Latvijas treneris Pīternieks par darbu Ķīnā, seju iegaumēšanu un komunikāciju caur tulku

Basketbola treneris Krists Pīternieks, kurš spēlētāja karjeras lielāko daļu pavadīja Latvijā, uzreiz pēc tās beigām kļuva par treneri. Vispirms – “Liepājā”, kur viņš arī aizvadīja pēdējo sezonu kā treneris, vēju pilsētā būdams asistents galvenajā komandā un galvenais treneris LBL2 komandā. Turpinājumā – “VEF Rīga” sistēmā, būdams Jāņa Gailīša palīgs vienā no sezonām, kā arī galvenais treneris “RSU/VEF Rīga” vienībā. Savukārt pērn speciālists strauji mainīja karjeras virzienu, pievienojoties Ķīnas organizācijai Guandžou “Winnerway”, kur viņš strādā par palīgu jaunatnes komandā.

Sarunā ar “Sportazinas.com” treneris pastāstīja par došanos ārzemēs, darba īpatnībām Ķīnā un dzīves pieredzi šajā valstī.

Kāds ir tas ceļš, pa kuru treneris no Latvijas nonāk līdz Ķīnai?
Pats ceļš bija diezgan spontāns, ja tā var teikt. Sākotnēji viss bija varbūtības līmenī, tas sāka risināties [2025. gada] janvārī. Mans aģents teica, ka viņš dodas uz Ķīnu runāt ar klubiem, un viens no tā, ko viņš gribēja paveikt, bija ieteikt mani kādai no šīs valsts komandām. Tad viņš man zvanīja no Ķīnas un teica, ka interese ir, bet, iespējams, būs ātri jābrauc projām. Tas sakrita ar laiku, kad RSU tuvojās “play-off” un es gāju pie kluba vadības izrunāt to situāciju. Visi bija pretīmnākoši un saprata, ka tā ir liela iespēja, kura var vairs nekad neatkārtoties un es saņēmu akceptu.

Bet tajā brīdī, kad saņēmu akceptu, kad viss bija izrunāts, iestājās tāds klusums divarpus mēnešu garumā. Šķita, ka viss ir beidzies, ka tā iespēja ir aizgājusi, līdz galam nav attīstījusies. Tajā brīdī atkal runāju ar aģentu, kurš teica, ka interese joprojām esot. Lielajai komandai tobrīd bija “play-off” spēles un kluba prezidenta domas bija pie lielās komandas. Tad pēkšņi viss sakustējās, tas bija aprīļa beigas, un jau maija pirmajā nedēļā bija jādodas uz Ķīnu. Tas process vilkās trīs mēnešus, varbūt pat vairāk.

Kā tas ir, kad esi no visiem jau atvadījies, bet tad paliec komandā vēl uz kādu laiku?
Komandā neviens nezināja, tikai tieša vadība un, protams, ģimene. Neviens cits par to nebija lietas kursā. Tobrīd tas bija iespējas līmenī, nekas nebija parakstīts un, lai nerastos liekas nesaprašanās, nevienam neko nestāstīju. Biju cerību līmenī, ka varbūt šis variants piepildīsies, tās domas jau savā ziņā bija aizplūdušas, ka varētu rasties tā iespēja. Gaidīju, gaidīju, it kā darbā viss ir izrunāts. Tad “play-off”, gribi maksimāli ar domām būt tajā, bet tajā pašā laikā gaidi, ka tūlīt varētu būt tas līgums un biļetes. Laiks bija grūts, jo gaidīju, cerēju un vizualizēju, bet tas klusums lika galvā izspēlēt visādus scenārijus, bet beigās viss izvērtās tā, ka saņēmu gaidīto iespēju sevi pārbaudīt ārpus Latvijas.

LBL2 bija pavadīts ilgāks laiks un prasījās jauni izaicinājumi, lai turpinātu attīstīties kā trenerim. Aģentam biju ieminējies iepriekš, ka gribētu pamēģināt kaut ko jaunu.

Kā ģimene uztvēra iespējamo došanos uz Ķīnu?
Sieva zināja, bet bērniem pateicām tikai pēdējā brīdī, lai viņiem nerastos kaut kādi lieki satraukumi, domas vai sarunas, kā tas viss tagad būs. Skaidrs, ka no sākuma varbūt neviens tā īsti nesaprata, kā tā būs. Iepriekš tā tomēr bija Liepāja, kad sieva trīs stundās varēja atbraukt uz nedēļas nogali, bet tagad tas ir 17 stundu lidojums, pavisam cits kontinents. Paši nesapratām, kā tas izskatīsies, kā tiksim galā. Bet pateicoties sievas atbalstam un sapratnei, maija pirmajā nedēļā būs gads, kopš esmu šeit, vairāk vai mazāk ar šo situāciju esam tikuši galā.

Ko ieraudzīji, ierodoties klubā?
Vislielākais kultūršoks noteikti bija infrastruktūras ziņā. Komandai ir sava bāze, kas atrodas tieši pilsētā, bezmaz vai uz salas iekārtota. Bāzē dzīvo un trenējas tikai sportisti no dažādiem sporta veidiem. Viņiem ir nodrošināti visi apstākļi. Zāles ir lielas un plašas, trenažieri, baseini, atjaunošanas centrs, dienesta viesnīca, ēdamzāle, tādā līmenī, ka Latvijā tā varētu būt maza pilsētiņa. Neliels šoks, ka tu nāc uz darbu nevis uz vienu zāli ar daudziem cilvēkiem, bet uz milzīgu “campus”, kur katram sporta veidam bezmaz vai ir sava zāle.

Ja runājam par spēlētājiem, sākumā bija grūti saprast, ko gaidīt. Pirms tam biju redzējis pāris spēles, bet saprast īsto varējumu bija sarežģīti. Uzreiz nedaudz traucēja valodas barjera, jo viss notiek caur tulku. Es radu vingrinājumu angļu valodā, pēc tam iesaistās tulks, kurš izveido mūsu komunikāciju. Ir talantīgāki spēlētāji, ir ne tik talantīgāki, bet visiem basketbols patīk un visi mērķē kļūt par profesionāļiem.

Grūtāk bija iejusties sadzīviski, vai tieši tajā komunikācijā ar spēlētājiem?
Sadzīviski varbūt nebija tik sarežģīti. Lai arī tā ir cita pasaule, ar dzīvošanas apstākļiem esmu ļoti apmierināts. Pirmās divas nedēļas nodzīvoju bāzē, pēc tam man palīdzēja atrast dzīvokli. Arī vietējā virtuvē var atrast, ko ēst, un nav jādomā, kā iztikt. Varbūt grūtāk bija pielāgoties tai videi, jo tā ir citādāka, ne tāda, pie kādas bija pierasts Liepājā, Rīgā vai strādājot ar U18 izlasē.

Kāda ir tava loma organizācijā?
Esmu galvenā trenera asistents, bet Ķīnas specifika ir tāda, ka galvenajam ir arī daudz citu pienākumu. Arī tad, kad es ierados, viņiem tuvojās “National games”, kuras notiek reizi četros gados, kur notiek gan pieaugušo, gan jauniešu sacensības – U22 un U18. Mūsu galvenais treneris bija piesaistīts pie U18 reģiona komandas un viņš bieži bija gatavošanās procesā ar viņiem. Bet mana loma ir palīdzēt spēlētājiem attīstīties. Mērķis ir palīdzēt viņiem nonākt līdz CBA līmenim. Ir individuālie treniņi, ir komandas treniņi, un to vadīšana bija mans pienākums.

Tas, ka jākomunicē caur tulku, kaut kā ietekmē paša komunikāciju?
Es nododu informāciju tulkam, viņš to nodod spēlētājiem, bet, redzot, ka ik pa laikam kaut kas notiek savādāk, es nezinu līdz galam, kur ir tā problēma. Varbūt spēlētāji nesaprot un nav gatavi izpildīt tās prasības, vai arī varbūt tulks to informāciju pasniedz ne tā, kā es to biju domājis. Tur ir tā, ka tas process ik pa laikam ieilgst, jo ir jārunā ilgāk. Kopumā es teiktu, ka process vairāk vai mazāk ir līdzīgs. Jā, ir valodas barjera, bet, kā ir, tā ir. Ķīniešu valoda ir ļoti sarežģīta un pašam ar tās apguvi neiet tik labi kā gribētos.

