Štelmahera izaicinājumi – “saspēlnieku” trūkums, LBS virtuves vēdināšana un telefonsarunas ar Maskavu

07/08/2019 09:57
Nokopēts
Roberts Štelmahers, www.sportazinas.com

Latvijas Basketbola savienības (LBS) valde pagājušajā nedēļā Latvijas vīriešu izlases galvenā trenera amatā apstiprināja Robertu Štelmaheru. Šķiet, pie esošajiem apstākļiem labākā iespējamā izvēle. Aizvadīts arī pirmais “iepazīšanās” treniņš, ierindā esot arī vairākiem Eirolīgas klubu pārstāvjiem. Aura ir laba, bet kādi būs Štelmahera lielākie izaicinājumi, vadot Latvijas izlasi?

Priekšvārds

foto: basket.lv

Štelmahera vārds izlases kontekstā tika locīts jau 2017. gadā, kad par galveno treneri tika iecelts Arnis Vecvagars. Apkārt klīda dažādas runas, ka Štelmaheru uz izlasi nevēlējās laist BK “Ventspils” vadība, kas pēc tam “it kā” atmaiga, bet bija jau par vēlu – ar Ainara Bagatska svētību amatā apstiprināja Vecvagaru. Uz to norādīja arī viens no LBS valdes locekļiem Edgars Jaunups, sakot: “Faktiski tas bija tāds iepriekšējā trenera Bagatska viedoklis uz nosacītas eiforijas pamata.”

Pēc izgāšanās Pasaules kausa kvalifikācijā un nosacītās eiforijas zuduma, šoreiz pret jaunā trenera meklējumiem bija nepieciešams pieiet ar vislielāko nopietnību. Uz to vienā no intervijām norādījis arī izlases kapteinis Jānis Blūms: “Statuss ir mainījies. Izlase ir pāraugusi to līmeni, kad treneri var izvēlēties “pa draugam”.”

Un tā arī bija – jaunais izlases ģenerālmenedžeris Artūrs Štālbergs uzreiz ķērās pie darba, apzinot vairākus kandidātus, kuru vidū bija arī vairāki pazīstami vārdi Eiropas līmenī – Pedro Martiness (iespaidīga pieredze vadot Spānijas ACB līgas klubus), Nevenss Spahija (pēdējie divi gadi Telavivas “Maccabi”), Saša Obradovičs (2018. gada ULEB Eirokausa labākais treneris), kā arī citi. Tomēr kā reālākais variants no importiem procesa gaitā izvirzījās itālis Andrea Trinkjēri, kurš savulaik sacēla pamatīgu troksni starptautiskajā arēnā ar Jāni Strēlnieku un Bambergas “Brose” (arī 2014. gada ULEB Eirokausa labākais treneris).

Pēdējā brīdī gan Trinkjēri kandidatūra, viņa vadītā kluba Belgradas “Partizan” iebildumu dēļ, zaudēja aktualitāti, bet Štālbergam bija vēl viens trusītis cepurē. Proti, etniskais maķedonietis ar turku pilsonību Oktajs Mahmuti. Štālbergs pat veicis aptauju starp izlases kandidātiem, kuri, kā saka LBS prezidents Valdis Voins, “ar pietiekamu pārsvaru” atbalstīja Štelmaheru. Šo rindu autora rīcībā ir arī informācija, ka ir bijuši cilvēki, kas atbalstījuši turku speciālista kandidatūru, bet citiem bija vienalga, kurš ir treneris.

Tiesa, valdē, kam jāapstiprina amatā galvenais treneris, nevaldīja vienprātība. “Piedalījās četri no pieciem valdes locekļiem. Balsojuma rezultāts bija trīs pret viens, tomēr arī šī viena balss nebija par turku speciālistu, bet gan vēlme turpināt meklēt potenciālos kandidātus,” māk stāstīt Voins.

Štālbergs arī atzina, ka atalgojuma atšķirība starp turku speciālistu un Štelmaheru ir bijusi, taču detaļās nevēlējās iedziļināties, vien piebilstot, ka pārējie uzrunātie treneri savu atalgojumu nav redzējuši mazāku kā 100 tūkstošus eiro (acīmredzot par ciklu). Te gan varam vilkt paralēles ar Vecvagara algu iepriekš – tūkstotis mēnesī. Droši var teikt, ka Štelmahers noteikti pelnīs vairāk.

