Valters: Latvijā nav vienotas basketbola sistēmas

Latvijas Basketbola līgā (LBL) sākušās izslēgšanas turnīra spēles, bet pie “play-off” pīrāga netikušajām komandām pienācis sezonas izvērtēšanas laiks.

Viena no šīm komandām ir “Valmiera/ORDO”, pie kuras stūres galvenā trenera amatā debitēja ilggadējais Latvijas izlases saspēles vadītājs Kristaps Valters.

Sportazinas.com aicināja Valteru uz interviju, lai noskaidrotu kāda ir pēcgarša pēc aizvadītās sezonas – kā gaidītais atšķīrās no realitātes, ko šis gads deva gan komandai, gan Valteram kā speciālistam, kā arī noskaidrojām trenera viedokli par Latvijas basketbola sistēmu.

Pirmie iespaidi kā trenerim pēc pirmās aizvadītās sezonas?

Manā uztverē visas lietas dzīvē var vērtēt pēc gūtās pieredzes. Bez iepriekšējas pieredzes ielēkt galvenā trenera arodā nav viegli. Ir dažādi sīkumi un nianses. Biju iedomājies vienu, bet realitātē redzēju ko citu. Bija grūti. Viens ir izskaidrot lietas, lai tevi saprot, bet otrs – motivēt strādāt. Jaunajiem un pieredzējušākiem spēlētājiem pieejām jābūt atšķirīgām. Gads ir pagājis, un, ja skatāmies kāds es biju sezonas sākumā un kāds tagad – esmu ievērojami audzis. Gribētu pateikties arī Gatim Melderim, kurš man daudz palīdzēja, lai es pierastu pie jaunajiem pienākumiem.

Pirms kāda laika tika runāts arī par tavu iespējamo došanos uz Irānu, lai tur darbotos kā treneris.

Jā, sarunas par to bija. Tas bija vasarā. Izskanēja piedāvājums braukt uz kādu no austrumu zemēm un darboties tur kā trenerim. Viss tā arī palika vien sarunu līmenī. Tiku piedāvāts vairākiem klubiem, kuriem bija pozitīvs skats uz to, bet beigās viss nonāca līdz tam, ka man nav pieredzes. Kā spēlētājam mana biogrāfija bija laba, bet kā trenerim nekāda. Tāpēc arī var saprast klubus. Tāpat arī tikt strādāt kā asistentam ārzemēs ir ļoti grūti. Ir jābūt labiem kontaktiem vai nospēlējušam vienā klubā, teiksim, piecus vai vairāk gadus, tad tev var piedāvāt darbu kluba sistēmā. Savas karjeras laikā nomainīju daudz klubus, tāpēc arī tik labi kontakti, lai varētu sevi piedāvāt kā asistentu bez iepriekšējas pieredzes, man nebija.

Kurā brīdī karjerā sāki domāt, ka varētu kļūt par treneri?

Tas bija vairāku apstākļu kopums. Biju “Turk Telekom” sastāvā, bet neilgi pirms sezonas pirmās spēles guvu savainojumu, un tad viss apgriezās kājām gaisā. Tas man bija milzīgs pārbaudījums, ar kuru tā arī līdz galam netiku galā. Tajā vecumā [34 gadi] kad divreiz pārrauj Ahilleja cīpslu papēdim, visi domāja, ka tā ir jau vecuma trauma, ka karjera iet uz norietu, bet patiesībā tā nebija. Es teiktu, ka tā bija vairāk kā neveiksmīga apstākļu sakritība. Pēc tam pievienojos Valmierai un tad bija insults. Ļoti nobijos un padomāju, kādēļ man riskēt ar veselību turpinot karjeru, un pēc tā brīža sāku nopietnāk domāt par trenera karjeru. Valmierā par to bijām ierunājušies jau sezonas laikā. Pēc sezonas visi bija neapmierināti ar rezultātu [ceturtā vieta – red.], bija daudz neskaidrību arī par kluba finansiālo stāvokli, tāpēc nonācām pie kopsaucēja, ka jāveido tāds projekts, kurā uzsvaru liktu uz jauno spēlētāju attīstību, bet es ietu kā jauns un enerģisks jaunais speciālists.