Pēc teju gada ar komandu, komunikācija kļuvusi efektīvāka?
Jā, noteikti, prasības ir iegājušas, spēlētāji vairāk saprot un pielāgojušies tam, ko no viņiem grib. Viņi labāk saprot uzdevumus un tos izpilda kvalitatīvāk. Process ir uzlabojies, arī izaugsme ir vērojama, atsevišķiem spēlētājiem lielāka, citiem ne tik liela. Bet viņi sasniedz to mērķi, kurus komandas vadība ir uzlikusi. Kā jau jebkur citur, tie, kuri pabeidz skolu, kāds aiziet uz lielo komandu, kāds aiziet mācīties uz universitāti, kāds izvēlas citu ceļu.

Tas līmenis, kas tiek tur spēlēts, ir salīdzināms ar kaut kādu no līgām Latvijā?
Varbūt jā, bet tā Ķīnas sistēma kopumā ir diezgan sarežģīta. Viņiem jaunatnes līgas formāts ir pavisam savādāks kā Latvijā. Konkrēti salīdzināt līmeņus ir tiešām grūti, bet labs salīdzinājums varētu būt Šveicera turnīrs, kur Latvijas un Ķīnas U18 izlases ir vienā grupā. Ļoti ceru, ka tajā komandā iekļūs pāris spēlētāji, ar kuriem strādāju ikdienā. Tad ceru, ka varēšu viņus novērtēt, kā viņi izskatās uz Latvijas vienaudžu fona.

Vai varam runāt par kaut kādu Ķīnas basketbola rokrakstu?
Negribētu teikt, ka ir kaut kāds rokraksts. CBA līmenī viņi spēlē nedaudz savādāk, izlašu līmenī – vēl savādāk. Kas ir jauniešiem izteiktāks – spēlē diezgan brīvi. Ļoti raksturīga iezīme Ķīnas jauniešiem ir tāda, ka viņi daudz spēlē zonas aizsardzību. Gandrīz visās vecuma grupās – no U16 līdz U19, dominē zonas aizsardzībā. Eiropā tādas paliek arvien mazāk, to izmanto vien epizodiski, bet Ķīnā tā ir vēl ļoti populāra.

Kā komanda uztvēra, ka viens no treneriem ir eiropietis?
Es nebiju pirmais, jo pirms tam šajā organizācijā strādāja Kristiāns Broks, viņam gan bija nedaudz cita darba specifika, viņš vairāk pievērsās individuālajai tehnikai. Manā gadījumā ir gan individuāla tehnika, gan komandas treniņi. Spēlētāji ir ļoti atvērti, pretimnākoši un strādāt griboši, noskaņojums viņiem gan staigā augšā un lejā, kas vispār ir raksturīgi jauniešiem. Nevienu reizi nebiju izjutis, ka attieksme būtu noslēgtāka tikai tādēļ, ka esmu eiropietis. Liekas, ka tieši otrādāk, jo ir jauni vingrinājumi, cita pieeja.

Uz ielām esi saskaries ar kādu papildus uzmanību?
Man liekas, tas ir mīts, par ko man Latvijā jautā – vai ir tā, ka tu ej pa ielu un visi grib ar tevi nofotografēties? Epizodiski jā, cilvēki skatās, bet viņi vairāk skatās nevis tādēļ, ka esmu eiropietis, bet tāpēc, ka viņiem tas vidējais augums ir diezgan mazs. Un tiklīdz viņi ierauga garāka auguma cilvēku, tad uzreiz – vau, kas tas ir. Pilsēta, kurā es dzīvoju, ir ļoti internacionāla, un bijuši tikai pāris gadījumi, kad cilvēki tiešām pienāk un pajautā, vai var nofotografēties.

Kā ir ar skatītājiem uz jauniešu spēlēm?
Atkarīgs no tā, kas tas ir par turnīru. Ir tādi, kuri nav plaši apmeklēti, bet ir arī atsevišķas spēles turnīros, kuras ir ļoti labi apmeklētas, gandrīz vai pilnas tribīnes. Vai spēlē vietējā komanda, vai tā iekļuvusi svarīgākā posmā, un cilvēku kļūst vairāk. Spilgts piemērs ir skolu komandas. Tā komanda, kuru pārstāvu arī es, pagājušajā sezonā iekļuva skolu līgas finālā, kas notika Pekinas lielajā arēnā, kur norisinājās arī olimpiskās spēles, un gandrīz visa arēna bija izpārdota. Tas ir diezgan iespaidīgs rādītājs.

