“Liepājas” kapteinis Freimanis: Pagājušajā sezonā Latvijas basketbolā ienesām sen nebijušo intrigu
Pēc bronzas medaļu izcīnīšanas pagājušajā Latvijas basketbola līgas (LBL) sezonā “Liepājas” sastāvs piedzīvojis krāsas pārmaiņas, jo komandu atstājuši gan vairāki līderi, gan arī vairāki galvenā trenera asistenti. Viens no tiem, kurš turpinās spēlēt komandā, ir pieredzējušais Roberts Freimanis, kurš gaidāmajā sezonā būs liepājnieku kapteinis.
Sarunā ar “Sportazinas.com” pirms gaidāmās sezonas uzbrucējs atskatījās uz pagājušajā sezonā paveikto, pastāstīja par basketbola lomu savā dzīvē, kā arī dalījās pārdomās par to, ko viņš ieraudzīja Latvijas basketbola izlases sniegumā, vērojot mačus ne tikai kā līdzjutējs, bet arī, iespējams, kā topošais treneris.
Kāda emocija ir spēcīgāka – skumjas par atvaļinājuma beigām vai prieks par sezonas drīzo sākumu?
Noteikti ir prieks, ka sezona sāksies. Ja nav iekšā tā dzirkstele, ja nav vēlme spēlēt, tad tas nav jādara. Sportistiem atvaļinājums ir pietiekami garš, lai atjaunotos. Tie trīs, vai divi mēneši, kā nu kuram, nav vajadzīgi. Pietiek ar pāris nedēļām un tu jau esi gatavs jauniem izaicinājumiem. Spēles dod to adrenalīnu, kāds sportistiem ir nepieciešams.
Vai piekrīti viedoklim, ka pirmssezonas posms ir pats grūtākais sezonā?
Tā noteikti ir. Grūti ir tas, ka mazāk jāspēlē un vairāk jātrenējas, visiem patīk, kad ir pretēji. Kad sezona ieiet ritmā, tad arī ir vieglāk. Pirmssezonā, kamēr tu ieej tajā ritmā, kamēr atgūsti formu, ir grūti.
No bronzas komanda starta piecinieka palikuši vien divi spēlētāji [Freimanis un Kristaps Miglinieks], aizgājuši arī citi basketbolisti. Kā tas ir, kad mainās puse no komandas?
Vairāk vai mazāk tāds ir “Liepājas” koncepts – attīstīt un veidot spēlētājus, tad jārēķinās, ka kaut kādā ciklā viņi dosies projām. Kārlis Šiliņš, Renārs Birkāns, Ričards Daniels Vanags, kuri bija pamatsastāva spēlētāji, viņi spēra savus soļus – cits uz priekšu, cits līdzvērtīgu, cits vienkārši savādāku soli, jo juta, ka viņa karjerai tas ir vajadzīgs, un tas ir normāli, it sevišķi tādā klubā, kā “Liepāja”, kas pilnveido spēlētājus. Mēs viņiem dodam platformu, kur viņi var attīstīties un augt.
Kā mainīsies komandas spēle pēc tādām sastāva izmaiņām?
Stils ir nedaudz jāpamaina. Neesam vairs tik lieli augumos. Mums Kārlis iedeva pavisam citu dimensiju gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Esam mazāki augumos, bet mēs to mēģināsim kompensēt, centīsimies spēlēt mobilāk un ātrāk. Man arī liekas, ka šogad sastāvs ir dziļāks – mums ir 10-11 spēlētāji, kas viens otru var papildināt un aizvietot. Nebūs tādu kritumu [ja kāds izkrīt].
Ar Kristapu Ķilpu spēlēju “Ventspilī”, redzot, kāds viņš ir šobrīd, kāda ir viņa attieksme un pieeja procesam, kāda izpratne par basketbolu, varēju tikai pabrīnīties. Un viņš nav vienīgais, ir vairāki puiši, kuriem, man liekas, šis gads būs labs un viņi spers soli uz priekšu – Reinis Avotiņš, Klāvs Dubults, Emīls Krūmiņš, Ričards Vitoļskis. Pie šī treneru kolektīva un pie šīs sistēmas visi progresēs, arī tie jaunie, kuri palikuši komandā.
View this post on Instagram
Kādām prasībām jābūt gataviem tiem, kuri grib spēlēt šajā komandā?
