“Rodions kopā ar mani izraudājās” – A. Kurucs par brāļa pamešanu, kluba maiņu un pērno vilšanos izlasē
Latvijas izlases basketbolists Artūrs Kurucs sarunā ar medijiem, tostarp portālu “Sportazinas.com”, dalījies iespaidos par aizvadīto sezonu un atgriešanos valstsvienībā.
Artūrs Kurucs 2023. gada decembrī pievienojās Mursijas UCAM, atgriežoties Spānijas augstākajā līgā (ACB) pēc īsa perioda Grieķijā. Mursijas komandā Kurucs arī iesāka aizvadīto sezonu, taču janvārī abu pušu ceļi šķīrās un aizsargs pārcēlās uz citu ACB vienību Lugo “Rio Breogan”.
“Jūtos ļoti priecīgs, ka veicu izmaiņas. Man Mursijas klubs pateica, ka traumu dēļ bija parakstīti daudzi spēlētāji, bet lēnām visi pēc traumām atgriezās ierindā un trenerim [Sito Alonso] bija grūti man saskatīt vietu sastāvā . Nākamajam izlases trenerim, starp citu… Sapratu, ka jāmeklē kaut kas, bet secināju, ka sezonas vidū ārpus ACB neko īsti nemeklēšu – pārvest visas mantas un pārvākties ar ģimeni būtu baigais čakars,” atcerējās Kurucs.
“Tad parādījās opcija ar “Rio Breogan”, viņiem divi metēji bija satraumējušies. Tā man bija laba iespēja, tāpēc nodomāju, ka ir jākustas un jāmaina klubs. Sazinājos ar treneri [Luisu Kasimiro], ar viņu bija forša saruna. Šķiet, ka tā bija pirmā reize manā karjerā, kad pēc sazvanīšanās ar treneri sajutu 100% pārliecību, ka tas būs labs lēmums. Aizbraucu uz turieni un treneris nepievīla, kā arī savas puses nepievīlu treneri un komandu,” pauda aizsargs.
Kurucs “Rio Breogan” sastāvā aizvadīja karjeras labāko nogriezni, 17 mačos gūstot vidēji 9,2 punktus, turklāt trāpot 46% tālmetienu. Jūnija sākumā viņš ar Lugo vienību pagarināja līgumu. “Es gribēju palikt, jo man bija svarīgi ilgtermiņā nostabilizēties vienā ACB komandā un parādīt, uz ko esmu spējīgs visas sezonas garumā, jo tie trīs mēneši, ko labi nospēlēju, tomēr nav pietiekami. Labi jānospēlē un tad jāskatās kaut kur augstāk, jo ir tāds teiciens, ka jāuztaisa solis atpakaļ, lai pēc tam spertu divus uz priekšu.”
Kurucs gan atklāja, ka vienoties ar jaunā līguma nosacījumiem nebija tik viegli, taču viņš bija priecīgs par panākto vienošanos. “Pārrunas bija ilgas, jo klubam ar to naudu ir, kā ir – tas nav nekāds noslēpums. Ja tur palieku, tā ir vairāk kā investīcija turpmākajai karjerai. Esmu priecīgs, ka tur palieku. Būs tas pats treneris, klubs arī teica, ka viņi man redz kā starta piecinieka spēlētāju. Tas man šobrīd ir ļoti svarīgi.”
Kurucs neslēpa, ka attiecībās ar treneri Alonso pēc Mursijas vienības pamešanas bija nepatīkama pēcgarša. “Bija bišķin rūgtums, jo pēc parakstītā līguma bija sajūta, ka es spēlēšu. Līgums bija labs, tādēļ domāju, ka visam vajadzētu būt kārtībā. Beigās gan viss kaut kā nesanāca… Taču mēs ar viņu [Alonso] vēlāk sazvanījāmies un viņš bija priecīgs par manu sniegumu “Breogan”, zinot to, ka viņš parakstīja līgumu ar Latvijas izlasi. Vairāk tā [rūgtuma] sajūta nav. Sākumā bija, bet basketbols tomēr ir bizness.”
Mursijas pamešana Artūram gan bija sāpīga cita iemesla dēļ – proti, viņam nācās pamest savu brāli Rodionu, ar kuru viņš pirmo reizi karjerā spēlēja kopā kādā klubā. “Bija sāpīgi. Mums bija tāda saruna gandrīz līdz asarām. Es vispār ļoti reti raudu, bet, kad aizbraucu no viņa prom, tiešām bija tāda emocionāla saruna. Es viņam zvanīju un teicu: “Vecīt, man ir baigi grūti, es te nevienu nepazīstu.”
“Tā jau ir grūti sezonas laikā mainīt klubu, bet aiziet uz kādu komandu sezonas vidū, kur tu esi jauns džeks, kamēr pārējie jau ir izveidojuši kolektīvu, bija smagi. Turklāt bija jāiet no brāļa prom… Taču viņš mani uzmundrināja un teica, ka man tic un kopā ar mani izraudājās. Dzīvē ir tādi grūti brīži, bet paldies Dievam, ka tie beigās atmaksājās, jo tas [lēmums mainīt klubu] bija tā vērts. Bet jā, tas bija grūts brīdis,” atklāts bija Artūrs.
Interesanti, ka Rodions šovasar pievienojās Artūra bijušajam klubam Vitorijas “Baskonia”, tādējādi piedzīvojot atgriešanos Eirolīgā. Šoreiz vecākajam brālim nācās lūgt padomu jaunākajam. “Viņš uzrakstīja un pavaicāja, kāds ir menedžments un citas lietas, vai maksājumi ir laicīgi…” ar smaidu teica Artūrs. “Viņš pajautāja, kur kādu māju var atrast. Mana sieva, kura ir no Vitorijas, uzreiz teica, ka viņa Rodionam plānu sataisīs, uz kuru ezeru var aizbraukt, kur var kaut ko dabā paskatīties. Manas sievas māte tur joprojām dzīvo un viņu “pieskatīs”.”
Artūrs Latvijas izlases sastāvā piedalījās 2023. gada Pasaules kausā, kur viņš dažās spēlēs kā, piemēram, cīņās pret Franciju un Lietuvu bija viens no valstsvienības atslēgas spēlētājiem panākumu izcīnīšanai. Taču pagājušā gada vasarā Kurucs netika iekļauts izlases sastāvā dalībai Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijā.
“Godīgi sakot, bija sāpīgi, ka netiku tajā sastāvā,” stāstīja Kurucs. “Protams, tas bija trenera lēmums. Kaut kādā brīdī domāju: “Nafig to vajag, mēs izlasei atdodamies vasarās un kā tā, ka nepaņēma.” Bet tāpat arī pārējie džeki jūtās, tādēļ tas ir pilnīgi normāli. Tam vienkārši bija jātiek pāri. Tā man bija tāda mācība, arī noteikti paliku mentāli stiprāks pēc tās situācijas. Tagad tikai jāvirzās uz priekšu, jo tāpat gribas spēlēt izlasē. Tas tomēr ir neaprakstāmas emocijas, kad šeit arēnā spēlē šīs lielās publikas priekšā. Tu vari apvainoties, cik gribi, bet tāpat iekšēji ir prieks, kad vasarā sākas izlases laiks un vari satikties ar savējiem džekiem.”
Savukārt raugoties uz gaidāmo Eiropas čempionātu, Kurucs jūtas atvieglots par spīti tam, ka finālturnīrs notiks Rīgā. “Vispār nav spiediena. Vispār!” pārliecinoši sacīja Kurucs. “Man ir pilnīgi citādāk, man tas vairāk ir kā tāds haipiņš (raisa sajūsmu), paceļ garastāvokli. Tieši gribas, lai ātrāk pienāk tas brīdis, kad varam kopā nodziedāt himnu un iet “kapāties”.
Artūrs un Rodions Kuruci šobrīd gan vienīgie savas ģimenes pārstāvji, kuri spēlē kādā no Latvijas izlasēm – viņu brālis Iļja ar U18 valstsvienību piedalās Eiropas čempionātā. Artūrs sava brāļa spēlēm šovasar rūpīgi seko līdzi.
“Klātienē biju uz otro pārbaudes spēli pret Vāciju, kā arī aizbraucu uz maču pret Ukrainu, kur brālis labi nospēlēja. Tagad arī sekojam līdzi čempionātam,” norādīja Artūrs. “Nedēļas nogalē biju aizbraucis uz koncertu, bet paralēli dators bija blakus un skatījos, kā brālis pret spāņiem spēlēja. Žēl, ka zaudēja, jo sākumā izskatījās diezgan cerīgi. Arī pret beļģiem bija sāpīgs zaudējums.”
Artūrs tāpat cer, ka trīs brāļi Kuruci nākotnē spēlēs pieaugušo valstsvienībā. “Ceru, ka tā būs! Iļjam būs jāstrādā, lai tiktu pie mums blakus. Mēs viņu gaidīsim atvērtām rokām un darīsim visu mūsu spēkos, lai viņš šeit tiktu. Mēs viņam sekojam līdzi, sniedzam ieteikumus,” teica Artūrs.
Kurucam pēdējo gadu laikā arī bijusi interesanta aizraušanās – basketbolists savā “YouTube” kanālā, kuram ir vairāk nekā 30 tūkstoši sekotāju, publicējis video, kuros viņš uzlabo sev piederošās automašīnas. Taču nākotnē Kurucs šim hobijam, visdrīzāk, pievērsīs mazāk uzmanības.
“Lēnāk sāku domāt, ka jātaisa tas kanāls ciet. Ja godīgi, tad to “YouTube” kanālu izveidoju, jo karjerā bija tas brīdis, kad daudz nespēlēju. Es esmu maksimālists un man to enerģiju vajadzēja kaut kur izlikt. Man patīk mašīnas, tādēļ nodomāju – kāpēc to nefilmēt?” skaidroja Kurucs. “Taču lēnām sāku atrast vietu savā īstajā profesionālajā karjerā un mēģinu tai pilnībā atdoties, lai beigās nav nekādas sajūtas, ka basketbolam kā savam darbam līdz galam neesmu atdevies.”
Kurucs arī neplāno iesaistīties citā žanrā, kā, piemēram, veidot video no savas ikdienas dzīves jeb tā saucamos vlogus. “Ja man būtu tik daudz brīvas naudas, es arī maksātu filmētājam un video montētājam, bet es diemžēl pats to visu daru ar saviem spēkiem. Man tam vienkārši arī nebūtu laika.”
Tieši pēdējo mēnešu progress basketbolā Kurucam ir viesis pārliecību, ka sportam ir jāpievērš vēl vairāk uzmanības. “Noteikti [pārliecība ir augstākā karjerā]! Bija tāds grūts brīdis, kad nespēlēju, un tas “YouTube” kanāls bija viens no tiem rādītājiem [kas to apliecina]. Tagad beidzot esmu sapratis, ka tie darba augļi sāk parādīties,” secināja Kurucs.
“Nožēloju, ka iepriekš varēju vēl vairāk strādāt, bet tagad atkal ir labāk, jo tomēr vieglāk ir darboties, kad dzīvē viss iet forši. Grūtāk ir saņemties sarežģītos brīžos. Sākumā tam mēģināju iet cauri, kaut kādā ziņā vienubrīd padevos, bet tagad esmu “attapies” un vairāk investēju sevī, ēdienā, uztura speciālistos, treniņos un visā pārējā.”