Viens no stereotipiem par Ķīnu ir milzīgs cilvēku daudzums. Kā tas ir latvietim, kurš pieradis pie lielākas personīgas telpas, dzīvot un strādāt tur?
Tas atbilst patiesībai. Es uz darbu dodos ar metro un tas vienmēr ir pilns ar cilvēkiem. Ir atsevišķi brīži divas reizes gadā, kad viņiem ir garākas brīvdienas, bet kopumā, vienalga, kurā laikā tu brauci, visu laiku būs daudz cilvēku, visu laiku būs kņada uz ielām, būs skūteri, mašīnas, gājēji, dejotāji, visur būs cilvēki. Savā ziņā tas izpaužas arī basketbolā. Mums ir ļoti liela mainība komandā, visu laiku kāds brauc pārstāvēt skolu vai gatavoties ar izlasi, un uzreiz viņa vietā nāk kāds cits. Var redzēt, ka viņiem tie resursi ir krietni lielāki.

Ja Latvijā tev ir 16 spēlētāji un pāris aizies projām, tev treniņā būs mazāk spēlētāju. Viņiem pat sešus spēlētājus jebkurā brīdī var aizstāt jauni seši spēlētāji, kuriem ir vēlēšanās sevi pierādīt. Visu laiku var parādīties jauni cilvēki.

Kā ir ar seju un vārdu iegaumēšanu?
Ķīniešu vārdi ir ļoti izaicinoši, tas ir fakts. Vietējos vārdus atcerēties ir ļoti grūti. Spēlētājus, ar kuriem ir ilgāka saskarsme, jau esmu iegaumējis. Ar tiem, ar kuriem saskarsme ir īsāka, ir sarežģītāk. Ir tādi, kuriem vārdus zinu, bet, atzīšos, ir arī tādi, kurus atpazīstu pēc sejām, bet vārdus nezinu.

Ķīniešu valodu gribētu zināt, bet noteikti neprotu to sarunvalodas līmenī. Meita ieteica uzinstalēt “Duolingo”, ko nu jau aktīvi izmantoju četrus mēnešus. Ir vārdi, kurus varu atpazīt, varu pateikt kaut kādas pieklājības frāzes, bet tā, lai varētu runāt brīvi – tādu līmeni vēl neesmu sasniedzis. Tulks pārsvarā vienmēr ir blakus vai pieejams attālināti, un tiklīdz rodas ārkārtas situācija, uzreiz gatavs nākt talkā un atrisināt neskaidrības.

Latvijā strādāji par galveno, lai arī LBL2 līmenī, Ķīnā esi asistents. Vai nepietrūkst tieši strādāšanas par galveno treneri?
Savā ziņā pietrūkst, bet uz Ķīnu aizbraucu, jo tas ir jauns izaicinājums un iespējas, tas ir milzīgs tirgus, kas varētu pavērt durvis kādam nākamajam līmenim. Tā jau nekas baigi nav pazudis, treniņus vadu pastāvīgi, ņemot vērā galvenā trenera vēlmes vai ieteikumus, bet savā ziņā jūtu uzticību no viņa. Viņš redz, ka process palīdz spēlētājiem augt, tāpēc neiejaucas. Ir bijuši atsevišķi turnīri, kur komandas vadīšana tika uzticēta man, viens no tādiem bija U21 finālturnīrs, bija atsevišķas spēles U19, kad treneris nevarēja būt ar komandu. Epizodiski jau atgūstu to sajūtu, kā tas ir būt par galveno. Kaut kas jau vienmēr pietrūks, bet nevar gribēt visu uzreiz. Jāiet uz to soli pa solim.

Kopš trenera sākuma ir pagājis ilgāks laiks – vai tev kā trenerim ir izveidojies savs stils vai filozofija?
Katrā komandā rokraksts varbūt nedaudz pamainās, bet jebkurā komandā, kurā esmu strādājis, biju vērsts uz sadarbību un cieņu. Negribēju nospraust kādas robežas, kuru neievērošana novestu pie konfliktiem. Abpusēja sadarbība un cieņa var veicināt gan rezultātu, gan attīstību. Bet specifiskas basketbola lietas ir atkarīgas no spēlētājiem, kuri ir pieejami.

