Sirsniņš: “Ogres” treniņi nav nekāds kūrorts…

“Ogre” uzvaru gājiens – 13 panākumi “Pafbet” Latvijas – Igaunijas basketbola līgas spēlēs ogrēniešiem sagādājis ne tikai pirmo vietu turnīra tabulā, bet arī nu jau otro līgas mēneša spēlētāja titulu. Oktobrī tika sumināts uzbrucējs Kristaps Dārgais, bet novembrī konkurentu un mediju atzinību izpelnījies saspēles vadītājs Rinalds Sirsniņš.

Viņš pielicis roku visām sešām komandas izcīnītajām uzvarām, vidēji katrā mačā pavadot laukumā 24 minūtes 38 sekundes, gūstot 16 punktus, izdarot 9,2 rezultatīvas piespēles (šajā elementā – līgas līderis) un nopelnot vidējo lietderības koeficientu 20,8. Sarunā ar Latvijas Basketbola savienību (LBS) Sirsniņš dalījās savās pārdomās par līdzšinējo sezonu

Vai pats jūties tikpat labi, cik labi “Ogre” izskatās turnīra tabulā?
Patiesībā – jā, sen nav bijis tik labi. Gan fiziski – nevajā mikrotraumas. Gan psiholoģiski. Spēlēju ar lielu pārliecību, turklāt komanda uzvar – tāds sezonas sākums man, šķiet, vēl nav bijis.

Mērķtiecīga darba rezultāts vai veiksmīga apstākļu sakritība?
Vairāk pirmais. Ļoti lielu darbu iegulda gan komandas treneru kolektīvs, gan fizioterapeite Kristīne. Galvenais treneris Nikolajs Mazurs ienesis jaunas vēsmas, pieslīpējis detaļas. Nav jau tā, ka es būtu sācis ātrāk skriet vai kāds cits – precīzāk mest, bet, ierastas lietas sagriežot mazliet savādāk, izdodas panākt lielāku efektu. Turklāt komandas kodols ir kopā jau trešo sezonu – vecās iestrādes nāk ārā pat negribot. Zinu, ko nākamajā brīdī darīs Rihards (Zēbergs), kur rausies iekšā Jānis (Pozņaks). Tas viss kopā dod rezultātu.

Kas mainījies paša treniņprocesā un dzīvē?
Sagatavošanās procesā radikālu izmaiņu nav, bet, jo vecāks, jo vairāk jārūpējas par savu ķermeni. To arī cenšos darīt. Esmu sācis studēt Biznesa vadības koledžā – lai nebūtu kā balta lapa basketbolista karjeras finiša brīdī.

To, ka varat veiksmīgi cīnīties ar reģiona labākajām komandām, pa īstam nodemonstrējāt jau aprīlī Final 4 turnīrā, kur tomēr palikāt bez medaļu gandarījuma
Jā, toties medaļas izcīnījām Latvijas čempionātā, saldi revanšējoties “Jūrmalai”! Uzvarēt gribas vienmēr, bet, ja būtu noticis otrādi – medaļas Tallinā un neveiksme Latvijas čempionātā – mieles būtu bijušas daudz lielākas. Kaut arī Tallinā divreiz zaudējām galotnēs, ieguvām pārliecību, ka varam cīnīties gan ar “Ventspili”, gan “Kalev/Cramo”. Toreiz laukumā vēl gājām kā “otrais numurs”, šosezon to darījām jau kā spēkos līdzīgi pretinieki.

Bez pārliecības droši vien nebūtu izdevies pieveikt abas tikko minētās komandas, bez tās, iespējams, būtu gadījies vēl kāds klupiens. Tagad no malas izskatās, ka pat spēlēs, kurās pirmajā puslaikā neveicas, komanda turpina spēlēt ar domu, ka uzvara nekur nepaliks. Nevis to gaida, bet mērķtiecīgi turpina vilkt savu līniju līdz pretinieks salūzt. Kā izskatās “no iekšas”?
Tāpat. Ir pozitīva pārliecība par saviem – visas komandas – spēkiem, kas tomēr nepāraug pašpārliecinātībā. Katrai spēlei cenšamies gatavoties vienlīdz nopietni. Varbūt zemapziņā dažkārt kāda bremze ieslēdzas, bet laukumā ar to tiekam galā ātri.

Kura spēle visvairāk palikusi atmiņā?
Uzvara pār “Kalev/Cramo”, kad pēdējās sekundēs ar precīzu trīspunktnieku panācu izlīdzinājumu un pēc tam pagarinājumā uzvarējām. Protams, arī atklāšanas spēle ar “Jūrmalu”, kad pēdējās minūtēs atspēlējāmies.

Statistika liecina, ka otrajā puslaikā spēlē rezultatīvāk nekā pirmajā. Vajadzīgs laiks ieskrējienam?
Nē, bet situācija tieši otrajā puslaikā bieži prasa drošu rīcību un man ar pārliecību viss ir kārtībā.

Iedzimta vai attīstīta īpašība?
Ar gadiem nostiprināta. Jaunībā gāja visādi, bet lūzums notika, kad spēlēju Rakveres komandā. Treneris uzticējās, deva “zaļo gaismu” un sapratu, ka varu gan uzņemties iniciatīvu, gan trāpīt. Basketbols ir pārliecības spēle. Kad tā iegūta, “Jēkabpilī” un tagad arī “Ogrē” bijuši daudzi svarīgi metieni.

“Ogres” komandā esi spēlējis kopā ar Mārci Vītolu un Edgaru Lasenbergu, kuri pēc veiksmīgām sezonām spēruši nākamo soli karjerā. Sagadīšanās?
Veselīga konkurence treniņos nāk par labu un, ceru, gan Mārcis, gan Edgars kaut ko iemācījās no manis. Prieks, ka viņi spēruši soli uz augšu – viņu vecumā darītu tāpat. Šogad tikpat produktīva sadarbība izveidojusies ar Džeimsu Beitmonu un Nikolaju Zotovu. Treniņos palīdzam viens otram kļūt labākiem un komanda no tā tikai iegūst.

Treniņos notiek nopietni cīniņi?
Nav nekāds kūrorts (smejas).

Pērn priecājāties par pirmo Latvijas bronzu. Par ko būs prieks šīs sezonas beigās?
Par jebkādu medaļu, bet mērķis ir visaugstākais. Labais sezonas sākums gan nav maldinājis, jo visi zinām Pētera Višņēviča spārnoto teicienu par cāļiem, kurus skaita pavasarī. Līdz tam vēl daudz laika un spēļu, kas pārbaudīs – cik esam gatavi fiziski un, galvenais, mentāli. Ceru, ka noturēsim līmeni.

Spiediens aug?
Kluba vadība ir ļoti saprotoša, vispirms prasot nevis uzvaras, bet gan cīņu par katru laukuma centimetru, kas piesaista arī skatītājus. Prieks, ka viņu ir daudz un kļūst aizvien vairāk. Bet palielinās spiediens no preses, arī pretiniekiem – katra komanda tagad cenšas kļūt par to, kas mums sagādās pirmo zaudējumu. Decembra beigas mums būs grūtas – šosestdien izbraukums uz Tartu, bet tad uz Ogri brauks BK “Ventspils” (21. decembrī) un “VEF Rīga” (29. decembrī).

Būsiet gatavi?
Centīsimies. Bet medaļas skaitīs pavasarī.