Jābūt trenējamiem, jābūt personībai un jāiekļaujas kolektīvā. Mums ir ļoti svarīgi izveidot vienotu komandu, nevaram kāds stāvēt virs komandas. Tāds ir koncepts, mums ir viedoklis, ka tikai ar komandas basketbolu varēsim kaut ko uzvarēt. Milzu talantu mums nav, darbu varēsim paveikt tikai ar kolektīvu darbību.
Vai iekļauties kolektīvā nozīmē arī komunikāciju ārpus laukuma?
Pavisam noteikti. Tas attiecas arī uz ģērbtuvi, uz mūsu tikšanām ārpus basketbola. Kā mēs sarunājamies viens ar otru, kā mēs komunicējam ar stafu, ar cilvēkiem apkārt – tas veido konceptu ap komandu. Mēs to redzam tā, ka pie mums spēlē cilvēki, kuri spēj komunicēt, nevis tikai atnāk, izdara darbu un iet projām. Tomēr vispirms esam personības, un tikai pēc tam basketbolisti.
Izņemot treniņus, cik laika tavā dzīvē tagad aizņem basketbols?
Diezgan daudz. Pats sevi saucu par tādu basketbola atkarībnieku, jo arī mājās es daudz skatos basketbolu, varbūt pat mazliet par daudz. Vēl mazliet piedalos bērnu procesos, iesaistos apmācībā sporta skolā. Stundu izteiksmē tās varētu būt pat astoņas.
Ko tā basketbola skatīšanās tev dod kā spēlētājam?
Ļoti daudz. Kad biju jauns, to tik daudz nesapratu, tagad basketbolu skatos pavisam savādāk. Dažreiz vienu un to pašu spēli noskatos divas reizes, vienu reizi kā skatītājs, otro reizi kā analītiķis – kas notiek, kāpēc iemests grozs, kā viņš [spēlētājs] to izdarīja, kā komanda rotē aizsardzībā, kā tiek spēlēts uzbrukumā. Pēdējos gados man tās lietas ļoti interesē.
Vai skaties arī spēles ar savu dalību?
Jā, noskatos visas. Man ir tāds niķis, ka to izdaru tajā pašā dienā pēc spēles. Vienalga, vai tā ir nakts. Esmu diezgan nemierīgs, ja tajā pašā dienā neesmu noskatījies spēli. Nākamajā dienā jau gribas iekāpt ar svaigākām emocijām un risināt kaut kādas lietas, kuras nav izdevušas.
Ko labu tu ieraudzīji komandas spēlē, skatoties to no malas?
Bija posms pret “VEF Rīga” [LBL pusfināla sērijā], kad es biju traumēts. Un, skatoties mačus, biju patīkami pārsteigts. Bija pat tāda sajuta, biju uz robežas, nākt atpakaļ vai nenākt. Bija doma, ka nevajadzētu iejaukties tajos procesos, jo viņi tiešām spēlēja ļoti labi, ļoti kolektīvi. Pārsteidzām ne tikai Liepājas skatītājus, bet arī Latvijas basketbolā ienesām tādu sen nebijušo intrigu. Tajā posmā mūsu komanda demonstrēja tiešām kvalitatīvu basketbolu.
Kapteiņa statuss kaut ko maina tavā spēlē vai komunikācijā ar komandas biedriem?
Spēlē varbūt tieši nē, bet tagad jābūt vokālam līderiem ģērbtuvē, tiltam starp treneriem un spēlētājiem. To centos darīt arī pagājušajā sezonā, bet īpaši nejaucos, jo kapteinis bija Renārs Birkāns. Šogad jā, loma tieši komunikācijā ir lielāka. Lai visi saprot sistēmu, lai spēlētāji saprot trenerus, un arī lai treneri var nolasīt spēlētājus, saprot, kā viņiem labāk pieiet. Ne pirmo reizi esmu kapteinis un visu laiku turpinu mācīties.
Vai tiešām gadās, ka trenera teikto kāds nesaprot, un tad tu pasaki to pašu, un tevi uzreiz saprot?
Jā, šādas situācijas jau ir bijušas un tas ir pilnīgi normāli. Pievienojušies spēlētāji no malas, kuri iepriekš spēlējuši pavisam citur. Paiet laiks, kamēr saprot [prasības]. Artūrs [Visockis-Rubenis] ir mierīgs treneris, bet arī prasīgs. Cenšos palīdzēt tiem spēlētājiem, kuriem varbūt ne uzreiz viss sanāk. Pieļauju, ka sezonas gaitā varētu būt arī nogurums, ja visu laiku runā vienīgi treneris. Šis treneru kolektīvs gan varētu piebilst, ka viņi cenšas dažādot to, kā tiek pasniegta informācija – lai tas nebūtu gari. To izlasē uzsvēra arī Luka Banki, informācijai jābūt īsai un kodolīgai.
