Mūžībā devies leģendārais latviešu treneris Krauliņš

Mūža miegā aizmidzis ilggadējais Latvijas basketbola treneris, Latvijas Basketbola savienības (LBS) Goda biedrs Armands Krauliņš.  Armanda Krauliņa devumu Latvijai un “Mūsu spēlei – basketbolam” statistikā raksturo līkne ar daudzām augstām smailēm.

Pirmais Latvijas čempiona tituls ar Rīgas “Lokomotīve” sieviešu  komandu 1972. gadā un enerģiski mēģinājumi ielauzties Padomju Savienības čempionāta apritē. VEF vīriešu meistarkomandas straujā atdzimšana 20. gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē, atgūstot vietu PSRS augstākajā līgā. Tieši Krauliņa vadībā izveidojās jauno spēlētāju paaudzes meistarībai un mentalitātei atbilstošs spēles rokraksts, kas aizrāva līdzjutējus Latvijā un nodrošināja popularitāti visā lielvalstī, bet visspožākajam talantam – Valdim Valteram – bija kā tramplīns starptautiska mēroga karjerai.

Rīgas ASK renesanse astoņdesmito gadu beigās, atgriežoties pie saknēm – jaunajiem latviešu basketbolistiem, kuriem tika palīdzēts spert pirmos soļus lielajā basketbolā. Atjaunotās vīriešu valstsvienības pirmā starptautisko cīņu pieredze 1992. gadā un pirmais Eiropas čempionāta finālturnīrs pēc neatkarības atjaunošanas 1993. gadā, pārsteidzot gan savējos, gan svešos ar uzvaru pār vicečempioni Itālijas izlasi.

Neatkarīgās Latvijas čempionu “Brocēni” skaļais pieteikums Eiropas klubu turnīros un jaunizveidotā Basketbola kluba “Ventspils” darba profesionalizēšana, izejot starptautiskajā apritē un izcīnot pirmos Latvijas čempiona titulus. Vīriešu valstsvienības atgriešanās Eiropas čempionāta finālturnīrā 2001. gadā, emocionālā uzvaras pār Lietuvas izlasi un izcīnītā 8. vieta, ko pēctečiem izdevās pārspēt tikai pēc 16 gadiem.

Sieviešu valstsvienības saimniecības sakārtošana un 2004. gadā izcīnītā ceļazīme uz Eiropas čempionāta finālturnīru, kas ievadīja panākumiem bagātāko posmu komandas vēsturē. Šīs hronikas paplašinātajā versijā ir tūkstošiem spēļu (vīriešu valstsvienības priekšgalā – 107; rekords, ko tikai nesen pārspēja viņa audzēknis Ainars Bagatskis). Arī darbs Uzbekistānā, Krievijā, Irākā, Kolumbijā un Ukrainā. Arī vairākas spēles PSRS izlases galvenā trenera statusā un PSRS otrās izlases vadītāja amatā.

Enerģisks un prasīgs, autoritatīvs un autoritārs, principiāls un vajadzības gadījumā elastīgs lēmumos un rīcībā – viņš bija dažāds izpausmēs, bet nemainīgs uzticībā “Mūsu spēlei – basketbolam”. Līdz dzīves izskaņai turpinot sekot basketbola norisēm un neliedzot bagātajā pieredzē smelto pieredzi nevienam, kas bija gatavs šajā bagātībā smelties.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.