Roberts Mamčics | Foto: "Nove Zamky"
Latvijas izlases aizsargs Roberts Mamčics pagājušajā sezonā Slovākijas komandas “Nove Zamky” rindās 34 spēlēs pamatturnīrā neguva nevienus vārtus. Tikmēr otrajā sezonā bija nepieciešami vien trīs mači, lai aizsargs uzsprāgtu – vakardienas spēlē pret Trenčīnas “Dukla” atzīmējoties ar trīs vārtiem.
Sarunā ar “Sportazinas.com” aizsargs uzsver – šis bija svarīgs moments, taču par to ātri jāaizmirst un jāgatavojas nākamajam mačam, jo sezona vēl tikai sākusies.
Kāda ir tā nākamā dienā pēc negaidītā “hat-trick”?
Daudz visādi video instagramā, apsveikumi, komandā šodien visi vēl joprojām uz tāda haipa, bet pats jau mēģinu koncentrēties nākamajai spēlei. Protams, patīkami, ka izdevās iemest trīs golus vienā spēlē un dabūt “hat-trick”, bet tas ir tikai sezonas sākums un ceru, ka turpināšu tāpat.
Komandas biedri vai treneri neteica, ka tagad tādu sniegumu no tevis sagaida katrā spēlē?
Nē, tā nebija. Vienkārši smejas, ka tagad esmu golu metējs, jo pēdējos trīs-četros gados man neizdevās iemest īpaši daudz. Pagājušajā sezonā vispār iemetu pirmo golu [tas notika “play-off” turnīrā] vairāku sezonu laikā. Šogad vairāk koncentrējos saviem metieniem, pievēršu tiem uzmanību, pie katras situācijas metu pa vārtiem.
Vasarā kaut ko darīji, lai metienu padarītu labāku?
Man visu laiku teica, ka metiens ir labs, vienkārši pats kautrējos mest, vairāk atdevu piespēles. Galvā bija domas, ka kaut kas jāmaina un vairāk jākoncentrējas uz sevis. Jāizmanto tie metieni, kas man ir spēlē. Pats saprotu, ka neesmu no tiem aizsargiem, kurš metīs golus katrā spēlē, tomēr negribās tikai spēlēt aizsardzībā, pa nullēm, gribās tos golus arī iemest. Izdevās trīs, par to gan pirms spēles nebija domas, ka iemetīšu trīs, bet domas visu laiku sēž galvā, ka varbūt šodien, varbūt šodien. Kad neiet, tad sāku analizēt, kas nestrādā, kam vairāk jāpievērš uzmanība.
Vai pēc PČ tava loma komandā ir mainījusies?
Nē, pagājušajā sezonā loma bija tāda pati, spēlēju gan vairākumā, gan mazākumā, bija liels spēles laiks. Vienkārši tad jau pirmajā spēlē izkritu uz diviem mēnešiem savainojuma dēļ, un šogad bija svarīgi nospēlēt pirmo maču bez savainojumiem. Loma nav mainījusies, spēlēju daudz, saņemu iespējas gan vienādos, gan nevienādos sastāvos.
Kaut kādās epizodēs sevi bija arī jāaptur, lai nedabūtu savainojumu?
Esmu tāds spēlētājs, kurš par to baigi nedomā un tāpat spēlēju līdz pēdējai sekundei. Arī šogad pirmssezonas spēlē man bija moments, kad notraumējos un izlaidu vienu nedēļu. Gan vecāki, gan draugi, gan sieva pateica – tev viss kārtībā ar galvu? Ko tu dari? Sezona vēl nav sākusies, bet tu jau mocies. Bet ja tu sāc baidīties no kaut kādiem savainojumiem, tad tie arī atnāks. Vienkārši nevajag par to domāt, jāspēlē hokejs.
Kādas ir “Nove Zamky” ambīcijas un mērķi?
Pirms pagājušās sezonas viņi nekad nebija iekļuvuši TOP6, un, man liekas, ka arī tikai vienu reizi bija spēlējuši “play-off”. Pagājušajā vasarā sev uzlikām mērķi iekļūt sešiniekā, lai pa taisno kvalificēties izslēgšanas turnīram, un mums tas arī izdevās. Šogad uzlikām vēl lielākus mērķus, bet, ja skatās uz citām komandām – mums nav lielākais budžets, un arī pretinieku uz mums neskatās kā uz favorītiem. Bet mēs ar savu spēli mēģinām pagriezt otrādi un ieviest bailes pretiniekam, lai viņi domā, ka pret šiem nebūs viegli.
