1997. gada 27. aprīlis. Latvijas hokeja izlase aizvada pirmo spēli pasaules čempionāta elites divīzijā, kurā piedzīvots zaudējums ar 4:5 pret ASV. Tad seko divi fantastiski neizšķirti – pret Kanādu (3:3) un Zviedriju (1:1), kā arī pirmā uzvara – 6:3 pret Norvēģiju. Valstsvienību vada tobrīd 38 gadus vecais speciālists Leonīds Beresņevs, kurš ne reizi vien atstās iespaidīgus nospiedumus Latvijas hokejā.
“Latvijas brīnums uz ledus” – tā sauc 2005. gada 13. februāra notikumus jau nojauktajā Rīgas sporta pilī. Latvijas un Baltkrievijas izlases cīnījās par vienīgo ceļazīmi uz 2006. gada olimpisko spēļu turnīru. Piecas minūtes pirms sirēnas mājinieki bija iedzinējos ar 2:4. Zaudēt vairs nebija ko, un Beresņevs pieņēma drosmīgu lēmumu – nomainīt vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju.
Par spīti skeptiķiem, tas nostrādāja. Armands Bērziņš samazināja deficītu, Jānis Sprukts panāca neizšķirtu, bet Aleksandrs Semjonovs izdarīja to, kas pirms dažām minūtēm šķita neiespējams – izrāva uzvaru.
Viņš vadījis Latvijas izlasi sešos pasaules čempionātos un 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā. Devies uz tālo Habarovsku un vadīja “Amur” laikos, kad Kontinentālā hokeja līga (KHL) vēl neeksistēja. Strādājis ar dažādiem klubiem Latvijā, aizvedot tos līdz dažāda kaluma medaļām vietējā čempionātā. Tad sekoja komandējumi uz Igauniju un Kazahstānu. 2015./2016. gada sezonā viņš atgriezās Latvijā, kļūstot par HS “Rīga” galveno treneri, ka arī aizvedot izlasi uz pasaules čempionātu Krievijā, kur tika ieņemta 13. vieta. Bet tad pieredzējušais speciālists visai negaidīti divus gadus nosēdēja bez darba.
“Ne pārāk labs un patīkams periods, bet tāds ir trenera liktenis, ir brīži, kad paliekam bez darba, nekā briesmīga tajā nav,” atceras speciālists. “Bija laiks padomāt, kaut ko uzlabot. Neteikšu, ka bija patīkami, bet uzskatu, ka šo laiku izmantoju lietderīgi – atpūtos, pabiju kopā ar ģimeni, pabraukāju pa pasauli. Kāpēc jākrit depresijā? Nenožēloju par šo posmu.”
2018. gadā Beresņevs atgriezās hokejā un vienu sezonu nostrādāja ar Jaunatnes hokeja līgas (MHL) klubu Stupinas “Kapitan”. Jau nākamajā sezonā viņš visai negaidīti parādījās Kontinentālās hokeja līgas (KHL) klubā “Sochi” kā galvenā trenera asistents. Speciālista karjera kūrortpilsētā attīstījās strauji, un 12. oktobrī viņu nozīmēja par galvenā trenera pienākumu izpildītāju. 61 gada vecumā Beresņevs debitēja KHL komandā.
“Nedrīkst skatīties uz gadiem. Kā bija, kad 37 gadu vecumā kļuvu par Latvijas izlases galveno treneri? Tas ir mans darbs, tas, ko man patīk darīt, ar ko es nodarbojos kopš 33 gadu vecuma,” uzskata treneris. “Es biju gatavs, taču gatavība ne vienmēr sakrīt ar reālu situāciju. “Sochi” bija problēmas gan ar psiholoģiju, gan ar sastāvu, visu uzreiz nav iespējams izlabot. Man nav kauns par šo periodu, uzskatu, ka bija virzība augšup, pēdējo maču manā vadībā mēs uzvarējām.”
Beresņeva trenētā komanda izcīnīja vienu uzvaru sešās spēlēs un jau 28. oktobrī viņš tika atlaists. “Tā notiek, kad ir psiholoģiskā bedre, tu krīt līdz noteiktam līmenim, tad atspēries un kusties augšup. Sočos mēs to izdarījām, bet darbu turpināja cits treneris.”
Līdz februārim Beresņevs nosēdēja bez darba, līdz saņēma piedāvājumu kļūt par konsultantu Latvijas virslīgas klubā “Liepāja”. Zīmīgi, kad 1998. gadā vēju pilsētā uzcēla ledus halli un dibināja hokeja komandu, tieši Beresņevs bija tās pirmais galvenais treneris.
Speciālists uzsver, ka viņš ir priecīgs dalīties pieredzē ar treneriem un hokejistiem. “Mana loma – palīdzēt ar taktiskiem zīmējumiem, ar pieredzi, it īpaši “play-off” laikā.Uzreiz pateicu, ka man nav noslēpumu, negribu neko aiznest līdzi. Spēļu laikā atbildu par aizsargu spēli, vadu viņu nomaiņu, saku visu, ko redzu – kur ir stiprās puses un kur ir vājās. Pēc tam piedāvāju vingrinājumus treniņprocesam, lai izskaustu kļūdas, kuras notiek spēļu laikā.”
“Liepājas” komandas galvenais treneris ir 35 gadus vecais Maksims Bogdanovs, kurš ilgus gadus bija hokeja tiesnesis. Viņam tā ir otrā sezona Virslīgas līmenī, pirms tam ir strādāts ar hokeja skolas komandām. Jautāts, vai viņš nenozog daļu no galvenā trenera autoritātes, Beresņevs atbild noraidoši.
“Lieliski saprotu šādas aizdomas, tāpēc cenšos, lai pamatdarbu dara viņš. Mans uzdevums ir tikai izteikt viedokli, bet neko nepiespiest. Trenerim jādomā ar savu galvu, no manas puses nekāda spiediena nav, arī hokejistiem uzreiz pateicu, ka nekas nemainās. Treniņu laikā cenšos būt nemanāms, lai galvenais treneris tiešām būtu galvenais. Treneriem nepieciešama pieredze, bet kur to iegūt? Jāmācās uz savām kļūdām un jāizmanto citu pieredzi.”
Tavs viedoklis