Pirms atgriešanās Liepājā, spēlēji Igaunijā, Bulgārijā un Islandē. Ko vari teikt par šim valstīm un līgām?
Par Igauniju mēs jau daudz zinām, kāds basketbols tur tiek spēlēts. Tur [Raplas “Avis Utilitas”] man arī sanāca kapteiņa loma, bija veiksmīgs gads. Man ļoti patika, bet, runājot par stilu, nekas diži tur neatšķiras. Bulgārijā atkal bija pavisam krasas izmaiņas – lieli ķermeņi, Balkānu briedums. Mazāk talanta, kā Latvijas basketbolistiem, bet liels fizisks spēks, un pašam bijā jāmaina savs stils. Islande atkal pavisam cits basketbols, ļoti amerikanizēts, balstīts uz individuālu spēli, domāju, ka man nav piemērots. Šajā vecumā saprotu, ka nav mans, lai gan centos iekļauties. To var pateikt arī pēc Islandes nacionālās izlases.
Sezonu Islandē uzsākušais Roberts Freimanis atgriežas Latvijā
Vai šovasar neskatījies ārzemju virzienā?
Mazliet skatos vienmēr, kādas ir iespējas. Tomēr lielākoties fokuss bija palikt Liepājā savas lomas dēļ, arī ģimenes dēļ, jo esmu ģimenes cilvēks. Liepājā man piedāvāja lielu lomu un es neredzēju iemeslu doties ārzemēs tikai tādēļ, lai aizbrauktu. Biju ļoti apmierināts ar to, kā šeit strādā, un gribēju šeit aizvadīt vismaz vienu pilnu sezonu, jo pagājušā sezona bija tikai puse. Arī nebiju īsti vesels, jo gadījās dažādi mikrosavainojumi, tādēļ gribēju pavadīt labu un pilnu sezonu šeit.
Kad tu janvārī ieradies Liepājā, ko tu ieraudzīji, kas tā bija par komandu?
Biju pārsteigts, viņi bija taktiski gatava komanda, pēc Islandes man bija mazliet jāpārgrupējas. Mūsu saspēles vadītāji Birkāns un Vītols daudz dalījās ar bumbu, veidoja saspēli. Biju pārsteigts par Šiliņu, kā viņš bija progresējis. Ieraudzīju ļoti kvalitatīvu komandu.
Cik ir viegli vai grūti iekļauties komandā sezonas gaitā?
Man tas nav tik sarežģīti, ar manu vecumu un pieredzi. Bet domāju, ka kādam gados jaunākam spēlētājam tas varētu būt grūtāk. Atkarīgs arī no tā, cik sarežģīts basketbols tiek spēlēts, cik daudz treneris prasa.
Bronza un Latvijas kausa fināls ir maksimums, ko varējāt sasniegt pagājušajā sezonā?
Gribētos domāt, ka nē, bet noteiktu tuvu tam. Esam reāli. Kaut kur liekas, ka pusfināla sērijā ne līdz galam noticējām. Jo būsim godīgi – kausa finālā “VEF Rīga” mūs tiešām apspēlēja, bet pusfinālā liekas, ka bija iespēja aizķerties, vienkārši bija vairāk jānotic saviem spēkiem. Lai vinnētu tādas komandas, jāspēlē tuvu perfektam basketbolam, bet mēs izšķirošajos mačos to neizdarījām.
Pusfinālā pietrūka fiziskais spēks, vai iemesls ir spēlētāju galvās?
Tā ir daļa no sporta, ne vienmēr sanāk, spēlēt perfekti vispār reti kad sanāk. Tāpēc tas ir gan/gan. Tas ir līmenis, kādā esam.
Birkāns pēc kausa fināla teica, ka vairs nekad negribētu piedzīvot brīdi, kad jāvēro citas komandas prieks? Kādas pašam bija emocijas?
Līdzīgas. Renārs ir liels uzvarētājs, arī es cenšos tāds būt. Tāda tipa spēlētājiem [kā Birkāns] zaudēt finālā noteikti nav viegli. Bet paiet laiks, un tad tu reāli apzinies arī to, ko esi paveicis, nevis tikai domā par to, kas ir pietrūcis. Visi ieguldījām lielu darbu, gan spēlētāji, gan treneru kolektīvs. “Liepāja” tādos augstumos vēl nav bijusi, un kad paskaties ar vēsu galvu, tad spēj novērtēt arī to, kas bija sasniegts.
