No izgāšanās Turīnā līdz ceturtdaļfinālam Sočos – kā Latvijas izlasei veicies iepriekšējās olimpiādēs

Pavisam drīz, 10. februārī Latvijas hokeja izlase aizvadīs pirmo maču Pekinas olimpisko spēļu hokeja turnīrā. Komandai tā būs piektā olimpiāde – 21. gadsimtā Latvija vienu olimpisko turnīru izlaida, nepiedaloties 2018. gada OS. Droši vien hokeja līdzjutēji atceras 2014. gada ceturtdaļfinālu pret Kanādu, kurā fantastisku sniegumu demonstrēja Kristers Gudļevskis, ne reizi vien liekot saķert galvu kanādiešu zvaigznēm no Nacionālās hokeja līgas (NHL).

Ja skatās pagātnē, tad olimpiādēs Latvijas hokeja izlasei gājis dažādi, jo bijuši gan skaļi panākumi, gan ļoti sāpīgas sagrāves. Šajā materiālā “Sportazinas.com” piedāvā atcerēties, kā valstsvienībai veicies visās iepriekšējās olimpiskajās spēlēs.

2002. gads, Soltleiksitija (ASV) – 9. vieta

Pretinieki grupu turnīrā: Vācija, Austrija, Slovākija

Uz Latvijas hokeja izlases vēsturē pirmajām olimpiskajām spēlēm komanda devās zviedru speciālista Kurta Lindstrema vadībā, savukārt komandas sastāvs var likt raudāt hokeja faniem ar lielāku pieredzi. Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs, Edgars Masaļskis, Kaspars Astašenko, Rodrigo Laviņš, Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš, Oļegs Sorokins, Aleksandrs Kerčs, Aleksandrs Ņiživijs, Leonīds Tambijevs – izskatās tiešām visai iespaidīgi, tiesa, nospēlēt visus mačus šajā sastāvā komandai neizdevās.

Lai tiktu olimpiādē, Latvijai bija jāpiedalās kvalifikācijas turnīra pēdējā kārtā, taču toreiz noteikumi bija krietni maigāki – no četrām komandām grupā ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm saņēma trīs, līdz ar ko uzdevums bija nepalikt pēdējā vietā. Turnīrs norisinājās Austrijas pilsētā Klāgenfurtē, Latvijai apspēlējot mājiniekus (4:3) un Dāniju (4:2), kā arī, nospēlējot neizšķirti ar Franciju – 1:1.

Arī olimpiskā turnīra noteikumi bija savādāki – piedalījās 14 komandas, no kurām astoņas izspēlēja viena apļa turnīru divās grupās, katras uzvarētājai nākamajā kārtā pievienojoties pasaules sešām labākajām komandām. Latvija pirmo kārtu sāka ar uzvaru pār Austriju (4:2), pirmos, vēsturiskos vārtus gūstot Vjačeslavam Fanduļam. Savukārt punktu pielika neviens cits kā tagadējais izlases stūrmanis Harijs Vītoliņš. Mačs pret Slovākiju noslēdzās ar 6:6, divas ripas iemetot Aleksandram Macijevskim.

Uzvarētāja noskaidrošana tika atlikta uz 2002. gada 12. februāri. Pēdējā laikā esam pieraduši, ka vācieši diezgan bieži liek šķēršļus mūsu hokejistiem, bet patiesībā šīm stāstam ir krietni garāka vēsture. Vācija svinēja uzvaru ar 4:1 (vienīgo vārtu autors – Aigars Cipruss), izlasei ieņemot otro vietu grupā un netiekot tālāk. Visas dusmas tika izgāztas uz Ukrainas izlasi mačā par devīto vietu – 9:2, ar diviem goliem izceļoties Fanduļam.

2006. gads, Turīna (Itālija) – 12. vieta

Pretinieki grupu turnīrā: Slovākija, Krievija, ASV, Zviedrija, Kazahstāna

Nākamās olimpiskās spēles norisinājās Turīnā. Tikšana uz šo olimpiādi ir viena no krāšņākajām lappusēm Latvijas hokejā, jo noteikti ir daudzi līdzjutēji, kuri atceras izšķirošo spēli pret Baltkrieviju 2005. gada 13. februārī. Trešajā periodā Latvija atradās iedzinējos ar 2:4. Jau krietnu laiku pirms sirēnas Leonīds Beresņevs nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma hokejistu, un mača 56. minūtē Armands Bērziņš panāca 3:4. Nedaudz vēlāk Jānis Sprukts izlīdzināja rezultātu, bet divarpus minūtes pirms pamatlaika beigām Aleksnadrs Semjonovs lika gavilēt visiem hokeja līdzjutējiem valstī – 5:4 un Latvija brauc uz Turīnu!

Arī olimpiskā turnīra sākums bija visai cerīgs – komandai izdevās atspēlēties no 0:2 pret ASV un pat izvirzīties vadībā. Spēle noslēdzās ar 3:3, Artūram Irbem atvairot 39 metienus, bet Aleksandram Ņiživijam atzīmējoties ar 1+1. Turpinājums vairs nebija tik veiksmīgs – 3:6 pret Slovākiju, lai gan otrā perioda vidū rezultāts bija vien 3:4, 1:6 pret Zviedriju, vienīgo ripu iemetot Mārim Ziediņam, 2:9 pret Krieviju, četrus vārtus pretinieku labā gūstot Iļjam Kovaļčukam.