Esi spēlējis vairākās Eiropas top līgās. Cik grūti bija pieņemt tik daudz zaudējumus? Drošvien nekad vienas sezonas ietvaros kā spēlētājs tik daudz zaudējumus nebiji piedzīvojis…

Tas bija diezgan liels psiholoģiskais trieciens. Kā spēlētājs parasti atradu veidu, kā uzvarēt, jo tomēr biju iesaistīts spēlē un varēju to vairāk ietekmēt. Bet kā trenerim bez pieredzes, ņemot vērā arī mūsu sastāvu – paskatoties pasēs, cik jauni puiši spēlēja, un citi apstākļi, diezgan grūti bija ko kardināli izmainīt, lai izcīnītu vairāk uzvaru. Zaudējumi nāca viens pēc otra un bija grūti ar to samierināties. Bet sezonas laikā daudz konsultējos ar tēvu un citiem basketbola cilvēkiem, līdz sapratu, ka ir jāsamierinās ar esošo situāciju un jāturpina strādāt. Mēģināju saskatīt pozitīvo, kaut gan tā bija gaužām maz, bet es to atradu. Kaut vai piemēram – ja Ojārs Bērziņš sezonas sākumā ar grūtībām tika pāri laukuma centram, tad sezonas beigās viņš jau guva izšķirošo grozu pret Liepāju. Un es nerunāju tikai par Ojāru, bet arī Anriju Mišku, Dāvidu Vīksnu un citiem. Visi sezonas laikā progresēja. Tas ir milzīgs psiholoģiskais slogs jaunajiem spēlētājiem, kad tev padsmit gados pasaka – lūdzu, ej un tagad spēlē. Lai arī gads nebija no tiem labākajiem, es no tā daudz ieguvu. Un domāju, ka arī jaunajiem spēlētājiem tā bija laba pieredze. Lai cilvēki runā un domā, ko grib, bet domāju, ka pāris džeki no komandas nopietni pacīnīsies par vietu U-18 izlases sastāvā uz čempionātu, kas šovasar norisināsies Latvijā.

Lai arī klubam bija jauns virziens, tomēr sezonas vidū vienā brīdī bija diezgan nepieklājīga zaudējumu sērija. Tajā brīdī kluba vadība nepateica kādu stingrāku vārdu?

Klubā visi bija saprotoši. Protams, bija vairākas katastrofālas spēles, kur zaudējām ar 40 un 50 punktiem. Pat neskatoties, ka kluba vīzija ir attīstīt jaunos spēlētājus, nevienam tādi zaudējumi nepatīk. Bet spiediena nebija. Vadība redzēja, ka sezonas laikā ir zināms progress. Ja tās ievadā zaudējumām “Jūrmalai” ar 40 punktiem, tad pēc trīs mēnešiem trīs minūtes līdz spēles beigām bijām ar 12 punktiem vadībā un spēli zaudējām vien beigās. Tajā un vairākās citās spēlēs arī parādījās, ka jaunie vēl nav gatavi uzvarēt, tam nepieciešams vairāk laika.

Atskatoties uz sezonu, varbūt nākt prātā arī kāda spēle, kuru zaudējāt tavas mazās kā trenerim pieredzes dēļ?

Noteikti, un tā nebija tikai viena spēle. Liepājā zaudējām no plus padsmit punktiem, pret to pašu “Jūrmalu” un vēl citi mači. Tajās spēlēs biju nelielā šokā. Kā spēlētājam man nekad nebija tā bijis, kad tu spēlē, bet skaties, kā tik tavā grozā met iekšā un tu neko nevari izdarīt. Pat varētu teikt, ka biju kā apdullis. Nevarēju atrast īstos vārdus, ko pateikt. Arī pieredzējušie spēlētāji nezināja, ko darīt, bet jaunie bija kā sasieti. Tas viss rezultējās arī zaudētās spēlēs. Bet tas viss nāks tikai ar gadiem un pieredzi, kā rīkoties stresa situācijās. Arī zaudējot var kļūt spēcīgāks, ja proti izdarīt pareizos secinājumus. Ja no zaudējumiem nemācies, tad varbūt nav nemaz, ko sevi mocīt, un jāiet darīt kas cits. Acīmredzot tā bija jānotiek, lai es augtu kā treneris.

Pastāv uzskats, ka šobrīd jaunā paaudze ļoti iespaidojas no zaudējumiem. Viņiem ir grūti tikt tam pāri. Vai arī tu novēroji to, ka pie garākām zaudējumu sērijām jaunajiem sāk pazust ticība saviem spēkiem?

Centos spēlētājiem ieaudzināt uzvarētāju raksturu: ka jācīnās ir vienmēr, neskatoties kāds ir rezultāts. Bet tas ir atkarīgs no tā, kāds cilvēks ir kā indivīds. Treniņos centos jaunajiem to ieaudzināt: vai tie būtu metienu, skriešanas vai trīs pret trīs uzdevumi, ka vienmēr jācenšas būt pirmajam jebkurā vingrinājumā. Tas pats attiecas arī uz pieredzējušajiem spēlētājiem. Sezonas laikā bija spēles, kuras zaudējām, jo pieredzējušie nepavilka. Viņi savas iepriekšējās karjeras laikā nebija pieraduši spēlēt pirmās vijoles. Arī viņiem tas bija pieredzes pilns gads. Neskatoies uz pēdejo vietu tabulā, ja tiks izdarīti pareizie secinājumi, šis gads var daudz ko dot. Kas vienā gadā pēdējais, nākamajā var būt daudz augstāk.

Pirms sezonas runāji, ka plānots piesaistīt kādu leģionāru. Kāpēc tas nerealizējās dzīvē?

Klubam bija sava nostāja, jo iepriekšējā gadā tika piesaistīti vairāki leģionāri, kas neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Protams, arī finansiālais aspekts. Esošā budžeta ietvaros tas būtu dārgs prieks, bet, ja ierastos leģionārs, kas atkal neattaisnotu cerības, tas tikai situāciju pasliktinātu. Un nav arī teikts, ka tas leģionārs būtu burvju nūjiņa, kas palīdzētu nopietnāk pacīnīties par vietu “play-off”.

Ja reiz kluba virziens bija attīstīt jaunos spēlētājus, viņiem ir nepieciešams uz ko paskatīties, no kā pamacīties…

Tāda ideja man pirms sezonas bija. Būtu kāds motors, kas pavelk izšķirošos brīžos un treniņos rāda piemēru. Bet šajā sakarā esmu daudz runājis ar Edmundu [Elksni]. Domāju, ka viņš nākamajā sezonā var pildīt šīs funkcijas.

Nevaru nepajautāt vai finansiālā situācija klubā ir stabila?

Tekošās algas tiek maksātas, varbūt kādreiz ir kādas aizķeršanās, bet galvenajās līnijās viss ir kārtībā.

Sezonai sākāt gatavoties augustā. Pietiekams laiks, lai sagatavotos?

Noteikti nav. Pie tam, iesākām tikai ar jaunajiem un Viktoru [Iļinu]. Elksnis ar [Jāni] Kaufmani pievienojās vēl vēlāk. Bijām negatavi, kas bija redzams. Bet nākotnē noteikti tādai situācijai nevajadzētu atkārtoties. Protams, vēlos arī nodot jaunajiem maksimāli daudz savas zināšanas, ko esmu ieguvis karjeras gaitā.

Vai pie šī sastāva vari vispār nodot šo informāciju?

Varbūt, ja es būtu sācis strādāt ar augstāka līmeņa komandu, iespējams, tās lietas, ko es redzēju, būtu strādājušas. Man ir jāmaca spēlētājiem lietas, kurām būtu jau jābūt iemācītām sporta skolās. Sīkumi. Tur ir miljons lietas, ko viņi nemāk. Problēma ir tā, ka Latvijas treneri paši daudz ko nesaprot un nemāk. Es nerunāju par tiem, kas strādā kaut kur un ir ar savām pozīcijām tirgū. Bet par tiem, kas gatavo jauniešus lielajam basketbolam, it īpaši reģionos. Lielākai daļai nav attiecīgā kvalifikācija, bet tā nav viņu vaina. Tas ir LBS darbs veidot, tā saucamās, treneru klīnikas. Aicināt trenerus no sporta skolām, izglītot viņus. Lai viņi var iemācīt ko vairāk kā pareizi uztaisīt divsoli nenostaigājot. Jau sporta skolu līmenī ir jāmāca specifiskas lietas, kas šobrīd netiek līdz galam darīts. Tas ir tāpēc, ka mums nav vienotības. Ir sistēma, ko izveidoja viens cilvēks ar ūsām, tagad sirms ģenerālis. Un viss. Nekas vairāk uz priekšu nav pavirzījies. Mums šobrīd vajadzētu skriet pāri dziļai upei, bet mēs brienam pa dubļiem. Un ik pa laikam kāds spēlētājs iznāk ārā. Kā tas ir iespējams, ka mūs sāk apsteigt jau somi? Ja kāds pirms piecpadsmit gadiem man teiktu, ka Somija basketbola sistēmā mums būs priekšā, es padomātu, ka cilvēkam ir garīgi traucējumi. Bet šodien tā ir realitāte. Ja mēs turpināsim tādā pašā garā, mēs attapsimies bezdibenī.

