Atgriezties klubā, kas gribēja šķirties: Dzierkals par Zviedriju, draugu – supertalantu un Daugaviņu
Latvijas hokeja izlase piektdien un sestdien piedalīsies pārbaudes turnīrā Slovākijā. Kā jau izlašu pārtraukumos sezonas laikā ierasts, uz valstsvienību izsaukti dažāda tipa spēlētāji – tādi, kuri gaisu “aposta” pirmoreiz, kā arī tādi, kuri jau uzskatāmi par izlases pamatvērtībām. No šī Latvijas izlases modeļa vislielākā pasaules čempionātu pieredze (5) ir Oskaram Batņam, kā arī Mārtiņam Dzierkalam.
27 gadus vecais Dzierkals karjerā piedzīvojis daudz – savulaik izvēlēts NHL drafta trešajā kārtā, viņš līdz hokeja mekai tomēr neizlauzās, taču pēdējos gados Eiropā viņš palīdzējis, kā arī pats veicis ierakstus Latvijas hokeja vēsturē. Pagājušajā gadā Dzierkals bija “bronzas izlases” sastāvā PČ, bet šī gada aprīlī viņš kļuva par pirmo latvieti, kurš izcīnījis čempiontitulu spēcīgajā Zviedrijas līgā (SHL). Taču neilgi pēc trofejas iegūšanas klajā nāca ziņas – Dzierkala pārstāvētā “Skelleftea” komanda sadarbību neturpinās…
Dzierkals gan pārāk ilgi bez darba nebija, jo jūnijā “Skelleftea” visai šokējoši paziņoja, ka ar latvieti tomēr ir noslēgts jauns līgums. Dzierkals sarunā ar portālu “Sportazinas.com” dalījās pārdomās par spēlēšanu komandā, kas no tevis vēlējās šķirties, sezonu un dzīvi Zviedrijā, pārmaiņām izlasē un Kaspara Daugaviņa lēmumu noslēgt karjeru.
Latviešu uzbrucējs šosezon 25 SHL spēlēs izcēlies ar astoņiem (4+4) punktiem, turklāt pēdējā mačā pirms izlašu pauzes viņš guva vārtus. “Pievienoties izlasei vienmēr ir laba sajūta [pat ja arī nebūtu iemetis vārtus klubā]. Sēdēju un domāju – kas mainās? Mainās tikai tas, ka es palieku vecāks un nāk jaunie spēlētāji iekšā. Bet visādi citādi vienmēr ir prieks atgriezties Latvijā, jo sezonas laikā to bieži nesanāk izdarīt, stāstīja Dzierkals, tāpat norādot, ka daudzu jauno spēlētāju ienākšana izlasē viņu priecē. “Tas ir pilnībā normāls process. Gadi iet, daži spēlētāji atvaļinās, daži spēlētāji nāk vietā un aizstāj vecos. Ir jaunas sejas, jāiepazīst jauni cilvēki, jāiedrošina viņi un jācer, ka kāds paliks atmiņā un varēs arī ielauzties lielajā izlasē.”
Irbe par jaunajām vēsmām izlasē, mājas sajūtu un Latvijas vārtsargu pārbagātību
Dzierkals pirms klubu sezonas sākuma arī palīdzēja Latvijas izlasei izcīnīt ceļazīmi uz 2026. gada olimpiskajām spēlēm. Viņš pauda, ka OS atlase nedz fiziski, nedz mentāli sezonas sākumu klubā neietekmēja. “Vasarā ieguldīju daudz smaga darba, lai sezona būtu laba, tā kā kvalifikācija daudz neko nemainīja. Kvalifikācija deva iespēju spēlēt svarīgas spēles un vēlreiz uzstāties Latvijas publikas priekšā, kas ir viena no patīkamākajām daļām hokejā. Bet vai tas daudz ko izmaina sezonā? Būtiski nē.” pārliecināts bija Dzierkals.
Visā pagājušajā sezonā kopumā Dzierkals, kuram “Skelleftea” rindās galvenie pienākumi gan ir pretinieku neitralizēšana un spēle skaitliskajā mazākumā, 45 pamatturnīra un 16 “play-off” spēlēs sakrāja mazāk punktus nekā šosezon. “Mana komanda pēc pagājušā gada zina, ko no manis prasīt, es zinu, ko viņi grib no manis,” atzina Dzierkals. “Es zinu mūsu komandas sistēmas, zinu, kāds ir Zviedrijas hokejs. Otrais gads viennozīmīgi ir daudz vieglāks, jo esmu lielākā komfortā un zinu, kā visas lietas notiek un ko sagaidīt. Līdz ar to šī sezona pavisam noteikti man ir labāka – tagad uzdevums ir aizstāvēt Zviedrijas čempiontitulu.”
Viņš gan norādīja, ka ne tikai rezultativitāte atspoguļo, ka viņš šosezon spēlē labāk. “Teiktu, ka rezultativitāte ir kā bonuss, bet jāņem vērā visas lietas, kuras iepriekš minēju – jūtos ērtāk un zinu prasības. Man arī uzticas vairāk, pēdējās spēlēs arī virknējumus esmu pamainījis un mani ielika pirmajā maiņā, un tieši šajās spēlēs parādījām labu sniegumu un vinnējām. Kas to vai zina – varbūt kaut kas turpinājumā izmainīsies uz vēl labāku pusi! Katrā ziņā man ir savs darbs un ar labāko sirdsapziņu eju un to daru. Pagaidām es pats, kā arī visi komandā ir priecīgi,” sacīja Dzierkals.
Bet kā ir atgriezties komandā, kas jau bija paziņojusi, ka sadarbību neturpinās? “Tas ir hokejs. Man dzīvē ir bijuši vairāki piemēri, ka hokejā viss mainās dienu dienā, stundu stundā – vienu dienu tev pasaka, ka tevi grasās parakstīt vienā vietā, bet nākamajā dienā viņi jau izvēlas kādu citu. Šis arī bija viens no variantiem – klubs sākumā aplūkoja situāciju, jo Zviedrijā ir pieņemts laicīgi pieņemt, vai viņi gribēs tevi paturēt vai nē. Sākumā viņi uzskatīja, ka nē, bet pēc pāris nedēļām pienāca zvans, ka viņi grib palikt pie pārbaudītām vērtībām. Domāju, ka mēs abpusēji bijām priecīgi par iespēju visu turpināt,” optimistisks bija Dzierkals. “Tas, ka kaut kas tāds izvērtās, nav nekas traks.”
Domas mainās – Dzierkals tomēr pagarina līgumu ar Zviedrijas čempioni
Dzierkals atklāja, ka viņš jaunā “Skelleftea” piedāvājuma brīdī tuvu pārējai uz kādu citu klubu vēl nebija. “Bija kaut kādi varianti, bet es kaut kā par to ļoti neiespringu. Vienmēr esmu ticējis, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Domāju, ka tas arī toreiz pierādījās – neiespringtu un piedāvājums [no “Skelleftea”] arī uzleca, ātri visu darījumu nokārtojām un jau dažu dienu laikā biju ceļā uz Zviedriju,” atcerējās uzbrucējs.
Lai gan šogad piedzīvota šāda “drāma”, Dzierkals, kuram ar klubu ir līgums līdz šīs sezonas beigām, notikumiem pa priekšu saistībā ar savu nākotni nesteigsies. “Es savus līgumus galvenokārt esmu parakstījis vasarā, reizēm ir paveicies, ka esmu parakstījis mazliet ātrāk. Par to parasti domāju pēc pasaules čempionāta, bet, ja pienāktu tāds brīdis, ka kāds pie manis vērstos ar ļoti interesantu piedāvājumu – kāpēc ne? Redzēs, ko dzīve rādīs, bet tagad par to neuztraucos. Zinu, ka vieta atradīsies, jūtos spēcīgs, kā nekā esmu savos brieduma gados,” uzsvēra Dzierkals.
Runājot par niansēm, kas viņam otrajā sezonā “Skelleftea” vienībā palīdz, Dzierkals vēlreiz atgādināja par iepriekš minētajiem faktoriem saistībā ar hokeju, bet viņš arī izcēla to, cik liela nozīme ir dažādām sadzīviskām lietām. “Kad tu esi gatavs un zini, ko sagaidīt, šie visi faktori palīdz visam veiksmīgāk pieiet, nevis tad, ka tu ieej kaut kur neziņā. Piemēram, zviedru valoda – tagad varu klausīties un gandrīz visu saprast,” secināja Dzierkals.
“Man dzīvē bijis tāds noteikums, ka, ja es divus gadus pavadu vienā valstī, es mācīšos to valodu. Čehu valoda [no laikiem, kad spēlēju Čehijā] man ļoti labi sāka aiziet, jau mācījos ar skolotāju, bet ar zviedru valodu gluži neņemu privātskolotāju – ja treneris kaut ko runā, tad varu apmēram saprast, ko viņš saka. Ja tu dzīvo un uzturies tajā vidē, tad kaut ko jau iemācies, turklāt manā komandā viss, ko es dzirdu, ir zviedru valoda, jo līdz šim divās sezonās gandrīz visu laiku esmu bijis vienīgais leģionārs – tikai nesen [novembra beigās] klubs parakstīja vēl vienu ārzemnieku [amerikāņu aizsargu Lūku Vitkovski].
Novembrī tas gan nebija vienīgais pavērsiens “Skelleftea”, jo klubs mēneša sākumā nolēma atbrīvot galveno treneri Robertu Ulsonu, kura vadībā izdevās izcīnīt titulu. “Tas tiešām bija tāds negaidīts lēmums, bet kluba vadībai noteikti bija savi iemesli. Mana loma [pēc trenera aiziešanas] īpaši nav mainījusies, man ar treneriem ir bijušas ļoti labas attiecības. Tāpat, manuprāt, starp spēlētājiem un treneriem ir bijusi ļoti laba komunikācija – ja ir kaut kādas nesaprašanās, viss tiek atrisināts. Par spēli arī nav jautājumu, jo komandas sistēmu mums arī krasi neizmainīja, joprojām darbojamies pēc līdzīgiem principiem. Tā diemžēl vienkārši sanāca, ka klubs nolēma šķirt ceļus, bet tāds ir hokeja bizness,” atgādināja Dzierkals.
Līdzīgi kā pērn, “Skelleftea” sezonu sāka pārliecinoši, taču oktobra beigās un novembrī cieta daudz neveiksmes. “Tā klubam ir pēdējos gados ir bijusi tendence, ka novembris ir bijis ļoti slikts punktu ziņā. Šis novembris pat nav bijis pats sliktākais. Arī pagājušajā gadā šajā posmā mūs bezmaz vai norakstīja, tūlīt kritīsim uz otro līgu un tamlīdzīgi, bet beigās uzvarējām visā Zviedrijas līgā. Domāju, ka visam tiksim pāri un atradīsim ceļu, esam jau divas spēles pēc kārtas uzvarējuši. Personīgi mums nekāda uztraukuma komandā nav – turpināsim strādāt un pielāgoties.”
“Ar to SHL ir ļoti interesanta, visas komandas spēka ziņā ir tik līdzīgas, ka pret nevienu nevar atslābt. “MoDo”, kur iepriekš spēlēja Kristiāns Rubīns, tabulā ir pēdējā vietā, bet mēs viņiem zaudējām. Tāpat Mika Indraša komanda “Brynas” [kas ir pirmajā vietā] nesen spēlēja pret “MoDo” – arī zaudēja. Katrs punkts ir no svara. Kā jau teici – vienu spēli uzvari vai zaudē, un tur vari pacelties līdz augšai vai nokrist līdz apakšai. Nezinu, vai varu savilkt paralēles ar kādu citu līgu, kur arī rezultāti ir tik līdzīgi,” sajūsmu pauda Dzierkals.
Dzierkala argumentu apliecina tas, ka kopvērtējuma galvgalī ir Indrašis un “Brynas” – komanda, kas pērn spēlēja valsts pēc spēka otrajā līgā. “Ar Miku pēc spēlēm esam parunājuši – viņi ir malači! Galvenais viņiem ir noturēties tādā līmenī, jo jāatzīst, ka sezonas sākumā hokejs Zviedrijas līgā ir nedaudz citādāks nekā sezonas beigās, kad visi viens otram pielāgojas, vairāk skauto. Vispār vietu secība turnīra tabulā nav tik svarīga, jo kā labu piemēru varam ņemt pagājušā gada [Rodrigo] Ābola komandu “Rogle” – viņi “play-off” iegāja kā devītā komanda, bet aizspēlējās līdz finālam. Lai jau viņiem [Indrašim un “Brynas”] viss izdodas un tā turpina, taču svarīgi būs adaptēties sarežģītākām situācijām.”
“Iekarsušais” Indrašis ar lielisku sniegumu sekmē kārtējo “Brynas” uzvaru
Zviedrijas līga tāpat ir īpaša ar to, ka tajā liels uzticības kredīts ir jaunajiem spēlētājiem. Izņēmums nav Dzierkala pārstāvētā “Skelleftea”, kuras sastāvā ir atrodami pieci hokejisti, kuri pēdējos gados ir izvēlēti NHL draftā. Vaicāts, vai kopā spēlējot šo hokejistu talantu var pamanīt, Dzierkals uzreiz izcēla Zviedrijas jauno zvaigzni Akselu Sandīnu-Peliku, kuru pērn ar 17. numuru draftēja Detroitas “Red Wings”.
“Visur, kur es eju un runāju saistībā ar manu komandu, visi vienmēr jautā par Sandīnu-Peliku, viņš ir lielā uzmanības centrā. Esam ļoti labi draugi, ģērbtuvē sēžam viens otram blakus, tā kā apspriežam daudz. Jāsaka, ka viņš varētu būt vistalantīgākais spēlētājs, kādu jebkad esmu redzējis pēc tā, ko viņš dara gan treniņos, gan spēlēs. Viņu vērojot, tu vari sēdēt un palikt ar muti vaļā… Dievs dod viņam veselību, un tad viņam būs spilgta karjera NHL. Prieks, ka varu būt līdzdalībnieks ceļā, kas viņam būs. Viņš ir jauns džeks, un tagad viņam priekšā ir U20 čempionāts, kur no mūsu komandas piedalīsies četri spēlētāji.”
Pats Dzierkals, savulaik arī izvēlēts NHL draftā, Ziemeļamerikā lauzās caur junioru līgām, ECHL un AHL. Vai atskatoties, labāks lēmums būtu bijis palikt Eiropā un atrast komandu, kas uzticētos? “Es teiktu, ka katram ir savs ceļš. Es gāju savu ceļu, jo man viss bija mazliet citādāk. Nav viens pareizs vai nepareizs ceļš. Jā, katru no tiem var analizēt un apspriest, bet, ja runājam par Sandīnu-Peliku, tad viņš savas iespējas ir nopelnījis [nevis kāds tās viņam ir vienkārši iedevis]. Viņš ir mūsu komandas rezultatīvākais spēlētājs! Nekas viņam nav ticis dots, viņš to ir nopelnījis ar smagu darbu,” talantīgo komandas biedru slavēja Dzierkals.
Ja ikdienā komandā Dzierkalam ir iespēja spēlēt ar, viņaprāt, vistalantīgāko komandas biedru, tad izlasē viņam tuvākajā nākotnē būs jāspēlē bez vispieredzējušākā partnera – proti, novembra beigās no hokeja atvadījās Daugaviņš. “Kas to lai zina, kas ar Kasparu būs?” tik drošs par Daugaviņa pilnīgu aiziešanu vēl nebija Dzierkals.
Masaļskis par Daugaviņu: Mums saruna bija ar asarām acīs, bet viņu ļoti labi saprotu
“Kaspars ir bijis manā dzīvē jau kopš brīža, kad biju maziņš un skatījos pa televizoru. Viņš ir bijis viens no maniem elkiem jau kopš mazotnes. Uz viņu un citiem džekiem, ar kuriem viņš kopā slidoja, skatījos un domāju – arī es vienu dienu tur būšu! Un tad kad šī viena diena pienāca, viņš bija lielākais līderis un lielākais kapteinis! Viņš ar savu raksturu dabīgi vienkārši iemantoja tādu lomu. Vispār ir jāpasakās, ka man ir bijusi tāda izdevība dzīvē ar viņu kopā pavadīt tik daudz laika, iemācīties daudzas lietas. Varu būt pateicīgs, ka mūsu ceļi ir krustojušies, jo zinu, ka, ja man kaut ko vajag, varu viņam uzrakstīt vai piezvanīt. Liels paldies par to, ko viņš ir izdarījis gan man, gan Latvijas hokejam kopumā. Bet man ir tāda sajūta, ka viņš nekur tālu neaizies… Tas nav nekas bēdīgs, viņš tāpat mums te vienmēr būs blakus.
“Visu dzīvi tā ir bijis [ka kāds aiziet], kapteinim kādam ir jābūt,” par to, vai kāds spēs aizpildīt Daugaviņa lomu, satraukts nebija Dzierkals. “Neviens identiski nenokopēs Kaspara personību, tāds var būt tikai viens, bet mums ir spēlētāji, kuri būs gatavi iejusties jaunās lomās. Kā jau iepriekš teicu – dzīve iet uz priekšu, jaunie nāk iekšā, vecie iet ārā. Tas nav nekas tāds un ne jau pirmo reizi tas notiek – pirms Kaspara Daugaviņa mums taču arī bija kapteinis Latvijas izlasē. Pareizi?”
“Harijs jau ir daudz teicis, ka šiem mačiem [Slovākijā] viņš ir paņēmis divas maiņas, kas jau iepriekš ir spēlējušas izlasē un ir drusku pieredzējušākas, bet divas ir jaunās maiņas. Domāju, ka viņam ir interesanti apskatīties uz kopējo bildi. Cik liela nozīme ir šīm spēlēm [raugoties uz citādākām lomām Daugaviņa prombūtnē]? Tās vairāk palīdzēs treneriem, jo pēc tam būs liela analīze, no kuras atsperties tālāk,” noslēdza Dzierkals.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
