Rubins: pasēdēju pusgadu cietumā
Latvijā treneru ir vairāk nekā futbolistu, intervijā portālam “Eurosport.ru” paudis kādreizējais Latvijas futbola izlases pussargs, šobrīd 38 gadus vecais Andrejs Rubins, kurš tagad trenē bērnus.
Rubins šobrīd trenē jaunos futbolistus Ikšķilē. “Ja nākotnē, kāds izaugs [par labu spēlētāju], tas būs lieliski. Arī citus piedāvājumus neesmu saņēmis. Latvijā treneru ir vairāk nekā futbolistu. Ja pats neuzprasīsies, neviens nepasauks, bet pats es neuzbāžos. Kādēļ vajadzīgs stress? Turklāt ne jau treneris ir lēmējs, bet cilvēks pie kura strādā,” teicis kādreizējais futbolists.
Intervijā Rubins atklāti stāsta, ka savulaik pusgadu pavadījis cietumā – līdz tiesai. Viņa tēvu noslepkavoja kautiņā, bet vēlāk arī pats topošais futbolists nokļuvis kādā ielas bandā. Par kautiņiem un zādzībām Rubinam piesprieda trīs gadus nosacīti. “Bija iemesls, bet ko nu par šo tēmu. Man vēl bērni jātrenē.”
Ļoti pateicīgs Rubins par futbolista karjeru ir trenerim Jurim Docenko, kurš traģiski gāja bojā 2008.gada janvārī un viņa vārdā nosaukta futbola skola, kā arī arī balva, ko katru gadu pasniedz labākajam jaunatnes futbola trenerim. “Viņš bija klāt tiesas sēdē un vienmēr mani atbalstīja.”
Ar patīkamām atmiņām Rubins atceras arī treneri savā pirmajā ārzemju klubā Zviedrijas “Osters” – slavenā zviedru vārtsarga Tūmasa Ravelli dvīņubrāli. “Viņš nepārtraukti jokoja.”
Pārcelšanos no Zviedrijas uz “Skonto” Rubins uzskata par soli uz priekšu, jo šajā laikā Latvijas čempioni Eirokausos spēlēja pret spēcīgām komandām.
Ar dažādu mantu pirkšanu ārzemēs un pārdošanu mājās viņš īpaši nav nodarbojies, lai gan “Skonto” laikos Maskavā futbolisti pirkuši sev mūzikas centrus, jo tur tie bijuši lētāki nekā tādi paši Rīgā. “Bet Tbilisi “Dinamo” spēlētāji pat mašīnu buferus pirka. Uzreiz redzams, ka cilvēki zina, ko dara,” atceras Rubins.
No Latvijas čempionvienības Rubins nokļuva Anglijā. Tas notika laikā, kad aktīvi ar spēlētāju iekārtošanu nodarbojās Latvijas izlases treneris Gērijs Džonsons. Rubins spēlēja Londonas klubā “Crystal Palace”.
“Man šķita, ka Anglijā nekad neviens nejoko. Varbūt humors viņiem arī ir, taču es to nesapratu. Kāds kaut ko klaigā – tādi joki. Vai arī dzer, bet viens apčurā bāru. Tieši pabā. Pārējie skatās un ņirdz. Es arī paņirdzu kompānijas pēc, bet ne tāpēc, ka smieklīgi. Tieši otrādi – padomāju, ka tie gan debili. Kādam tak to visu jāsakopj. Jocīgi, ka viņš to darīja tā, lai citi neredzētu. Jocīgi, vai ne? Ja jau vēlies izcelties, tad dari tā, lai var redzēt,” saka Rubins.
Arī to, ka angļi vienā vakarā spēj izdzert duci “Guinness” alus, Rubins apstiprina. “Bet pēc tam paiet nevar. Visi zina Polu Gaskoinu. Viņš ir kā bez galvas. Bet tādu “Championship” (otrajā spēcīgākajā) divīzijā ir pa pilnam. Tāpēc ar viņiem kopā ilgi sēdēt nespēju. Neinteresanti.”
“Tādi reibumā nāca uz treniņu un pat uz spēlēm nedaudz paģiraini. Bet spēlēja. Nezinu vai to ievēroja treneris, taču es pamanīju, lai gan izskats viņiem bija normāls. Skraidīt nevajadzēja. Saņēma bumbu un sita uz priekšu. Skrēja citi,” laikus Anglijā atceras Rubins. “Arī es, jo ar manu augumu tur ir smagi. Nācās pastāvīgi mukt, lai neatņemtu bumbu, jo ja saņem bumbu un pretinieks ir metru no tevis, vari uzskatīt, ka bumbas tev vairs nav.”
“Ne visi var spēlēt “Championship”, jo tur visu laiku cīņa, apstāties nav laika, Visi reāli cīnās par premjerlīgu. Neatceros nevienu spēli, kurā uzvarējām mierīgi,” piebilda futbolists.
Divreiz Rubins aicināts uz Krievijas populārāko klubu Maskavas “Spartak”, 2003.gada ziemā pie Oļega Romanceca spēlēt dabūja vien pārbaudes mačos, bet treneris ar viņu trijos mēnešos pat nepārmija neviena vārda. “Tikai pēc kaut kādas uzvaras izmeta: “Malacis, labi nospēlēji.” Un viss. Kaut gan… Viņš vispār ne ar vienu nerunāja. Nevarēju saprast. Iespējams, ka viņš visu laiku piedzēries?”
Treniņus parasti vadījis asistents, bet pats Romancevs parasti stāvējis malā un skatījies.
Pēc Jaroslavļas “Šiņņik” Rubins atgriezās “Spartak”, ko tad jau trenēja Aleksandrs Starkovs, kurš vēlāk komandu bija spiests atstāt pēc konflikta ar autoritatīvo pussargu Dmitriju Aļeņičevu. “Es viņu atceros kā normālu, komunikablu puisi, vienu no līderiem ģērbtuvē un no tiem, ap kuriem komanda tika veidota.”
Augumā nelielais, taču ātrais un veiklais Rubins, kurš parasti spēlēja kreisajā malā, Latvijas izlasē piedalījās 114 A kategorijas spēlēs, kurās guva desmit vārtus un piedalījās arī 2004,gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Viņš spēlējis klubos “Osters” (Zviedrija), “Skonto”, “Liepājas metalurgs” (abi – Latvija), “Crystal Palace” (Anglija), Jaroslavļas “Šiņņik”, Maskavas “Spartak” (abi – Krievija), Baku “Inter”, “Quarabag” un Zagatalas “Simurq” (visi – Azerbaidžāna).