Mums ir jaunatnes līga, bet nav vienotas basketbola attīstības sistēmas. Jā, tiek rīkotas dažādas nometnes, bet ar to ir par maz. Ik pa laikam parādās kāds talants, bet viņš tiek paņemts uz ārzemēm. Kas no tā iznāk? Vietējā līgā viņš nespēlē, jauniešu izlasēs viņš nespēlē. Reāli sanāk, ka Latvijas basketbolam viņa nav! Cik ilgi mēs tā vēl turpināsim? Uzskatu, ka jebkurai LBL komandai ir jābūt sporta skolas piramīdai. Ir viens Žagars Spānijā, bet viņš ir talants. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu Latvijas basketbola sistēmas auglis. Visu laiku esam turējušies uz pāris jājamzirdziņiem. Protams, nesaku, ka visi treneri ir slikti un neko neprot, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir.

Ņemot vērā pagājušās vasaras kaislības ar neziņu par klubu skaitu, auklēšanos ar “Baronu”, VEF spēlē trīs apļus, “Valga”/”Valka” divus – kā vērtē LBS darbu? “Jūrmala” sezonai tika pielaista bez piecām minūtēm pirms turnīra…

Šis jautājums… To varētu nosaukt kā Krievijas ģerevņu… Nezinu, kurā laikmetā mēs dzīvojam un kas tiem, kas par to atbild, notiek galvās. Tas, ka Valka spēlē divus apļus, jo jāpielāgojas komandu skaitam, tad viņi vēl piedalās Igaunijas čempionātā. No vienas puses saprotu, bet no otras – kam mums vajadzīga tāda komanda? VEF spēlē trīs apļus, bet “play-off” dalībniekus nosaka pēc procentuālās attiecības. Kas mēs esam kādi matemātiķi? Tas ir nesaprotami. Ja mēs vēlamies celt vietējās līgas prestižu, tiekties pēc Eiropas top līgu līmeņa, mums ir jābūt tādai domāšanai kā tur. Jāiet līdzi viņiem. Normālās līgās neviens nedod atlaides. Spēlē Eirolīgā, bet vietējā čempionātā, lūdzu, aizvadi visus apļus. Piektdien vakarā spēlē Grieķijā, svētdien jau tev jāspēlē Kedaiņos. Un nevienam neinteresē. Tā ir necieņa pret pārējām komandām. Kuru interesē, ka VEF ir labākais klubs Latvijā? Pie tam, pārējie spēlējot pret viņiem aug. Mums ir jābūt tādai mentalitātei.

Un LBL spēļu kalendārs?

Man nebija iepriekšējas pieredzes tajā, varbūt varēju sākt par to ātrāk runāt. Bet nav sajūtas, ka tiktu uzklausīts. Saņēmu kalendāra projektu, pārskrēju pāri un nepievērsu tam tik lielu uzmanību, kas arī ir mana kļūda, protams. Bet kā var ielikt trīs spēles ar vienu komandu viena mēneša ietvaros? Komanda uztrāpa uz melno joslu, trīsreiz zaudē “Jēkabpilij”, un saki atā plejofiem. Neesmu vienīgais, kas bija neapmierināts ar kalendāru. Runāju ar daudziem kolēģiem, kas uzskata tāpat. Atvainojiet, bet tas ir bardaks! Lai arī kā es izteiktos par LBS darbu, bet šādas situācijas nav pieļaujamas. Tur viss ir jārevidē. Iepriekš ar to tik ļoti nesaskāros, jo nebiju Latvijā, bet tagad esmu šeit un to visu izjūtu uz savas ādas. Esmu spēlējis labos čempionātos, bet nekur neesmu redzējis tādu bardaku. Kaut vai par spēļu translēšanu – cik bieži spēles var vērot televīzijā vai kur citur? Tas ir LBS darbs padarīt spēles pieejamas skatītājiem. Ja kādam ir arguments, ka nerādot spēles TV vai internetā cilvēki vairāk nāks uz spēlēm, tas ir mīts. Cilvēks no Rīgas nevar vienmēr aizbraukt uz Valmieru vai Liepāju, lai apskatītos klātienē un otrādi. Tas ir nepieciešams, lai popularizētu basketbolu.

Kāda ir LBS komunikācija ar klubiem par šiem problemātiskajiem jautājumiem?

Es nezinu, ko viņi uzskata un ko dara.

Dialogs ar klubiem notiek?

Tas vairāk ir kluba ģenerālmenedžera darbs. Es domāju, ja es vēl ietu kā treneris par šīm lietām cīnīties… Bet nav jau atdeve no LBS puses.

