Pleinics: Centāmies runāt ar jauno brīvostas valdi, bet acīmredzot nav vēlēšanās mums palīdzēt

Ralfs Pleinics | Foto: Lāsma Irša

Ar straujiem soļiem tuvojās jaunā Latvijas basketbola klubu sezona un vairākas komandas jau ir uzsākušas tai gatavošanos. Neierasti vēlāk kā pierasts sastāva komplektāciju uzsācis viens no vadošajiem valsts klubiem BK “Ventspils”.

Jau pagājušajā sezonā, strauji mainoties politiskajai situācijai pilsētā, proti, pilsētas brīvosta nonāca valsts kontrolē, tika runāts par ievērojamām izmaiņām kluba budžetā. “Sportazinas.com” uz sarunu aicināja kluba valdes locekli Ralfu Pleinicu, kurš skaidroja situāciju ar finansējuma piesaistīšanu, ieskicēja nākamās sezonas sastāva komplektācijas aprises, kā arī atklāja, kuros turnīros tas startēs.

Pastāstiet, lūdzu, kāds ir šī brīža kluba finansiālais stāvoklis?

Atgriežoties notikumos ap 16. martu, pēc kā kopējā situācija mainījās, varu atgādināt, ka februāra beigās “Ventspils brīvosta” parakstīja sadarbības līgumu ar BK “Ventspils” līdz tekošās sezonas beigām par kopējo summu aptuveni 300 tūkstoši eiro. Ar to būtu pieticis, lai mierīgi noslēgtu sezonu. Diemžēl no atrunātās summas mēs saņēmām vien 25%. No savas puses, pirms sezona tika priekšlaicīgi pārtraukta, “atprečojām” teju visu, kas līgumā bija minēts. Pēc tam ir jāraksta atskaites un jāsavelk kopā gali, ko no savas puses esam paveikuši šīs sadarbības ietvaros un no tā veidojās kāds atlikums, pozitīvs vai negatīvs, bet šajā gadījumā sanāca tā, ka neuzspējām vēl vienu maču aizvadīt, kurā varētu tad izpildīt mūsu saistības, rezultātā paliekot brīvostai parādā no saņemtās 75 tūkstošu summas 14 tūkstošus eiro, neskaitot nodokļus. 16. martā  brīvostas jaunajai vadībai paziņojām, ka čempionāts pandēmijas dēļ ir pārtraukts un aicinājām uz sarunām pārskatīt turpmāko sadarbību. Uz to mēs saņēmām atbildi: “Mīļie draugi, atvainojiet, mēs ar jums pārtraucam līgumu un, lūdzu, atgrieziet mums tos 14 tūkstošus, kurus jūs neesat spējuši “atstrādāt”.”

Tā mūsu attiecības ar brīvostu beidzās. Parasti bija tā – mēs noslēdzam līgumu un no janvāra mēs sākam saņemt viņu atbalstu. Tā jau politiskās situācijas dēļ [valsts pārņēma brīvostu savā kontrolē, deleģējot pārstāvjus no savām rindām uzņēmuma valdē, bet tajā nepalika neviens pašvaldības pārstāvis] divus mēnešus bijām dzīvojuši bez viņu naudas, jo bija daudz neskaidrību – vai piešķirs mums to vai nē. Čempionāts apstājās un naudas plūsma līdz ar to arī. Iespēju kā iegūt pozitīvu bilanci nebija, jo parasti pēdējais maksājums jāsaņem ir jūnijā, kad aizvadītas izšķirošās cīņas LBL, bet mums vienkārši ar spēļu neesamību nav citu variantu, kā mēs varētu līgumu izpildīt.

Ja runājam vēl precīzāk, tad 2019. gada novembrī brīvostas valde, kas bija vēl vecajā sastāvā – četri pašvaldības un četri valdības pārstāvji – apstiprināja budžetu, kurā bija iekļauts reklāmas izvietošanas līgums basketbola sacensībām, ja nemaldos par 520 tūkstošiem eiro. Lai visi saprastu, cik svarīga ir šī sadarbība, tad tā principā bija puse no mūsu kopējā budžeta. Kad decembrī norisinājās “asas kustības” brīvostas pārvaldībā un valdes sastāvā palika vien četri Rīgas pārstāvji, mums izdevās vienoties par 300 tūkstošu atbalstu, bet no otras puses sekoja tāda retorika, ka tos atlikušos 200 tūkstošus mēs jums, iespējams, iedosim uz nākamo sezonu, kas arī būtu labi. Rezultātā nekas no tā nenotika un mums radās finansiāli sarežģījumi, arī skatoties topošās sezonas perspektīvā. “Astes” mums ir, bet ir izveidots plāns, kā ar visu tikt galā un ir arī cilvēki, kuri mums palīdz, par ko liels paldies viņiem.

