases mačos.

Proti, uzbrucēji sākuši palīdzēt aizsargiem, gan ar metieniem no zilās līnijas, gan ar ripas noturēšanu zonā. Savukārt aizsargi ik pa laikam sevi izmēģina uzbrucēju pozīcijās. Vakar to paveica Jānis Jaks, kurš gan vārtus neguva. Savukārt Uvis Balinskis pie vārtiem tika, tie gan tika atcelti, jo, pēc tiesnešu viedokļa, pirms tam bija uzbrukums vārtsargam. Šādu universalitāti gribētos redzēt arī nākamajos mačos.

Dārziņš: Ik pa laikam “piezogas” domas, ka varbūt vēl varētu paskraidīt pa kaut kādiem hokeja laukumiem

Progress turnīra gaitā

Latvijas izlase turnīra sākumā un tagad ir divas dažādas komandas. Ne tikai tāpēc, ka parādījušas uzvaras, jo arī uzvarētajos mačos var spēlēt slikti, kā piemēru var minēt pagājušā gada spēli pret Lielbritāniju. Raimonds Vilkoits sarunā ar Latvijas medijiem atklāja, ka par šo spēli tika atgādināts pirms mača pret Slovēniju, jo tur pretinieka nenovērtēšana noveda pie 1:3 pēc diviem periodiem. Runa vairāk ir par to, ka spēlētāji beidzot sākuši labāk saprast savas lomas un izspiest no tām maksimumu. Protams, varētu būt pretenzijas par nomināli pirmās maiņas rezultativitāti, bet varbūt tā arī ir šīs komandas specifika, ka vārtus gūst visi pārējie?

Visu cieņu mazākumam

Tāda sajūta, ka Latvijas izlase ļoti noticējusi savam skaitliskajam mazākumam. Jo tikai ar to var izskaidrot, ka komandai neizdodas iztikt bez neattaisnotiem noraidījumiem. Droši vien arī pats Oskars Cibuļskis nevarēs paskaidrot, kāpēc viņš pirmajā periodā pārkāpa noteikumus savā zonā, atstājot komandu mazākumā. Un, lai arī Slovēnijas vairākumu nevarētu saukt par kaut kādu etalonu, tomēr Latvijas mazākuma četrinieki jau iepriekš vairāk vai mazāk bija pierādījuši savu efektivitāti.

To viņi parādīja arī pret Slovēniju. Un tieši spēlēšana mazākuma brigādēs ar tas, ar ko Ābols un Daugaviņš daļēji atstrādā savu ne pārāk augstu rezultativitāti. Labs mazākums noderēs gan pret Kazahstānu, gan pret Šveici.

Problēmas ar galotnēm

Tas, ka perioda izskaņā iedzinējos esošā komanda sāk spiedienu, nav nekas neparasts. Tas, ka Latvijas komanda nav tam gatava, gan pārsteidz. Turnīra gaitā sanācis atrisināt problēmas ar izgāztiem sākumiem, tikmēr jau kuru reizi ir piedzīvoti nepatīkami brīži ne tikai maču, bet arī periodu galotnēs. Slovēņiem Latviju izdevās iespiest zonā katras trešdaļas beigās, un otrajā periodā tas arī deva augļus, rezultātam kļūstot 3:2. Priekšā ir pretinieki, kuri šādas vaļības var arī nepiedot.

Harijs Vītoliņš neiebilst, ja Latvija arī atlikušajos divos mačos izcīnīs uzvaras šādā stilā. Tomēr tas, kas izgāja cauri pret Norvēģiju un Slovēniju, var neiziet cauri pret to pašu Šveici. Jo, kā atceramies, noturēt pārsvaru pret Čehiju komandai neizdevās.

Vītoliņš: Man nekas nebūtu pret, ja vēl divas nākamās spēles uzvarētu šādā stilā

Ja vairākums nedarbojas, jāmet pašam

Latvijas izlase joprojām ir viena no sliktākajām komandām vairākumā – pēc vakardienas mača esam vienā līmenī ar Norvēģiju, joprojām apsteidzot tikai Ungāriju. Treneri gan turpina spītīgi laukumā sūtīt tos pašus pieciniekus, cerot, ka beidzot pienāks tas brīdis, kad ripas kritīs vārtos. Vakar tas arī notika, taču arī otrais realizētais vairākums nebija kombinācijas, bet gan individuālas meistarības rezultāts. Nevar vienmēr cerēt uz to, ka Daugaviņa metieni būs tikpat precīzi. Starp spēlēm pret Kazahstānu un Šveici būs divas dienas. Varbūt ir vērts vairākumā izmēģināt kaut ko jaunu?

TOP notikumi
1
X
2
1.27
5.75
11.5
16.5
7.75
1.17
4.1
4.75
1.62
1.5
5
5
2.4
3
3.25
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām