No Znaroka palīga līdz bronzas pasakas arhitektam – kā Vītoliņš izcīnīja vietu zem saules (un uz pjedestāla)

Augusta sākumā uz diviem gadiem tika pagarināts līgums ar Latvijas hokeja izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu. Bronzas komandas arhitekts ar valstsvienību strādās vēl vismaz divus gadus, un izskatās, ka 55 gadus vecais speciālists beidzot ticis no viņam pielipušās birkas “Oļega Znaroka” palīgs, kas Vītoliņam līdzi vilkās vairāk nekā 15 gadus.

Vītoliņa spēlētāja karjera bija diezgan raiba – PSRS čempionāts, AHL, NHL (jā, viņa CV ir astoņas spēles Vinipegas “Jets” sastāvā 1993./1994. gada sezonā), Zviedrija un Šveice, kurā pavadītas 11,5 sezonas. Kādreizējais uzbrucējs bija arī stabils izlases spēlētājs, savukārt 1996. gada pasaules čempionāta B divīzijā, kad Latvija izcīnīja vēsturisko ceļazīmi uz eliti, Vītoliņš kopā ar Aleksandru Kerču un Igoru Pavlovu kļuva par komandas rezultatīvāko spēlētāju. Arī pēc paaugstināšanas klasē Latvijas hokejists nepazuda – 1997. gadā PČ Vītoliņam deviņi (4+5) punkti astoņās spēlēs. Vairāk bija tikai vienam hokejistam – Znarokam.

Savu pēdējo turnīru izlasē spēlētāja statusā Vītoliņš aizvadīja 2002. gadā, kad viņš pasaules čempionātā bija komandas kapteinis. Klubu karjerai punkts tika likts četrus gadus vēlāk, savukārt jau kopš 2004. gada viņš bija asistents izlasē. Šajā laikā komandu vadīja Leonīds Beresņevs un Znaroks, un Vītoliņš vienmēr bija blakus. Izņemot 2006. gadu, kad valstsvienības vadība tika uzticēta Pjotram Vorobjovam. Pastrādāt pirmajā mājas čempionātā trenerim nesanāca, un liktenis viņam šo parādu ir atmaksājis pilnā apmērā.

Lai arī 2008. gadā Latvija pasaules čempionātā Znaroka vadībā finišēja vien 13. vietā, komandas spēles stils piesaistīja uzmanību Krievijā, un Znaroks tika uzaicināts kļūt par galveno treneri HK MVD vienībā, uz kuru viņš līdzi paaicināja arī Vītoliņu. Pirmajā sezonā rezultāti nebija spīdoši, jo komanda pat nespēja kvalificēties “play-off”, izlasē gan abiem gāja krietni labāk, jo 2009. gadā izdevās sasniegt PČ ceturtdaļfinālu. Jau otrajā sezonā ar HK MVD Znaroka/Vītoliņa vadītā vienība pārsteidza visus, ar diezgan pieticīgu budžetu iekļūstot Gagarina kausa finālā. Izlasē gan rezultāti kļuva arvien sliktāki – pēdējā vieta Vankūveras olimpiskajās spēlēs 2010. gadā un tajā pašā gadā 11. vieta PČ. Gadu vēlāk 13. vieta, kas arī kļuva par šī dueta pēdējo turnīru pie izlases stūres.

Tikmēr Krievijā abu speciālistu akcijas strauji pieauga cenā – gan 2012., gan 2013. gadā Maskavas “Dynamo” izcīnīja Gagarina kausu, abos gadījumos nebūt nebūdama favorīte. Kaimiņzemes mediji neskopojās komplimentus abiem treneriem, kuri allaž tika uzskatīti par duetu – kad runāja par Znaroku, tad tas nozīmēja, ka runā arī par Vītoliņu. Daudz tika izcelts tas, ka abi ir totāli atšķirīgi, kas arī, iespējams, deva rezultāts. Agresīvs, rupjš, un brīžiem pat kā neaudzināts un sabiedrībā uzvesties neprotošais Znaroks, kuram blakus ir mierīgs, inteliģents Vītoliņš. Kamēr pirmais visiem iespējamiem veidiem centās izvairīties no komunikācijas ar medijiem, topošais Latvijas izlases galvenais treneris allaž bija gatavs runāt, atbildēt uz jautājumiem un skaidrot – ne tikai žurnālistiem, bet arī spēlētājiem – ko nozīmē Znaroka teiktais teikums, kurā no pieciem vārdiem trīs ir lamuvārdi.