Vai šovasar bija sarunas ar brīvostu par sadarbības iespējām uz gaidāmo sezonu?

Vairākas reizes un vairākos līmeņos, bet acīmredzot no viņu puses nav vēlēšanās mūs turpināt atbalstīt. Ja būtu vēlēšanās, tad meklētu iespējas un noteikti tās atrastu. Godīgi sakot, pat nevēlos iedziļināties šajā jautājumā. Es mēģināju izprovocēt, uzdodot jautājumus no sērijas – kas tad vispār ir profesionālais un klubu sports? Bet kā tad mums dzīvot? Skaidrs, ka klubiem neiet viegli. Parasti kādu “pastutē” pašvaldība vai valsts kapitāla daļu sabiedrība, atsaucīgi privātie uzņēmēji, bet naudu piesaistīt kopumā ar katru gadu paliek aizvien grūtāk. Valsts jau kopumā nav radījusi instrumentus, kā normāli pastāvēt profesionāliem klubiem. Vai sadarboties ar valsts uzņēmumiem, vai kā mums konkurēt ar citām jomām, u.t.t. Nav izveidots mehānisms, kā veiksmīgi funkcionēt. Bet tas viss ir kopā saistāms ar kopējo ekonomisko situāciju valstī.

Uzskatu, ka sports ir viens no labākajiem valsts tēla mārketinga instrumentiem. Tad mums ir jāizdala prioritātes, respektīvi, ir vadošie sporta klubi, kas gatavo kadrus izlasēm vai startē Eiropas kausos, tad viņi jau nepārstāv tikai Ventspili, bet Latvijas valsti arī! Vieta jau nav rezervēta konkrēti BK “Ventspils”, bet ir kvota klubam no Latvijas. Līdz ar to būtu normāli, ja valsts tiešā vai netiešā veidā kaut kā palīdzētu. Līdz šim it kā viss darbojās normāli, bet pēdējo darbību rezultātā viņi ir visu veco kārtību vienkārši “noārdījuši” [domāta nodokļu reforma, kas samazināja uzņēmumu interesi atbalstīt profesionālus klubus]. Neņemos spriest, vai iepriekšējā sistēma bija pareiza vai nepareiza, un cik tā bija efektīva, skatoties no valsts viedokļa, taču viņi jau vietā neko jaunu neiedeva! Tāpēc šis ir pārejas gads, lai varētu saprast, kurā virzienā BK “Ventspils” doties – vai uz amatierisma pusi, vai tomēr centīsimies saglabāt esošo līmeni un nākamgad atgriezties eirokausu apritē, kādi nu mums uz to brīdi būs pa kabatai.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, par cik procentiem saruks kluba budžets?

Šī gada plānotais budžets mums sastāda 44% no pērnā gada budžeta. Iedalījums pagaidām izskatās tāds, ka pusi saņemsim no pašvaldības un otru pusi no privātajiem atbalstītājiem.

Kāds uz doto brīdi izskatās sastāva komplektācijas modelis?

To mēs esam uzsākuši salīdzinoši vēlu, jo nevēlējāmies slēgt līgumus uz virtuālu finansiālo panākumu bāzes. No sākuma bija jātiek skaidrībā par to, cik mēs reāli varēsim atļauties tērēt. Kad guvām skaidrību, ka pašvaldība mums palīdzēs iesākt sezonu un pārvarēt pirmās grūtības, tad sākām rīkoties. Esam mutiski vienojušies arī ar vairākiem privātajiem atbalstītājiem, kas mums varētu palīdzēt pēc jaunā gada, kopā ar pašvaldību, un palīdz arī tagad, tāpēc ir vismaz pamats zem kājām. Esam noslēguši līgumu ar Artūru Ausēju, kas ir solīds papildinājums mūsu komandai – puisis regulāri atrodas uz izlases sliekšņa, spēlējis šobrīd vadošajā Latvijas klubā “VEF Rīga” un ārzemēs. Tāpat arī Andrejs Šeļakovs noteikti spēs dot savu ieguldījumu komandas spēlē. Šobrīd vedam pārrunas ar Māri Gulbi un vēl dažiem latviešu spēlētājiem. Noteikti plānojam sastāvam piesaistīt divus vai trīs amerikāņu leģionārus, bet šobrīd par konkrētiem uzvārdiem runāt nevēlos, kamēr sarunas vēl ir procesā. [šobrīd gan kļuvis zināms, ka komandas rindām pievienojies amerikāņu uzbrucējs Kriss Kofijs – red.]

Šobrīd sastāva koncepcija ir tāda, ka mums būs astoņi spēlētāji ar pilnvērtīgiem līgumiem un četri jaunieši, kuriem nodrošināsim labus sadzīviskos apstākļus un studiju iespējas “Ventspils augstskolā”. Ja viņi spēs sevi apliecināt, tad nākamajā sezonā jau varēsim runāt par profesionāla līguma slēgšanu ar atalgojumu. Iesim šo ceļu, vienlaikus pētīsim un meklēsim iespējas, kā pie visas esošās situācijas palikt stiprākiem. Dosim iespēju vairākiem jauniešiem vecumā no 18 līdz 22 gadiem.

