Batņa par veiksmīgo sezonas sākumu, PČ efektu un zaudēto hokeja baudu “Dinamo” rindās

Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Oskars Batņa pēdējos gados netika uzskatīts par hokejistu, kurš gūst daudz vārtu. Arī viņa uzdevumi laukumā parasti atšķīrās – tā bija spēle mazākumā un aizsardzībā, cīņā par katru laukuma centimetru. Tomēr šīs sezonas sākumā 28 gadus vecais spēlētājs apgāž visus stereotipus par sevi, jo piecās spēlēs Somijas hokeja līgas (Liiga) komandā “Jukurit” viņš izcēlies ar pieciem vārtiem un divām rezultatīvām piespēlēm, ar septiņiem punktiem esot komandas otrs rezultatīvākais spēlētājs.

Sarunā ar “Sportazinas.com” Batņa skaidro, ka sezonas sākumā viņam izdevies noķert to vilni, kad viss padodas, kas arī ir skaidrojums tik rezultatīvam sniegumam. Tāpat uzbrucējs atklājis, ka pasaules čempionātā izcīnīto bronzas medaļu viņš atvedis līdzi uz Somiju, taču, atšķirībā no Roberta Mamčica, nevienam to īpaši nav izrādījis.

Oskar, cilvēki jautā, ko tādu esi apēdis pirms sezonas sākumā?
Pašam grūti atbildēt uz šo jautājumu, nezinu, kas tāds noticis vai ko esmu apēdis. Vienkārši kaut kā sanāca pirmajā spēlē iemest tos vārtus, un tas uzreiz sezonas sākumā ir tā viegluma sajūta, kad tu vienkārši baudi to hokeju. Un kad tā ir, spēle pati nāk pie tevis. Protams, ir visādas apstākļu sakritības, man treneris šogad vairāk uzticas, dod spēlēt vairākumā, līdz ar to ir vairāk iespēju gūt vārtus. Tas arī noteikti ir viens no iemesliem.

Pahoittelemme muutaman twiitin takaista virhettä. Tämä mies se on 120 maalin tahdissa! 🔥 https://t.co/539L9Fse8b pic.twitter.com/lPAKMeq1pI

— Mikkelin Jukurit (@MikkelinJukurit) September 13, 2023

Kā tev liekas, vai PČ ietekmējis to, ka tev vairāk uzticas?
Varbūt, to es nemācēšu pateikt, atkarīgs no trenera, vai tas kaut ko mainīja viņa skatījumā uz mani, vai nē. Čempionāts mums visai izlasei bija labs, un, iespējams, treneris mainījis par manu viedokli un ieraudzījis arī nedaudz citu pielietojumu.

Vai komandas biedri tevi apsveica pēc atgriešanās komandā?
Jā, protams apsveica. Ik pa laikam pasmejamies par to, man viss ir kārtībā, kā saka viņi [atšķirībā no Latvijas, Somijas izlase no turnīra izstājās jau ceturtdaļfinālā].

Cik tava loma klubā un izlasē sakrīt vai atšķiras?
Klubā šobrīd es nespēlēju centrā, bet malā, mani liek maiņā ar veterāniem, ar kuriem izveidojusies laba ķīmija. Spēles stils vairāk vai mazāk ir līdzīgs, tāds agresīvs hokejs, tāds Ziemeļamerikas stils, pat varbūt vēl bišk agresīvāks, kāds bija izlasē. Tā kopumā loma ir līdzīga, izņemot to, ka izlasē nespēlēju vairākumā.

Šovs turpinās – neapturamais Batņa atkal gūst vārtus uzvarā Somijas līgā (VIDEO)

Vai uzskati sevi par universālu hokejistu?
Varu spēlēt visur, kur vajag. Kad spēlēju malā, varu vairāk izveidot forčeku, ir vairāk enerģijas, ko varu izmantot uzbrukumā. Jo centrs tomēr ir pirmais aiz aizsargiem, malējiem uzbrucējiem ir vairāk iespēju izpausties tieši uzbrukumā.

Šī vasara izlases spēlētājiem sanāca garāka. Vai tas ietekmēja tavu gatavošanos sezonai?
Īsti jau nē. Jūnijs bija tāds saspringtāks, kad braukājām pa dažādām vietām. Jūlijs jau bija standarta režīmā, teica, kāds tiek uz pasākumiem, tad var atbraukt, bet ja vajag gatavoties sezonai, tad dariet savas lietas, nekādu problēmu. Cilvēki jau arī saprot, ka mēs nevaram bez apstāšanas doties pa vietām.

Kādi ir “Jukurit” mērķi gaidāmajā sezonā?
Galvenais mērķis ir iekļūt “play-off” jeb TOP6, lai nav jāpiedalās “play-out” spēlēs. Tas ir galvenais, tālāk jau skatīsimies, kā mums ies.

Mikeli ir diezgan maza pilsēta [52 tūkstoši iedzīvotāju]. Kā pavadi brīvo laiku šajā vietā?
Kamēr vēl ir silts laiks, aizeju paspēlēt golfu, šeit ir divi laukumā. Kad ir vēsāks, tad neko baigi daudz nedaru – pastaigājam pa saunām, satiekamies ar komandas biedriem, uztaisām kādu kāršu spēļu vakaru.

Cik jūs esat populāri pilsētā?
“Jukurit” ir galvenā sporta komanda pilsētā. Atpazīstamība ir diezgan liela, ik pa laikam, piemēram, ieej veikalā, un cilvēki saka “Jukurit, Jukurit,” un vēl kaut ko. Es gan to somu valodu vēl neesmu tā iemācījies, lai saprastu, ko viņu saka. Kaut kādus vārdus jau esmu iemācījies, varbūt ne tos labākos. Bet jā, mazas frāzītes ir iekšā.

Kāds ir tavas PČ medaļas liktenis, kur tā glabājas?
Stāv dzīvoklī pakārta pie sienas. Baigi to neizrādīju, vienkārši stāv priekš manis.

Cik bieži atgriežas atmiņas par Rīgā un Tamperē paveikto?
Ik pa laikam sanāk. Tagad skatījos basketbolu, kā mūsu čaļi mauca Pasaules kausā, tad arī uzreiz redzēju tos video, bildes, kā viņiem tur gāja pie pieminekļa. Tad arī uzreiz atcerējos, kā mums gāja. Foršas, patīkamas atmiņas.

LHF pateicas Latvijas sabiedrībai: Daļa no medaļas ir Jums

Sezonas sākums tev sanācis tiešām labs. Kas jādara, lai tikpat labs būtu arī turpinājums?
Vienkārši jāturpina spēlēt savu spēli, galvenais ir baudīt to hokeju, nedrīkst būt saspringtam, kas man iepriekš ir bijis – ja kaut kaut nesanāk un pat ar labu spēli punkti nenāk, tad visu laiku esi iesprindzis uz nākamajam spēlēm un tāpat nesanāk iemest vārtus. Šobrīd es vispār esmu ar citu domāšanu, ar vieglu noskaņojumu, baudu, daru un viss nāk.

Pats līdz tam nonāci, vai kāds no treneriem palīdzēja?
Arī pasaules čempionāts nedaudz palīdzēja, tās visas pozitīvās emocijas ir nākušas līdzi uz šo sezonu. Tas arī ir viens tāds atslēgas punkts.

Tu pirms pāris sezonām nonāci Francijas čempionātā, daži tevi jau paspēja norakstīt. Cik bieži pats atceries šo karjeras posmu?
Ja godīgi, tad es to Francijas sezonu ņemu ļoti pozitīvi. Pirms tam bija diezgan sarežģīti trīs gadi Rīgas “Dinamo”, kaut kā pazaudēju baudu pēc hokeja, it sevišķi pēdējās divās sezonās, likās, ka man neuzticas, nedod spēlēt, ka tieku ierobežots kā spēlētājs. Aizbraucu uz Franciju, treneri uzticējās kā līderim, es atguvu baudu par hokeju un nākamajā sezonā jau zināju, ka vairs īpaši negribu tur palikt. Tad man bija iespēja pēc pirmā mēneša doties uz Somiju, ilgi nedomāju, uzreiz teicu jā.