Ar laiku šajā duetā izveidojās stereotips par to, ka Znaroks ir motivētējs, kurš komandu noskaņo uz spēli un atbild vairāk par kaujinieciskumu, par garu un citām līdzīgām lietām, kamēr par taktiskās lietas ir Vītoliņa pārziņā. Līdz galam nav skaidrs, cik tas īsti atbilst patiesībai, bet nebūs pareizi noliegt, ka šo speciālistu veiksmīgā darba pamatā ir tas, ka katram bija savas spēcīgas puses, kuras nepārklājās, ko atzīmē ar hokejisti, kuriem sanācis strādāt viņu vadībā.

Divas trofejas divos gados nevarēja palikt nepamanīti, un 2014. gada sezonā abi speciālisti kļuva arī par Krievijas izlases treneriem, aizvedot komandu līdz pasaules čempionu titulam. Un, kamēr Znaroks par visiem 100% koncentrējās darbam ar izlasi, Vītoliņš pārņēma “Dynamo” vadības grožus, šajā klubā nostrādājot pusotru sezonu. Ņemot vērā komandas mērķus, latvieša vadībā sasniegtos rezultātus nevar uzskatīt par veiksmīgiem, un 2015. gada decembra izskaņā treneris tika atlaists. Latvijas speciālista pirmā pieredze galvenā trenera amatā izrādījās neveiksmīga, un atsauksmes bija tādas, ka Vītoliņam pietrūka harizmas un spējas vajadzīgā brīdī pakliegt. Jau tad trenera neformālajā CV parādījās vēl viens punkts – ideāls palīgs, bet nevar strādāt par galveno.

“Viss notika negaidīti, bet tāds ir vadības lēmums. Darīju, ko varēju, un man nav kauns par manu darbu. Pat zaudētajos mačos izskatījāmies cienīgi. Jā, kaut kur nospēlējām neveiksmīgi, bet vēlreiz uzsvēršu – spēlējām labi. Nedrīkst aizmirst arī par līderu savainojumiem,” savu atlaišanu komentēja treneris. Tikmēr lasīt to, ko par Vītoliņu pēc tam rakstīja krievu presē, es neieteiktu cilvēkiem, kuriem ir vāja psihe. Treneri apsūdzēja tajā, ka komandai nebija spēles disciplīnas, ka komanda nebija vadāma, savukārt Aleksejs Ševčenko apgalvoja, ka Vītoliņš “iznīcināja ģimenisko gaisotni, un gandrīz vai izveidoja kastu sadalījumu.”

Lai vai kā, darbs Krievijas izlasē trenerim turpinājās līdz pat 2018. gadam, kad pēc izmocītās uzvaras Phjončhanas olimpisko spēļu finālā pār Vāciju Znaroks lidmašīnā sastrīdējās ar valstsvienības tā saukto kuratoru Romānu Rotenbergu, kurš tobrīd vēl slēpa savas trenera ambīcijas, toties padomus par to, kas un kā jādara, sniedza diezgan dāsni. Pēc konflikta Znaroka dienas izlasē bija skaitītas, un aiz viņa tika izmests arī Vītoliņš.

Uz īsu brīdi treneris pievienojās “Kurbadam”, 2018./2019. gada sezonā palīdzot komandai ar savu pieredzi IIHF Kontinentālajā kausā. Savukārt tās pašas sezonas decembrī Vītoliņš otro reizi nolēma izmēģināt spēkus galvenā trenera amatā, kļūstot par “Davos” treneri. Ar galveno uzdevumu viņš tika galā, un komanda saglabāja vietu Šveices līgā, taču arī šo pieredzi diez vai var uzskatīt par tādu, pēc kuras uz Vītoliņa pakalpojumiem būtu izveidojusies rinda.

“Strādāšanu par “Davos” treneri uztvēru kā jaunu izaicinājumu. Līdz šim esmu koncentrējis savu uzmanību tikai uz pārspēlēm un vietas saglabāšanu līgā. Tagad man nedaudz laika, lai padomātu. Esmu pateicīgs, ka “Davos” man uzticēja vadīt komandu. Atbalsts no kluba un visiem pārējiem bija lielisks,” par šo pieredzi saka Latvijas speciālists.

Vienam gadam paejot, Znaroks “saņēma piedošanu” un atkal varēja turpināt darbu KHL, kļūstot par Maskavas “Spartak” galveno treneri. Arī šoreiz viņam līdzi devās Vītoliņš, bet šī pieredze pat nav īpašas pieminēšanas vērta – duets klubā nostrādāja no 2019. līdz 2021. gadam, un šajā laikā mediji apsprieda gan neizteiksmīgu spēli, gan to, ka Znaroks “zaudējis ķērienu” un viņam acīs vairs nav tās uguntiņas, kādu varēja redzēt iepriekš.

2021. gada vasara sanāca saspringta. Latvijas izlasei bija jāgatavojas augusta beigās paredzētajai OS kvalifikācijai, bet galvenā trenera liktenis nebija skaidrs, jo Omskas “Avangard” negribēja laist Bobu Hārtliju uz izlasi brīdī, kad komandai jāgatavojas sezonai. Rezultātā mēnesi pirms svarīgiem mačiem notika trenera maiņa, un izlases vadība tika uzticēta Vītoliņam tā brīža Latvijas speciālistam ar lielāko pieredzi visdažādākajos līmeņos.

“Plānots bija vienkārši pavadīt vasaru Latvijā, bet sanāca patīkams pārsteigums – ja ir tāds piedāvājums, no tā nevar atteikties. Tā ir liela atbildība – esi uzmanības centrā un nedrīkst pieļaut kļūdas. Trenera darbs vienmēr tiek vērtēts pēc komandas snieguma. Mans uzdevums ir radīt spēlētājos pārliecību. Tik īsā brīdī taktiskos variantus izmainīt nevar, jo tāpat visas komandas pārsvarā spēlē vienu un to pašu,” kļūšanu par valstsvienības nu jau galveno treneri komentēja Vītoliņš.

Vītoliņš: Plānots bija vienkārši pavadīt vasaru Latvijā, bet sanāca patīkams pārsteigums

Galvenais uzdevums OS kvalifikācijā tika izpildīts, lai gan pēc uzvarām pār Itāliju (6:0) un Ungāriju (9:0) izšķirošajā mačā pret Franciju nācās panervozēt, kad deviņas minūtes pirms sirēnas Stefans Dakosta samazināja deficītu līdz 2:1, spēlei ar šādu rezultātu arī noslēdzoties. Rīgā notikušajā turnīrā palīga lomā iejūtās jau Znaroks, kurš spēļu laikā komunicēja ar Vītoliņu. “Mums vienmēr ir kontakts. Oļegs sēž augšā [tribīnēs] ar rāciju un nodod, ko redz no augšas,” stāstīja treneris.

Ievedot Latviju olimpiskajās spēlēs, Vītoliņš saņēma iespēju komandu uz tām arī aizvest, taču Ķīnā valstsvienība izskatījās visai blāvi. Jā, komandai nevarēja palīdzēt Kristiāns Rubīns, Rūdolfs Balcers, Zemgus Girgensons un Teodors Bļugers, bet šeit runa ir par spēles saturu kā tādu – komanda neizskatījās labi, no malas šķita, ka ne visi saprot savas lomas, un zaudējums pret Dāniju “play-off” pirmajā kārtā šķita visai likumsakarīgs. “Puiši cīnījās no pirmās līdz pēdējai minūtei un nevarētu teikt, ka bija slikta spēle. Pēc zaudējuma kritizēt ir viegli, bet, kā mēs redzam, šajā turnīrā visas izlases ir spēcīgas,” neveiksmīgu spēli Vītoliņš, uzsverot, ka arī veiksme nestāvēja blakus.

Veiksmes vai neveiksmes pieminēšana pēc zaudētajām spēlēm ir daudzu treneru problēma, un arī Vītoliņš nav izņēmums. Jo tāda sajūta, ka spēles uzvar tie, kuriem vairāk paveicas, nevis tie, kuri ir meistarīgāki, psiholoģiski noturīgāki, pacietīgāki u.t.t.

Pēc neveiksmīgā turnīra Vītoliņam bija jālauž galva ne tikai par to, kā līdz pasaules čempionātam uzlabot sniegumu, bet arī par to, ar ko aizvietot Lauri Dārziņu un Kasparu Daugaviņu, kuri paziņoja par karjeras noslēgšanu izlasē. Izlasē parādījās citi spēlētāji, tomēr komandas zīmējums bija tāds pats – nepārliecinošs sniegums, nespēja dominēt pat pret tādām komandām kā Lielbritānija vai Slovēnija, kā arī Latvijas sporta sērga – skaistie zaudējumi.

Atceros, ka pašam pēc pagājušā gada PČ pats ik pa laikam pie sevis nodomāju, ka varbūt Vītoliņš nav īstais treneris Latvijas izlasei – no hokejistiem ik pa laikam izskanēja tādi vārdi kā “izgājām negatavi”, uz ko man vienmēr rādās jautājums – vai tad tā nav trenera atbildība sagatavot komandu tā, lai tā būtu gatava spēlēt no pirmajām minūtēm, nevis iesaistīties cīņā tikai tad, kad esam iedzinējos pret Lielbritāniju ar 0:2.

“Turnīra laikā esam izveidojušies kā komanda un arī esam progresējuši. Komanda veidojas caur grūtām uzvarām. Tās spēles, kurās mēs atspēlējāmies, norūda komandu. Soliņš bija labs un mēs spēlējām līdz beigām. Arī šodien pret zviedriem to varēja redzēt – spēlējām divarpus minūtes ar tukšiem vārtiem, un zviedriem praktiski nav sanācis izdarīt nevienu metienu pa vārtiem. Tas arī kaut ko rada, ka komanda ir saliedējusies,” – šādus vārdus Vītoliņš teica pēc pēdējās spēles 2022. gada PČ, un es atkal nevarēju saprast – vai tiešām šis ir tas, par ko būtu jārunā pēc turnīra, kurā Latvijas izlase izskatījās diezgan bezzobaini?

Pagājušā gada februāra notikumi jau pēc PČ ieviesa piespiedu korekcijas Latvijas izlasē, jo Viktors Ignatjevs deva priekšroku strādāšanai KHL. Tikmēr Znaroks, par kuru jau kādu laiku nekas nebija dzirdēts, kļuva par Kazaņas “Ak Bars” galveno treneri, un daži kaimiņvalsts kolēģi mēģināja prognozēt, vai Vītoliņš pievienosies savam ilggadējam cīņu biedram? Robežas šajā pusē atbilde uz šo jautājumu bija skaidra sekundi pēc tā uzdošanas, jo nekāda KHL vairs nebija Latvijas trenera plānos. Un 2022./2023. gada sezona parādīja, ka bez sava palīga Znaroks ir visai bezspēcīgs – no Kazaņas kluba viņš tika atlaists diezgan ātri, kas Kazaņā vispār ir retums, savukārt dažos medijos bija virsraksti no sērijas “Znaroks bez Vītoliņa ir vējā izmestā nauda”.

