Picas diēta uz Herningas velo celiņa

Hokeja čempionātam ritot sesto dienu, pirmie krupji jau ir aizlēkuši, un vanilīna smarža sāk ieplūst hokeja halles gaiteņos. Sajūtas par pirmo čempionātu līdz šim pozitīvas, nevarētu teikt, ka ekspektācijas ir apstiprinājušās, jo tādu vienkārši nebija.

Ierodoties Herningā, vilciena stacijā mani sagaidīja Dānijas TV komanda, kas taisīja sižetu par cilvēkiem, kuri ierodas pilsētā čempionāta laikā. Sižetu rādīja tās pašas dienas vakarā vietējā televīzijā, bet lielākā problēma bija tāda, ka dāņu žurnālists bija ļoti neatlaidīgs. Viņš man astoņas reizes jautāja vienu un to pašu jautājumu: what is your expectations? Kā jau cilvēks, kurš kaut ko zina par žurnālistiku, gari un plaši izklāstīju gan savas personīgās gaidas, gan hokeja konteksta vēlamo pieredzi. Viņam tāpat beigās nepatika, tāpēc jautāja vēlreiz, līdz atcirtu sausu citātu, ko viņš ielika sižetā.

Ekrānšāviņš no TV sižeta.

Neskaitot neatlaidīgi uzbāzīgo žurnālistu, cilvēki šeit ir laipni un atsaucīgi. Angļu valodu zina visi cilvēki, vai tā būtu pusmūža sieviete veikala kasē, vai turku izcelsmes pavārs kebabnīcā, cilvēki valodu zina. Apkalpojošais personāls hallē ir ļoti atsaucīgs, kādam tam arī vajadzētu būt. Pirmajās piecās dienās mediju informācijas centrā bija novietoti fleši, kuros ir elektroniska IIHF rekordu grāmata. Patiešām izskatīgas zibatmiņas ar solīdu kastīti, diemžēl, tās ātri vien izzuda. Pēcāk vienu dienu bija ripas, kuras arī ātri tika izķertas.

Mediju centrs ir ierīkots izstāžu zālē ar augstiem aizkariem līdz pat griestiem, ar ko ir nodalītas spēlētāju ģērbtuves. Tieši blakus mediju centram atrodas Latvijas izlases ģērbtuve, no kuras ir dzirdama mūzika, Riharda Bukarta: “Mazs kukainīt’s par jūru peld. Un negrimst dibenā…” pēc uzvaras pret Dienvidkoreju, Hārtlija uzruna un Roberta Bukarta uzmundrinošie vārdi komandai pēc zaudējuma somiem. Protams, viss precīzi nav dzirdams, jo mediju centrā ir pietiekami liela čalošana – aizkari un ģērbtuves sienas skaņu absorbē. Tomēr ir jūtams latviešu gars.

Vai var būt vēl patriotiskāk? #DzimtāValoda pic.twitter.com/KxFBIYcIQX

— Hokeja Blogs (@hokeja_blogs) May 6, 2018

Dānija nebūt nav lēta valsts. Tomēr, ja labi meklē, tad var atrast lētas iepirkšanās vietas. Lētākais alus, ko nācies atrast veikalā, bija par trīs kronām, kas maksā apmēram 40 centus. Alus gan vairāk līdzinās kaut kādai sulai, tāpēc cena attaisno dzēriena kvalitāti. Produktu cenas ir augstas, bet veikalos var atrast pārtiku par sakarīgām cenām un pagatavot savā dzīvesvietā. Mediju centrā žurnālisti tiek lutināti ar augļiem – āboliem, apelsīniem un banāniem, iespēja dabūt tēju un ūdeni bez maksas, kā arī ēdamus batoniņus un, šis gan ir ekskluzīvs, želejkonfektes.