Minējāt, ka jaunieši tiks vairāk pie iespējas. Cik reāli Latvijas klubiem ir nopelnīt, kādu no talantīgākajiem pārdodot uz ārzemēm?

Process ir sekojošs – noskati talantu, piesaisti kluba sistēmai un audzini. Jau 16 gados puišiem ir aģenti, kuri ļoti labi zina, ka maksimālais līgums, ko tu ar viņu vari noslēgt, ir līdz 18 gadiem. Parasti Eiropā pēc tiem 18 noslēdz profesionālo līgumu ar vidējo ilgumu četras sezonas. Protams, arī es varu mēģināt izmantot savu labumu un jauniešus ieslēgt važās uz vēl vairāku gadu līguma, taču šobrīd to izdarīt ir praktiski neiespējami. To var izdarīt tādi grandi kā Madrides “Real” vai “Barcelona”, mēģinot uzminēt, cik tad vērtīgs viņš būs pēc pāris gadiem. Redzam situācijas, kad Eiropas bagātākie klubi savāc talantīgākos spēlētājus, bet ne visi attīstās kā cerēts, un tad viņus mēģina pārdot, izīrēt, u.t.t. Mēs tā nevaram atļauties riskēt.

Mums ir tā – mēs ieguldām savu naudu un laiku, lai jaunietis spertu pirmo soļus pieaugušo basketbolā, bet 18 gados viņš paņem un aizbrauc uz ārzemēm. Bet mēs nekādu kompensāciju par to nesaņemam. Protams, savos laikos esam saņēmuši kompensācijas par pārejām, taču tas vairāk bija izņēmuma kārtā, nevis likumsakarība. Arī mums gribētos, lai vismaz 30% no kluba budžeta pildītos no spēlētāju pārejām. Pie tam tā nauda jau netiks bāzta kādam kabatā, bet gan ieguldīta tālākā attīstībā.

Taču tā nav tikai Latvijas problēma, bet visiem Eiropas vidusmēra klubiem. FIBA būtu jāizstrādā sistēma, pēc kuras vadīties visiem. Piemēram, kā iegūst pirmo profesionāla basketbolista licenci, sākt skaitīt, kuros klubos un cik ilgi viņš tad pabijis, līdz nonācis kāda granda sastāvā, kas samaksājis prāvu pārejas maksu. Un tad procentuāli iepriekšējiem klubiem sadalīt kādu summu par viņu ieguldījumu.

Vēl viens variants ir tāds, ka esi parakstījis ilgtermiņa līgumu, bet 21 gadā nav sasniegts vēlamais rezultāts – alga ir kā starta piecinieka spēlētājam, bet reāla loma komandā ir daudz mazāka. Un ko tad darīt? Būsim atklāti – šobrīd daudziem jaunajiem spēlētājiem minūtes laukumā ir jādod mazliet mākslīgi. Un reizēm trenerim ir dilemma – iedot vairāk minūtes jaunajam vai tomēr iet uz to rezultātu? Tāpēc šajā jautājumā jābūt ļoti piesardzīgiem, bet ar jauniešiem noteikti ir jāstrādā.

No Jūsu iepriekš teiktā var nojaust, ka starptautiskie turnīri nākamajā sezonā nav kluba plānos?

Varu paskaidrot, cik tas izmaksā. Lai tikai tajos piedalītos, klubam tas izmaksā sākot no 150 -170 tūkstošiem, atkarībā no tā, uz kurieni ir jālido. Apmēram tik daudz mēs iztērējām pērn, kad piedalījāmies FIBA Eiropas kausā [pēc spēka ceturtais Eiropas klubu turnīrs – red.]. Mēs izspēlējām divus grupu turnīrus, kuros katrā bija pa trīs pretiniekiem un vienu “play-off” kārtu. Tās sanāca 14 spēles, pieņemsim, par 160 tūkstošiem un jāatgādina, ka šajā kausā prēmijas nemaksā. Parēķiniet paši, cik izmaksā viena spēle, bet viss ir uz kluba pleciem. Ja mums atradīsies kāds jauns sponsors, kas varētu šo summu segt un iedot papildus 50 tūkstošus, lai varētu sastāvam piesaistīt augstāka līmeņa leģionārus, tad mums būs iespēja atgriezties uz starptautiskās skatuves. Šosezon mums tādu iespēju nav.