Turnīra pēdējā spēlē uzvara bija reāla, jo mača noslēdzošo nogriezni Latvija un Kazahstāna sagaidīja ar neizšķirtu rezultātu – 2:2. Tomēr ielaižot trīs vārtus sešu minūšu laikā, komanda bija spiesta samierināties ar pēdējo, 12. vietu olimpiādē.

2010. gads, Vankūvera (Kanāda) – 12. vieta

Pretinieki grupu turnīrā: Krievija, Čehija, Slovākija

Ceļazīme uz Kanādu tika izcīnīta samērā vieglā cīņa. Arī šoreiz kvalifikācijas turnīrs norisinājās Rīgā, komandai izcīnot trīs uzvaras – 7:3 pret Ungāriju (Laurim Dārziņam 2+1, Jānim Spruktam 1+2), 4:2 pret Ukrainu, kā arī 4:1 pret Itāliju 10 tūkstošu cilvēku klātbūtnē, komandai pa pretinieku vārtiem izdarot 46 metienus.

Uz Vankūveru Latvijas izlase aizbrauca pēc 2009. gada pasaules čempionāta, kurā komandai otro reizi tās vēsturē izdevās kvalificēties “play-off” turnīram, un kādam noteikti bija cerības, ka šoreiz izdosies parādīt labāku rezultātu nekā Turīnā. Jau pirmajā mačā bija jāsaskaras ar skarbo realitāti – 2:8 pret Krieviju, Latvijas godu kaut nedaudz izglābjot Herbertam Vasiļjevam un Ģirtam Ankipānam. Pret Čehiju rezultāts pēc piecām minūtēm bija jau 0:3, mačam noslēdzoties ar 2:5, savukārt pret Slovākiju vārtus gūt neizdevās – 0:6.

Turnīra reglaments paredzēja, ka arī pēdējās vietas grupā ieguvēja piedalās “play-off” turnīrā, un izslēgšanas maču kvalifikācijā Latvijai pretī atkal stājās Čehija. Lai arī pēc 11 minūtēm Znaroka vadītā vienība atradās zaudētājos ar 0:2, 53. minūtē Mārtiņš Cipulis samazināja deficītu, bet 57, minūtē Miķelis Rēdlihs panāca 2:2 un mačs turpinājās papildlaikā. Diemžēl tajā čehi savu iespēju izmantoja labāk, un Dāvids Krejči izglāba komandu no kauna, savukārt Latvija otrajā olimpiādē pēc kārtas palika pēdējā, 12. vietā.

2014. gads, Soči – 8. vieta

Pretinieki grupu turnīrā: Zviedrija, Čehija, Šveice

Soču olimpiāde ir īpaša vairāku iemeslu dēļ. Tajā Latvijai izdevās izcīnīt līdz šim augstāko vietu, tas bija Sanda Ozoliņa pēdējais turnīrs izlasē, savukārt viena fantastiska spēle Kristera Gudļevska izpildījumā krietni palielināja vārtsarga “akciju” vērtību Ziemeļamerikā. Pirms tam gan bija kvalifikācijas turnīrs, kurā arī neiztika bez drāmas. Proti, Latvijai vajadzēja vismaz vienu punktu pret Franciju, kaut gan daudzi to noteikti neuzskatīja par nopietni mērķi – nebija šaubu par to, ka francūži tiks uzvarēti. Pirmajā periodā mājinieki piedzīvoja šoku – 0:2. Dzimteni izglāba Lauris Dārziņš un Mārtiņš Karsums, kā rezultātā pamatlaiks noslēdzās ar 2:2 un pat papildlaikā ielaistie vārti netraucēja komandai ceturto reizi pēc kārtas piepildīt olimpisko mērķi.

Uz ceturto olimpiādi Latvija aizbrauca Teda Nolana vadībā, un kanādiešu speciālistam no komandas izdevās izspiest maksimumu. Jā, grupu turnīrā uzvaru atkal nebija, toties neviena no spēlēm nenoslēdzās ar sagrāvi. Pirmajā mačā 0:1 pret Šveici, Edgaram Masaļskim atvairot 38 metienus, otrajā – 2:4 pret Čehiju, trešajā – 3:5 pret Zviedriju.

Šķita, ka Latvijai atkal nespīd pilnīgi nekas – atkal pēdējā vieta grupā un dalība tā sauktajā kvalifikācijas ceturtdaļfinālā jeb, vienkāršāk sakot, astotdaļfinālā. Pretiniekos atkal Šveice, kurai šoreiz ne tikai neizdevās palikt sausā, bet arī uzvarēt. Oskars Bārtulis un Lauris Dārziņš ātri panāca 2:0, šveicieši vienus vārtus atspēlēja, bet pēdējā minūtē Dārziņš pielika punktu, iemetot ripu tukšos vārtos un Latvijai pirmo reizi iekļūstot OS ceturtdaļfinālā.

Tajā bija jāspēlē pret Kanādu, kura aizstāvēja olimpisko čempionu titulu. Gudļevska uzvārds droši vien joprojām ir viens no tiem, kuru tās Kanādas komandas uzbrucēji vairs negribētu dzirdēt, jo Kristers spēlēja ļoti pārliecinoši un atvairīja 57 (!!!) metienus. Še Vebers uzvaras vārtus guva vien septiņas minūtes pirms sirēnas, un kārtējo reizi pēc spēles pret spēcīgu pretinieku Latvijas faniem palika sajūta, ka uzvara bija tik tuvu…

Lai vai kā, astotā vieta ir Latvijas labākais rezultāts olimpiskajās spēlēs un pēc astoņiem gadiem jau Harija Vītoliņa vadītā komanda sagaidījusi iespēju uzrakstīt jaunu lappusi Latvijas hokeja vēsturē.