Štelmahera izaicinājumi

“Man ir liels gods kļūt par izlases galveno treneri un ceru sasniegt augstākos mērķus. Novēlu spēlētājiem veselību un vēlmi braukt uz izlasi,” ar šādiem vārdiem Štelmahers iesāka savu pirmo preses konferenci jaunajā amatā. Par augstākajiem mērķiem runāt pāragri, jo sākumā vēl nepieciešams kvalificēties EČ, taču kas būs galvenie izaicinājumi Štelmaheram, lai sasniegtu nosprausto mērķi?

Pirmkārt, tā ir grupas izloze. Latvija ielozēta vienā grupā ar Grieķiju, Bosniju un Hercegovinu, kā arī Bulgāriju. Ja paskatāmies, ko mēs varējām iegūt šo pretinieku vietā, tad bulgārus varēja aizstāt, piemēram, Igaunija, Austrija vai Zviedrija. Pirmie divi varianti noteikti būtu “vieglāki”, taču ar zviedriem mums jau bija darīšana PK kvalifikācijā un mājas spēlē bez Eirolīgas pārstāvjiem nemaz tik viegla pastaiga nebija (82:72).

Arī bosniešu ielozēšana nav uzskatāma par dāvanu – viņu vietā varēja būt Ungārija, Nīderlande vai Ziemeļmaķedonija. Arī šeit varam runāt par diviem potenciāli vājākiem pretiniekiem (pirmie divi nosauktie). Savukārt Grieķijas vietā Latvija varēja saņemt Horvātiju, Slovēniju vai Krieviju. Tieši grieķi šobrīd tiek uzskatīti par galvenajiem grupas favorītiem un pamatoti. Jāatzīmē, ka Slovēnijas un Horvātijas izlases spēks ir ļoti atkarīgs no Eirolīgas spēlētāju piesaistes, līdzīgi kā tas ir ar mums, tāpēc ir grūti spriest, vai būtu bijis labāk, ja tiktu ielozēta kāda no šīm izlasēm.

Teorētiski grūtāku grupu, nezinot precīzākus sastāvus, grūti iedomāties. Savukārt vieglāku gan. Piemēram, bosniešus un bulgārus nomainot ar Nīderlandi un Austriju. Var jau runāt izsenis nodrāzto frāzi “basketbolu māk spēlēt visur”, taču šie divi pretinieki noteikti būtu zemākas klases nekā ielozētie, ko tie jau pierādīja aizvadītajā PK ciklā – bosnieši uzvarēja krievus, bulgāri vienā mačā Franciju. Piedevām abas izlases izmanto arī naturalizētos spēlētājus un ir izteiktas “mājas spēļu” komandas.

Otrkārt, labāko spēlētāju piesaiste. Nevienam basketbola fanam nav paslīdējis garām FIBA un ULEB konflikts, kas aizvien palicis neatrisināts un tuvākajā laikā tam arī gals netiek prognozēts. Lai arī kā intervijās izteiktos izlases ģenerālmenedžeris, skaidrs, ka labākos spēlētājus uz spēlēm sezonas vidū būs aizvien grūtāk iegūt. Štelmahers nelielu “paldies” par to var pateikt arī savam priekštecim Vecvagaram, kurš izšķirošajā cīņā Melnkalnē par iekļūšanu PK laukumā pārturēja Jāni Strēlnieku, kurš iedzīvojās nopietnā savainojumā, tā arī vairāk laukumā pagājušajā sezonā neatgriežoties.

foto: basket.lv

“Par šo tematu esmu runājis jau iepriekš. Šī problēma var atstāt negatīvu iespaidu uz visām komandām Eiropā,” toreiz asu kritiku Latvijas izlases vadībai veltīja Strēlnieka tā brīža treneris Pireju “Olympiacos” rindās Deivids Blats. “Kas mani tracina visvairāk, ir tas, ka mēs esam pretimnākoši savu spēlētāju vēlmēm doties palīdzēt viņu valstsvienībām, bet tad redzam, ka viņiem laukumā jāpavada 38-39 minūtes, ko viņi pat Eirolīgā nedara! Tas liek aizdomāties – ar kādu cieņu un sapratni pret mums izturas no valstsvienību puses!”