Vītoliņš turpināja gatavoties, iespējams, vienam no karjeras izšķirošākajiem turnīriem – 2023. gada PČ. Ja arī mājās pasaules čempionātā tiktu piedzīvots fiasko, tad līgums ar lielu varbūtību netiktu pagarināts. Un treneris izdarīja vienu, manuprāt, ļoti gudru gājienu. Pats ilgu laiku būdams labs palīgs, Vītoliņš nevarēja nezināt, ka komandas sniegumu ietekmē ne tikai cilvēki, kuri dodas laukumā, bet arī cilvēki, kuri stāv uz soliņa. Par pirmo pieaicināto speciālistu kļuva soms Peteri Numelins, kurš aizvietoja Ignatjevu. Tad treneru korpuss tika papildināts ar Lauri Dārziņu, savukārt par brīvo vietu pazlā jau treniņnometnē pirms PČ aizpildīja Artūrs Irbe.

Man jau sen nav uztraukuma, kad runāju ar pazīstamiem spēlētājiem vai treneriem, bet es atceros savas sajūtas, kad šī gada PČ laikā intervēju Dārziņu un Irbi – tu vienkārši stāvi un klausies. Un esmu pārliecināts, ka uz hokejistiem viņu ietekme ir milzīga. Kā pareizi pieminēja Irbe, PČ laikā nevar būtiski uzlabot savas iemaņas – īstermiņa turnīri vairāk ir par psiholoģisko sagatavotību. Un kad komandā ir tāda kalibra cilvēki, kuri prot gan nomierināt, gan piekliegt, gan ieraudzīt kaut kādas sīkas detaļas vai vienkārši pateikt kaut ko vienkāršu – tas būtiski ietekmē gaisotni kolektīvā.

Irbe: Paši redzējāt, ka Šilovs var “izvilkt” arī visatbildīgākajā brīdī

Izvēloties īstos palīgus, Vītoliņam kopā ar asistentiem izdevās izveidot fantastisku komandu, kurā katrs bija mierā ar savu lomu, nav svarīgi, kāda tā ir – spēlēt 20 minūtes katrā mačā vai parādīties laukumā tikai treniņos. Šī ir ļoti svarīga lieta, jo gandrīz allaž bijis kāds, kuram šķita, ka viņš pelnījis lielāku lomu. Ja šajā komandā bija tādi spēlētāji, tad viņi par to nerunāja un vienkārši pildīja savus pienākumus. Jo es gribētu paskatīties uz hokejistu, kurš tā paša Irbes vai Dārziņa klātbūtnē mēģina pateikt, ka viņš netiek pienācīgi novērtēts.

“Izlasē mainījusies attieksme. Tur nav nekāda cita paaudze. Lielākā daļa spēlētāju arī pagājušajā gadā bija. Vienkārši mēs mainījām mazliet attieksmi pret to, ka tā ir izlase. Mazliet savādāk ir jāattiecas pret darbu izlasē nekā klubā,” uzsvēra treneris. “Izlase ir tā vieta, kur jādara viss tas pats, kas visiem spēlētājiem. Klubos reizēm ir tā, ka sezona un spēles, kur treneris mazliet pietaupa un pasaka, ka varbūt šo var nedarīt. Attieksme bija samainījusies, un strādājām tā kā pulkstenis,” pēc PČ teica treneris.

Ir tāds teiciens, ka ir viegli uzkāpt kalnā, bet noturēties tajā ir daudz sarežģītāk. Un būs interesanti paskatīties, vai Vītoliņš kā šīs komandas galvenais arhitekts spēs noturēt šo latiņu. Neviens nesaka, ka tagad katru gadu būtu jāizcīna bronza. Pat komandas ar krietni lielākiem resursiem ne vienmēr spēj pārvarēt ceturtdaļfināla posmu un nedrīkst aizmirst, ka mūsu spēlētāju resurss ir visai ierobežots.

Tomēr cīņasspars, pašatdeve un arī gatavība upurēt savas intereses komandas labā ir vitāli svarīgas, lai tādas komandas kā Latvijā arī turpmāk varētu pretendēt uz kaut ko lielāku nekā palikšanu elitē. Vītoliņš jau apstiprinājis, ka viņš var strādāt arī kā patstāvīgs treneris un sasniegt vēsturiskus rezultātus. Bet tagad speciālista spēkos ir mainīt arī visu Latvijas hokeju – tā, lai valstsvienībai identitāte arī turpmāk būtu tāda, kādu mēs redzējām Rīgā un Tamperē.