2024. gadā biji arī U18 izlases galvenais treneris. Kādas ir atmiņas par šo pieredzi?
Divejādas. No vienas puses es piepildīju ilgi loloto mērķi un sapni, uz ko biju gājis vairākus gadus, strādājot izlasē par asistentu. Bet no otrās, palika ne līdz galam iegūtā gandarījuma sajūta, jo bija iespējas sasniegt kaut ko vairāk. Raugoties atpakaļ uz to posmu kā tādu, izdarījām ar kolēģiem super darbu, izveidojām kolektīvu, kas cīnās, ieguvām labas atsauksmes no spēlētājiem, ka viņiem bija iespējas augt. Demonstrējām labu spēli, neskatoties uz pretiniekiem. Tomēr desmit sekundes spēlē ar Slovēniju, ir tas brīdis, kad varējām izdarīt kaut ko savādāk. Varbūt pieredzes trūkums, varbūt mana personīga kļūda, mans lēmums, ka izvēlējos nospēlēt epizodi tā, nevis savādāk, noveda pie tā, ka ir izveidojusies tā rūgta sajūta. Bet viennozīmīgi strādāt par galveno treneri Latvijas izlasē ir milzīgs gods un gandarījums.

Vai uzturi sakarus ar tās komandas spēlētājiem?
Sekoju līdzi visiem. Ja tu uzdotu jautājumu, kur ir tas vai tas spēlētājs, es uzreiz varētu dot atbildi, kas un kā. Ir prieks, ka daži spējuši tikt līdz ASV, ir liels prieks, ka Kristers Skrinda ir ticis pie līguma ar Stenfordu. Ir spēlētāji, kuri varbūt nav pavirzījušies uz augšu vai nedaudz pieklusuši, bet vairāk vai mazāk kodols joprojām ir basketbolā un virzās uz augšu.

Ķīnā ir nostrādāts gandrīz kāds, kas ir tas galvenais, ko esi iemācījies?
No profesionālās jomas tas, ka ir jābūt super adaptīvam. Kā vairākas reizes ir teicis tulks – Ķīnā nekad nekas nenotiek tā, kā plānots. Līdz ar to ir biežas situācijas, kad ātri jāatrod risinājums, saplānotajā treniņā vai vingrinājumā, spēlētāju skaitā. Situācija var strauji mainīties un tam ir jābūt gatavam, lai panāktu to, ko esi ieplānojis. Ja strikti turies pie rāmjiem, Ķīnā tas varētu nestrādāt. Pielāgošanās spējas ir viena no galvenajām īpašībām, lai tu varētu strādāt Ķīnā.

Kāds ir tas nākotnes plāns? Paliksi Ķīnā vai skatīsies kādas citas opcijas?
Pagaidām par to nav runāts. Apzinos, ka laika nav palicis daudz, aģents ir kontaktā ar komandu, ir bijušas indikācijas, ka ir interese pagarināt līgumu. Bet kā tas viss izvērtīsies, ir lieta, ko es nevaru ietekmēt. Varu kvalitatīvi darīt savu darbu, ieviest kultūru, un ar to arī esmu panācis, ka ir kaut kāda interese. Lai arī cik laiks ir palicis, mans uzdevums ir palīdzēt spēlētājiem pilnveidoties un attīstīties, lai viņi sasniegtu CBA komandas līmeni.

Ir kāda lietas, kuras pietrūkst Ķīnā?
Savā ziņa tas ir Latvijas ēdiens, savā ziņā tā ir ģimene, lai arī regulāri sazvanāmies. Viņi vairākas reizes ir bijuši ciemos, bet katru reizi tā atvadīšanās ir grūtāka. Man netālu no mājām ir viens no lielākajiem kalniem, uz kuru man ļoti patīk pastaigāties. Ļoti laba vieta, kur pavadīt brīvo laiku. Viss pārējais vairāk vai mazāk Ķīnā ir pieejams tāpat kā Latvijā.

Ja būtu kādam latvietim jāiesaka, kāpēc ir vērts atbraukt uz Ķīnu, ko tu atbildētu?
Tādas noteikti ir vairākas – dzīves kultūra, paraudzīties no malas, kā dzīvo citi. Kāda ir tā pilsētaskņada. Arī daba plašuma ziņā ir iespaidīga. Tās ir tehnoloģiskās iespējas, kuras Latvijā mēs bieži nevaram manīt. Nevajadzētu sekot tiem stereotipiem, ka Ķīna ir valsts, uz kuru nevajadzētu braukt. Īstermiņā Ķīna ir ļoti pieejama un droša valsts, uz ielām ir tik droši, ka pat manai meitai nebija bail pastaigāties vienai. Uzturēties Ķīnā līdz 30 dienām var bez vīzas, tāpēc, ja ir iespēja, ceļojiet, apskatiet šo valsti un gūstiet jaunus iespaidus.