Latvijas Basketbola savienība (LBS) paziņojusi, ka pēc ilgāka pārtraukuma lokālo sacensību apritē atgriezīsies kausa izcīņa. Kā vērtējat šādu soli? Cik dzirdēts, iepriekš šī turnīra lielākie pretinieki bija “Ventspils” un “VEF Rīga”.

Principā arī šis ir koks ar diviem galiem. Pirmie mēģinājumi reanimēt šo turnīru bija, kad vēl funkcionējošs bija iepriekšējais Valmieras klubs. Kausa idejas kaislīgākais aizstāvis bija Mārtiņš Bērziņš. Par ko viņam liels paldies. Bet tolaik tas nebija aktuāli, jo neredzējām brīvu vietu spēļu kalendārā, kur to var izdarīt. Un, jā, tā bija ka mēs iebildām, jo spēlējām FIBA Čempionu līgā, bet VEF – VTB līgā, tāpēc neredzējām, kur mēs tās spēles reāli “iebāztu”. Šobrīd jau situācija ir mainījusies – VEF nespēlē VTB līgā, nav tik daudz jāceļo apkārt pa lielo Krieviju, savukārt mēs eirokausos nestartējam vispār. Līdz ar to ir parādījusies vieta grafikā, kur to izdarīt. Mēs pret kausa izcīņu neiebilstu arī tad, ja šogad startētu kādā no FIBA turnīriem.

Bet stāsts ir par ko citu. Neesmu izteikti par vai pret, bet par ko esmu aizdomājies. Basketbolu spēlē kam? Skatītājiem. Un tad tu ej ar saviem mārketinga rādītājiem pie potenciālā sponsora un atrādi savu produktu, lai viņu ieinteresētu sadarboties. Ja mēs paņemam par atskaites punktu Latvijas – Igaunijas apvienotās līgas vidējo apmeklējumu skaitu, var nonākt pie secinājuma, ka principā tu ražo produktu, kas interesē ļoti mazai daļai sabiedrības. Un tad tu paņem un pieliec klāt vēl spēles, par kurām, iespējams, būs maza interese. Atkārtošu – nevienā brīdī neiestājos pret šo turnīru, bet par šiem iemesliem ir jādomā. Tāpēc mums ir jauns līgu direktors [Kristaps Janičenoks – red.], jauns ģenerālsekretārs [Kaspars Cipruss – red.], tad, lūdzu, nāciet pie klubiem un parādiet vīziju kā jūs panāksiet, lai šis produkts kļūst pievilcīgs, un kurā virzienā iesiet.

Saistībā ar šo vēlos arī minēt vienu lietu. Neesmu lasījis pilnu interviju, bet redzēju virsrakstos, kad bijuši izteikumi – nevajag bļaut un teikt, ka viss ir slikti, bet nākt ar savām idejām un runāt. Protams, ka bez tēmas bļaut nevajag. Bet, ja tev ir ko teikt, tev ir ko konstruktīvi kritizēt, tad tas ir jādara. Un man nav jāiet nevienam, kurš ir augstā amatā, stāstīt, kā būtu jādara, kā ir labāk, u.t.t. Kāpēc tad tu atrodies šajā postenī? Man nav jābūt suflierim. Ja man pajautās viedokli kā kluba pārstāvim, tad, protams, to neliegšu.

Ar to es vēlējos pateikt, ka ļoti ceru, ka Latvijas klubu spēļu produkts nebūs atstāts tikai klubu kompetencē, bet tā attīstīšanai nopietni pievērsīsies arī Latvijas basketbola vadība. Un visi iepriekš paustie lozungi pārvērtīsies arī darbos, nevis paliks tikai kā vārdi.

Kādi ir kluba sportiskie mērķi gaidāmajai sezonai?

Mēs nekad neiesim vienkārši uzspēlēt basketbolu, tāda ir mūsu kluba kultūra, kas veidojusies gadu desmitiem! Centīsimies maksimāli labi veikt sastāva komplektāciju, izrietot no tām iespējām, kas mums ir. Arī sezonas laikā domāsim, kā kļūt spēcīgākiem, un kā piesaistīt papildus finansējumu. Protams, pie šī brīža situācijas mērķi nevar būt tādi, kā pagājušajā gadā, kad doma bija uzvarēt visur, kur piedalāmies. Vēlamies iekļūt apvienotās līgas “play-off” un pacīnīties par iekļūšanu “Final 4”, ko pie veiksmes mēs noteikti varam izdarīt. Latvijas čempionātā noteikti jātiek labāko trijniekā, bet kausa izcīņā jāspēlē par finālu, citādi nemaz nav vērts piedalīties. Mūs jau līdzjutēji nesapratīs, ja mēs sev stādīsim zemas prasības. Ja klubam nav ambīciju, tad jākomplektē junioru sastāvs un jāiet spēlēt uz otro līgu. Ja esam nolēmuši startēt augstākajā, tad jācīnās par pēc iespējas augstākiem sasniegumiem.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par