Dzīvojot septiņu kilometru attālumā no halles, nākas apskatīt plašākus pilsētas apvāršņus, kas ir vairāk par galveno un treniņa halli. Vēders pirmajās dienās burkšķēja vairāk kā Valdis Valters Twitterī, tāpēc steigšus bija jāmeklē vieta, kur var lēti un saprātīgi paēst. Kilometra attālumā no manas mājas, kas neoficiāli skaitās B&B projekts, atrodas “Buffalo pizza”. Zinu, nosaukums nav diez ko cerīgs, arī ēstuves paskats no ārpuses ir līdzīgs Bufalo “Sabres” sekmēm, bet ieskrietuve ir sakarīga. Pica 30 centimetru diametrā maksā aptuveni septiņus eiro, ēdienkartē ir plaša picu un kebabu izvēle.

Vietējā ēstuve.

“Super emocijas pēc Latvijas uzvaras pret Dienvidkoreju,” sacīja Gita, kura uz Dānijas čempionāta spēlēm atbrauca no Derbijas, Anglijā. “Atbalstījām arī spēlē, kad zaudējām somiem. Tāpat stāvam un krītam par saviem puišiem. Mēs par savējiem mājās vienmēr jūtam līdzi. Esmu uztaisījusi bildes ar visiem pretinieku faniem. Hokejs vieno visus cilvēkus, šeit visi, pat latvieši ir superīgi. Tagad garša mutē ir iegājusi, domājam braukt varbūt arī uz nākamajiem čempionātiem. Pirms tam esmu bijusi pasaules čempionātā Latvijā, kas norisinājās 2006. gadā. Tad bijām ar skolu, bet ne uz Latvijas spēli.”

Gita ar Somijas faniem.

“Šoreiz bija ļoti maz korejiešu, ar somiem un norvēģiem mums labi sapasēja kopā,” pēc vakardienas spēles sacīja Edgars. “Biļetes ir lētas, kaut arī mēs pirkām vēlu – dārgākā bija uz Somijas spēli. Viena spēles biļete maksā aptuveni 46 eiro. Viss ir atkarīgs, uz kādu spēli tu gribi pirkt. Izdomājām atbraukt, jo tagad mums ir brīvdienas, speciāli neplānojām, uz kurām spēlēm tieši gribam braukt. Varētu pat teikt, ka lietas šeit ir lētākas nekā Anglijā. Alus šeit ir mazliet lētāks, degviela, cigaretes un ēdiens arī.”

Edgars ar Latvijas atbalstītājiem.

Dienā sanāk aptuveni nobraukt 17 kilometrus ar velosipēdu, ja ir plānota nodarbība treniņu hallē un intervijas galvenajā, tad sanāk mīt vairāk. Hokejisti saģērbjas galvenajā arēnā, bet pēc tam dodas uz “Kvik” hokeja halli, kur notiek tikai un vienīgi treniņš. Pēcāk visi sakāpj autobusā un dodas 12 – 15 minūšu ilgā braucienā uz spēļu halli. Runājot par pārvietošanos ar velosipēdu, tas šeit ir debešķīgi viegli. Ja Latvijā vidējam riteņbraucējam ir jālasa, ko darīs autobraucējs, tad šeit tu vari palaist sešgadīgu bērnu uz velo celiņa un viņš droši nokļūs no punkta A līdz punktam B. Autobraucēji ir toleranti pret divriteņu braucējiem. Viņi pagaidīs minūti ilgāk pirms tu šķērsosi pārbrauktuvi un tev vēl uzsmaidīs.

Riteņbraucēji Dānijā ir cieņā 🚴 pic.twitter.com/Z72uY22DgH

— Hokeja Blogs (@hokeja_blogs) May 8, 2018

Pavisam vienkārši – čempionāts ir sakārtots tikpat labi, cik pati valsts. Katrs zina savus uzdevumus, un nevar atrast sīkumus, pie kuriem piekasīties. Latviešiem jau patīk atrast kādu ābola serdi kaimiņam zem galda, bet šeit ir tikai veseli āboli uz galdiem. Organizētība ir profesionāla, vajag tikai garšīgu alu, ko gaidām no tautiešiem, kuri atvedīs pa pintei no Latvijas.