Tu kā pieredzējušais basketbolists jaunajiem palīdz tikai laukumā, vai arī gadās sniegt kādu dzīves padomu?
Komunikācijā cenšos būt atvērts. Ģērbtuvēs tomēr runā ne tikai par basketbolu, bet par visu, tā kā es noteikti cenšos tāds būt. Bet, vai jaunie to uztver, tas ir atkarīgs no viņiem.
Artūrs Visockis-Rubenis ir zināms kā jauno spēlētāju attīstītājs. Ko viņš var dot pieredzējušajiem vīriem?
Lielu daļu no tā, ko viņš dod jaunajiem. Katru dienu daudz ko iemācos no viņa, nav tā, ka mēs [spēlētāji] visu zinām basketbolā, tā noteikti nav. Gan viņš, gan pārējie treneri daudz ko dod man. Par “Liepājas” konceptu varu teikt, ka tie nav tikai vārdi, bet arī praktiskās darbības, spēlētāji tiešām tiek attīstīti. Dažas komandas to dara apstākļu dēļ, bet “Liepāja” tiešām attīsta, dod viņiem iespējas. Ne visi to spēj novērtēt, bet tie, kuri spēj, ceļas nebijušos augstumos un progresē.
Treneris kaut kā mainījies pēc Pasaules kausā?
Nē. Viņš ir augstākās klases profesionāls. Pēc atgriešanās no Pasaules kausa varēju just viņa nogurumu, bet viņš laikam ātri atjaunojās, jo pēc vienas vai divām brīvdienām jau bija atpakaļ ar lielu enerģiju. Viņš ir liels basketbola entuziasts, tādi cilvēku uz darbu nāk ar prieku.
Pats arī minēji, ka esi liels entuziasts, bet vai sezonas laikā no tā visa nerodas arī nogurums?
Noteikti ir tādi brīži. To nevar pateikt, ka tāds moments būs pēc trīs vai četriem mēnešiem, bet tādi brīži noteikti ir, un tad ir veselīgi paiet maliņā, kaut kur aiziet pastaigāties ar draugiem vai ģimeni un nedomāt par basketbolu, neieslēgt vakarā to spēli, vai tā ir Eirolīga, vai kaut kas cits.
Vai ģimene samierinājusies ar to, ka esi tik dziļi iekšā basketbolā?
Tur īpaši nav variantu, tas jau ir no paša sākuma, ar sievu jau daudzus gadus esam tajā iekšā. Bērni arī jau no paša sākuma tika vēsti uz zāli, iepazīstināti ar dribla skaņu. Tas ir darbs un tādā veidā es arī mācos. Protams, cenšos ar diviem bērniem to labāk menedžēt.
Uz ko ir spējīga “Liepāja” gaidāmajā sezonā?
Ceru uz kaut ko līdzīgu kā pagājušajā sezonā. Man ir liela pārliecība par šiem puišiem, kuri ir šeit. Manuprāt, esam dziļāka komanda, esam līdzvērtīgi daudzās pozīcijās, ar lielu potenciālu visiem jaunajiem spēlētājiem – gan tiem, kuri ir atnākuši, gan tiem, kuri šeit jau spēlēja pagājušajā sezonā. Kristiāns Šulcs, Kristaps Soldatenoks, Ojārs Bērziņš. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem, lai mēs varētu paveikt ja ne labāku, bet to pašu, kas bija pagājušajā sezonā. Ir pārliecība, ka varēsim, bet arī jāsakrīt dažiem apstākļiem.
Nosauc pāris iemeslus, kāpēc skatītājiem būtu jānāk uz komandas spēlēm?
“Liepāja” demonstrē kvalitatīvu basketbolu, tas ir viens. Otrs ir tas, ka mēs spēlējam komandas basketbolu, treškārt, kas ir svarīgi – esam vienīgā komanda, kurā spēlē tikai latvieši, pat “Latvijas Universitātei” ir viens ukrainis. Gribētos domāt, ka tā enerģija, ko mēs ienesīsim, tā noteikti sagādās skatītājiem emocijas. Protams, zinām, ka sportā ir svarīgs arī uzvaras – ja mēs uzvarēsim, tad skatītāji arī nāks.
Pieminēji, ka strādā ar bērniem – vai pēc karjeras beigām redzi sevi šajā lauciņā?