Bet sodīt LBS neaizmirst. Tev pašam bija atnācis dokuments, kurā tev tika izteikts brīdinājums.

Jā. Tas vispār bija apsmiekls. Par izteikumiem tviterī atsūtīja brīdinājumu un piekodināja, ja kas līzīgs atkārtosies, būs 350 eiro sods. Ar šo viņu gājienu es sapratu, ka, darbojoties kā treneris vienā no viņu rīkotā čempionāta klubiem, esmu viņu īpašums. Nedrīkstu vairāk izteikt savu viedokli, jo, redz, viņi visu darot pareizi. Iespējams, doma bija tāda, lai nekas netiek tiražēts medijos, lai eju un runāju ar viņiem, bet redzam, ka šobrīd šī atgriezeniskā saite starp LBS un klubiem nestrādā.

par šo ierakstu Valters saņēma brīdinājumu no LBS

Domāju, ka visiem klubu pārstāvjiem ir jānāk kopā un jārunā par svarīgāko. Nevis par visu jāizlemj ir LBS valdei. Godīgi sakot, pat nezinu ko viņi tur dara… Ja visi nolemj, ka bez izņēmumiem ir jāaizvada četru apļu turnīrs, tad tā arī jābūt. Vairums komandu ir neapmierinātas ar pastāvošo situāciju. Nevar būt tā, ka komanda uzvar sešas spēles un tiek “play-off”, jo tā iznāk pēc kalkulatora. Ja prasa manu personīgo viedokli – amatieru līga. Kas nodarbojas ar līgas attīstīšanu, lēmumu pieņemšanu un pārejo, to darbu raksturo viens vārds – amatierisms. Daudz kur esmu spēlējis, bet ko tādu nevienā vietā neesmu redzējis. Kāds var apvainoties par maniem vārdiem, bet neredzu, ka iesaistītie cilvēki saprot jēdzienu “profesionalitāte”. Tā nav mana personīgā nepatika. Ir jāsaprot, ka šāds darba stils kaitē Latvijas basketbolam kopumā.

Sezonas beigās komandai jau bija grūti savākt vairumu spēlētāju pat treniņiem. Kuluāros runā, ka arī tu biji manīts ar sporta apaviem kājās.

Pareizi runā (smaida). Bija situācija, ka dažādu apstākļu dēļ – traumas, mācības un citi iemesli – treniņos bijām maz cilvēku, un tad arī es nolēmu pamēģināt. Manī iedegās ideja par spēlēšanu. Pirms tam padarbojos svaru zālē, paskrēju, sagatavoju savu ķermeni nelielām slodzēm un nolēmu pievienoties treniņiem. Pēdējās divas nedēļas jau trenējos kopā ar komandu.

Kā juties?

Jutos ļoti labi. Protams, ja es gribētu tā nopietni atgriezties man būtu jāgatavojās tam trīs četri mēneši, bet šobrīd treniņos esošajā līmenī aizpildīt tukšās pozīcijas varu bez problēmām.

Jūti, ka varētu arī atgriezties oficiālās spēlēs?

Noteikti. Ja veiktu attiecīgu sagatavošanās posmu, mierīgi. Arī ārsti man devuši atļauju palielināt slodzes, pārbaudīt savu ķermeni. Ja būtu motivācija, varētu reāli atgriezties lielajā basketbolā. Nemaz nerunājot par Latvijas līmeni.

Kādi plāni vasarai?

Šobrīd jaunajiem spēlētājiem ir treniņi, un arī es piedalos tajos. Gribu viņiem iedot kaut ko arī vasarā, lai viņi labāk var sagatavoties izlases treniņnometnēm un vienkārši parādīt, ka arī vasarās ir jāstrādā, iemācīt darba ētiku. Pēdējos karjeras gados jau biju kļuvis par pilnīgu profesionāli. Lai viņi vismaz tiktu, kur es biju.

Kāds Valmieras klubs izskatīsies nākamajā sezonā?

Pagaidām konkrētas sarunas nav bijušas, bet zinu, ka noteikti sastāvs tiks komplektēts konkurētspējīgāks. Mums noteikti būs četri jaunie spēlētāji. Domāju, ka jau nākamajā gadā viņu pienesums būs daudz lielāks. Ir idejas arī par pāris pieredzējušāku spēlētāju piesaisti.

Pasapņojot – cik liela iespēja pastāv, ka Kristapu Valteru vēl redzēsim basketbola laukumā formastērpā?

Nevis pasapņojot, bet tas ir iespējams (smaida).