Zilās līnijas katastrofa, slovāki “Hārtlija gaumē” – septiņi novērojumi pēc spēles Latvija – Slovākija

Pasaules čempionāta otrajā spēlē Latvija spēja gūt pirmos vārtus turnīrā, bet uzvarēt tāpat nesanāca – ar 1:2 piedzīvots zaudējums pret Slovākiju. Šis bija mačs, kuru pirms čempionāta aptaujātie eksperti sauca par to svarīgāko spēli, kuru “jāņem”, lai varētu pretendēt uz iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Lai arī šoreiz zaudējums ar mīnus viens, kļūdas tika atkārtotas tādas pašas, kā pret Kanādu. Un nevajadzētu arī būt ilūzijām – rezultāts varēja būt arī lielāks.

Par Slovākiju pirms čempionāta tika teikts, ka viņiem ir sastāva problēmas – daži spēlētāji devušies uz KHL un šī iemesla dēļ nedrīkst spēlēt valstsvienībā, no NHL nav tie vīri, kuri ir savu klubu pamatsastāva spēlētāji. Tas gan netraucēja Slovākijas treneru kolektīvam izspiest maksimumu no tiem čaļiem, kuri tomēr ir tikuši līdz Rīgai.

Nevajag pārspīlēt – spēle nebija līdzīga

Kad tiek zaudēts ar vienu vārtu pārsvaru, ir liels kārdinājums teikt, ka viss bija ļoti tuvu un varējām uzvarēt, vienkārši šoreiz nepaveicās. To parasti sauc arī par skaisto zaudējumu. Un tiešām – rezultāts 1:2, metienos 28:29, atceramies, ka vairākas reizes ripa trāpīja pa vārtu konstrukciju. Tātad, šoreiz vienkārši veiksme nestāvēja mums blakus un nākamajos mačos viss būs tā, ka tām ir jābūt – uzvara un laimīgas beigas.

Bet tā īsti nav. Ja neskaita trešā perioda otro pusi, kad Latvijai bija tas, ko tiešām varētu nosaukt par pārsvaru, tad iniciatīva piederēja pretiniekiem. Pirmā trešdaļa tika zaudēta bez variantiem – ne rezultāta ziņā, bet tieši snieguma ziņā. Otrajā periodā situācija kļuva nedaudz labāka, bet, pat par spīti Rodrigo Ābola golam, kas vairāk ir individuālās meistarības, nevis komandas spēles rezultāts, slovāki tāpat bija labāki. Varam sevi mierināt, bet zaudējums šajā spēlē ir likumsakarīgs, un nav svarīgi, kāds ir galarezultāts – 1:2 vai 1:5.

Slovākijas treneris: Rezultāts varēja būt lielāks, taču mēs metienu vietā izdarījām piespēles

Vai Latvija gatavojās šai spēlei?

Pirmsspēles sarunā ar Latvijas medijiem viens no izlases treneriem atklāja valstsvienības treneru pieņēmumu, ka slovāki spēlēs krietni agresīvāk nekā viņi to darīja mačā pret Čehiju, kas tika zaudēts ar 2:3. Tā arī notika, bet spēles laikā arī nepameta sajūta, ka Slovākija kādas četras vai piecas dienas gatavojās tieši Latvijas spēlei, jo viņi paredzēja praktiski katru Latvijas hokejistu darbību un zināja, ko darīt katrā brīdī.

Slovāku sniegums nedaudz atgādināja tipisko Hārtlija laiku komandu šī vārda labākajā nozīmē. Proti, katrs hokejists atradās tur, kur tam arī bija jāatrodas. Pat mazākumā slovāki nekautrējās spēlētajam ar ripu uzbrukt divatā, un tas arī deva rezultātus. Pret Kanādu viņi šādi spēli diez vai atļausies, bet pret Latviju tā lieliski izgāja cauri. Iekļūšana uzbrukuma zonā dažiem Latvijas hokejistiem brīžiem bija viens no karjeras lielākajiem izaicinājumiem, jo blakus uzreiz bija pretinieks, kurš ļoti labi prāta vai nu atņemt ripu, vai nu pielietot spēka paņēmienu.

Vairākums, mums tevis pietrūkst

Skaitliskais pārsvars nekad nevar nākt nelaikā, bet ir brīži, kad tas ir īpaši vajadzīgs. Tā tas bija vakar, kad Latvijai jau esot iedzinējos ar 1:2, sākumā noteikumus pārkāpa Mario Grmans, bet nedaudz vēlāk viņa piemēram “sekoja” Peters Cehlariks, rezultātā Latvijai saņemot iespēju 66 sekundes spēlēt piecatā pret trīs, bet, ja vēl tiktu nomainīts Artūrs Šilovs, tad bija potenciāls arī aizvadīt nogriezni formātā seši pret trīs.

Šeit gan atkal jārunā par Latvijas izlases tradicionālo sērgu – nespēju salauzt pretinieku brīdī, kad atbildība ir liela. Jā, bija metieni, bija kaut kādas saspēles, bet, pat esot trijatā slovāki pamanījās atņemt ripu un izmest to no zonas. Ja jūs mača izšķirošajā brīdī nespējat realizēt divu vīru pārsvaru, tad laikam nav jābrīnās, ka rezultāts ir tāds, kāds tas ir.

Latvijas izlases rezerves plāns

Tajā pašā sarunā ar medijiem pirms spēles Raimonds Vilkoits atklāja, ka Latvijas izlasei arī pret Kanādu bija rezerves plāns ar citiem maiņu virknējumiem, taču tas netika izmantots, jo treneri apzinājās, ka atklāšanas spēlē daži no hokejistiem vienkārši pārdega. “Ja būs nepieciešams, tad pret Slovākiju mainīsim virknējumus tā, kā tas atstrādāts treniņos.” Diemžēl, tāda nepieciešamība rādās un rezerves plānu bijām spiesti ieraudzīt.

Pirmajā maiņā kopā ar Kasparu Daugaviņu un Toma Andersonu sāka spēlēt Deniss Smirnovs, savukārt Rodrigo Ābols no šī virknējuma tika ielikts otrajā kopā Ronaldu Ķēniņu un Rūdolfu Balceru. Uzreiz gan spēles zīmējumu tas nemainīja, jo tikai mača otrajā pusē maziem solīšiem kaut kas sāka mainīties. Slovāki gan tāpat izskatījās labāk, bet ar jaunajiem virknējumiem, it īpaši ar maiņu Ķēniņš – Ābols – Balcers, sniegums kļuva nedaudz cerīgāks.

Harijs Vītoliņš un Latvijas izlase | Foto: Guntis Lazdāns

Divejādas sajūtas par spēles disciplīnu

Jēdziens spēles disciplīna sevi ietver daudz faktorus – gan pieturēšanās pie spēles plāna, gan to, vai saņemtie noraidījumi ir pamatoti vai nepamatoti, gan tas, kā komanda uzvedas situācijās, kad viss nesanāk tā, kā tas bija plānots. No vienas puses, patīk tas, ka Latvija šajā mačā nespēlēja mazākumā, jo Oskars Batņa uz noraidīto soliņu devās nevis viens, bet “līdzi paņemot” slovēku hokejistu. Vismaz pagaidām izdodas iztikt bez nepamatotiem noraidījumiem, un tas ir labi. Nu bet veči, divās spēlēs pēc kārtas ielaist pirmajā minūtē. Vai tiešām esat gatavi pasaules čempionātam?

Kad sāksim precīzi mest no zilās līnijas?

Ziniet, cik metieni no zilās līnijas Latvijas izlases izpildījumā vakar aizlidoja līdz vārtiem? Lai nebūtu jāmin, uzreiz pateikšu – viens, šajā elementā izceļoties Jānim Jakam. Ja gribam pievilkt aiz ausīm, tad varam pierakstīt vēl divus metienus, kuri tika izdarīti, uzreiz šķērsojot centra līniju, bet tie vairāk bija domāti, lai palīdzētu komandas biedriem ieiet zonā. Pārējais vai nu lidoja garām, vai arī tika bloķēts.

Tas, ka aizsargu metieni lido garām, nemaz nepārsteidz – to mēs redzējām gan iepriekšējos izlases sasaukumos, gan arī Rīgas “Dinamo”. Pārsteidz tas, ka to metienu bija baigi maz, jo, pat ja tie nav hokejista spēcīgākā puse, jo vairāk met, jo vairāk iespēju, ka kaut kas aizlidos arī līdz vārtiem. Pirmajā periodā viens metiens no tālās distances Balinska izpildījumā, un tas lido garām. Otrajā – pieci, divi garām, trīs bloķēti. Trešajā arī četri, viens precīzs, viens bloķēts, divi garām. Katastrofa, lai neteiktu vairāk.

Lai būtu arī kaut kas labs

Lai nebūtu visu laiku tikai jākritizē, ir dažas lietas no šīs spēles, kuras varētu paņemt uz nākamo maču. Viena no tām ir iemetieni – vismaz pa reizei uz punktu gāja pieci hokejisti, un nevienam no viņiem uzvarēto iemetienu procents nav zemāks par 50. Vislabāko sniegumu šajā ziņā demonstrēja Andris Džeriņš, kuram 66,67% jeb astoņi no 12 uzvarētiem iemetieniem. Bez šāda sniegumu aplī rezultāts arī varētu būt sliktāks, jo katrs zaudēts iemetiens nozīmē iespēju pretiniekam izveidot ātru uzbrukumu.

Latvijai vienu reizi izdevās klasiskā izspēle, kad pēc uzvarētā iemetiena seko piespēle un uzreiz metiens. Par Slovākijas labāko spēlētāju atzītais vārtsargs Stanislavs Skorvaneks gan šo situāciju nolasīja un ripu noķēra. Bet, iespējams, kādu veiksmīgāku šīs shēmas pielietojumu redzēsim kādā no nākamajiem mačiem.