Noteikti redzu. Nezinu, kā tas viss notiks dzīvē, jo vairāk domāju par rītdienu, nevis par vienu gadu uz priekšu. Dzīvoju tagadnē, bet ievirze veidojas, lai pievērstos trenera darbam.
Vai tagad arī treneru teikto klausies uzmanīgāk?
Jau no 20 gadu vecuma par basketbolu interesējos padziļināti. Man ir pierakstu klades, kuros veicu pierakstus no treneriem. Man ir paveicies dzīvē, ka esmu spēlējis pie daudziem labiem latviešu treneriem. Arī spēlējot ārzemēs varu pateikt, ka latvieši treneri man personīgi bijuši vislabākie. No daudziem esmu veicis pierakstus, ko daudzi varbūt nezina, jo nekad to neesmu īpaši afišējis. Esmu analizējis, kāpēc viens dara tā, bet otrs savādāk. Šajā brīdī saprotu daudz labāk nekā iepriekš, agrāk nevarēju saprast, kā basketbols var tik atšķirties, tagad reāli saprotu.
Kas atšķir latviešu trenerus?
Mums ir daudz padziļinātākas zināšanas tieši basketbola niansēs, tā ir taktika, skautings – elements, kurā Latvijas izlase, manuprāt, bija spēcīgākā Pasaules kausā. Esam ļoti plaši un daudzveidīgi. Daļēji varbūt arī esam spiesti, jo mums nav daudz lielo talantu un basketbols jābalsta uz komandas, jādomā plašāk, lai mēs varētu konkurēt ar vadošajām izlasēm pasaulē.
Ko tu ieraudzīji Latvijas izlases sniegumā Pasaules kausā?
Biju ļoti pārsteigts par to, cik kvalitatīvs bija treneru darbs. Novērtēju arī to, cik labi komanda bija sagatavota, cik fenomenāli tā spēja pielāgoties pārmaiņā, cik dažādus stilus mēs spēlējām. Bija daudz dažādu tehnisko nianšu. Arī par drosmi, kādu demonstrēja spēlētāji, vienalga, kurš nāktu pretī – NBA spēlētājs, kāds Āfrikas spēlētājs. Viņi gāja, spēlēja un uzvarēja. Tā drosme, kā mēs spējām uztvert informāciju no treneriem.. Man bija liela pārliecība, ka pārvarēsim pirmo kārtu, bet par to, ka mēs sasniegsim tādus augstumus, godīgi sakot, pārliecības nebija. Zinot arī lielāko daļu no mūsu basketbolistiem, esmu patīkami pārsteigts, kādā kvalitātē mēs to darījām.
Banki teica, ka darbu izdarīja spēlētāji, bet viņš vienkārši palīdzēja. Tev ir atbilde, kāpēc viņam sanāca, bet citiem treneriem nē?
Luka ir diezgan piezemēts treneris, arī viss treneru kolektīvs ir piezemēts tajā, ko viņi saka. Būsim godīgi – viņi izdarīja milzīgu darbu. Gribētu, lai kāds no viņiem pastāstītu, cik stundas ir nostrādāts, cik bijušas negulētās naktis. Tāpēc arī viss rezultāts bija. Sportā jāsakrīt arī apstākļiem un veiksmei, bet viņi to nopelnīja, darīja visu, lai tā atnāktu. Spēja sadzīvot ar jebkādu rezultātu, jo tajā brīdī viņi izdarīja maksimumu. Apakšā ir fenomenāls darbs, kuru mēs kā skatītāji nemaz nevaram novērtēt.
Pēdējais jautājums tev kā liepājniekam – trīs vietas, kuras noteikti būtu jāapmeklē pilsētas viesiem?
Pirmais, kas nāk prātā, ir Liepājas pludmale. Ļoti skaista un plaša vieta, no tūrisma aspekta tā ir nenovērtēta. Noteikti tā būtu basketbola spēle Liepājas olimpiskajā centrā, lai dabūtu emocijas, ko sniedz šī zāle. Vēl daudz kas ir, negribētu kādu aizvainot.. (ilgi domā). Pats apmeklēju daudzus bērnu rotaļu laukumus. Noteikti tā būtu kāda kafejnīca vai restorāns. Laikam kā trešais ir Karostas cietums, tā ir pavisam savādāka pieredze, vai pati Karosta kā tāda.
Roberts Freimanis un Artūrs Visockis-Rubenis | Foto: Ģirts Gertsons
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
