Žagars par traumas gūšanu: Tajā brīdī likās, kam šis ir vajadzīgs… Viss, jāmet miers

Latvijas izlases un Lietuvas kluba Viļņas “Wolves” basketbolists Artūrs Žagars sarunā ar “Sporta Studiju” atskatījies uz traumas gūšanas brīdi, gatavību atgriezties laukumā, kā arī rehabilitācijas procesu.

Jāatgādina, ka fenomenālu Pasaules kausu Latvijas izlases sastāvā aizvadījušais saspēles vadītājs, kurš šosezon no Stambulas “Fenerbahce” tika izīrēts uz “Wolves”, Lietuvas kluba sastāvā paspēja aizvadīt piecas spēles, pirms viņš iedzīvojās ceļgala iekšējo sānu saišu plīsumā. Tika prognozēts, ka atlabšana no traumas ilgs vismaz piecus mēnešus. Rehabilitāciju Žagars uzsāka Stambulā, bet, tuvojoties potenciālajam atgriešanās brīdim, Žagars jau kopš februāra beigām treniņprocesu turpina Viļņā.

Žagars pastāstīja par emocijām traumas gūšanas brīdī. “Tajā brīdī likās, kam šis ir vajadzīgs… Viss, jāmet miers. Protams, ka tas ir tajā brīdī uz emocijām, sāpes iet cauri ķermenim, vēl neziņas sajūta, ka nezini īsti, kas tam celim ir – pilnīgi viss čau, vai arī nav tik traki. Tiklīdz kā pamodos pēc operācijas un pateica, ka viss kārtībā, tad jau daudz gaišāk tas viss izskatījās. Tāpat ilgi esmu ārā un laiks velkas, bet vismaz nav tas trakākais un savā ziņā notika labākais no tās situācijas,” izteicās Žagars.

“Pašam liekas, ka esmu jau uz 100%. Brīžiem aizmirstu, ka man vispār tāda trauma bija,” atzina basketbolists. “Man daudz palīdzēja, ka pazīstu cilvēkus, kas ir tam pašam gājuši cauri. Rihards Lomažs, Dāvis Bertāns, kurš pēc traumas uzrakstīja apmēram kā tas varētu būt, kādas būs sajūtas, ka tas būs ilgs ceļš. Noteikti, ka šis ir ilgākais laiks, kad esmu bijis prom no laukuma, bet tagad, kad tuvojos, lai atgrieztos, tad laiks pats par sevi lēnāk iet.”

“Pirms Pasaules kausa jau ļoti labi jutos. Sanāca tieši uz to turnīru “uzķert vilni” un stabilitāti. Arī, kad sāku sezonu šeit, tad man ķermenis ļoti labi jutās. Vienkārši neveiksmīga situācija, kur varbūt nevajadzēja tā darīt, ka overtaimā kaut kur pēdējā brīdī griezties un meklēt piespēli uz āru, neredzot, kas man priekšā notiek. Tikpat labi, ja būtu gājis finišēt vai meklējis piespēli citur, tad varēju izvairīties no tā visa. Tā arī savā veidā pieredze, ka jābūt daudz fokusētākam un nevar tik ļoti atslābt it īpaši brīžos, kad ir overtaimi un spēlētāji jau nospēlējuši 30 un vairāk minūtes, kad ķermenis jau sāk piekust.”