Štelmahers: Saprotu, ka pēc šīm spēlēm visiem nav vienādas emocijas

Roberts Štelmahers, sportazinas.com
Roberts Štelmahers | Foto: Ieva Leiniša

Latvijas basketbola izlases galvenais treneris intervijā Latvijas Basketbola savienībai (LBS) dalījies pārdomās par aizvadītajām 2022. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm, kurās Latvija ar 77:66 apspēlēja Grieķiju un ar 73:79 piekāpās Bosnijai un Hercegovinai.

Zaudējumi pirmajās divās spēlēs bija jūtami sarežģījuši dzīvi, radot risku palikt bez ceļazīmes uz finālturnīru. Cik lielā mērā šī spriedze ietekmēja komandas noskaņojumu Sarajevas sabraukumā?
Ne sadzīvē, ne darba procesā par situāciju tabulā nerunājām.  Visi tāpat zināja, kā esam nospēlējuši, tāpēc papildus motivējošas sarunas nebija vajadzīgas. Lieks spiediens arī nē. Tāpat jau pirms oficiālajām spēlēm stresa pietiek. Viens ar to tiek galā labāk, cits sliktāk.

Katrā komandā svarīga nozīme ir “lomu” sadalījumam starp spēlētājiem. Kā šis process notiek situācijā, kad katrā sabraukumā sastāvs mainās un līdz pēdējam brīdim nav skaidrs, kuri spēlētāji šoreiz varēs palīdzēt?
Sarežģīti. Protams, visi grib un, ja reiz uzaicināti valstsvienībā, tātad arī var spēlēt un palīdzēt komandai. Bet vietu skaits gan laukumā, gan pieteikumā ir ierobežots un trenera izvēli nosaka daudzi objektīvi un subjektīvi faktori. Tāpēc uz Sarajevu brauca 15 spēlētāji un paldies visiem, kuri atsaucās uzaicinājumam un darīja visu iespējamo, lai godam pārstāvētu savu valsti. Tāpat – paldies viņu klubiem. Saprotu, ka pēc šīm spēlēm visiem nav vienādas emocijas. Tāds ir basketbols. Visiem nevar būt vienāds spēles laiks un neviens nav pasargāts no savainojumiem.

Vai ar dažiem treniņiem pietika, lai iegūtu pilnīgu skaidrību par spēlētāju aktuālo sportisko formu?
Informācijas nevar būt par daudz. Ar lielāko daļu spēlētāju esamu strādājis jau iepriekš, taču dažus šogad bija skāris vīruss, ietekmēja arī mikrotraumas. Treniņos enerģijas netrūka nevienam, tiesa, tajos nedarbojāmies pārāk agresīvi, tāpēc īstā aina parādījās tikai spēlēs.

Cik lielā mērā sastāva izvēli ietekmēja spēlētāju veselības stāvoklis?
Tikai īsi pirms izbraukšanas parādījās cerība, ka varēs palīdzēt Kaspars Bērziņš. Sarajevā treniņos viņa sajūtas mainījās no dienas uz dienu, tomēr pēdējā brīdī virsroku ņēma diskomforts un nolēmām neriskēt. Artūrs Ausējs treniņā savainoja roku. Pārējie 13 bija gatavi spēlēt.

Ingus Jakovičs tika pieteikts spēlei ar Bosniju, tomēr laukumā nedevās. Kāpēc?
Jakovičs vislabāk darbojas otrajā pozīcijā, kurā efektīvi bija Aigars Šķēle un Rihards Lomažs.

Viņš spēlējis arī kā saspēles vadītājs…
Jā, bet, manuprāt, Kristers Zoriks un Mārcis Vītols, lai arī ne bez kļūdām, tika galā ar saspēles organizēšanu un Jakovičs, kā jau teicu, ir mazliet cita stila spēlētājs. Zorika sniegums šosezon un arī šajās spēlēs man ir patīkams atklājums. Pārliecība, stabilitāte, loģiski lēmumi – īpašības, kas nepieciešamas labam saspēles vadītājam. Jā, šoreiz pietrūka metienu precizitātes, bet tā gadās arī visstabilākajiem snaiperiem un absolūti lielākā daļa metienu bija pamatoti. Ņemot vērā mūsu īso sagatavošanās laiku, bija labi, ka varam izmantot klubā iespēlēto saikni Zoriks – Šķēle, kurā abi papildina viens otru.

Kā izdevās spēles plāns pret Grieķiju?
Gribējām spēlēt agresīvi, būt noteicēji laukumā, un tas lielā mērā izdevās. Labi darbojāmies ātrajās pārejās, bieži tikām pie brīviem metieniem. Protams, palīdzēja tas, ka labi trāpījām.

Īpaši Mārtiņš Laksa, kurš ne reizi garām neaizmeta arī pret Bosniju. Bet – otrajā mačā izmeta tikai trīs reizes…
Bosnieši bija redzējuši mūsu spēli un no Mārtiņa neatkāpās ne soli, tāpēc pret “mazo” sastāvu viņam neizdevās atbrīvoties no sedzējiem. Noteikti būtu vairāk iespēju ātrajās pārejās, taču šai ziņā šoreiz visu komandu bremzēja kļūdas. Savukārt pozicionālā spēlē varbūt pietrūka situācijas saasināšanas ar caurgājieniem un bumbas izmešanas, kas Laksam varētu dot iespējas uzbrukt biežāk. Ilgākā sagatavošanās posmā šādas sadarbības varētu noslīpēt labāk.

Kā komandas spēli ietekmēja Riharda Lomaža pievienošanās pēdējā brīdī?
Laukumā viņš bija ļoti agresīvs un daudzpusīgs, apdraudēdams grozu gan ar tālmetieniem, gan caurgājieniem. Ārpus laukuma – enerģijas iemiesojums, kurš grib uzvarēt un rauj līdzi citus. Reizēm pat jāpiebremzē, lai aktivitāte nenomāktu kvalitāti. Bet – ļoti vērtīgs spēlētājs.

No Bosnijas izlases tika gaidīts agresīvs spiediens, tomēr izskatījās, ka pretinieku aktivitāte pie mūsu groza nākusi kā pārsteigums.
Tas nebija pārsteigums, bet spēles laikā nelikās, ka zaudējums cīņā pie groziem ir tik smags, kā uzrādījās statistikā. Līdz 18 minūtei bija ļoti daudz situāciju, kad aizsardzībā atsitāmies, bet nespējām realizēt savas iespējas uzbrukumā. Rezultāts iestrēga un pirmie to, diemžēl izkustināja pretinieki. Centrs iemeta trīspunktnieku, sapelnījām sodus. Nav viena iemesla, kāpēc netikām pie atlēkušajām bumbām. Bija individuālas kļūdas, neatbloķējot savējos, bija kļūdas, ko izprovocēja pretinieku aktivitāte uzbrukumā, bija vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība. Protams, var atcerēties, ka līdzīgas problēmas bijušas arī citās spēlēs un aizrunāties par vispārēju sportiskās nekaunības trūkumu vai robiem sagatavotībā. Bet – pret grieķiem ar šīm problēmām taču tikām galā, lai arī viņiem netrūka jaudīgu cīnītāju.

Šai ziņā būtu bijis interesanti darbībā redzēt Jāni Bērziņu, kuram tieši cīņā par atlēkušajām bumbām enerģijas nekad nav trūcis.
Varbūt. Sagatavošanās laikā Jāni nepaguvām iespēlēt ceturtajā pozīcijā, viņa īsā iesaistīšanās mačā ar Grieķiju nebija veiksmīga un pret atlētiskajiem bosniešiem zem groza prasījās lielāki vīri. Klubā viņš spēlē trešajā pozīcijā, bet, lai censtos paātrināt spēli, bieži centāmies darboties ar trim izteiktiem ārējās līnijas spēlētājiem. Kaut ko ieguvām, kaut ko zaudējām.

Kāpēc neizdevās apturēt bosniešu līderi Atiču?
Neteikšu, ka pret viņu aizsargājāmies slikti. Nobremzējām, no spēles viņa metienu precizitāte bija tikai 6/14, taču devām pārāk daudz otro iespēju.

Vēl viena melna aile statistikā – soda metieni. Divās spēlēs 20/38. Ir racionāls izskaidrojums?
Jāmeklē psiholoģijā. Treniņos visi meta un trāpīja. Arī tā izpaužas spriedze.

Spriedze būs arī nākamajā sabraukumā, kur mačā ar Bulgāriju likme būs ļoti augsta. Kādā noskaņojumā šķīrāties?
Pozitīvā un apņēmīgā. Visi zina, ko izdarījām, visi zina, ka svarīgākais darbs vēl priekšā. Vēlreiz visiem paldies par līdzdalību, attieksmi un ieguldījumu. Droši vien visiem emocijas nebija vienādas, bet līdz nākamajam sabraukumam tās jānoliek malā. Jaunas spēles, jauni izaicinājumi. Arī jauna situācija ar sastāvu. Tagad galvenais, lai spēlētājiem būtu kārtībā veselība un pietiktu spēļu prakses. Lai uz februāra sabraukumu visi ierastos labā formā un noskaņojumā.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par