Latvijas hokeja izlase investē pārliecību tautiešos

Rūdolfs Balcers pie Čehijas izlases vārtiem.
Foto: Andre Ringuette/HHOF-IIHF Images

Latvijas hokeja valstsvienība noslēgusi pasaules čempionātu Slovākijā, arī pirms trim gadiem, kad Bobs Hārtlijs stājās pie izlases stūres, turnīru noslēdzām desmitajā vietā. Pēc pagājušā gada ceturtdaļfināla komanda uzstādīja augstu latiņu, bet, cīnoties kā līdzīgs ar līdzīgu pret grandiem, mūsu pašapziņā sāk veidoties arvien lielāka pārliecība.

Ekspektācijas pēc aizvadītā gada čempionāta Dānijā bija augstas, ja varam tikt līdz ceturtdaļfinālam un gandrīz iekost kājā nākamajiem čempioniem, tad šādā garā ir jāturpina. Šogad Latvijas izlase gāja uz to pašu mērķi, bet dažādi lielāki un mazāki apstākļi, kas lielajām hokeja izlasēm nebūtu šķērslis, kā traumas un garāks spēlētāju soliņš, patraucēja nokļūt starp astoņām labākajām pasaules valstsvienībām.

“Mēs katrā spēlē esam konkurētspējīgi ar lielajām izlasēm. Vairāk mēs nedomājam par palikšanu A grupā, tagad mēs domājam par ceturtdaļfinālu, sapņojam par pusfinālu un medaļām,” tā medijam LTV izteicās izlases treneris Edgars Masaļskis. Līdz ar Hārtlija atnākšanu ir augusi hokejistu pārliecība, esam atraduši to veidu, kas mums strādā, tagad tas ir jākopj un jālolo. Bijušais Latvijas izlases vārtsargs Masaļskis pateica ļoti precīzi, ka mēs vairāk neuztraucamies par palikšanu augstākajā divīzijā. Pirms kanādiešu speciālista atnākšanas virs Latvijas izlases gandrīz katru pavasari samilza mākoņi par palikšanu elitē. Tagad mūsu pārliecība ir izaugusi latviešiem netipiski augstā līmenī.

Psiholoģiskais dopings

Krievijā pavīdēja runas, ka Hārtlijs sava kluba Omskas “Avangard” ģērbtuvē nelaiž dopingu kontroli, lai ņemtu provi no komandas līderiem. Visdrīzāk šis ir mūsu kaimiņvalsts hokeja cilvēku uzpūstais burbulis, bet kanādietim ir māka uzmundrināt savas komandas. Speciālists mūsu hokejistos ir injicējis psiholoģisko dopingu, kas ir krietni vērtīgāks par aizliegtās vielas tiešo ievadīšanu organismā.

Kādreiz turnīrā varējām aizvadīt vienu līdzīgu maču ar grandiem, citkārt pat nevienu. Šogad ar 1:3 nocīnījāmies pret Šveici un Krieviju, bet pret zviedriem 4:5, ja uz spēles ar pagājušā gada čempioniem nebūtu ceturtdaļfināla likme, tad būtu cīnījušies papildlaikā. Ierasts, ka grupu turnīra beidzamās spēles ir noteicošās, vai iekļūsim ceturtdaļfinālā vai nē, bet šogad jau otrajā spēlē pret pagājušā gada finālistiem vajadzēja izspēlēt biļeti.

Pirmā spēle pret Austriju bija laba iesildīšanās čempionātam, hokejisti dedzināja austriešu vārtu devītniekus. Četri no pieciem precīzajiem raidījumiem bija vārtu augšējā stūrī, kas parādīja, ka esam gatavi. Protams, pirms spēles bija bažas un pēc Austrijas pirmajiem gūtajiem vārtiem radās šaubu ēna, bet to ātri izkliedēja Rūdolfs Balcers ar gūtajiem vārtiem vairākumā. Galarezultāts 5:1 un dodamies tālāk.

Cīņā par ceturtdaļfinālu mums pretī stājās Šveices izlase, kurai zaudējām divās pārbaudes spēlēs. Iesākām cerīgi, pirmā trešdaļa noslēdzās ar bezvārtu neizšķirtu, kas mums bija labs variants, jo ilgāk spēli noturam līdzīgi, jo lielāka iespēja pārsteigt pretinieku. Tomēr pirmie vārtus guva pagājušā gada sudraba medaļas ieguvēji, bet Latvija atbildi nepalika parādā. Miks Indrašis vairākumā izlīdzināja rezultātu, spēle turpinājās ar līdzīgu sniegumu, bet gala vārds tomēr piederēja Šveicei. Mazāk nekā četras minūtes pirms pamatlaika beigām Niko Hišērs no vārtu priekšas guva vārtus, kas beigās izrādījās uzvaru nesošie.

Nākamā spēle nesolījās viegla, lai gan pretī bija futbolisti ar slidām, šo pretinieku nevar nenovērtēt. Pretinieku vārtos savu karjeras maču aizvadīja Andreas Bernards, kurš atvairīja 62 latviešu metienus. Spēles gaitu salauza Roberta Bukarta gūtie vārti otrajā trešdaļā, bet savu devītnieku iestādīja arī debitants Rihards Marenis, kurš ir Latvijas izlase pitbuls.

Kāds teiktu, ka spēle pret Čehijas izlasi bija negodīga, cits atzīmētu veiksmes trūkumu. Pēc pirmā perioda 2:0 eiforijas, latviešus diezgan ātri nolika uz lāpstiņām. To palīdzēja izdarīt tiesneši, kuri piešķīra neadekvātu noraidījumi Mārim Bičevskim, pēcāk Hārtlijs sacīja, ka šī epizode salauza spēles gaitu. Čehi gandrīz kā māju sienās uzņēma apgriezienus, jo jautrākus karuseļus NHL hokejisti vērpa mūsu aizsardzības zonā, jo lielākas briesmas mums draudēja. Latvijas izlase neizturēja spiedienu un čehi sabēra ripas mūsu vārtos. Savukārt kapteiņa cienīgu sniegumu nodemonstrēja Lauris Dārziņš, pirmajos vārtos aizsūtot visus laukuma spēlētājus, izņemot Miku Indraši, uz bāru blakus hallei. Otrajā vārtu guvumā Dārziņš nodemonstrēja savu pieredzi un meistarību, bet noslēdzošajā metienā čehu mūrī, vārtsargam skatu bija aizseguši vairāki spēlētāji, tāpēc kapteinis izšķīrās par labu metienam no distances.

Daudzkārt izklausījās banāli, ka Latvijas hokejisti norādīja – jāiet cīnīties pret krieviem un zviedriem par punktiem. Vīrs un vārds, spēle pret Krievijas izlasi bija saturīga, bet noraidījumi maksāja ielaistos vārtus. Savukārt pret zviedriem bija redzams, kas notiek, kad sanikno Robertu Bukartu. Ar vārtiem vairākumā rezultātu atklāja zviedri, precīzā metiena izpildītājs Elias Petersons pēcāk veltīja nāves skatienu mūsu komandas soliņam. Nekrietnais NHL sezonas labākā jaunā spēlētāja kandidāts guva tikai vienus vārtus, bet Roberts Bukarts guva trīs un viņa nāves skatiens uz zviedru soliņu bija vēl saldāks. Nepietika mums ar uzvaru pamatlaikā, tāpēc ņēmām nost vārtsargu, bet zviedri bija veiklāki un ripu raidīja tukšos vārtos.

Jānis Jaks cīņā ar norvēģu hokejistu.
Foto: Andre Ringuette/HHOF-IIHF Images

Turnīra noslēdzošajā spēlē pret Norvēģiju emocijas un spēki bija izsmelti, bet pēc pirmā perioda vajadzēja atgriezties zirgā. Divas spēles divās dienās nav viegla fizkultūra, kam klāt vēl nāk atdotās emocijas spēlē pret zviedriem, tomēr latvieši spēja savākties. Vārtus vairākumā guva Miks Indrašis, trešajā periodā ar precīziem raidījumiem izcēlās Jānis Jaks, Rihards Marenis un Ronalds Ķēniņš. Latvija čempionātu noslēdza uz pozitīvas nots.

Vienota komanda

Līdzīgi kā iepriekšējos gadus arī šajā čempionātā komandas kolektīvs bija vienots. Vairāki hokejisti arī lika par sevi runāt pēc individuālajām prasmēm laukumā, topa galvgalī ir divi NHL pārstāvji Rūdolfs Balcers un Teodors Bļugers, ko varētu jau nosaukt par modes lietu. Septiņās turnīra spēlēs Balcers guva vienus vārtus un atdeva astoņas rezultatīvas piespēles, kļūstot par valstsvienības rezultatīvāko hokejistu. Savukārt Bļugers izcēlās ar četriem (1+3) punktiem, lielu darbu centra uzbrucējs paveica tieši iemetienos, mazākumā un vairākumā. Šogad realizējām 34,48% vairākuma iespējas, kas ierindo ceturtajā vietā turnīrā.

Miks Indrašis ar septiņiem (3+4) punktiem Bratislavā bija daudz efektīvāks un izskatījās pārliecinošāks nekā pagājušajā gadā. Kapteini Lauri Dārziņu mēs jau pieminējām, viņam dega acis un sniegums tam sekoja līdzi ar sešiem (3+3) iekrātiem punktiem. Treneri daudz uzticējās Oskaram Cibuļskim, kurš šajā čempionātā guva piecus (1+4) punktus un ar precīzu metienu aizsargs pārtrauca Krievijas izlases trīs spēļu sauso sēriju.

Rezultāta nastu uzņēmās arī jaunie hokejisti, kuri šogad paveica ne tikai melno darbu, bet guva arī vārtus. Rihards Marenis ir viens no sezonas ievērojamākajiem stāstiem, jaunais uzbrucējs vasarā bija gatavs kārt slidas vadzī, bet Bratislavā debitants izcēlās ar diviem vārtiem. Oskars Batņa labi darbojās iemetienos (20 no 25) un pēdējā spēlē pret Norvēģiju vienā no epizodēm viduszonā ļoti prasmīgi pieturēja ripu, ka varētu sajaukt ar pieredzes bagātu uzbrucēju. Trešo pasaules čempionātu aizvadījušais Jānis Jaks tikai šogad izcēlās ar punktiem – divi vārti. Vārtu guvums pret zviedriem bija konfekte, reti, kurš izlases aizsargs tā pieslēgtos uzbrukuma noslēguma fāzei.

Gaiša nākotne

Latvijas izlase spēlē kā komanda, kas lika nodrebēt lielajām izlasēm. Vairāk mēs neskatāmies pretiniekus, kurus uzvarēsim, lai paliktu elitē, bet skatāmies lielos, kam iekodīsim kājā. Šogad mazliet pietrūka, bet Hārtlijs solās palikt pie izlases stūres līdz Olimpiādei, tāpēc priekšā vairāki aizraujoši hokeja pavasari.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par