Vai starpsezonā izskatīji piedāvājumus arī no citiem klubiem?
Nē, jo man līgums bija parakstīts jau ap jauno gadu, uzreiz pēc traumas. Parakstīju, lai ir miers un pašam nav jādomā par to, kas būs tālāk, lai nav jāuztraucas. Ar vieglu prātu turpināju gatavoties.
Gan jau, ka tev, kā izlases spēlētājam, šī vasara sanāca īsāka nekā parasti?
Visiem tā bija, jā. Mēs atlidojām maija beigās, tad bija visi lielākie pasākumi, tad izlases pasākums, jūnijā sanāca pabraukāt pa Latviju. Biju aizbraucis arī uz Liepāju, uz dzimto pilsētu, ar visiem bija jāsatiekas, visiem jāpasaka paldies par atbalstu. Bet tāpat jūnija beigās jau biju uzsācis gatavošanos un pašam tādā režīmā sanāca pavadīt gandrīz mēnesi.
Vai atceries savas emocijas, kad jūs sagaidīja pie Brīvības pieminekļa?
Tas bija neaprakstāmi. Mēs taisījām goda apli pēc ielidošanas Rīgā un jau tad redzējām, cik daudz tur ir cilvēku. Kad atbraucām ar autobusu, nevarējām noticēt savām acīm par to, kas notiek. Jo kaut ko tādu tu vari piedzīvot vienreiz dzīvē. Džeki bija noguruši, bijām arī nedaudz pasvinējuši [bronzas izcīnīšanu], bet, kad bijām pie pieminekļa, visi uzreiz pamodās, bija gan enerģija, gan eiforija.
Kad pagājuši jau gandrīz četri mēneši kopš PČ, vai ik pa laikam atceries tur sasniegto?
Kaut kādos brīžos atnāk tas atmiņas, kad skaties kaut ko internetā, bet tik lielas eiforijas vairs nav. Mums pašiem sākusies sezona, jāgatavojas, nākampavasar atkal būs izlase un būs sevi jāpierāda, lai tiktu sastāvā. Baigi priecāties nav laika. Mēģinu koncentrēties šai sezonai un darīt visu, lai arī uz nākamo PČ tiktu komandā.
Vai komandas biedri Slovākijā tevi apsveica ar izcīnīto medaļu?
Jā, kad ierados, uzreiz visi teica – oo, atbrauca bronzas medaļnieks. Apsveica gan treneri, gan spēlētāji, gan cilvēki pilsētā, kuri mani pazīst. Tagad tas viss jau ir biški klusāks.
Cik populāri pilsētā ir “Nove Zamky” hokejisti?
Parasti cilvēkiem bez formas mūs ir grūti atpazīt, bet tā liekas, ka pilsētā hokejs ir sports numur viens. Šeit vairāk nekā tāda nav, maza pilsēta. Slovākija kopumā hokejs ir sports numur viens, varbūt kaut kur konkurē ar futbolu, bet noteikti ne mūsu pilsētā.
Kur tev glabājas bronzas medaļa?
Man tā ir dzīvoklī Slovākijā, biju atvedis līdzi, lai parādītu treneriem un spēlētājiem. Prasīju menedžerim, vai vajag vest, jo es pats baigi negribēju. Viņš paprasīja, lai parādu arī citiem džekiem, lai viņiem varbūt būtu lielāka motivācija strādāt. Stāv šeit uz plauktiņa.
Sezonas sākums tev sanācis labs, ko sagaidi tās turpinājumā?
Turpināt darīt to, ko es daru, labi spēlēt aizsardzībā, būt drošam aizsargam, pielikt klāt labu spēli vairākumā, palīdzēt uzbrucējiem uzbrukumā, katrā spēlē mēģināt izspiest vairāk no sevis.
Fantastika Slovākijā – izlases aizsargs Mamčics izceļas ar “hat-trick”