I.Kurucs par Visocka-Rubeņa koferiem, attiecībām ar brāļiem un atteikšanos doties uz slimnīcu

Iļja Kurucs, kurš ir jaunākais no brāļiem Kuruciem, šosezon 18 gadu vecumā piedzīvoja debiju “Optibet” Latvijas-Igaunijas basketbola līgā (LIBL), uz īres tiesībām no Kauņas “Žalgiris” sistēmas pievienojoties “Liepājai”, savukārt spilgts sniegums viņam ļāva spert vēl vienu soli un šo sezonu basketbolists noslēgs Tallinas “Kalev/Cramo”.

Sarunā ar “Sportazinas.com” Kurucs atskatījās uz posmu Liepājā, kā arī atcerējās pieredzi ar Latvijas U18 izlasi un arī pastāstīja par attiecībām ar brāļiem Artūru un Rodionu, kuri spēlē profesionālajā līmenī un arī ir stabili Latvijas izlases spēlētāji.

“Mans viedoklis ir tāds, ka profesionālajam sportistam 80% ir mentālā sagatavotība”

Brīdī, kad runājam, “Liepājas” bilance ir 4-20. Cik, tavuprāt, šis rezultāts ir atbilstošs komandas spēkam?
Mūsu komanda ir spējīga daudz vairāk, uz labākām spēlēm. Piemēram pēdējais mačs pret “Viimsi”, manuprāt, tā bija viena no sezonas labākajām spēlēm. Visi bijām kā komanda, dalījām piespēles, gribējām uzvarēt. Kaut kas pietrūka, netrāpījām savus atvērtos metienus, ceturtajā ceturtdaļā daudz aizmetām garām. Mums ir talants, bet vienkārši jāiemācās salikt visu kopā.

Netrāpīti metieni ir viena lieta, bet šosezon ir arī daudz izlaisto spēļu. Kāds ir tas iemesls, kāpēc uzvaru ir krietni mazāk nekā varētu būt?
Mēs esam jauna komanda, mums nav pieredzes, kāda ir citām komandām. Un mēs kaut kādā brīdī pārāk daudz atslābināmies. Viss pārējais mums ir labi – vienkārši jātrāpa savi metieni. Pēdējā spēle tiešām bija laba.

Cik esi apmierināts ar paša statistiku?
Esmu apmierināts. Pagājušajā sezonā Lietuvā man nebija tik daudz spēles laika, tik daudz iespēju. Tomēr LIBL līmenis ir augstāks par Lietuvas otro līgu. Šeit man ir sava loma, man uzticas, mani laiž laukumā arī pēdējās minūtēs.

Pavērojot tavus gūtos punktus spēlē, statistikā nav taisna līnija, bet gan augšup-lejup. Tā ir jaunība?
Pēdējās septiņās spēlēs ir stabili ap desmit punktiem. Pirms tam varbūt jā, gan jau, ka jaunība. Mācos būt stabilāks spēlētājs un tagad to var arī redzēt.

17 realizētie soda metieni no 46, kur šeit slēpjas tas iemesls?
Tas ir satraukums. Soda metienos viss ir galvā, vienkārši jāstrādā uz to, lai būtu mentāli stiprākam. Mans viedoklis ir tāds, ka profesionālajam sportistam 80% ir mentālā sagatavotība. Un 20% ir basketbols, talants un viss pārējais. Ja neesi mentāli gatavs paņemt visu spiedienu, kas nāk no treneriem, no faniem, no jebkura, tu nevarēsi spēlēt. Ja runājam par soda metieniem, man daudz kas nāk galvā, bet arī ar to paliek labāk, trenēju to visu.

Kādas ir tās opcijas, lai uzlabotu mentālo pusi?
Pirmkārt, tas nāk no treniņiem. Jātrenējas, jātic pašam sev, jāmet daudz, un tad tie metieni lidos grozā. Ir vēl viena lieta, kura katram ir personīga. Man ir mentors, ar kuru es strādāju un kurš mani zina jau ne pirmo gadu. Strādājam uz to, ka, atrodoties laukumā, jāzina, ka esi labākais. Jātic savai aizsardzībai, savam uzbrukumam. Man arī ļoti palīdzi self-talking. Un elpošana. Bet tas katram ir savs.

“Mēs te esam, lai jebkurā gadījumā paliktu par labākiem”

18 gadu vecumā piedzīvoji debiju pašmāju basketbola augstākajā līmenī. Cik grūta bija tā pāreja no Lietuvas otrās līgas?
Biju sajūsmā kad uzzināju, ka ir tāda iespēja. Es gribēju spēlēt Latvijā, lai būtu tuvāk ģimenei, un lai vēl būtu iespēja pastrādāt ar opi, patrenēt gan metienu, gan visu pārējo, kamēr vēl var. Tāda iespēja bija jāizmanto. Uz “Liepāju” skatījos tā, ka man būs vairāk iespēju sevi parādīt, lielāks spēles laiks.

Ko vari pateikt par darbu pie Artūra Visocka-Rubeņa?
Man ļoti patīk. Bija daudz individuālo treniņu uz visiem spēles elementiem, viņam patīk trenēt jaunos spēlētājus. Mūsu treneris atdod sevi visu. Viņš atlidoja no Polijas pēc izlases spēlēm, un uzreiz no Rīgas devās uz Liepāju, uz treniņu atnāca ar visiem koferiem un trenēja mūs.

Pievienojoties “Liepājai”, teici, ka esi gatavs strādāt, lai progress neizpaliktu. Vai jūti, ka esi kļuvis par labāku spēlētāju?
Jutu, ka esmu kļuvis stabilāks un mentāli stiprāks, 100%. Pirms tam man īsti nebija lomas komandā, tad šeit man tāda ir un tiešām esmu kļuvis labāks.

Kad ir tik daudz zaudējumu, nav tā, ka kādā dienā negribas iet uz treniņu?
Mēs taču te esam, lai jebkurā gadījumā paliktu par labākiem. Protams, visi grib uzvarēt, es arī ļoti gribu uzvarēt. Bet pirmais, kāpēc tu spēlē basketbolu, ir lai kļūtu labākam. Ja mēs zaudējam, nav tā, ka es negribu iet uz treniņu. Tieši otrādi. Gribu trenēties vairāk.

Ko var iemācīties no zaudētajām spēlēm?
Man opis visu dzīvi ir teicis, ka nav zaudējumu vai uzvaru, bet ir mācības. Uzvara vienkārši ir kā bonuss. Cik mums bija galotnes, kad beigās kaut kas nesanāk spēlē, kas ir punkts punktā. Esam jauna komanda un mēs mācāmies.

“Liepājas” iepriekšējais kapteinis Roberts Freimanis savā podkāstā teica, ka komandai trūkst vīrišķības un līderības. Kāds ir tavs viedoklis par to?
Man būs grūti uz šo atbildēt. Man nav pieredzes, kad es būtu komandā ar gados vecākiem spēlētājiem, kuri varētu paņemt uz sevi visu atbildību spēles beigās. Kad biju turnīros ar jauniešiem, mums bija tā, ka esam komanda un nav tā, ka iedod vienam cilvēkam bumbu un viņš uzvar. Man nebija citas pieredzes.

“Dzirdēju, ka ģērbtuvē kāds teica, ka šī spēle ir jāuzvar Iļjas dēļ”

Tev pagājušajā vasarā bija pieredze ar U18 izlasi, izcīnot ceturto vietu EČ. Kādas atmiņas palikušas par šo turnīru?
Ļoti labas, gan jau, ka nekad neaizmirsīšu, kā mēs uzvarējām Lietuvu. Tas bija kaut kas. Katrs no mums, mēs visi bijām spēlē, momentā. Tā enerģija, tas bija super. Un tad spēle pret Vāciju, tas bija kaut kas. Turnīrā iemācījos līderību, iemācījos komunicēt, uzmundrināt, mentāli sagatavot spēlētājus.

Kad man bija trauma, un es paliku laukumā, tas komandai iedeva ļoti lielu enerģijas boost. Arī sapratu, ka ir svarīgi, cik esat sadraudzēti gan ārpus laukuma, gan tajā. Ka nav žēl atdot piespēli, visu nofokusēt uz uzvaru, nevis uz to, kā tu pats nospēlēji.

Kā sportistiem izdodas atslēgt to instinktu, ka viņam sāp, lai turpinātu spēlēt?
Tajā brīdī jau biju gājis, lai brauktu uz slimnīcu. Paprasīju, vai ir kāda iespēja man kaut ko iešpricēt, lai es nejūtu to kāju. Zinu, ka agrāk tā darīja, ka iedod kaut kādas pretsāpju līdzekļus, bet man teica, ka nav. Dzirdēju, ka ģērbtuvē kāds teica, ka šī spēle ir jāuzvar Iļjas dēļ. Man iekšā kaut kas pārslēdzās – kāpēc, ja viņi grib atdot visu, kāpēc es to neatdodu? Atteicos doties uz slimnīcu, lai atdotu sevi.

Agrāk visi jaunie sapņoja par NBA, par ko sapņo tu?
Arī gribu sasniegt augstāko līmeni. Protams, gribās tikt tur, kur bija mans brālis, gribās atkārtot to. Un viens no lielākajiem sapņiem ir uzspēlēt visiem trīs brāļiem izlasē. Tas visiem trijiem brāļiem ir viens no mērķiem.

“Opis skatās katru spēli”

Agrāk esi teicis, ka tev metiens ir kā Artūram, bet ķermeņa uzbūve kā Rodionam. Kaut kas mainījies?
Tagad gan, ka metiens vairāk ir līdzīgs Rodionam, protams, viņam tas ir labāks, stabils, es pie sava vēl piestrādāja. Teiktu, ka, gan metiens, gan ķermenis ir kā Rodionam.

Cik bieži ar brāļiem sanāk parunāt par basketbola lietām?
Diezgan bieži. Tiklīdz man ir kaut kādi jautājumi vai nepieciešama palīdzība, jebkurā laikā varu uzrakstīt, viņi man atbildēs un palīdzēs. Sazvanījāmies pēc pēdējās spēles, diezgan bieži to darām. Opis skatās katru spēli, raksta pirms katra mača, ko viņš grib no manis redzēt, kur man kas jāuzlabo, un pēc katras spēles pasaka, kas bija labi, kas bija slikti. Pie kā jāpiestrādā.

Tevi arī pakritizē?
Kad man kaut kas nesanāk, brāļi to pasaka, pie kā jāpiestrādā un kā to izdarīt. Tāpēc tas ir ļoti svarīgi – nevis vienkārši pasaka, ka dari kaut ko nepareizi, bet arī palīdz to uzlabot.

Pirms diviem gadiem teici, ka viens no mērķiem ir kļūt par labāko basketbolistu Kurucu ģimenē. Cik esi tuvāk šim mērķim?
Es palieku labāks, labāk saprotu basketbolu un viennozīmīgi tam tuvojos. Bet es patiesībā nezinu, vai bija pareizi to teikt. Man tagad mainījies, ko ar to biju domājis. Negribu, lai mums būtu kaut kāda konkurence, nesaprašanās vai kaut kas tāds. Negribu salīdzināt, kurš labāks, kur sliktāks. Vienkārši gribu kļūt par sevis labāko versiju. Bez sacensībām, bez konfliktiem ar brāļiem. Lai mēs visi dzīvotu forši!