Mazkustīga dzīvesveida sekas – kāpēc tas ir bīstamāk par smēķēšanu?

Mūsdienās pasaule ir iekārtota tā, lai cilvēki pēc iespējas mazāk kustētos. Ķermenis pēc definīcijas ir balsta un kustību aparāts, tāpēc tas loģiski ir jānodarbina.

Mēs sēžam automašīnā, birojā, sapulcēs un vakaros pie televizora. Šāda ērta dzīvošana pārlieku lielā komfortā nav tavs draugs, bet gan “kluss” ienaidnieks, kas it kā neko sliktu negrib, bet patiesībā lēnām sagrauj fiziskās spējas un veselību kopumā.

Fitnesa industrijā eksistē neskaitāmi daudz pētījumu par muskuļu un aerobo spēju pozitīvo ietekmi uz veselību. Tas ir skaidrs. Taču atsevišķās izpētēs parādās vēl dramatiskākas atziņas. Piemēram, tas, ka vāja fiziskā forma ir lielāks risks veselībai nekā smēķēšana.

Tāpat kā Latvijas hokeja izlases spēlētājiem vai atlētiem Lat-Est basketbola līgā, arī tev ir nepieciešams trenēt aerobo izturību un muskuļus, lai nodrošinātu veselīgu mūžu un samazinātu riskus pret “četriem jātniekiem”.

Komforts nav tavs draugs

Skarbā realitāte ir tāda, ka mazkustīgs dzīvesveids ir pārlieku lielā mūsdienu komforta sekas un slinkuma izpausme. Tā ir katastrofa veselībai, kas lēnām sagrauj organisma pamatfunkcijas, vājina sirdi un degradē prāta spējas.

Nerunājot nemaz par pieaugošajiem riskiem tā sauktajiem “četriem jātniekiem” jeb četrām galvenajām hronisko slimību grupām – sirds un asinsvadu slimībām, onkoloģijai, neirodeģeneratīvām saslimšanām (piemēram, demence un Alcheimers) un metaboliskajai disfunkcijai (piemēram, 2. tipa cukura diabēts).

Klīvlendas klīnikas pētnieki 2018. gadā medicīnas žurnālā “JAMA Network Open” publicēja pētījumu, kurā tika atspoguļoti vairāk nekā 20 gadu garumā apkopoti dati no 122 007 pacientiem. Tajā atklājās, ka vāja fiziskā sagatavotība un zema aerobā izturība ir saistīta ar līdzvērtīgu un dažkārt pat augstāku mirstības risku nekā smēķēšana.

Citiem vārdiem sakot, būt fiziski vājam un mazkustīgam statistiski ir bīstamāk nekā būt smēķētājam. Diabēts un sirds un asinsvadu slimības pārsvarā ir sekas vājai fiziskajai formai un neveselīgam dzīvesveidam.

Riski

Cilvēka ķermenis jau no pašiem pirmssākumiem attīstījies kā kustīgs mehānisms, bet mūsdienās šī situācija pasliktinās. Piemēram, nav jāmedī, nav jāaudzē pārtika un jāiegulda darbs, nav jāmēro tāls ceļš pēc dzeramā ūdens, utt. Viss ir pieejams bez lielas piepūles un neskaitāmas izlaides iespējas sniedz ātru dopamīnu un rezultātā nav vēlmes fiziski darboties, jo ir daudzas “interesantākas” nodarbes.

Papildus fiziskajām slimībām mazkustīgums tiešā veidā ietekmē smadzeņu darbību un mentālo veselību. Fiziskas aktivitātes laikā organisms ražo vielas, kas uzlabo kognitīvās spējas. Kad mēs nekustamies, smadzenes saņem mazāk skābekļa, kas noved pie pastāvīga noguruma, koncentrēšanās spēju zuduma un pat trauksmes.

Kustība ir dabisks stresa mazināšanas mehānisms, jo tas palīdz neitralizēt stresa hormonu kortizolu, kas sēdoša darba darītājiem bieži vien ir paaugstināts.

Vēl viens būtisks aspekts ir mugurkaula un locītavu veselība. Mūsdienās muguras sāpes ir ļoti izplatīta problēma. Ilgstoša sēdēšana rada spiedienu uz starpskriemeļu diskiem un netiek nodarbināti vēdera un muguras dziļie muskuļi, kas atbild par stāju, kā rezultātā tie atrofējas.

Tas izraisa hroniskas sāpes, kas savukārt kļūst par attaisnojumu vēl mazākai kustībai, radot apburto loku. Ja smēķēšanas kaitīgumu mēs bieži vien pamanām tikai pēc gadiem, tad muguras sāpes un stīvums ir tūlītēji brīdinājuma signāli, kas bieži tiek ignorēti, lietojot pretsāpju līdzekļus, nevis mainot savus ieradumus.

Kā rīkoties?

Cīņa ar mazkustīgumu neprasa tūlītēju pievēršanos intensīvam sportam. Galvenais ir pārtraukt ilgstošos dīkstāves periodus. Pētījumi liecina, ka pat vienkārša piecelšanās kājās un piecu minūšu pastaiga ik pēc stundas var uzlabot asinsvadu stāvokli un vielmaiņas rādītājus.

Savukārt laika gaitā būtu ieteicams pievērsties arī tādām nodarbēm kā kardio un spēka treniņiem. Taču pats svarīgākais ir regularitāte un disciplīnas ievērošana, nevis specifiskas programmas.

Ir pierādīts, ka efektīvas ir lielākā daļa treniņu programmas, taču atslēga ir tajā, vai cilvēks ir spējīgs trenēties nedēļu no nedēļas, mēnesi no mēneša un gadu no gada, vai nē. Ja atbilde ir “nē”, tad specificiski iztrādātiem treniņu plāniem nav nekādas nozīmes, jo galvenais ir “ierasties”.

Ilgmūžības speciālists, grāmatas “Outlive” autors un kādreizējais onkoķirurgs Pīters Atija kā četrus efektīvākos veselīgā mūža pīlārus ir nosaucis muskuļu spēku, aerobo kapacitāti jeb vienkārši sakot fizisko izturību, maksimālās aerobās spējas (cik ilgi cilvēks var strādāt maksimālā intensitātē) un līdzsvaru/stabilitāti. Šie četri elementi ir būtiskākie faktori, lai arī, piemēram, 70 gadu vecumā cilvēks būtu fiziski spējīgs, nevis nevarīgs.

Vai mazkustīgumu vajadzētu aplikt ar “nodokli”?

Mūsdienās medicīna arvien vairāk skatās uz fizisko sagatavotību kā uz vienu no svarīgākajiem rādītājiem, kas nepieciešams veselības uzturēšanai. Ideālā pasaulē, cilvēkam ierodoties pie ārsta, viņa fiziskās aktivitātes līmenis būtu jāvērtē tikpat nopietni kā laboratoriskās analīzes.

Atšķirība starp smēķēšanu un mazkustīgumu ir arī tajā, ka smēķēšana ir apzināta izvēle ieviest organismā svešas, toksiskas vielas, turpretim mazkustīgums ir organisma pamatvajadzību ignorēšana. Mēs esam evolucionāri ieprogrammēti skriet, kāpt, nest un iet, un šīs “programmas” neievērošana ir līdzvērtīga lēnai pašiznīcināšanai.

Mazkustīgums ir viltīgāks par smēķēšanu arī tāpēc, ka tas ir sociāli pieņemamāks. Neviens neaizliedz sēdēt sabiedriskās vietās vai birojos, un sēdēšana netiek aplikta ar akcīzes nodokli. Tomēr sekas, ko tas atstāj uz veselības aprūpes sistēmu un cilvēka dzīves kvalitāti, ir milzīgas.

Liekais svars, locītavu nodilums, hronisks nogurums un paaugstināts vēža risks ir tikai daļa no garā saraksta, ko izraisa pasīva dzīve.

Nav jākļūst par profesionālu sportistu, lai uzlabotu veselību. Vienkārši ir vairāk jākustās. Kaut vai primitīvas lietas kā izvēle starp liftu un kāpnēm, starp braucienu ar auto un pastaigu, vai starp sēdēšanu un stāvēšanu pie galda.