Laura Ikauniece: Vienmēr lepojos ar savu pirmo treneri

Foto: AFP/ SCANPIX

Pēc aizpērnā gadā gūtās traumas pasaules čempionātā latviešu daudzcīņniece Laura Ikauniece ir atpakaļ sacensību apritē. Šā gada marta sākumā Glāzgovā sportiste izcīnīja piekto vietu pieccīņas sacensībās Eiropas čempionātā telpās. ”Sportazinas.com” sazinājās ar Ikaunieci, lai apjautātos par aizvadītajām sacensībām, fizisko kondīciju, attiecībām ar treneri, kā arī nākotnes plāniem.

Sacensības Glāzgovā tev bija pirmie augsta līmeņa mači pēc traumas sadziedēšanas. Kā juties psiholoģiski un fiziski šajās sacensībās? Vai juti spriedzi?

Psiholoģiski biju gatava. No fiziskās puses tas bija labākais, ko varēju izspiest no sevis. Iepriekš veiktās operācijas dēļ ziema nebija viegla. Ir pagājis gads kopš operācijas, un vēl joprojām ir jūtamas sekas. Ne operētajā vietā, bet gan citur. Citi muskuļi kompensē to, ka viena kāja ir mazliet vājāka nekā otra, un radās sarežģījumi, kā, piemēram, iekaisa Ahilleja cīpsla, kas liedza veikt skriešanas treniņus. Diemžēl no plānotajiem 100 procentiem ziemas sezonā esmu izdarījusi tikai 50 procentus. Lielajiem mačiem tā arī īsti un nopietni nesanāca sagatavoties, bet vairāk gan noturēt sevi tonusā. Spriedzi jutu, kad sapratu, ka lode, tā teikt, “noraka” manu daudzcīņu. Biju ļoti vīlusies sevī, jo tieši pie lodes man bija daudz laika strādāt un sezonas sākumā arī sasniedzu savu personisko rezultātu 13,92 metri telpās, bet Glāzgovā tie bija tikai 13,31 metrs. Tur arī tika zaudēti tie punkti, kuri būtu nepieciešami medaļai. Bija iespēja atgūt zaudētos punktus tāllēkšanā, bet tad man būtu bijis jālec pāri 6,40 metriem – šoreiz gan tikai 6,33 metri.

Vienā no intervijām pēc sacensībām teici, ka biji priecīga satikt savas konkurentes – draudzenes. Ar kādiem vārdiem viņas tevi sagaidīja atpakaļ ierindā?

Meitenes bija patiešām pārsteigtas un priecīgas mani redzēt atpakaļ ierindā. Vispirms apjautājās, kā ir ar traumu un tad apsveica ar atgriešanos. Arī man bija prieks atgriezties tik pozitīvā gaisotnē.

Skotijā kontinenta meistarsacīkšu pieccīņas sacensībās izcīnīji 5. vietu, labojot pašas iepriekš uzstādīto Latvijas rekordu. Kā vērtē savu sniegumu? Vai esi apmierināta ar visām disciplīnām?

Esmu apmierināta ar rezultātu augstlēkšanā, jo no šīs puses vēl nebiju tik augstu lekusi. Kā jau daudzi zina, esmu nomainījusi atspēriena kāju augstlēkšanā. Laboju personisko rekordu barjerās, par ko prieks, bet zinu, ka tas nebija tas rezultāts, ko gaidīju. Ļoti priecājos, ka man bija gribasspēks uz 800 metriem, kur arī laboju personisko rezultātu. Tas bija pārsteidzoši, jo visu ziemu nebiju skrējusi un nezināju, vai vispār varu tik ātri skriet. Sezonas pirmo daudzcīņu iesāku ar 2:22,79, kas tiešām ir lēni, bet Glāzgovā izliku sevi. Kā rezultātā laiks – 2:14,01, kas ir ļoti labi.

Savainojuma dēļ izlaidi vairākas sacensības. Kas bija pats grūtākais rehabilitācijas posmā? Kā sevi motivēji?

Rehabilitācijas posmā pats grūtākais bija sākums, kad bija jāveic mazie, lēnie, apnīkošie vingrinājumi. Grūti, ka nevarēju uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Pagāja deviņi mēneši līdz varēju skriet bez diskomforta. Biju aizbraukusi uz Berlīni skatīties Eiropas čempionātu. Man bija smagi sēdēt tribīnēs un skatīties daudzcīņu no malas. Redzēju rezultātus un sapratu, ka tur varēju būt arī es un cīnīties par medaļu, bet biju spiesta sēdēt malā un to tikai vērot. Tas mani motivēja, jo vēlējos atgriezties un zināju, ka tas, ka apzinos savas vājās vietas, man tikai palīdzēs būt vēl labākai.

Tu dzīvo un trenējies Igaunijā. Kā paiet tava ikdiena? Kuras ir tavas mīļākās vietas Tallinā?

Jā, jau divus ar pusi gadus dzīvoju Tallinā un pa retam aizbraucu uz Rīgu. Ikdiena nav diez ko interesanta, galvenā daļa ir treniņi. Dažreiz vienu reizi dienā, dažreiz divas reizes dienā, pa vidu fizioterapeita vai kiropraktiķa apmeklējums, tad atjaunošanās. Reti sanāk laiks kaut kur aiziet ar draugiem, bet man ir iemīļotas kafijas vietas un restorāni. Pludmale, kur vasarā pēc treniņa patīk nopeldēties, un meži, kur ir diskgolfa trases, un var aktīvi pavadīt atpūtas dienas.

Kopš 2016. gada oktobra sāki sadarboties ar igauņu treneri Andreju Nazarovu. Kā vari raksturot savu treneri? Vai pa šiem gadiem esi iepazinusi treneri labāk?

Treneris man ir ļoti foršs. Esmu iepazinusi viņu, un nu jau saprotam viens otru daudz labāk nekā pašā sākumā. Mēs runājam angļu valodā, tā arī ir mana pamatvaloda Tallinā. Treneris plāno treniņus, un es viņam uzticos. Ar viņu varu runāt pilnīgi par visu. Mana treniņu biedre Ksenija Balta pagājušajā vasarā kļuva par viņa sievu pēc 12 gadu kopdzīves. Biju viņu kāzās kopā ar citiem treniņbiedriem. Esam ļoti laba komanda un labi draugi. Bieži sanāk apmeklēt visiem kopā kādus restorānus vai citas populāras vietas Tallinā.

Ir pagājis jau kāds laiciņš kopš tika pārtraukta sadarbība ar Andri Austrupu. Atskatoties tagad uz notikušo, pēc Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, kā tu vērtē šo situāciju? Vienā no intervijām teici, ka tas bija sāpīgs moments! Vai esi emocionāli tikusi tam pāri?

Šo situāciju ir grūti izskaidrot, jo vēl joprojām nesaprotu to. Bet kā saka, viss kas notiek, notiek uz labu. Emocionāli esmu tikusi pāri un vienmēr lepojos ar savu pirmo treneri. Jo pateicoties pamatiem, ko viņš man iemācīja, esmu nonākusi tur kur esmu.

Ar ko tu nodarbojies brīvajā laikā? Kāda nodarbe tevi atslābina?

Brīvajā laikā skatos filmas, apmeklēju spa, atjaunojos pēc treniņiem un apmeklēju fizioterapeitus. Bieži dodos ārā ar draugiem iedzert kafiju. Dažreiz arī došanās šopingā palīdz gūt pozitīvas emocijas, tā man ir sava veida meditācija.

Kā tu sevi mēdz palutināt pēc smagiem treniņiem?

Pēc labiem un smagiem treniņiem es vienmēr atļaujos apēst kādu kūciņu ar kafiju. Kā arī pēc ļoti smagiem treniņiem, kad nepieciešams atjaunoties, ātrāk dodos uz kādu no spa ar saunām un baseiniem. Interesanti ir tas, ka pēc labiem startiem sevi palutinu ar kādu pirkumu, ko esmu jau sen kārtojusi vai noskatījusi, jo zinu, ka esmu to pelnījusi pēc laba starta.

Cik bieži sanāk atbraukt uz Latviju?

Tas atkarīgs no mēneša un sezonas sportā. Pirmajā gadā centos braukāt cik iespējams, bet tas ir ļoti nogurdinoši ar autobusu 4,5 stundas sēdēt, un pie manas traumas tas ne pavisam nebija labi, jo sēžas nervs arī ir svarīgs. Ļoti stingri izvērtēju, kad jābrauc, ja sakrājas vairāki darbiņi kopā saistībā ar sponsoriem un citām lietām. Tad ieplānoju vienu vai divas dienas.

Kādiem sporta veidiem pati labprāt seko līdzi?

Sekoju līdzi visiem vieglatlētu startiem, pludmales volejbolam, svarcelšanai, bobslejam, arī biatlonam un sieviešu tenisam. Mazāk sanāk sekot līdzi hokejam un basketbolam.

Kā sokas tavām fantastiskajām kaķenēm? Vai viņu Instagram konts tiek veiksmīgi attīstīts?

Kaķenes ir ar mani Tallinā jau no paša sākuma, mēs esam labi iedzīvojušās. Ar bilžu publicēšanu viņu Instagram kontā esmu iepauzējusi, jo vienai no manam mīlulēm ir lielas veselības problēmas. Tās sākās pirms Latvijas čempionāta vieglatlētikā, un es jau biju izlēmusi, ka palikšu ar viņu un nekur nebraukšu, bet mana mamma, tā teikt, pielauza mani. Biju nostresojusies un nogurusi no negulētām naktīm, tas bija briesmīgs laiks. Uz doto brīdi viņai ir mazliet labāk un ir nelieli uzlabojumi.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kādu tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

Nākotnes plānu ir daudz. Tajos noteikti ir nākamā gada vasaras olimpiskās spēles Tokijā un, iespējams, vēl vienas olimpiskās spēles. Es vēlos trenēties tik ilgi, lai kad aizeju no sporta, varu pateikt: “Jā, Laura, Tu esi izdarījusi visu un piepildījusi savu potenciālu!” Un uz doto brīdi es redzu, cik daudz man ir potenciāls, tieši daudzcīņā, un vēlos to piepildīt. Pēc desmit gadiem man būs 36 gadi! Redzu sevi un ģimenes dzīvi. Ļoti gribētu radīt kādu jauku un mājīgu vietiņu, kur iedzert kafiju un garšīgi paēst, jo man ļoti garšo kafija un patīk ēst. Vēl apsveru domu par treneres karjeru, bet par to – individuālo vai vieglatlētikas, tas vēl jāizlemj. Kopumā tuvākajā nākotnē pēc sporta gribētu mazliet paceļot pa pasauli. Bet, kas gan to zina, kad tas būs. Man ir 26 gadi un trenēties līdz 32 gadiem ir teorētiski reāli, bet vai man pašai gribēsies un ķermenis atļaus to, mēs vēl nezinām. Ja tas būs reāli, tad 32 gados es varētu piedalīties savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs. Tas būtu super! Bet kā būs līdz tam laikam, nekad nevar paredzēt. Dzīvosim redzēsim!”

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar