Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Rodrigo Ābols sarunā “Sporta Studijas podkāstā” atskatījās uz aizvadīto sezonu, pastāstīja par vienošanos ar jauno klubu, kā arī vērtēja pieredzi iepriekšējos pasaules čempionātos.
27 gadus vecais uzbrucējs kopš 2017. gada pārstāvēja Zviedrijas augstākās līgas (SHL) klubu “Orebro” un pirms došanās uz Ziemeļameriku nospēlēja tur divas sezonas. 2020. gadā Ābols atgriezās Erebrū vienībā, kļuva par vienu no komandas līderiem un pērn tika nozīmēts par kluba kapteini. Aizvadītajā sezonā Ābols pamatturnīrā guva 19 vārtus un atdeva 22 piespēles, kļūstot par turnīra desmito rezultatīvāko spēlētāju, taču jau janvārī kļuva zināms, ka viņš “Orebro” vienību pametīs un pievienosies citai SHL komandai Engelholmas “Rogle”.
“Sezonas sākums pavisam noteikti bija smags – uzreiz neaizgāja spēle, runas par kontraktu. Pirmo reizi bija tā, ka gada laikā ir liela interese no citiem klubiem. Man personīgi tas šķiet pavisam nepareizi, jo būtu forši, ja Eiropas hokejā to varētu pārveidot kaut ko līdzīgu transfēru periodam futbolā – kad var, kad nevar runāt par nākamās sezonas līgumiem. Tā arī viss brūvējās, brūvējās, bet, kad noslēdzu līgumu [ar “Rogle”], tad arī sezona aizgāja,” stāstīja Ābols.
Situācija ar jauno kontraktu Ābolam sanāca visai savdabīga – viņš pats par to paziņoja medijos, jo iepriekš tika izplatīta nepatiesa informācija, ka “Orebro” latvietim bija izteikusi piedāvājumu, lai gan patiesībā klubs to nemaz nebija darījis. “Tas varbūt bija retums zviedriem, jo vietējie mediji par to bija lielā šokā, ka es pats pateicu par nākamā gada līgumu. Man vienkārši likās negodīgi gan pret sevi, gan savu aģentu, ka tiek rakstīta nepatiesība,” atklāja Ābols.
“Pats personīgi nerunāju ar “Orebro” vadību, kas varbūt ir viena lieta, ko nožēloju. Būtu bijis forši tur palikt, nebija tā, ka es skrēju prom un meklēju izeju – biju tur labi iedzīvojies, viss ir pazīstams, pakārtots, dēlam ir bērnudārzs. Situācija, protams, izvērtās nesmukāka, kā vēlējos, bet, mainot klubu, kad tu esi tur kapteinis, situācija īsti smuka nemaz nevar būt. Tāpat būšu mūžam pateicīgs “Orebro”, ka viņi pēc junioru karjeras man iedeva iespēju, bija pacietīgi. Pavisam noteikti neesmu apvainojies, nevaru teikt, ka šķīrāmies kā ienaidnieki – tie bija pieci ļoti patīkami pavadīti gadi,” Erebrū komandas pamešanu komentēja Latvijas izlases uzbrucējs.
“Piedāvājumi pārsvarā bija no Eiropas. Ar aģentu runājām, ka vēlētos vēl palikt Zviedrijā un “Rogle” izrādīja vislielāko interesi. Biju ieinteresēts tajā, ko viņi piedāvā, jo tas ceļš, ko viņi ir mērojoši, ir bijis stabils un ļāvis kļūt par labāku komandu. Šogad varbūt bija vājāks rezultāts, bet cik esmu sekojis līdzi un spēlējis pret “Rogle” – viņiem kāds spēlētājs vienmēr sastāvā iztrūka, bija daudz traumu. Cerams, ka viegli varēšu ieiet viņu sastāvā, labi iejusties un sasniegt tās virsotnes un cīnīties par zeltu,” par savu nākamās sezonas klubu teica Ābols.
Latvijas izlases hokejists 2019. gadā parakstīja divu gadu divvirzienu līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubu Floridas “Panthers”. Pasaules spēcīgākajā līgā Ābols pie iespējas gan netika, galvenokārt spēlējot Amerikas hokeja līgā (AHL). “Ideālā pasaulē gribētu atgriezties [Ziemeļamerikā], bet neprasu aģentam katru dienu, vai ir piedāvājumi. Ja kaut kas būs, viņš pateiks, tad arī varēs kaut ko domāt tālāk,” sacīja latviešu uzbrucējs, norādot, ka savā iepriekšējā piegājienā viņam patraucēja vairāki blakusfaktori. “Sākumā atbraucu, tiku ielikts kaut kādā piektajā maiņā, līdz Ziemassvētkiem nospēlēju vienu spēli. Tad mani nosūtīja uz ECHL, kas varbūt bija veids, kā viņi pārbaudīja, vai es tiešām gribēju palikt. Pāris reizes bija sarunas, kad teicu, ka braukšu atpakaļ, bet viņi nelaida. Tad gan es biju mazliet apjucis, jo nesapratu – ko viņi no manis gribēja?”
“Treniņos katru dienu centos darīt visu to labāko, un tad pēkšņi pēc Ziemassvētkiem iedeva pirmo, tad otro, tad trešo spēli. Sāku spēlēt daudz vairāk, kā arī tā loma, ko es spēlēju, bija tāda, ar kuru es reāli varēju tikt uz NHL – spēlēt pirmajā mazākumā, katrā aizsardzības zonas iemetienā. Tad arī beidzot parādījās viņu mērķi, kur viņi mani redz. Tajā pašā sezonā Florida arī nebija “play-off” zonā un parasti uz sezonas beigām tiek pasaukti cilvēki un viņiem tiek iedota iespēja. Tad kovids atnāca, kovida laikā nomainījās ģenerālmenedžeris, kas mani parakstīja, arī citas lietas pamainījās. Jaunais ģenerālmenedžeris ienāca un pateica, ka viņam nav plānu ar mani, un tur arī tas stāsts beidzās,” savu pieredzi Ziemeļamerikā atminējās Ābols. “Tur svarīgi ir būt pareizajā vietā un pareizajā laikā. Vieta varbūt bija pareiza, bet laiks bija ļoti unikāls.”
Ābolam gaidāmais PČ var kļūt par septīto viņa karjerā. Viņš bija Latvijas izlases sastāvā arī 2021. gada turnīrā, kas notika Rīgā, taču toreiz Covid-19 ierobežojumu dēļ fani varēja apmeklēt tikai grupu turnīra pēdējo spēli. Ābols pauda cerību, ka šoreiz “Arēnas Rīga” tribīnes būs pilnas. “Toreiz vienīgi varēja just atbalstu varēja pēc spēlēm, kad fani ārpus arēnas sagaidīja ar lieliem aplausiem. Šoreiz pavisam noteikti būs patīkami, cerams, ka būs pēc iespējas vairāk cilvēku, kamēr mēs iesim un centīsimies parādīt labāko sniegumu. Galvenais ir tiešām iet un izbaudīt to procesu, ko pats varbūt dažādu iemeslu dēļ iepriekš neesmu darījis – iespējams, biju sev uzlicis pārāk lielu spiedienu. Jāiet laukumā un jākontrolē tas, ko varu kontrolēt, jāgūst prieks un tad arī būs labs rezultāts,” atzina uzbrucējs.
Pērn notikušajā čempionātā Ābols bija izlases kapteinis. Lai gan Elvis Merzļikins medijos norādīja, ka viņš komandā bija redzējis individuālismu, Ābols šo apgalvojumu noliedza. “Jā, bija jaunāks sastāvs, bet tam, ka mēs viens ar otru nerunājām un nebija ķīmija, es nepiekristu. Par to, kas neizdevās, grūti spriest, bet, objektīvi skatoties – mēs vinnējām tos, kurus bija jāvinnē, un zaudējām tiem, kuriem nosacīti bija jāzaudē. Varbūt spēlē pret Somiju varējām aizķerties, bet tā arī man pašam bija jauna pieredze – viena lieta ir būt kapteinim klubā, bet pavisam cita būt kapteinim izlasē. Tā noteikti bija pieredze, kuru neaizmirsīšu, jo ir, ko mācīties tieši mentālā ziņā. Neteikšu, ka es gāju laukumā un biju uzlicis sev spiedienu, bet bija momenti, kurus neizmantoju, kas arī varbūt mani ietekmēja vairāk nekā kaut kāds burts uz mana krekla,” uz pagājušā gada turnīru atskatījās komandas kapteinis.