Latvijas futbola svētais moceklis Madonas Aleksandrs

Kamēr kristīgā pasaule svinēja Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, tikmēr Latvijas futbola saimniecības vadītāji pēc nedēļu ilgām pārdomām par to, kāpēc mūsu valstsvienība iekritusi prestiža un pašcieņas bezdibenī, nolēma, ka jāatrod viens grēkāzis un jāsit viņš nepateicīgo rezultātu krustā. Galvenais lēmējs gan demonstratīvi mazgāja savas rokas ūdenī saniknotā pūļa priekšā un teica: “Es pie viņa vainas neatrodu.” Bet asinskārais pūlis tikmēr brēca: “Sit krustā! Sit viņu krustā!” Un mīļā miera labad Latvijas futbola svētais moceklis Madonas Aleksandrs, tautā pazīstams ar iesauku Petrovičs, kuru vēl pirms gada šie paši futbola saimniecības vadītāji uzskatīja par mūsu izlases glābēju jeb Mesiju, tika pienaglots pie krusta – atbrīvots no amata. Grēkāzis atrasts, tauta mierā, lai gan pa stūriem malu malās dzird čukstus: “Neba nu viņš viens pie tāda kauna vainīgs.” Un taisnība jau ir – neba viņš viens. Bet vaina jāuzņemas viņam. Kāpēc? Pārfrāzējot viņa paša vārdus – jo, ziniet, futbolā mēdz notikt paradoksi. Un treneru, nevis spēlētāju atstādināšana no amata katastrofālu rezultātu un snieguma dēļ, ir viens no tiem.

Ko tad viņš izdarīja, šis Madonas Aleksandrs, kurš kaut kādā ziņā līdzinās savam vārdabrālim no Maķedonijas, kurš skaitījās grieķis, tikai – Maķedonijas? Viņš kardināli mainīja Latvijas valstsvienības spēles zīmējumu. Komanda, kas gadu desmitiem paļāvās uz pretuzbrukumiem, pēkšņi iedomājās spēlēt Pepa Gvardiolas futbolu pie sava soda laukuma un līdz centra aplim. Pretinieku laukuma pusē līdz Gvardiolas “totālajam futbolam” bija tikpat tālu kā cilvēcei no starpgalaktiskajiem ceļojumiem. Nemitīga saspēlēšanās starp vārtsargu un aizsargiem bija teju vienīgais cerību salmiņš, ko rādīt neizpratnē esošajiem līdzjutējiem kā pozitīvu iezīmi. “Redz, cik mēs labi turējām bumbu!” pēc zaudētām spēlēm, oj, mācībām viņš mēdza uzsvērt, aizmirstot piebilst, ka tas visbiežāk notika jau pie nelabvēlīga rezultāta, kad bija jāatspēlējas un pretinieks netraucēja mūsu aizsargiem trenēt īso piespēļu kultūru. Uzbrukumā Latvijas izlases potenciāls bija atkarīgs no Ginta Freimaņa vai kāda cita spēlētāja centrējumiem uz tālo stūra karodziņu, kamēr soda laukumā bija pusotrs mūsu valstsvienības uzbrucējs. “Kas zina, kā spēle izvērstos, ja bumba pēc kāda no tiem centrējumiem viltīgi iespurgtu pretinieku vārtos par milzu pārsteigumu neveikli nospēlējušam vārtsargam,” mūsu izlases treneru korpuss mēdza filozofēt, saucot sešmetrīgā augstumā lidojošas bumbas par vārtu gūšanas iespējām. Labi vēl būtu, ja tā notiktu tikai mačos pret spēcīgajām izlasēm kā Portugāle, Šveice, Dienvidkoreja, taču nē! Tāda paša taktika Petroviča komandai bija arī pret Fēru salām un Gibraltāra alus vēderiem, kuri reizi nedēļā tiek iespīlēti futbola komandu kreklos.

Petrovičs kaut kad sen atpakaļ reiz bija plūcis laurus ar šo triku – pret visiem spēlēt vienādi. Un viņš gribēja to atkārtot. “Ko jūs tur muldat, ja neko nesaprotat?! Es pirms piecpadsmit gadiem tā izdarīju un guvu panākumus. Apbruņojieties ar pacietību un redzēsiet, ka man būs taisnība!” Madonas Aleksandrs neslēpa sašutumu par sev adresētiem mājieniem uz iespējamām kļūdām. “Mēs pilnībā tikām apspēlēti flangos,” pēc bezzobainā 0:0 pērnruden Fēru salās norādīja zinošais speciālists. Pirms abu komandu atkārtotās tikšanās reizes pavasarī uz jautājumu, kas šoreiz jādara citādāk, viņa atbilde bija: “Toreiz spēlēja vēl nepietiekami pieredzējuši pussargi, tagad viņi jau ir apauguši ar izlases spēļu pieredzi.” Tātad – jāspēlē tāpat. Un ko mēs redzējām nesenajā 1:1 pret Fēru salām? Pusamatieru komanda lauvas tiesu savu uzbrukumu vēla caur flangiem, kur nemitīgi izveidoja skaitlisko pārsvaru trīs pret divi. Labi, var saprast, ka pēc pirmās neveiksmes (1:2 zaudējums pagājušajā vasarā Igaunijai) treneris katastrofālo sniegumu raksturo kā sāpīgu mācību stundu, kas palīdzēs progresēt nākotnē un neatkārtot kļūdas, bet ja gadu vēlāk pret vēl vājāku pretinieku Gibraltāru notiek uz mata tas pats, tad laikam jāsecina, ka vai nu futbolisti slikti apgūst mācību stundas, vai nu pedagogs māca kaut ko ne tā. Pēdējā gada laikā sajūta bija apmēram tāda – Latvijas izlase saņem apkaunojošu belzienu pa ģīmi un krīt nokdaunā. Bet treneris saka: “Piecelies un pagriez otru vaigu.” Un tā desmit reižu. Šādi sitieni esot jāuzņem vīrišķīgi – uz tiem nav jāatbild. Baisa mācību metodika – uzņemt tik daudz pliķu, kamēr vaigs sacietē tiktāl, ka vairs jau nesāp. Neizšķirts ar Fērām? Ļoti labs rezultāts, jo, redz, FIFA rangā viņi ir augstāk. Piedodiet, atvainojiet, šāds belziens vairs nesāp. Pēc knapi nosargātiem neizšķirtiem ar Liepājas izmēra valsteles komandu mēs sitam sev uz pleciem un slavējam par labo sniegumu otrajā puslaikā, kad pretinieki jau mēģināja nosargāt uzvaru. Vienā no nedaudzajām spēlēm pēdējā gada laikā, kad demonstrēts puslīdz pieņemams sniegums, mēs, kā vēlāk izrādījās, “bezbailīgi spēlējām ar bumbu un devāmies uz priekšu”. Jēziņ – kāda pārdrošība! It sevišķi – pie rezultāta 0:2.

