Vecvagars: Par izlases neiekļūšanu Pasaules kausā atbildīgs esmu es

Arnis Vecvagars, sportazinas.com
Arnis Vecvagars Foto: FIBA

“Nevēlos un negrasos ne taisnoties, ne aizbildināties ar objektīviem apstākļiem.” šo tēzi vīriešu valstsvienības galvenais treneris Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā Arnis Vecvagars uzsvēra gan Latvijas Basketbola savienības (LBS) Treneru komisijas sēdē, gan sarunā ar basket.lv.

“Mērķis nav sasniegts, un es kā galvenais treneris uzņemos atbildību.” Bez apstākļu pieminēšanas gan neiztikt, jo tie iespaidoja (nevarēja neiespaidot) komandas vadības lēmumus un rīcību, stingri ierobežojot sastāva izvēli. Taču arī tādos apstākļos, protams,  bija iespējas “atrast” nosacītos trīs punktus, kas Latviju šķīra no debijas Pasaules kausa izcīņā. Pilnīgi visas iespējas netika izmantotas – to atzīst visi. Arī treneris Vecvagars.

Pieci zaudējumi, trīs liktenīgie punkti Melnkalnē – kurā no šiem brīžiem ceļazīme uz Ķīnu, tavuprāt, bija vistuvāk?

Šķiet, Rīgā – pirmajā spēlē ar Melnkalnes izlasi. Pēc trim ceturtdaļām rezultāts bija neizšķirts, bet beigās pieļāvām mīnus 9, kurus izbraukumā atgūt neizdevās.

Kā tas notika – to var redzēt video un spēles stenogrammā. Jautājums – kāpēc tā notika un ko varēja izdarīt citādi?

Ja piedzīvots zaudējums, tad skaidrs, ka kļūdas pieļāvuši visi ar treneri priekšgalā un mana atbildība ir vislielākā. Vai varēju ko izdarīt citādi? Droši vien jā – piemēram, izvēlēties citu piecnieku izšķirošajiem brīžiem. Vai būtu tā darījis, zinot, kā viss beidzās? Jā, jo pēc kaujas viegli būt gudram. Bet tajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, vadījos no aktuālās informācijas – kā kurš tikko nospēlējis, cik ilgi bijis laukumā, kāds ir pretinieku piecnieks.

Toreiz pašā galotnē palika neizmantots pārtraukums…

Spēles dinamikā šķita, ka bez pauzes, neļaujot uzvaras priekus jau baudošiem pretiniekiem sakārtot aizsardzību, būs vieglāk tikt pie diviem punktiem. Neizdevās.

Pēc spēle Melnkalnē publiski visskaļāk izskanējusi neizpratne par Ronalda Zaķa atstāšanu ārpus pieteikuma vienlaikus ar trīs “mazo” – Jāņa Blūma, Aigara Šķēles un Riharda Lomaža – netikšanu laukumā.

Domājot par aizsardzības taktiku, izraudzījāmies vairākus variantus, kas prasīja aktīvu darbību, iesaistoties visam piecniekam. Vienkārši sakot – pretinieku fiziskajam spēkam pretī likām nevis fizisko spēku, bet ātrumu, veiklību, neatlaidību. Spēles gaitā plāns lielā mērā nostrādāja – piemēram, pretinieku bīstamākais spēlētājs Dubļevičs tika labi nobremzēts, viņa +/- rādītājs ir mīnus 13. Diemžēl netikām galā ar atlēkušajām bumbām pie sava groza. Vai Zaķis šai ziņā būtu kardināli mainījis situāciju? To neuzzināsim, bet viņa statistika šajā spēles elementā nekad nav bijusi izcila. Varbūt, iegūstot kādu bumbu vairāk, parādītos mīnusi citos aspektos.

