Balcers par viļņaino sezonu, Bļugera ķeršanu un Latvijas izlasi

Uzbrucējs Rūdolfs Balcers ir viens no četriem Latvijas pārstāvjiem Nacionālajā hokeja līgā (NHL). 24 gadus vecajam hokejistam šī ir ceturtā sezona pasaules spēcīgākajā klubu turnīrā, kurā viņš nospēlējis vairāk nekā 100 mačus. Sarunā ar “Sportazinas.com” liepājnieks pastāstīja par situāciju komandā, neklātienes sacensību ar Teodoru Bļugeru, kā arī pārliecības palielināšanos.

Rūdolf, vairāk nekā puse sezonas jau aiz muguras. Kādas ir sajūtas?
Sezona sanāk tāda bišķiņ sačakarēta, jo visu laiku bija kaut kādas mazas traumas. Tiek atpakaļ, un tad uzreiz kaut kas cits, un tā atkal un atkal. Daudzas izlaistas spēles, kopš decembra sākuma viss tā diezgan saraustīti. Cīnos, mēģinu tikt atpakaļ spēles formā.

Šosezon izskatās, ka tev traumatisms ir lielāks. Vai saproti, kāpēc tā?
Es neteiktu, ka tās ir nopietnas traumas. Vienu reizi neveiksmīgi trāpīju bortā, bijuši citi atgadījumi. Tie ir mazi savainojumi, ar kuriem neko nevar padarīt. Neveiksmīgas situācijas, grūti teikt, kāpēc tā notiek?

Visi šie savainojumi arī ietekmē fizisko formu?
Viennozīmīgi, tu spēlē, un tad pēkšņi jāizlaiž vairāki mači. Trauma neļauj darīt to, ko tu ikdienā dari, un pēc tam tikt spēļu režīmā aizņem kādu laiku. Un tad atkal neliels savainojums un viss no jauna, atkal vajadzīgs laiks, lai atgrieztos laukumā. Un tu tur neko nevari padarīt.

16 rezultativitātes punkti ir labs rezultāts?
Vienmēr gribās vairāk. Noteikti jāstrādā pie precizitātes, pie uzbrukuma nobeiguma. [Ja realizētu momentus], to punktu varētu būt jau dubultā. Tajā pašā laikā nav tik vienkārši iziet laukumā un iemest pāris golus vai izdarīt piespēles uz tukšiem vārtiem. Pie tā jāstrādā. Esmu priecīgs par sakrāto, bet punktu noteikti varēja būt daudz vairāk.

Kā var ietekmēt rezultativitāti? Vairāk jātrenējas? Vairāk jāanalizē pretinieku vārtsargi?
Te ir vairāki faktori. Sezonas sākumā bija īpaši daudz momentu, bija štangas, no kurām ripa neatlēca vārtos, bija epizodes, kad netrāpīju tukšos vārtos. Tā ir koncentrēšanas, tas ir darbs treniņos, kad jāsajūt tā golu mešana un jāstrādā. Viss sākas ar darbu treniņos, tu sāc pievērst uzmanību mazām detaļām, vairāk fokusējies, un tad arī spēlēs tu sāc meklēt vārtu gūšanas epizodes. Domāju jābūt vairāk naglajam [bezkaunīgam] un vairāk jālien uz vārtu priekšu. Tāpat jāstrādā ar treneriem un jāanalizē video.

Psiholoģijai arī ir nozīme?
Protams, kad vairākos mačos pēc kārtas punkti un goli nenāk, tu sāc domāt [ka kaut kas nav kārtībā]. Mentāli tas traucē, bet es mēģinu uz lietām skatīties pozitīvi, baigi nedomāt par nerealizētām iespējām. Momenti jau ir, un agri vai vēlu ripa ieslidos vārtos. Noteikti jāsaglabā pozitīva attieksme.

Bļugeram ir 18 punkti. Vai tev ir principiāli apsteigt viņu?
Protams, ka mēģinu ķert Tediju rokās. Sekoju līdzi. Mums savā starpā nav baigās konkurences, redzu, ka viņam tie punktu krājas un gribās vismaz noturēties līdzi. Nav tā, ka es sēdētu mājās un visu laiku par to domātu, bet es noteikti sekoju viņam.

Rūdolfs Balcers | Foto: Christopher Hanewinckel-USA TODAY Sports

Šosezon bijušas gan punktu sērijas, gan arī garas bezpunktu sērijas? Kas par iemeslu tādai nestabilitātei?
Tāda ir šī sezona, viss kā pa viļņiem. Ir labs laiks, un ir brīži, kad ne tik labi iet. Citreiz liekas, ka baigi laba spēle, bet punktu tāpat nav. Atkārtošos, ka cenšos būt pozitīvs un varbūt ne tik daudz domāt par tiem punktiem, bet par to, ko es daru laukumā, lai palīdzētu komandai uzvarēt spēles. Priekšā vēl palikuši daudzi mači, cīnāmies par iekļūšanu “play-off”, un pašlaik mani punkti varbūt nav tik svarīgi, tie vienkārši dod pienesumu komandai.

Kādu hokeju no tevis prasa treneri?
Ir runāts, ka esmu tā sauktais 200 pēdu spēlētājs [200-foot player], kurš var spēlēt visās situācijās gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Esmu pieejams mazākumā, ja vajag, tad arī vairākumā. Hokejists, kuru var laist laukumā jebkurā epizodē.

Ir kādas situācijas, kurās juties neierasti?
Negribētu teikt, ka tādas situācijas ir. Sezonas sākumā bija nedaudz neierasti spēlēt mazākumā, bet vēlāk jau biju pieradis. Dažas situācijas ir neierastas, nepatīkamo gan nav. Esmu priecīgs, par to, ko man dod. Viss kārtībā.

Tev šosezon ir bijušas deviņas spēles bez metieniem pa vārtiem. Vai uzbrucējam tā ir katastrofa?
Ir daudzi citi faktori [pēc kuriem spriež par uzbrucēja sniegumu], kuri pat neparādās statistikā. Piemēram, pagājušajā spēlē [saruna notika 14. martā] točna bija vismaz viens metiens pa vārtiem, bet statistikā tas neuzrādās. Skaidrs, ka, ja nav metienu, tad nav arī golu, un no šīs situācijas kaut kā jāiziet, jāveido pozīcijas, no kuriem tu vari mest pa vārtiem.

Piedalījies arī 17 iemetienos. Vai tev kā malējām uzbrucējam vispār bijusi iespēja trenēt šo elementu?
Baigi nē, pēc treniņiem kādas dažas reizes pataisu atkarībā no tā, ar ko es spēlēju. Skaidrs, ka mana došanās iemetienos ir atkarīga no tā, kurā virknējumā es spēlēju. Ja otrais malējais uzbrucējs nekad nav tajos piedalījies, bet mūsu centru izmet, tad jāspēlē man. Kādam ir tas jādara. Bet treniņos baigi ar to nestrādāju.

Šī ir tava ceturtā sezona NHL. Noteikti tagad jūties pārliecinošāk.
Pēc vairākām sezonām sāc to līgu saprast vairāk, zini, ko sagaidīt. Apzinies arī, ko treneri prasa no tevis, kas jādara laukumā. Saproti, kā jāstrādā, kā jāfokusējas. No mentālās puses noteiktu saprotu daudz vairāk nekā es zināju pirmajā sezonā.

No “play-off” zonas “Sharks” šķir deviņi punkti. Kā atspēlēt šo deficītu?
Jāvinnē spēles! Turpinām cīņu par tikšanu Stenlija kausā un neesam padevušies. Sezonu sākām labi, tad varbūt nedaudz pagrimām sezonas vidū, bet joprojām mēģinām vinnēt katru spēli. Vēl palikuši vairāki mači, visi ir svarīgi. Jācīnās līdz pēdējai sekundei, un tad jau redzēsim, kas notiks.

NHL vēl ir redzamas Covid-19 sekas?
Nekas tāds baigi nav jūtams – tribīnes ir pilnas, par kovidu nav nekādu sajūtu. Arī spēlēt pret visām komandām ir daudz patīkamāk, nekā tikai pret savas divīzijas vienībām, kā tas bija pagājušogad. Sanāca septiņas spēles pret katru klubu, likās, ka tikko jau spēlēji pret šo pretinieku, un jau atkal pret viņiem jāspēlē. Pagājušā sezona vispār bija tāda diezgan dīvaina. Tā bija saīsināta, vispār ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies, ka varēsim spēlēt pie pilnām tribīnēm un viss būs OK.

Februārī notika olimpiskās spēles. Vai sekoji Latvijas izlases mačiem?
Jā, skatījos gandrīz visas spēles, bija baigi ērti pēc vietējā laika. Varbūt kādu vienu maču neredzēju, pārsvarā jau skatījos. No malas skatoties likās, ka pietrūka ātruma, it īpaši uzbrukuma zonā, neizveidojām daudz momentu, tikām zonā un uzreiz spēle ir ārā. Hokejs bija tāds palēns. Es nezinu, kas notika komandas iekšienē, bet kaut kas nebija kārtībā, varbūt čaļiem bija nepietiekama motivācija. Nezinu, grūti spriest no malas, bet izskatījās tā dīvaini.

Vai vari iedomāties izlasi bez Dārziņa un Daugaviņa?
Tā sanācis, ka ar Lauri esmu spēlējis vienā pasaules čempionātā, bet ar Daugavu pat neesmu spēlējis nevienā. Abi ilgi spēlēja izlasē un cīnījās par mūsu valsti. Prieks par viņu izlasēm, tajā pašā laikā gadi mainās, iekšā nāk jauni spēlētāji, tāds ir hokejs. Ja abi juta, ka varbūt kaut kas pietrūkst, varbūt nav tādas motivācijas, tad tā tas ir. Nāks jauni spēlētāji.