Un te, protams, sava vaina jāuzņemas arī pašiem futbolistiem. Vai atceraties, piemēram, 2012. gadu? Nu, kas tā par izlasi? Ko tad var gribēt, ja tādi pussargi kā Fertovs spēlē sākumsastāvā? Apmēram šāds noskaņojums valdīja Latvijas futbola līdzjutēju, oj, atvainojiet, spēļu skatītāju vidū. Jā, kas gan tā par izlasi ar Fertovu vidējā līnijā?! Bet ko mēs redzam tagad, 2018. gadā? Atbrauc pilnībā neitrāls treneris ar plašām sastāva izvēles iespējām vadīt virslīgas klubu un, kā gadījies, kā ne, tas Fertovs arī viņaprāt ir labāks par virkni izlasē spēlējošiem centra pussargiem. Bez jautājumiem. Vai cits piemērs – Igors Kozlovs, kurš izlasē bijis vien simbolisku laiku, pat neskatoties uz, kā runā, regulārām slāpju remdēšanas kūrēm naktsklubu un bāru sanatorijās, “Liepāja/Mogo” rindās spēlē vairāk un labāk nekā viņa pozīcijā uz valstsvienību aicinātais kluba biedrs Dmitrijs Hmizs. Un atkal jau – neitrāls treneris, kurš to dara tikai tāpēc, ka no viņa tiek prasīts rezultāts, nevis mistisks rīkojums būvēt nākotnes komandu, kurai jāaizvada seši labi mači šoruden. Tikmēr uz izlasi aicina nevis kādu no tiem pussargiem, bet talantīgu un perspektīvu, bet pilnīgi nekritisku pret sevi puisi, kurš, nomainīts pēc piecām piespēlēm zvirbuļiem, izbrīnā rausta plecus: “Nezinu, kāpēc mani nomainīja. Tas jājautā trenerim. Es jutos labi un arī spēlēju neslikti.” Tikmēr uz izlasi tika aicināti futbolisti, kuri nespēj iekārtoties par naga melnuma tiesu labāka līmeņa čempionāta klubos, to skaidrojot nevis ar paša nepārliecinošo sniegumu, bet kaut kādām mistiskām neskaidrībām starp treneriem, aģentiem un kluba vadību. Daļa mūsu izlases futbolistu vasarās spēlē pa nepilniem diviem trīs mačiem mēneša laikā, un visa futbola sabiedrība brīnās, kāpēc izlase nevar nospēlēt divas spēles četrās dienās vienlīdz labā līmenī. Un federācijas darbinieki to skaidro ar spēlētāju attieksmes problēmām, nevis ar savu nespēju piecu un vairāk gadu laikā veicināt desmit un divpadsmit klubu izveidi Latvijā. “Pašvaldības neizrāda iniciatīvu,” saka futbola saimniecības atbildīgie, kuru kontos ik mēnesi ieslīd summas rakstāmas četriem cipariem. Bet viņi ir malači – viņiem algu maksā par pašvaldību iniciatīvas gaidīšanu. Piecus gadus.

Visu augstāk minēto un vēl vairāku vārdos neminētu iemeslu dēļ Madonas Aleksandrs ir Latvijas futbola svētais moceklis, kurš uzņēmies atbildību par vairāku pušu neizdarībām. Tikpat vīrišķīgi kā lika to darīt savai komandai – pagriežot otru vaigu. Kā jau visi mocekļi – atdots publiskai gānīšanai par to, ka runāja pārējiem nesaprotamas lietas un likās zaudējis veselo saprātu. Un, ja ļoti vēlas, viņa domu gājienā var atrast arī loģiskas likumsakarības, var atrast īstos iemeslus gvelzt šķietami acīmredzamas muļķības un kaut ko iepīt starp rindām. Var! Bet viņš arī necentās panākt cilvēkiem pretī un runāt viņiem saprotamu valodu. Ieslēdzās savos iedomātajos augstumos un nelikās ne zinis par klaigātājiem. Neuzskatīja par nepieciešamu pārliecināt vairākumu nostāties savā pusē. Komunikācijas kļūda. Tieši tāpat kā 2013. gadā pēc fiasko mājās pret Bosniju un Hercegovinu. Tā bija mācību stunda viņam, kuru Madonas Aleksandrs apguva savā gaumē – pagriežot otru vaigu un ļaujot bliezt sev ģīmī vienu taisno vēlreiz.