Arī pats Strēlnieks, kurš jau ir ar Maskavas CSKA pierakstu, vienā no intervijām atklāja: “CSKA mani nelaidīs uz nevienu no Latvijas izlases spēlēm. Tieši tās reizes dēļ, kas notika februārī. Viņi uzreiz pateica, ka nevēlas, lai es braucu uz izlasi.” Un gaidāms, ka līdzīga reakcija būs arī no citiem Eirolīgas klubiem. Neskaitot Strēlnieku, Eirolīgas klubos spēlē vēl Jānis Timma un Dairis Bertāns (abi Maskavas apabala “Khimki”) un Rolands Šmits (“Barcelona”), kā arī Rihards Lomažs (Vilerbānas ASVEL).

Štelmahers gan vēl nemet plinti krūmos pirms laika: “Mēģināšu runāt ar Itudi [Maskavas CSKA galveno treneri] un varbūt viss mainīsies un viņš Strēlnieku uz izlasi palaidīs. Protams, ka būs nepieciešams komunicēt ar Eirolīgas treneriem.” Tātad – Robis veiks zvanu uz Maskavu!

Izlases kodolu veidos Aigars Šķēle, Žanis Peiners, Mārtiņš Meiers, Mareks Mejeris, Ojārs Siliņš un, iespējams, daudz nobriedušāks un arī lietderīgāks būs kļuvis arī Artūrs Strautiņš. Noderīgs noteikti būtu arī Rolands Freimanis. Tāpat vēl arī Jānis Blūms, kurš nule kā pievienojies “VEF Rīga”, bet LBS rīkotajā preses konferencē aizvien bija kapteiņa postenī. Vai viņam pulveris ir vēl sauss?

Treškārt, saspēles vadītāju trūkums. Štelmahers būs pat sliktākā situācijā kā iepriekš bija Vecvagars. Proti, sastāva komplektāciju ievērojami apgrūtinās augsta līmeņa saspēles vadītāju trūkums. Ja Strēlnieks jau paziņojis, ka klubs ir kategorisks un nepalaidīs uz izlasi, bet uz Eirolīgu pārcēlies ir arī universālais aizsargs Lomažs, kurš PK kvalifikācijas ciklā aizvadīja pāris atzīstamas spēles, tad ko lai liek vietā? Viens no variantiem – Ingus Jakovičs, kurš šobrīd ir brīvais aģents. Tāpat varam runāt par Aigaru Šķēli, kurš gan pēdējos gados tikai izlases rindās vairāk spēlē par “pirmo”, bet to var teikt arī par pārējiem “saspēlniekiem”. Iespējams, ir vērts izskatīt Artūra Žagara kandidatūru, kurš jau izteicies, ka izsaukuma gadījumā būtu gatavs steigt palīgā izlasei, taču jautājums ir – vai viņš spēs dot kvalitatīvas minūtes jau tagad?

Ceturtkārt, spēļu kalendārs. Kvalifikācijas spēlēm atvēlēti starptautisko spēļu logi. Latvija ciklu uzsāks nākamā gada 21. februārī mājās pret bosniešiem, bet 24.01. viesosies Bulgārijā. Sākumam pateicīgs fons – lieliska iespēja sākt turnīru ar divām uzvarām.

Nākamais logs, kas jau norisināsies tā paša gada novembrī, ir daudz nepateicīgāks, jo Latviju sagaida divas smagas izbraukuma spēles – 26.11. Grieķijā un 29.11. Bosnijā un Hercegovinā. Ja šajās spēlēs neizdodas izcīnīt nevienu uzvaru, visu būs iespējams labot jau pēdējā logā 2021. gadā, kad cikls tiks noslēgts ar divām mājas spēlēm – 19.02. ar bulgāriem, bet 22.02. uzņemsim Grieķiju.

