Latvijas - Moldovas spēle "Skonto" stadionā | Foto: LFF
Latvijas futbola izlases astoņu nezaudēto spēļu sērija ceturtdien UEFA Nāciju līgas spēlē tika pārtraukta. Savā laukumā ar 1:2 atzīts sīkstās Moldovas pārākums. Neskatoties uz izcilo atmosfēru “Skonto” stadionā, kurā “11 vilki” atgriezās pirmo reizi kopš pērnā gada marta, pirmais puslaiks bija tik gauss un vājš, ka izlieto ūdeni otrajā nogrieznī sasmelt bija sarežģīti. Lai vai cik vāja, laba (to katrs pats var izvērtēt) spēle bija, pirms pēdējās spēles ar Andoru par ceļazīmes izcīnīšanu uz C līgu, citējot galveno treneri Daini Kazakeviču, “viss ir mūsu rokās”.
6712 – tāds bija oficiālais skatītāju skaits “Skonto” stadionā aizvadītajā mačā. Latvijas futbola ilggadējās mājas, kuras pēdējo gadu laikā UEFA noteikto standartu dēļ samērā bieži tikušas “pamestas”, manuprāt, parūpējas par to, lai šī spēle neizvērstos par pilnīgu katastrofu.
Spēles klubos tomēr kaut ko nozīmē
Skatoties maču klātienē, acīs ļoti krita zemais spēles temps. Uzbrukumu veidošana no savas aizsardzības tika uzsākta ļoti lēni, kas liedza veikt kādus saasinājumus, kas moldāvu aizsargus varētu “izraustīt”. Šeit ir jāaplūko starta sastāvs. Lai gan izmaiņas ar jūnija mačiem bija minimālas (savainoto Robertu Uldriķi un diskvalificēto Artūru Zjuzinu aizstāja Alvis Jaunzems un Eduards Emsis), diez gan ievērojamas atšķirības ir tajā, cik bieži šī starta 11-nieka futbolisti spēlē savos klubos un cik liela ir viņu spēļu prakse. Lai gan individuāli kādu par ļoti vāju sniegumu nevar izcelt, tomēr tas, ja gandrīz puse no sastāva vai nu praktiski nespēlē savā komandā, vai klubs arī par neko savos vietējos čempionātos necīnās vai rāda ļoti vāju sniegumu, par labu neliecina.
Vislielākais rūgtums bija pēc Jāņa Ikaunieka gūtajiem vārtiem. Brīdī, kad radās iespaids, ka moldāvi beidzot būs salūzuši, aptuveni nākamās 20 minūtes vairāk bīstamu momentu bija pie “vilku” vārtiem… Šeit šīs spēļu prakses neesamība un labas fiziskās sagatavotības trūkums, iespējams, arī atspoguļojās, jo pēdējās minūtēs emociju iespaidā latviešu futbolisti atvērās un gandrīz spēja maču lauzt.
Primitivāte > meistarība
Dāvja Ikaunieka reids pēc Kaspara Dubras lieliskas piespēles, standartsituācija, kurā pēc Roberta Savaļnieka piespēles un Jāņa Ikaunieka pielabojuma vārtus gandrīz guva Elvis Stuglis, Raimonda Kroļļa izcilā iespēja pēc stūra sitienu raidīt bumbu Moldovas cietoksnī, vai arī moments, kad pēc Savaļnieka šāviena bumba bija tuvu vēl vienam rikošetam, kas tai palīdzētu ieripot vārtos. Jautājums, kāpēc tās pieminu? Jo šīs situācijas notika mača pēdējās 10 minūtes, ieskaitot kompensācijas laiku. Nepilnas pusotras stundas “bumbošanās”, kurā, kā jau minēju, latvieši pavisam vāji spēlēja uzbrukumā, tika aizmirsta, un pēc pirmās iespējas tika veikta tālā piespēle no flanga pretinieku soda laukuma virzienā. Tādā veidā arī tika izveidotas visas bīstamās vārtu gūšanas situācijas, kuras uzskaitīju, neskaitot tā saucamos “pusmomentus”.
Visu spēli, protams, tā arī nevar spēlēt, jo pretinieki parasti šādu spēles stilu spētu atšifrēt. Latvijas futbolā dēvētais “džokers” jeb Stuglis, kurš savā karjerā ar saviem goliem ir spējis izraut gan uzvaras, gan izcīnīt punktus, laukumā tika laists tikai 88. minūtē. Šis trenera lēmums, runājot arī par ofensīvas veikšanu, laikam visu maču kopā tā arī ļauj rezumēt – viss notika pārāk vēlu…
Foto: LFF
Lieka nervozitāte?
“Obligāti jāuzvar abos atlikušajos mačos”, “jācer uz otras grupas rezultātiem”, “būs liels spiediens” – šādas frāzes no izlases futbolistiem un treneriem izskanēja jau pirms spēles, un arī pēc tās. Jautājums – kāpēc? UEFA Nāciju līgas sākotnējais mērķis bija aizstāt izlašu pārbaudes spēles, dodot iespēju spēkoties ar sev līdzīgiem pretiniekiem. Latvijas izlasei šis UEFA lēmums patiešām ir palīdzējis, futbolisti pirms šī mača “bija uz viļņa”, astoņu nezaudētu spēļu sērija. Taču sacelt lieku “traci” par to, ka mums ir iespējas tikt tikai uz pārspēlēm par tikšanu finālturnīrā, manuprāt, ir nevajadzīgi.
Ja Latvija atrastos A vai B līgā un būtu TOP valstsvienība, tad protams, šie mači nozīmētu daudz vairāk, jo būtu iespēja pacīnīties par parocīgāku grupu gaidāmajā kvalifikācijas ciklā uz “Euro 2024”. Taču mēs tur neesam, un šie mači, pēc manām domām, ir jāizmanto kā jauno futbolistu pakāpeniska ievešana valstsvienībā, kas nākotnē varbūt patiešām atspēlēsies un ļaus piepildīt lielo sapni par nokļūšanu uz futbola augstākās skatuves. Bet tagad – jānomierinās, jāspēlē katrs mačs, un turnīra tabula Nāciju līgā ir jāaizmirst. Jo uzvaru gadījumā nonāksim tur, kur jānonāk, bet zaudējumu gadījumā, kā vakar, tiek saņemts vājš “sitiens pa seju”, kas liek saprast, cik konkurētspējīgi patiešām esam.
“Slava Ukrainai” un Putin, h…..”
Atmosfēra, atmosfēra un vēlreiz atmosfēra – Latvijas fanu sektors jeb tā saucamās “ultras” lika par sevi gan manīt, gan sadzirdēt. Latvijas futbola izlase spēlē varētu zaudēt 20 spēles pēc kārtas, vai arī 30 mačus uzvarēt, šis fanātisms nekad neapstāsies. Jau pirms spēles fani no Rīgas centra devās gājienā uz maču, un tad spēles laikā nepārtrauktie H sektora skandētie saukļi, dejas un lēkāšana pat pamodināja arī stadiona otrā pusē esošos atbalstītājus. Ar dažiem izteicieniem un plakātiem fanu pulks spēja izcelties. Sauklis par slavu Ukrainai, protams, pašsaprotams, bet “Putin, h…” skandināšana izraisīja smieklus pat Rīgā esošajiem Moldovas mediju pārstāvjiem. Tāpat fanu sektors pieprasīja “Skonto” kluba atjaunošanu – vai kāds ko tādu pēdējo sešu gadu laikā bija iedomājies? Ja no šī zaudējuma kaut kas ir jānovērtē ar plus zīmi, tas noteikti ir līdzjutēju atbalsts. Šeit liels “paldies” jāsaka “Skonto” stadionam – kad tribīnes atrodas blakus laukumam un “ultras” netiek apdalītas ar, iespējams, sliktākajām vietām, kā tas ir “Daugavas” stadionā, sajūta ir pavisam citādāka.
Beidzot var nolikt binokļus (cerams, arī turpmāk…)
2021. gada 24. marts (toreiz gan pie tukšām tribīnēm) bija pēdējā reize, kad “11 vilki” savus pretiniekus Rīgā uzņēma “Skonto” stadionā, un jāsecina tikai viens – šis pusotrs gads bijis pārāk ilgs laika periods. Ar dažiem izņēmumiem, bet jau vairākus gadus Latvijas izlase spēlē “Daugavas” stadionā. Atrasties abos stadionos ir kā būt divās pasaules malās. Vieglatlētikas un Dziesmu un Deju svētku laukums (par futbola stadionu to grūti nosaukt) gan manā subjektīvā, gan iepriekš pašu sportistu, futbolistu un treneru paustajos viedokļos, ir traģisks. Nevaru iedomāties, cik skumīgs šis mačs pret Moldovu būtu licies, ja tas notiktu Augšielā 1, nevis Emila Melngaiļa ielā – auksts, drēgns laiks, līst lietus, izlase zaudē. Pat tāda vienkārša lieta kā jumts virs tribīnēm, kas vakar glāba “Skonto” stadionā esošos fanus – tāds “Daugavas” stadionā nav. Par to pašu atmosfēru runājot, kā jau pēc mača izteicās gan futbolisti, gan Kazakevičs – tā “Skonto” stadionā ir pavisam atšķirīga. Nedomāju, ka atrodoties viena stadiona galā būtu dzirdējis “ultru” skandētos saukļus, ja spēle būtu notikusi kur citur Latvijā.
Pilnvērtīga pārvākšanās uz Emila Melngaiļa ielā esošo stadionu, visticamāk, nebūs iespējama (laukums pieder privātajiem investoriem). Protams, “Skonto” stadions arī nav pats labākais – tukša laukuma gala tribīne (“Daugavas” stadionā redzamās dzelzceļa sliedes tomēr izskatās vēl sliktāk), kur var redzēt mašīnu stāvlaukumu, kā arī uz tablo nevar redzēt, kura kompensācijas laika minūte rit. Bet ja ir jāveic izvēle, tad labāk šādus nelielus defektus var pieciest. Vien jācer, ka pēdējo laiku runas par jauno nacionālo stadionu tiešām piepildīsies, jo, manuprāt, Latvijas futbols gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī ir atguvis cieņu.