“Iedomāties to varēju, bet…” – Rihards Bukarts par iekļūšanu OS sastāvā un hokeja baudīšanu Slovākijā

Ilggadējai Latvijas hokeja izlases pamatvērtībai Rihardam Bukartam 2024. gada beigas un teju viss 2025. gads izvērtās ļoti smags – ceļgala traumas dēļ divreiz nācās gulties zem skalpeļa un izlaist vairākus mēnešus, kam sekoja visai pieticīgs pasaules čempionāts un ilgstoša atrašanās “bezdarbnieka” statusā.

Bukarts bez kluba bija līdz pat Ziemassvētkiem, kad viņš ar tautieti Miku Indraši reizē pievienojās Slovākijas ekstralīgas pastarītei “Prešov”. Viegli varēja noprast, kādēļ latvieši šādu lēmumu pieņēma – spēlēt vadošo lomu, lai “iekristu” Latvijas izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa acīs un “ielēktu” olimpiskajā sastāvā.

Gan Bukarts, gan Indrašis Slovākijā uzreiz bija “karsti” un joprojām ražīgi vāc punktus, tomēr sākotnēji šķita, ka viņu lēmums pārcelties uz Slovākiju īsti neattaisnojās un, iespējams, notika pārāk vēlu – Vītoliņš sastāvu Milānas olimpiādei nosauca 6. janvārī, un nedz Rihardam, nedz Mikam neatradās vieta 25 spēlētāju sarakstā.

Astoņu pasaules čempionātu dalībnieks Bukarts arī palika “aiz borta”, kad savainojumā iedzīvojās Ēriks Mateiko, tomēr pagājušajā nedēļas nogalē ar veselības likstām arī saskārās Riharda vienaudzis Rodrigo Ābols, un Rihards, kurš “Prešov” rindās deviņos mačos spējis sakrāt deviņus (2+7) punktus, tika nosaukts kā Rodrigo aizvietotājs.

Portāls “Sportazinas.com” sazinājās ar Rihardu, kurš atzina, ka viņš sākotnējo neiekļūšanu sastāvā uztvēris saprotoši, taču pauda sajūsmu, ka izdevies pārvarēt grūtības. “Esmu priecīgs, ka tas ieguldītais darbs, kas bija milzīgā ēnā un ko neviens neredzēja, ir atmaksājies,” sacīja vidējais no brāļiem Bukartiem, kurš Milānā varēs spēlēt kopā ar savu brāli un olimpisko debitantu Robertu.

Apsveicu ar iekļūšanu olimpiskajā sastāvā! Kur biji, kad saņēmi ziņas, kurš no izlases ar tevi sazinājās? Vai zvanu gaidīji?

Atgriezos mājās no spēles, ēdu vakariņas un treneris Harijs Vītoliņš man piezvanīja. Vai zvanu gaidīju? Grūti teikt… Kaut kādas spekulācijas internetā jau bija, bet nekādas konkrētības nebija. Kaut kādi uzvārdi tika minēti, bet es vienkārši darīju savas lietas. Tobrīd pārdzīvoju par zaudējumu spēlē, bet jā – tā patīkama ziņa tovakar mani ļoti iepriecināja.

Ko tev tas nozīmē – būt olimpiskajā izlasē?

Tas viennozīmīgi būs ļoti labs izaicinājums, ļoti laba iespēja spēlēt kopā pret pasaules labākajiem hokejistiem. Tas vienmēr ir patīkami pārstāvēt Latviju. Kopš 2017. gada esmu piedalījies katrā pasaules čempionātā, nekad neesmu izlasei atteicis. Vienmēr esmu bijis klāt arī pēc operācijām, pēc traumām, un tāpēc tas man ir ļoti liels gods būt olimpiskajā sastāvā. Lai arī tiku iekļauts sastāvā vēlāk, tas ir ļoti liels gods. Paldies treneru kolektīvam un menedžerim, kas mani iekļāva sastāvā. Pārbaudīt sevi un ar Latvijas džekiem būt starp pasaules labākajiem hokejistiem… Tas ir ļoti liels gods un lepnums, un sajūtas ir brīnišķīgas.

Jau pieminēji, ka iekļūšana sastāvā notika ar nelielu novēlošanos. Kad janvāra sākumā tika nosaukts pilnais sastāvs, vai rokas nenolaidās? Kā tobrīd uz to skatījies?