Pieckārt, publiskā komunikācija. Tā ir lieta, ko LBS vadošie vīri ar Voinu un Edgaru Šnepu priekšgalā ir pamatīgi pabojājuši. Nepalīdzēja arī Vecvagars, kurš piekopa iepriekš nosauktā dueta taktiku, proti, ka vienmēr visi citi ir vainīgi, ne pats. Tiesa, nedēļu pēc kauna Melnkalnē Vecvagars tomēr attapās un uzņēmās atbildību, taču bija jau par vēlu – iespēja iegūt vismaz cieņu tika palaista garām…

Izlases treneris ir kā seja visai komandai, ko viņš vada. Ja treneris nespēj pamatot savus lēmumus, kā tas bija Vecvagara gadījumā, tad tas rada šaubas arī par viņa profesionalitāti. Vecvagaram tādu misēkļu bija daudz – sākot ar pirmo kandidātu sarakstu, ko basketbola sabiedrībā ironiski nosauca par “esi pamanīts” sarakstu, līdz nesaprotamiem lēmumiem cikla noslēdzošajos mačos. Nepalīdzēja arī LBS vadības komunikācija, tādējādi Štelmaheram jāatjauno ticība arī šajā lauciņā, cieši sastrādājoties ar ģenerālmenedžeri. Esam aizmirsuši, cik patiesībā svarīgs ir valsts pirmās basketbola komandas vadītāja amats – iepriekšējais šīs vietas izpildītājs pamatīgi devalvējis šī amata nozīmi…

Štelmahera misija un prognoze

Latvijas basketbola izlase pirmajā koptreniņā, foto: basket.lv

Skatoties pēc FIBA pasaules ranga, Latvijas līdzjutējiem vajadzētu justies droši – esam 15. pasaulē, bet bosnieši un bulgāri attiecīgi 40. un 47. vietā. Augstāk ir grieķi, kas ieņem 8. vietu. “Uz papīra” izskatās labi, taču skaidrs, ka FIBA un ULEB “rīvēšanās” ieviesusi korekcijas spēku samēros kvalifikācijas turnīros.

Prognoze ir tāda – Latvija pirmajā logā uzvar abas spēles – mājās bosniešus un viesos bulgārus, otrajā logā izbraukumā piedzīvo divus zaudējumus grieķiem un bosniešiem, taču pret otrajiem saglabā pozitīvu savstarpējo spēļu punktu starpību. Noslēdzošajā logā pirmajā spēlē uzvaram bulgārus, bet zaudējam Grieķijai, jo tā “pa ceļam” piedzīvojusi zaudējumu Bosnijā un vēlas reabilitēties. Tiesa, arī bosnieši turnīrā gaitā ir paklupuši izbraukumā pret bulgāriem, tāpēc Latvija ar bilanci 3-3 ieņem otro vietu un mēs kvalificējamies Eiropas čempionātam, kas pirmo reizi norisināsies četrās valstīs – Čehijā, Gruzijā, Vācijā un Itālijā.

Lai kvalificētos EČ, teorētiski var pietikt ar divām uzvarām pār Bulgāriju, jo uz finālturnīru brauks trīs labākās komandas grupā. Bet Latvijas līdzjutējiem noteikti nepietiks ar divām uzvarām pret bulgāriem, kas arī nav ar pliku roku ņemami.

Jāatgādina, ka Latvija ir pirmā Eiropas meistarsacīkšu čempione, bet 2021. gada EČ finālturnīrs būtu jubilejas jeb 10. Taču iespējamais jubilejas turnīrs nav vienīgais, kas piedod papildus spiedienu. Izmainoties pasaules basketbola kārtībai, kad Eiropas čempionāti tiek aizvadīti ik pēc četriem, nevis ik pēc diviem gadiem, nekvalificējoties šim turnīram, Latvija var palikt bez lielā basketbola vēl ilgi…

Jo uz Pasaules kausu, kas šovasar norisinās Ķīnā, netikām, bet FIBA kārtējo reizi pamainot noteikumus, neieguvām arī ielūgumu uz Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru, tādējādi izgāžoties šajā ciklā, nākamā iespēja spēlēt kādā lielajā turnīrā būs vien tālajā 2023. gadā, kad Pasaules kausu rīkos Indonēzija…

logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām