Ankipāns par algām “Dinamo” KHL laikos: Ģēģeri un Bērziņu saucu par Latvijas bagātākajiem skolniekiem

“Optibet” hokeja līgas (OHL) komandas “Mogo/LSPA” galvenais treneris Ģirts Ankipāns podkāstā “Devītnieks” pastāstījis par savulaik Rīgas “Dinamo” pavadīto laiku gan spēlētāja, gan trenera, gan arī ģenerālmenedžera statusā.

“No sākuma es [kā spēlētājs] nemaz nebiju plānos, mani ar Aigaru Ciprusu atstāja fārmklubā, lai mēs būtu tuvumā, tomēr pēc pirmās treniņnometnes mūs uzaicināja uz lielo komandu un tā mēs arī tur palikām. Cik mēs lidojam [uz kluba vēsturē pirmo spēli Habarovskā], likās, ka veicām lidojumu apkārt pasaulei. Aizlidojām uz turieni, mūs nepieņēma miglas dēļ un aizsūtīja uz citu lidostu, kas ir 500 kilometru attālumā. Tur mūs nelaida ārā, aizlidojām atpakaļ uz Habarovsku, gājām ēst, tur kāzas, visi iereibuši. Viss sajucis. Bet mēs vinnējām,” atceras Ankipāns.

Man patīk abi darbi, gan trenera, gan ģenerālmenedžera. Kad mēs ar Sandi [Ozoliņu] kopā strādājām, varbūt tajā brīdī vajadzēja būt otrādāk. Trenera ikdienas darbs mani ļoti uzrunā, ĢM darbs tas ir skatīties no augšas un likt to puzli. Bet ĢM menedžeris darbs jebkurā līgā ir ļoti atšķirīgs – NHL, KHL, nosacītā Zviedrijā vai Latvijā tas ir kaut kas pavisam cits. Zviedrijā un NHL tomēr skatās ilgtermiņā, bet “Dinamo” tas bija īstermiņa plāns, tu nezini, kas notiks nākamgad, un vai vispār notiks,” par darba īpatnībām Rīgas komanda stāsta tā bijušais ģenerālmenedžeris.

“Tobrīd vispirms bija jāatrod treneris. Klubs arī paša spēkiem mēģināja piesaistīt Bobu Hārtliju, kurš kategoriski atteicās strādāt ar šāda līmeņa komandu, jo saprata, ka viņam tas viss beigsies ne pārāk veiksmīgi. Bija sarunas ar vēl vienu treneri, kurš izšķīrās par labu Šveices klubam. Mums bija jāvelk ārā kāda karte, kura būtu autoritāte vietējiem hokejistiem, tad arī likām visu uz Sandi. Man bija dziļā pārliecība, ka nostrādās, bet kaut kur īsti nebija, Sandis varbūt gribēja vairāk pieiet tā, ka hokejistiem pašiem kaut kas jāsaprot. Jo augstāks līmenis, jo vieglāk hokejistam strādāt, ja tas ir zemāks līmenis, trenerim pašam jāsaprot, un jāsaliek pa plauktiņiem, kas un kā.”

“Jāsaprot, ka arī labi latvieši nespēlēs par pliku velti. Tad ir latvieši, kuriem tu dod iespēju, tiem pašiem Dzierkalam vai Balinskim, Batņam. Viņi spēlē par mazām naudām KHL mērogā, bet tāpat lielākam nekā Eiropā. Man bija [Emīls] Ģēģeris ar [Danielu] Bērziņu, es viņus smejoties saucu par bagātākajiem skolniekiem Latvijā,” uzsver Ankipāns.

“Nikolajs [Žerdevs] ir foršs čalis, supertalants, kurš noteikti liekams vienā kategorijā ar Krievijas superzvaigznēm. Mēs zinām viņa kaiti, pirms tam strādāju ar viņi Ņižņijnogorodā, zināju visus viņa “ciklus” un zināju, ka Rīgā notiks tas pats. Bet sapratu, ka ar savu pienesumu viņš var mums kaut ko dot. Šuplera laikos bija mums vēl viens tāds Žerdeva variants – Tailers Arnasons. Ļoti talantīgs, brauc pa taisno, visi iet projām. Trenēties gan nepatika, jo treniņus sauca par dienas sliktāko sadaļu. Ārzemniekiem Rīga bija pievilcīga ar to, ka tā nav Krievija, ka tajā ir daudz naktsdzīves iespēju.”