Par Blūmu, Lomažu un Šķēli – lēmumi par spēlētāju rotāciju tiek pieņemti spēles laikā, vadoties no konkrētās situācijas. Pēc labā sākuma šķita svarīgi noturēt uzņemto ritmu, lieki neraustīt tos, kuri bija panākuši pārsvaru. Jānim Strēlniekam izkārtojām ilgāku pauzi starp pirmo un otro, kā arī trešo un ceturto ceturtdaļu, bet uzreiz bija jūtams, ka pārliecības līmenis laukumā samazinās un palielinās risks, ka melnkalnieši ar dažām veiksmīgām epizodēm var ne tikai samazināt rezultāta starpību, bet arī iegūt pārliecību. Otrajā puslaikā tieši Strēlnieks uzņēmās iniciatīvu brīžos, kad pretinieki bija “pacēluši galvas”. Protams, jutām, ka arī viņam krājas nogurums, taču spēlē bija pauzes, aizsardzībā viņam nebija paši bīstamākie pretspēlētāji un cerējām, ka Jānis izturēs. Diemžēl savainojums galotnē visam pārvilka svītru. Rūgtums ir visiem, un saprotu “Olympiacos” trenera Deivida Blata emocijas, taču nav iespējams viennozīmīgi pateikt, ka tieši lielais spēles laiks bija traumas iemesls, jo bija asa sadursme ar pretinieku.

Visvairāk jautājumu bijis par Dairi Bertānu, kuram tā nebija veiksmīgākā spēle.

Dairis pēdējos gados ne reizi vien apliecinājis, ka viņš ir viens no komandas līderiem un līderiem jāuzticas. Arī tad, kad viņiem spēle neiet no rokas. Tā ir basketbola aksioma. Turnīra gaitā ne reizi vien labākie spēlētāji otro puslaiku aizvadīja krietni labāk, nekā pirmo. Turklāt konkrēti šajā mačā otrajā pozīcijā savu daļu darba labi paveica Artis Ate, aizsardzībā sagādājot nopietnas problēmas Nīdhemam. Jā, no šodienas skatupunkta var teikt, ka, iespējams, vajadzēja pirmajā puslaikā dot iespēju Blūmam, kurš var trāpīt vai Lomažam, kurš var gan trāpīt, gan nocīnīties aizsardzībā. Bet, kā jau teicu, negribējās mākslīgi raustīt sastāvu. Savukārt galotnē eksperimentēt bija ļoti riskanti. Dairis ir labākais trīspunktu metējs Eirolīgā – tādiem spēlētājiem jāuzticas.

Vai izšķirošajam metienam bija citi kandidāti?

Strēlnieks vairs nevarēja spēlēt, daudz variantu nepalika. Bija svarīgi, lai autu izmet garš spēlētājs, kuru nav tik viegli iztraucēt, un to darīja Timma. Iecerētā sadarbība nostrādāja, Daira pirmais metiens bija relatīvi brīvs. Savukārt pēdējā uzbrukumā, kad vairs nebija pārtraukuma un vajadzēja dažās sekundēs pārskriet pāri laukumam, to vajadzēja darīt pašam ātrākajam. Tātad Dairim. Ja lēmumu vajadzētu pieņemt vēlreiz – tas būtu tāds pats.

Pirms spēles ar Melnkalni daudz tika runāts par Eirolīgas ”piecīšiem”, kuru pievienošanās kardināli mainīja komandas sastāvu. Vai izdevās pilnībā izmantot viņu potenciālu?

Par šo spēlētāju augsto meistarības līmeni šaubu nav, taču konkrētajā brīdī un spēlē viņu noskaņojumu un sniegumu, protams, ietekmē tas, kāda bijusi visa sezona. Divarpus treniņos, ko aizvadījām Rīgā un Podgoricā kardināli neko mainīt nebija iespējams. Bet tas attiecas ne tikai uz Eirolīgas spēlētājiem – arī visiem citiem.

Ko vēl kvalifikācijas cikla laikā varēja izdarīt labāk, lai pēdējā spēlē ar Melnkalni katram punktam nebūtu tik augsta likme?

Iespējas uzvarēt bija abās spēlēs ar Spāniju. Abas neveiksmīgi sākām, abās otrajā puslaikā atspēlējāmies, abās pēdējo vārdu tomēr teica pretinieku līderis Koloms.

Visu cieņu Kolomam, bet – kāds skaidrojums neveiksmīgajam sākumam? Tādi bija vēl vairākās spēlēs – arī Rīgā ar Ukrainu un Turciju, arī izbraukumā Slovēnijā.