Ļoti adekvāti un normāli [to uztvēru]. Tas bija tikai loģiski, ka treneri pieņēma tādu lēmumu un to uztvēru, angliski sakot, “no hard feelings” (bez nekāda aizvainojuma) – labi apzinājos situāciju, kādā biju. Neatceros, cik cilvēkus nosauca konkrēti, bet es vienkārši turpināju spēlēt klubā, trenēties. Pēc tam saņēmu paziņojumu, ka esmu iekļauts rezervistu sarakstā un par to jau biju priecīgs.

Skaidrs, ka nekad dzīvē nevienam negribas novēlēt traumas, jo pats pēdējo divu gadu laikā, teiksim tā, esmu izgājis cauri ellei. Tas droši vien ir pats sliktākais, kas profesionālā karjerā var būt, jo tas tevi ļoti atmet atpakaļ gan fiziskajā, gan mentālajā ziņā. Jā, biju rezervistu sarakstā, bet nekādas lielas cerības neliku, ka braukšu uz olimpiādi. Vienkārši turpināju spēlēt, censties uzņemt pēc iespējas labāku formu, rādīt labu sniegumu klubā un palīdzēt tikt ārā no pēdējās vietas. Nebija tā, ka biju iedomājies, ka nokļūšu izlases sastāvā, jo skaidrs, kad rezervistu sarakstā nebiju vienīgais un vēl bija citi spēlētāji. Iedomāties to varēju, bet to, ka tik īsā laikā izkritīs divi spēlētāji… Tas ir kaut kas ļoti traks.

Kopš sastāva nosaukšanas tev ar ģenerālmenedžeri Rūdolfu Kalvīti vai treneri Vītoliņu kaut kādas sarunas bija? 

Nē, tikai no menedžera saņēmu tādu kā oficiālu īsziņu, kad esmu ielikts rezervistu sarakstā un jebkurā brīdī man ir jābūt gatavam tikt izsauktam uz izlasi, kā arī to, ka man jāseko antidopinga protokolam vai kā tas tur saucās. Bija tāda īsziņa, nekādas citas komunikācijas nebija.

Vai ar tavu komandas biedru Miku Indraši olimpiāde pēdējā mēneša laikā bijis apspriests temats?

Jā, tomēr katru dienu pavadām kopā. Runājam par aktuālo hokejā, kas notiek, diskutējam. Bet neko tādu konkrētu.

Cik saprotu, kad Miks komandā būtībā darbojās kā centra uzbrucējs?

Jā, Mikam tā sanāca. Kad atbraucām, pirmās divas spēles Miks spēlēja pa malu, bet tad pienāca treneris un sacīja, ka traumu dēļ ir vajadzīgs centrs, un Mikam palūdza, vai viņš to var darīt. Skaidrs, ka Miks ir spēlējis centrā, viņam ir pieredze, bet tā pieredze bija pirms pieciem gadiem. Centra pozīcija nav tā vieglākā, bet man šķiet, ka viņš diezgan labi ar to tiek galā.

Es to tā pieminu viena iemesla dēļ – kad Rodrigo izkrita, vai pašam nebija domas vai arī paši to apspriedāt, ka Miks varētu tikt paņemts, lai aizvietotu Rodrigo tieši pozīcijas ziņā?

Zini, Miks nekad īsti izlasē nav spēlējis centrā, tāpēc neesmu pārliecināts, vai treneri to vispār zina un ir izskatījuši. Paši līdz tādām detaļām neaizgājām, kaut ko tādu neapspriedām. Kad Rodrigo izkrita, cik sapratu, mums izlasē bija pieci centri, ieskaitot Z [Zemgu Girgensonu], kurš arī viņš var spēlēt centrā. Bet ar Miku tādu diskusiju īsti nebija.

Pats biju arī nedaudz pārsteigts, jo, cik papētīju, Slovākijas ekstralīgā olimpiādes laikā nav pārtraukums. Tāpēc varbūt nopietns, varbūt nenopietns jautājums – kāda klubam vispār nostāja par to, ka esi uz olimpiādi paņemts?

Kad mēs parakstījām līgumu, klubs rēķinājās ar to, ka mēs abi ar Miku būsim olimpiādē. Tā vismaz kluba vadība domāja un rēķinājās, bet, kad sākotnēji tika paziņots, ka neesam paņemti, nekas nemainījās – darbs turpinās, jāturpina strādāt priekš kluba.

[Tas, ja mēs abi paliktu] arī klubam būtu labāk. Ja nemaldos, olimpisko spēļu laikā būs četras vai piecas spēles. Skaidrs, ka komandai tas būtu liels trieciens pazaudēt abus spēlētājus, bet, kad menedžerim pateicu, ka esmu izsaukts, visi bija ļoti priecīgi un apsveica.

Raugoties uz Milānu, vai nešķiet, ka tev tā būs kā tāda pirmā īstā olimpiāde, ņemot vērā to, kādi bija tie apstākļi Pekinā?

Katrā pasaules čempionātā, katrā olimpiādē apstākļi ir citādāki, sastāvi komandām ir dažādi. Es nevarētu teikt, ka Pekinas olimpiskajās spēlēs bija slikts līmenis – tas bija ļoti labs. Jā, tie dzīvošanas apstākļi ciematā bija sarežģīti kovida ierobežojumu dēļ. Tādā ziņā tas turnīrs bija tāds nedaudz haotisks un nesaprotams, jo vienu dienu treneris nosauc vienu sastāvu, nākošajā rītā ir cits, un, pirms izbraukšanas uz spēli, aiz rokas paņem divus maiņas biedrus, kā toreiz tas bija ar Mārtiņu Dzierkalu un Andri Džeriņu. Dzieri pēc pusotras stundas palaida, bet Džeru laikam tā arī nepalaida… Bija tā haotiski.

Protams, ka šis turnīrs būs īpašs, vēl jo vairāk tāpēc, ka spēlēsim pret pasaules labākajiem hokejistiem no katras valsts. Tas būs ļoti interesants izaicinājums mums un jebkuram spēlētājam parādīt savu Latvijas raksturu, Latvijas patriotismu un iekosties lielajām – nebaidīšos no tā vārda – zvaigznēm vai pat superzvaigznēm.

Vēl gribēju pieskarties situācijai klubā. Tas, ka jūs ar Miku tur reizē nonācāt, bija tikai sakritība vai arī kāds no jums tika uzrunāts pirmais, tad otrs? Pastāsti, kā vispār tas notika.

Neslēpšu, ka sarunā ar menedžeri uzreiz vienojāmies, ka es ņemu Miku līdzi vai Miks ņem mani. Detaļās neieslīgšu, bet, kad norādījām, ka brauksim kā pāris un gribam kopā spēlēt, tur vispār neradās jautājumi. Klubs bija ļoti ieinteresēts un ļoti priecīgs, uzreiz braucām un spēlējām. 

Nebija viegli un joprojām nav viegli, jo būt autsaideriem ir grūti. Teikšu gan, ka kādas pēdējās piecas spēles mēs esam ļoti uzlabojuši savu sniegumu, spēli aizsardzībā, sistēmu. Joprojām nedaudz iet kā pa kalniem, divas spēles varam uzvarēt, varam divas zaudēt, bet kopumā spēle kļūst nedaudz sakārtotāka, stabilāka un skatāmāka, tāpēc liels prieks par to.

Arī tavs brālis Roberts decembra sākumā pievienojās komandai, kurai nebija tā pati tā vieglākā situācija [Roberta pārstāvētā komanda ir Austrijas līgas pastarīte]. Vai tas tevi varbūt arī iedrošināja?

Neslēpšu, ka man bija piedāvājums no šīs komandas jau vasaras sākumā, bet pēc sarunas ar treneri un menedžmentu kaut kā līdz galam nebiju pārliecināts. Teiksim tā, treneris un menedžments mani neiedrošināja, mani vairāk uzrunāja kluba prezidents, un tāpēc nedaudz kā saminstinājos.

Kā es teicu vienā citā intervijā – pēc mentāli un fiziski smaga gada, kāds man bija pērn ar visām traumām, pārdzīvojumiem, iekrišanu fiziskajā bedrē pasaules čempionātā, šim man bija jābūt kā ļoti svarīgam atspēriena gadam. Es vasarā daudz un cītīgi trenējos, arī rudenī biju katru dienu uz ledus visdažādākajos veidos – ar entuziastiem, ar jauniešiem, ar junioriem, arī pats īrēju ledu. Man bija svarīgi atgūt to spēles garšu, savest kārtībā savu ķermeni, lai gan mentāli, gan fiziski nokļūtu atpakaļ tajā vietā, kur biju līdz tam. Jo pagājušā sezona Čehijā man iesākās ļoti labi – ja nemaldos, man bija punkts spēlē. Un tad tā trauma izsita mani uz pilnīgi visu gadu…

Tā sportā gadās, bet tas bija smags mentāls posms, milzīgs metiens atpakaļ – tu izārstē vienu traumu, bet tad pēc magnētiskās rezonanses rezultātiem izrādās, ka jau bija radusies meniska trauma un vajadzīga operācija. Lai arī negribas sūdzēties, man bija ļoti smags breikdauns. Bet tagad esmu priecīgs.

Pievienošanās Prešovai bija saistīta ar to, ka gribēju spēlēt daudz, gribēju lielu spēles laiku un atgūt to mīlestību pret hokeju – pret sportu, kas man ir devis visu dzīvi. Un tas bija tas svarīgākais – gūt baudu no hokeja. Jo tas nav mazsvarīgi, ka dari to, ko mīli un gūsti prieku no tā, un tad arī tā pati spēle vedās daudz labāk. Tāpēc es pievienojos Prešovai, jo zināju, ka man būs atvēlēta liela loma, kas ļaus atgūt spēles garšu.

Tad visas tavas vēlmes ir piepildījušās?

Skaidrs, ka hokejs ir komandu sporta veids un pati lielākā bauda ir tad, kad komanda gūst uzvaru. Mūsu gadījumā mēs no bezdibeņa mēģinām celties augšā pa tabulu, lai panāktu priekšā esošos un varbūt tiktu iekšā pārspēlēs. Tas ir pats lielākais kaifs. Bet, kad pašam nāk punkti, tā spēle arī liekas vieglāka, tas arī motivē cītīgāk trenēties un ieguldīt darbu. Kā redzi – augstākie spēki laikam novērtēja manu ieguldīto darbu [un tiku iekļauts izlasē]. 

Teikšu godīgi – nebija viegli sēdēt bez līguma, vienam trenēties, meklēt to ledu, rast motivāciju iet uz trenažieru zāli un uz stadionu skriet, kad tu esi viens pats un visi kolēģi jau aizbraukuši prom spēlēt. Tāds man tas liktenis šogad bija, bet šobrīd situācija ir citādāka. Esmu priecīgs, ka tas ieguldītais darbs, kas bija milzīgā ēnā un ko neviens neredzēja, ir atmaksājies.

Daudzi latvieši teikuši, ka Slovākijas līga ir smaga, fiziska. Kādi ir tavi pirmie iespaidi, tā tev ir piemērota?

Es uz to tā nekad neskatos. Man vismaz personīgi svarīgākais jebkur, kur esmu spēlējis, ir spēles laiks un trenera uzticība. Kad tev ir liels spēles laiks un treneris uzticas, tad pati spēle arī iet vieglāk un nav svarīgi, kāds ir līmenis. Tev to pateiks jebkurš – vieglāk ir spēlēt 20 minūtes nekā 11 vai 12, jo tu esi tonusā, visu laiku esi labā ritmā. 

Ir fizisks hokejs, ir meistarīgi džeki, ir stiprākas komandas, ir nedaudz vājākas. Bet kopumā ne par ko nevaru sūdzēties. Es neesmu tas cilvēks, kurš baigi sūdzas par apstākļiem, par vidi – mani viss apmierina. Man patīk spēlēt hokeju, gūt no tā prieku, baudu. Protams, gribētos vairāk uzvaras, bet viss ir procesā.

Par traumām un ilgo atgūšanos jau esi runājis, kā tad fiziski šobrīd jūties?

Zini, kad sākumā atbraucu, entuziasms bija ļoti liels un vairāk spēlēju uz emocijām. Kad tu nospēlē divas, trīs spēles pēc kārtas pa 22 minūtēm, ir mazliet vairāk uzmanība jāpievērš fiziskās kondīcijas atjaunošanai – jāiet uz trenažieru zāli, jāmin ritenis. Taču spēli pēc spēles jūtos labāk, kājas kustas labāk. Arī pārliecība sāk vairāk rasties, un tas priecē.

Prešovā šosezon pirms tevis un Mika pabija jau četri latvieši. Vai pirms nonākšanas tur ar kādu no viņiem sazinājies? 

Kad bija novembra pauze, ar Filipu Bunci parunājām, viņš jau pirms tam bija aizbraucis. Kaut ko arī ar [Patriku] Zabusovu runājām, bet tikai to, kas tur ir un kā. Neko tādu konkrētu.

Tā vaicāju, jo viens no latviešiem, kurš tur bija – Miks Tumānovs – iepriekš izteicās, ka brīdī, kad viņš bija Prešovā, tur viss bruka, un ka viņš ir laimīgs par došanos prom. Vai tagad situācija klubā ir pozitīvāka, citādāka?

Tas ir jauns klubs, kas, ja nemaldos, pirmo vai otro reizi vēsturē spēlē ekstralīgā. Protams, ka ir kaut kādas lietas un mazas nianses, kas ir nesakārtotas, bet es tiešām tām nepievēršu uzmanību. Es šeit neesmu atbraucis skatīties uz kaut kādiem apstākļiem, bet darīt lietas uz ledus. Es neesmu tik ļoti cimperlīgs cilvēks, visam var pielāgoties un nesūdzos par apstākļiem. Paēdis esmu, drēbes ir izmazgātas, forma ir sausa – nevar sūdzēties. Es šeit atbraucu spēlēt hokeju, tāpēc tādām lietām nepievēršu uzmanību. Kā saka, ja neapmierina kādas lietas, tad spēlē hokeju labāk un nokļūsti augstākā līgā.

Kādā tad ir atmosfēra šobrīd komandā? Ir ticība, ka līdz tai “play-in” zonai [jeb 10. vietai] varat aizsniegties un varat izglābties?

Tā atstarpe šobrīd varbūt liekas liela – 11 punkti. Bet, ja mēs būtu vinnējuši iepriekšējo spēli, būtu astoņi, un tad jau tās būtu tikai trīs uzvaras un viss būtu līdzīgi. Cenšamies analizēt tās kļūdas, kādēļ varbūt paklūpam, kāpēc mums ir tādi kritumi un kāpumi. Taču, protams, ka ir ticība – kā tu vari spēlēt hokeju un neticēt tam, ka vari noķert savus tuvākos sāncenšus?

Es te atkārtošos, bet man šķiet, ka, ja pēdējo deviņu spēļu laikā [kopš es un Miks šeit esam] pirmās spēles bija ļoti traģiskas, tad pēdējās piecās mūsu sniegums ir uzlabojies. Mēs spēlējam daudz kvalitatīvāk, sistemātiskāk, un tā spēles kvalitāte arī ir nesusi uzvaras. Jā, bija arī pēdējā spēle pret Košici, kas turnīra tabulā ir augstākajā galā – pēc 51 nospēlētas minūtes bija neizšķirts 2:2, bet tad, teiksim, divas bērnišķīgas kļūdas aizsardzības zonā un jau bija 2:4. Nedaudz ir kā pa viļņiem, bet sniegums ir uzlabojies un cenšamies katru spēli kļūt labāki. Džekiem ir iekšā vēlme uzvarēt un cīnīties par uzvaru katrā spēlē. Kādu dienu sanāk labāk, kādu sliktāk.

Noslēgumā – ja mēs tagad pārlēktu uz maija beigām, beigusies olimpiāde, visa kluba sezona, galā arī pasaules čempionāts beidzies. Ar ko tu tad būtu apmierināts?

Ar ko es būtu apmierināts? Es būtu apmierināts, ka mēs olimpiādē pacīnītos par ceturtdaļfinālu, jo tādam ir jābūt mērķim. Toreiz Pekinā pret Dāniju izlaidām uzvaru no rokām, bijām tik tuvu. Jāpacīnās par ceturtdaļfinālu, jo “play-off” ir viena spēle un jebkas var notikt.

Ar klubu prioritāte būtu tikt “play-off” pārspēlēs. Tas būtu ļoti skaisti izvilkt komandu ārā no pēdējās vietas un tikt iekšā, atspēlējot ļoti lielu punktu starpību. Žēl, ka man [olimpiādes dēļ] būs jāizlaiž spēles, bet ceru, ka džeki tiks galā arī bez manis un uzvarēs. 

Un tad? Gaidīt izsaukumu no ģenerālmenedžera uz Latvijas izlasi, lai cīnītos par vietu sastāvā un piedalītos pasaules čempionātā.