Rob. Freimanis par sajaukšanu ar Rolandu, dzīvi pēc karjeras beigām un Bulgārijas pieredzi

Kādreizējais Latvijas basketbolists, Nacionālās basketbola līgas (NBL) komandas “Grobiņa” galvenais treneris Roberts Freimanis podkāstā “Freimja laukums” pastāstīja par jaukšanu ar Rolandu Freimani, dzīvi pēc karjeras beigām, spēlētāja pieredzi Bulgārijā un Lukas Banki mantojumu Latvijas izlasē.

Par jaukšanu ar Rolandu Freimani

Bija gan tā, ka sajauc, gan prasa, vai tas ir mans brālis? Žurnālisti neuzrunā, tik traki vēl nav, bet daži basketbola cilvēki gan. Bija pat situācija, kad klubi, meklējot spēlētāju, bija sajaukuši mani ar Rolandu, kad viņš bija pīķī, interese bija par viņu un netīšām tiku uzrunāts es.

Par dzīvi pēc karjeras beigām

Pamatā strādāju nekustamo īpašumu aģentūrā par starpnieku. Basketbola fanātisms ir palicis, nekur tālu neesmu ticis. Strādāju par treneri, kas vairāk ir kā hobijs, kur es gribu palikt. Strādāju ar divām bērnu grupām, no rītiem darbojos arī Liepājas sporta klasē “Spurts”, plus pirmdienu vakaros trenēju “Grobiņas” komandu, kas spēlē “Ramirent” Nacionālajā basketbola līgā (NBL).

Par pēdējo spēli

Atzīšos, tas bija ļoti sāpīgi. Tajā mirklī, kad mačs noslēdzās, parādījās doma, ka tā es nebeigšu karjeru, kaut kāds atrisinājums tam būs, ka es spēlēšu vēl. Pagāja laiks, un es sapratu, ka īstenībā ļoti mazam procentam sportistu ir iespēja karjeru beigt ar kaut kādu uzvaru vai titulu. Kā ir, tā ir, kaut ko esmu izcīnījis karjeras laikā.

Par emocionalitāti trenera statusā

Pēdējās spēlētāja sezonās pie Artūra Visocka-Rubeņa spilgti redzēju tās reizes, kad viņš apzināti izgāja no rāmjiem. Uzskatu, ka tā ir jādara, tev kā trenerim jāvada spēle dažādos veidos. Dažreiz diemžēl cieš tiesneši, kaut gan treneris pēc spēles bieži spēj pateikt, ka tas bija speciāli. Ja tu redzi, ka spēlētāji slīd prom no mērķa un tev jādara viss, lai atkal novirzītu viņus uz pareizām sliedēm.

Par spēlēšanu Bulgārijā

No sadzīviskā un infrastruktūras viedokļa tur bija kā padomju savienībā, bieži vien gan Bulgārijas, gan Adrijas līgas klubu arēnās bija bēdīgi apstākļi. Zālēs nenormāls aukstums, 12-14 grādi, tās tiek sildītas ar gāzes iekārtām, kuras pūš silto gaisu, trenējāmies jakās, tualete ir vienkārši caurums grīdā, bēdīgas ģērbtuves. Tā bija milzīgāka atšķirība. Zems talanta līmenis, bet ļoti augsta fizikalitāte, lieli ķermeņi.

Par Luku Banki

Būs skaļi teikt, ka viņš ir mainījis mentalitāti, īsti nē, bet viņš izveidoja kultūru un ticību, arī skatītājiem. Būsim godīgi, pēdējos gadus neitrāls skatītājs, ejot uz Latvijas izlases spēlēm, vairs nedomāja, ka Latvija zaudēs. Un tas ir Banki nopelns, ko Luka ir atnesis. Ne tikai viņš, arī paši spēlētāji, noticot trenerim. Tas noteikti ir būtiskākais, ko Luka ir devis.