Iemesli bija dažādi. Piemēram, par Spāniju zinājām, ka pretinieki spēlē ļoti ātri, zinājām viņu aizsardzības īpatnības, taču, ar video un teoriju nepietiek. Visu izšķir spēlētāju pieredze, prasme ātri apstrādāt informāciju un pielāgoties. Spāņu agresīvās aizsardzības dēļ sākumā bumbu neizdevās nogādāt pozīcijās, kurās bija paredzēts un uzbrukums kļuva ļoti smagnējs. Vajadzēja ātrāku bumbas kustību un lēmumu pieņemšanu. Mača gaitā spēlētāji pielāgojās un, par laimi, basketbols ir ļoti dinamisks – pat 20 punktu pārsvars spēles vidū nenozīmē, ka esi zaudējis. Arī mēs ne reizi vien pierādīja, ka protam izdarīt secinājumus un lauzt spēles gaitu. Tā izdevās uzvarēt Turciju un Slovēniju. Diemžēl neizdevās pieveikt spāņus un pilnībā atspēlēties pret Ukrainu.

Līdzjutēju spiedums tādās reizēs ir skarbs – spēles sākumā komanda nebija pareizi noskaņota vai nebija pareizs taktiskais plāns. Tātad vainīgs treneris.

Par sevi jau teicu – protams, atbildu par rezultātu. Vai vainīgas bija elementāras kļūdas un neizdarības, kuras bija viegli nepieļaut un novērst – nepiekrītu! Nedomāju, ka spēlēs Rīgā, kur bija pilnas tribīnes un milzīgs skatītāju atbalsts – vēlreiz paldies viņiem! – kādam bija problēma noskaņoties. Drīzāk pretēji – lielā vēlme labi nospēlēt sasaistīja gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Viena kļūda provocēja nākamo, iedragājot pārliecību. Piedevām savstarpējā saprašanās nebija ideālā līmenī, jo katrā ciklā sastāvs mainījās un līdzās pieredzējušiem spēlētājiem bija jaunie, kam šī bija pirmā pieredze valstsvienībā. Par attieksmi un motivāciju nevienam nav ne mazāko pārmetumu. Visi gribēja nospēlēt labi un cīnījās, sevi nežēlojot. Tieši tāpēc īpaši žēl, ka neizdevās sasniegt mērķi. Tomēr sniegums bija viļņveidīgs un katrā mačā pagāja laiks, līdz atradām sastāvu, kam tiešo todien spēle iet no rokas.

Valstsvienības sastāva izvēle allaž un visās valstīs izraisa emocijas un basketbols nebija izņēmums. Vai cikla laikā bijis kāds lēmums, kuru gribētu mainīt?

Nē. Katru no tiem pieņēmu kopā ar saviem palīgiem Jevgēņiju Kosuškinu un Artūru Visocki-Rubeni, rūpīgi izanalizējot visu pieejamo informāciju un ņemot vērā objektīvos apstākļus – veselības stāvokli, klubu intereses, personīgos apstākļus. Nevienu mūsu lēmumu neietekmēja kāds “padomdevējs” no malas un spēlēm pieteiktie divpadsmitnieki  bija adekvāti situācijai. Bija, ir, un būs pamatoti jautājumi par spēlētāju rotāciju spēļu laikā. Šai ziņā nav universāli pareizu risinājumu, bieži jārīkojas intuīcijas līmenī un tā ne vienmēr nostrādā pareizi.

Šķiet, visskaļāko rezonansi izraisīja Rodiona Kuruca iekļaušana sastāvā pirmajos divos spēļu posmos pirms gada, jo toreiz viņš vēl nebija NBA kluba pamatsastāva spēlētājs – tikai “Barcelona” rezervists bez regulāras spēļu prakses…

Par Rodiona meistarības potenciālu nešaubījos jau toreiz – kas netic, var pārlasīt vecās intervijas. Taču tas nevar būt un arī nebija galvenais iemesls, lai viņu aicinātu valstsvienībā. Izšķirošais bija Kuruca spēles stils un fiziskie parametri, kas varēja komandai noderēt situācijā, kad virkne spēlētāju nevarēja palīdzēt, bet citi vēl nebūt nebija sevi pieteikuši tik labi, kā to izdarīja sezonas gaitā. Treniņos Kurucs sevi parādīja ļoti labi, tāpēc spēli ar Ukrainu pat sāka pamatsastāvā. Taču treniņos demonstrēto ne vienmēr izdodas atkārtot oficiālas spēles apstākļos, un tā notika ne tikai ar Rodionu – arī vēl vairākiem basketbolistiem citos spēļu posmos. Taču apgalvot, ka Ukrainai Rīgā zaudējām nepareizi izraudzīta pamatpiecnieka dēļ var tikai tie, kas vēlas argumentus pieskaņot savai iepriekš izstrādātajai pārliecībai. Mūsdienu basketbolā neveiksmīgas pirmās minūtes bieži tieši palīdz atrast pareizo ritmu un arī tās spēles gaitā vairākkārt panācām lūzumu un bija iespējas noķert pretiniekus.

Vai tomēr nebija iespēju sagatavošanās posmā aizvadīt kādu pārbaudes spēli, kaut aiz slēgtām durvīm?

Būtu svarīgi piemeklēt pretiniekus, kuru stils kaut cik līdzinās komandai, ar kuru jāspēlē oficiālajā mačā. Vasaras ciklos laika gatavoties bija vairāk un tad šādas iespējas izmantojām. Bet īsajos sabraukumos, ņemot vērā spēlētāju ierašanās grafiku un veselības stāvokli tādu iespēju nebija.

Problēmas ar atlēkušajām bumbām pie sava groza parādījās vairākās spēlēs. Ko neizdarījāt, lai situāciju labotu?

Iespējams, kādu treniņu vai vismaz tā daļu varējām veltīt tikai atbloķēšanas vingrinājumiem, tomēr nedomāju, ka tik īsā sagatavošanās laikā izdotos panākt kardinālas izmaiņas. Treneru komisijā bija runa, ka šajā elementā ir problēmas jau sākot no jauniešu izlasēm. Acīmredzot, nepieciešams ilgtermiņa risinājums. Ne tikai šajā ziņā vien, arī citos basketbola elementos grūti gaidīt, ka spēlētāji valstsvienībā darīs to, ko nedara ikdienā – sākumā sporta skolā, pēc tam klubos. Podgoricā regulāri laukumā bija trīs virsdivmetrinieki, tomēr galā netikām.

Līdzjutēju komentāros tiek minēta Artjoma Butjankova un Dāvja Rozīša statistika Spānijas un Krievijas otrajās līgās.

Abi ir izmēģināti valstsvienībā, abi bija paplašinātajā kandidātu sarakstā, tomēr izvēle krita uz virslīgu klubu spēlētājiem.

Lai trāpītu bumbu grozā un acīgi piespēlētu, jābūt talantam, savukārt, runājot par veikumu aizsardzībā vai cīņā pie groziem līdztekus fiziskajiem parametriem bieži tiek piesauktas tādas vērtības kā cīņasspars, raksturs, pašatdeve. Vai šai ziņā viss bija augstākajā līmenī?

Par spēlētājiem no manis nedzirdēsiet nevienu sliktu vārdu – visi darīja, cik bija viņu spēkos. Kādam varbūt pietrūka nekaunības, roku spēka vai vienkārši svara kilogramu, bet tas nebija attieksmes jautājums. Protams, prakse apstiprināja – lai šādā līmenī uzvarētu, nepietiek ar 100% pašatdevi – tai jābūt 120-130 procentu līmenī. Bet to nevar precīzi izsvērt.

Psiholoģijas nianses procentos precīzi izmērīt grūti, toties ārējās izpausmes krīt acīs vairāk. Un šai ziņā dažam radies iespaids, ka treneris Vecvagars ir pārāk mierīgs, neprot mobilizēt komandu…

Daudzās spēlēs klaigāšanai būtu tikai vizuāla nozīme, jo lielajā troksnī spēlētāji laukumā tāpat neko nedzirdētu. No savas pieredzes zinu – ja spēle neiet, treneris ar savām emocijām var palielināt stresu vēl vairāk, tāpēc cenšos būt konstruktīvs un balsi paceļu galējas nepieciešamības gadījumos.

Tiki sadzirdēts?

Lielos vilcienos tiku, komunikācijas process ar spēlētājiem bija konstruktīvs. Visi ieklausījās, centās izpildīt sarunāto. Protams, spēles stresā bija dažādas emocijas, kādam varbūt šķita, ka pelnījis spēlēt vairāk.

Spēlē pret Spāniju esot bijis konflikts ar Jāni Blūmu?

Nebija. Nekad neesmu pievērsis uzmanību spēles stresa raisītām emocijām, lēmumos vienmēr esmu pragmatisks. Iepriekš Slovēnijā Jānis deva milzīgu ieguldījumu lūzuma panākšanā un tur viņš spēlēja daudz. Pret Spāniju pēc komandai neveiksmīgā pirmā puslaika otrajā sākām atspēlēties un laukumā bija sastāvs, kas to spēja izdarīt. Nevienam spēles laiks mākslīgi netika ne palielināts, ne samazināts, katru lēmumu varu pamatot ar video argumentu palīdzību.

Kvalifikācijas turnīra spēlēs piedalījās 26 basketbolisti. Vai pietika laika visus iepazīt un izmantot viņu labākās īpašības?

Lielāko daļu spēlētāju jau pietiekami labi zināju no iepriekšējiem cikliem, kad palīdzēju Ainaram Bagatskim vai biju iepazinis darbā jauniešu izlasēs. Dažus labi pazina mani palīgi. Situācijā, kad pirms oficiālajām spēlēm bijām kopā tikai dažos treniņos, iepriekšējā pieredze bija milzīgs pluss, un bez tās nebūtu ķeries pie darba. Šādos apstākļos sākt strādāt cilvēkam “no malas” – tā būtu milzīga avantūra.

Vai gatavošanās procesu negatīvi ietekmēja kādi blakusapstākļi?

Ko varējām kontrolēt, tika izdarīts. Komunikācija ar spēlētājiem, treniņprocesa organizācija, manu palīgu darbs savās atbildības sfērās – viss bija vajadzīgajā līmenī. Ieskaitot lidojumu uz izšķirošo spēli Podgoricā ar līgumreisu.

Par ceļošanas apstākļiem bija pretenzijas pēc pirmā brauciena uz Turciju…

Komandai nebija pretenziju, jo zinājām, kā konkrētais ceļojuma plāns tika izstrādāts un to, ka alternatīvas bija vēl sliktākas. Protams, neviens nebija sajūsmā, taču spēlē ar Zviedriju iznākumu tas neietekmēja.

Kāda bija noskaņa pēc spēles Podgoricā?

Atvadījāmies bez liekas lirikas, spēlētājiem pateicu paldies par kopīgu darbu. Visiem ir emocijas, kuras vēl joprojām nav norimušas. Īpaši spēlētājiem, kuriem šī, varbūt, bija pēdējā iespēja kvalificēties augstākā līmeņa turnīram.

2017. gada septembra beigās, kad tevi apstiprināja amatā, teici, ka nelolo ilūzijas par vieglu ceļu uz Ķīnu. Prakse apstiprināja šo priekšnojautu?

Zināju, ka pēc komandas veiksmīgā starta Eiropas čempionātā un jo īpašu tur parādītās basketbola kvalitātes cerības ir  sakāpinātas, bet, ņemot vērā objektīvos apstākļus, darbs būs krietni grūtāks, nekā daudziem tobrīd šķiet. Taču uzdevums kvalificēties Pasaules kausa fināltunīram bija uzstādīts pamatoti. Kaut arī sasniedzām, manuprāt, labu bilanci, kam, iespējams, būs nozīme, lai komandas tomēr varētu piedalīties olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, tas nav izpildīts. Kā jau teicu, par iznākumu esmu atbildīgs es.

Informāciju sagatavoja: Guntis Keisels, basket.lv 

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar