Blogs: Kāpēc futbola tirgus izvarošana PSG gaumē bija legāla?

Šīs vasaras karstākā deja bija vērojama starp Brazīlijas futbola talantu Neimāru, FC “Barcelona” apjukušo kluba prezidentu Josepu Bartomeu un bagātiem puišiem no Katāras. Rezultātā notika pagrieziena punkts pasaules futbolā. Tika lauzts rekords. 222 miljoni un Neimārs pārbrauca uz Parīzi.

Spānijas futbola funkcionāri ar Barselonas kluba prezidentu Bartomeu priekšgalā, publiski pauduši sašutumu par šādu tirgus “izvarošanu”. Nelāgi vārdi par lielā darījuma notikšanu atbalsojās arī šķietami turīgajā Anglijas Premjerlīgā, kur klubu kases turētāji pēkšņi atskārta, ka kārotie futbolisti nu maksās krietni vairāk.

Tirgus krietni izmainījās. Ja līdz šim dārgākais futbolists pasaulē bija Pols Pogā (105 milj. eiro), tad arī futbola aģenti, menedžeri, sponsori un citas iesaistītās puses varēja uzstādīt noteiktu latiņu. Varbūt Mančestras “United” pagājušās vasaras dārgākais pirkums vēl nav attaisnojis uz sevi liktās cerības, tomēr futbola tirgū bija uzstādīts savs atskaites punkts pēc kā vadīties.

Arī tādi spēlētāji kā Krištiano Ronaldo, Garets Beils, Gonzalo Iguains, kuri pēdējā desmitgadē mainīja savas pieraksta vietas, bija uzstādījuši standartus pēc kā vadīties, lai noteiktu, cik vērts ir konkrēts futbolists.

Neimāra pārdošana par 222 miljoniem uzstādīja jaunu latiņu. Daudzi runā, ja Brazīlijas futbola zvaigzne maksā šādu naudas summu, tad viņa bijušais komandas biedrs Lionels Mesi ir divtik vērts. Tas pats attiecas uz portugāļu superzvaigzni Krištiano Ronaldo. Medijos jau paspējuši izteikties visi, kam nav slinkums. Sākot no futbola klubu saimniekiem līdz pat futbolistiem. Pat Milānas “Inter” kapteiņa Mauro Ikardi sieva, kas savu vīru presei novērtēja par 150 miljoniem (salīdzinājumā ar Neimāru). Futbola leiputrijā parādījās varavīksne, kuras augstākajā punktā sēdēja smaidošs Neimārs.

Tirgus tika mainīts uz neatgriešanos. Citiem tas šķita pieņemami, jo, ko nevar nopirkt par lielu naudu var nopirkt par ļoti lielu naudu. Kapitālisms. Tomēr futbola lielvaras FIFA un UEFA ir izstrādājušas atrunātus noteikumus, kas jāievēro visiem futbola klubiem. Runa ir par futbolistu pirkšanu un pārdošanu, kluba ienākumiem un izdevumiem. Pārāk neiedziļinoties detaļās, futbola klubi nevar akli paļauties uz īpašniekiem naftas magnātiem.

Lai iekļautos UEFA Financial Fair-play, klubiem jāiesniedz atskaites par ienākumiem, kas radušies no futbolistu, biļešu, atribūtikas, tēla, TV un citu tiesību tirgošanas. Tas nenozīmē, ka komanda nevar ieiet mīnusos, piesaistot kādu dārgāku spēlētāju, bet ilgtermiņā regulāra noteikumu pārkāpšana var materializēties lielās soda naudās un aizliegumā pieteikt jaunus spēlētājus. UEFA klubus biedē ar sarkanu lupatu – neļaušanu piedalīties UEFA Čempionu līgā, kas savukārt ir gardākais kumosiņš klubu īpašniekiem, arī finansiālas atdeves dēļ (ja tāda interesē).

Daudzi futbola idejiskās telpas smagsvari ir pauduši lielu sašutumu par 222 miljonu darījumu (par tā detaļām jau vairākkārtīgi rakstījām), bet jau pieminētā FIFA pagaidām nekādas sankcijas pret Katāras šeihu Nasseri Al-Kellaifi, PSG saimnieku, nav raidījusi.

PSG var nesaņemt pilnīgi nekādu sodu, kaut cik tas amizanti neskanētu. Spānijas “La Liga” vadītājs notikušo pāreju salīdzinājis ar čurāšanu baseinā, bet PSG labā nestrādā muļķi, kas jau ilgstoši sadarbojās ar UEFA un pilnā mierā, liekot roku uz sirds var teikt: viss ir legāli.

PSG klubs netiek sponsorēts klasiskā veidā. Kluba īpašnieki un sponsori ir viena un tā pati brigāde no Katāras. Viņiem neinteresē sadarbība ar bankām, aviolīnijām, makdonaldiem. Viņi paši var savu klubu uzturēt un, jā, ievērojot UEFA noteikumus.

Kā viņiem tas izdodas?

1. UEFA jau kopš brīža, kad Parīzes komandu nopirka Katāras šeihi, ļoti rūpīgi sekoja līdzi kluba rēķiniem. PSG jau sākotnēji cieši sadarbojusies ar UEFA un regulāri konsultējusies par dažādiem darījumiem. UEFA klubam atļāva šādu sponsorēšanas veidu un arī noteica ieteicamo naudas apjomu, ko “investori no Katāras” drīkst iemaksāt kluba kasē, maksāt par transfēriem. UEFA apmēru noteica, izvērtējot kopējo Eiropas futbola tirgus situāciju, tādēļ būtu naivi domāt, ka PSG nesankcionēti nopirka Neimāru.

2. Daļa no naudas, kas iztērēta par Neimāru, amortizēsies, kas nozīmē, ka bilancē pretī aktīviem, PSG visu summu drīkstēs neierakstīt. Vēl atskaitē, ko nāksies nodot UEFA, varēs ierakstīt ienākumus par atribūtikas ar Neimāra vārdu pārdošanas. Jau pirmajā nedēļā tika pārdoti krekliņi ar Neimāra vārdu vairāk kā miljona eiro vērtībā.

3. PSG nav sēdējuši ar klēpī saliktā rokām un šovasar ir pārdevuši spēlētājus par ļoti solīdiem 60 miljoniem eiro. Tāpat izīrējuši trīs spēlētājus par pietiekami lielām samaksām.

4. Pagājuša gada atskaitē, kas bija jāiesniedz UEFA, PSG publicēja, ka attiecība starp kluba ienākumiem un algām sastādīja 56%. Pēc darījuma ar Neimāru šī attiecība palielinājās, bet nekādā veidā nepārsniedza UEFA noteiktos 70%.

5. PSG jau ilgāku laiku pārspriež nākamo darījumu ar sporta inventāra ražotāju “Nike”. Pēc Neimāra nonākšanas Parīzē, saprotams, ka darījums “Nike” kļūs par vienu no lielākajiem Eiropas futbolā. Darījums varētu notikt vēl šogad, ļaujot PSG to ierakstīt svaigākajā atskaitē. PSG saimnieki par potenciālo darījumu, iespējams, jau zināja pirms Neimāra parakstīšanas, ar mierīgāku sirdi skatoties uz UEFA prasībām.

6. Pat ja komandas ienākumi no biļešu, atribūtikas, TV, citām tiesībām saruks, tad komanda var pārdot tādus futbolistus kā argentīnieti Angelu Di Mariju un vācieti Julianu Draksleru. Pat pārdodot abus spēlētājus zem tirgus vērtības, klubs ātri izlīdzinās savu bilanci.

Kopumā, PSG finansiālā situācija ir vairāk kā atbilstoša UEFA noteikumiem. Tas, ka Neimārs juridiski pats izpirka savu kontraktu (saņemot naudu no jau pieminētajiem Katāras fondiem), vairāk bija tehniskas dabas jautājums, ko pati UEFA klubam atļāva darīt. Arī īres darījums ar talantīgo Kilianu Mbapē uzskatāms par lielisku menedžmenta darbu.