Dārziņš: Šobrīd Latvijā nav tādas profesijas kā hokejists
Latvijas hokeja izlases treneris un bijušais valstsvienības uzbrucējs Lauris Dārziņš sarunā ar Valdi Valteru “William Hill TV” kanālā “Youtube” platformā dalījās pārdomās par dzīvi pēc hokejista karjeras beigām, hokeja attīstību Latvijā un darbu izlasē.
“Dienas tāpat ir ar kaut ko piepildītas. Meita sākusi iet skolā, dēls nodarbojas, spēlē hokeju, ir visi pulciņi. Tagad bija posms, kad varēju ievilkt gaisu, nebija režīms, kad noteiktā laikā jābūt hallē. Varēju palasīt grāmatas, uzlādēties nākamajiem dzīves posmiem. Lasu visu kaut ko, kaut ko izklaidei, kaut ko, lai uzlabotu zināšanas hokejā. Kaut kādus filozofus – Kants, Nicše, Freids, tam visam esmu gājis cauri,” savu ikdienu iezīmē Dārziņš.
“Kaut kas mani pagrūda aiziet izmācīties uz LSPA. Daudz esmu domājis par hokeju, bet gribējās zināt nianses. Pēc 30 gadu vecuma bioloģiskais pulkstenis sāk tikšķēt, tu kļūsti lēnāks un hokejs jāsāk skatīties savādāk. Ar maiņas partneriem laukumā vienmēr apspriedām, ko un kā darīt, man tas patika. Galvā bija daudz informācijas un bija vēlme padalīties. Ja redzi, ka vari aizklauvēties līdz spēlētājam, tad pēc tam kaifo par to,” atklāj bijušais hokejists.
“Es sevi redzu kā cilvēku, kurš uzbrucējam pasaka priekšā, kā pārvarēt grūtības uzbrukumā. Bet kopumā gribētos visu to informāciju apkopot un piedāvāt savas idejas. Hokejs ir liela špikošanas māksla no treneriem. Kāds paskatās – o, šī ir slikta komanda, bet tas strādā. Man ir savas idejas. Nav tā, ka uzreiz esi revolucionārs, bet gribētos atnest savas lietas,” uzsver izlases treneris.
“Sajūtu aicinājumu. Šeit neatnācu, apkrājoties ir miljoniem gredzenu. Karjera bija saturīga un veiksmīga, bet nav tā, ka kaut ko esmu baigi vinnējis. Man vispār patīk sports, kad cilvēku grupa vienojusies par spēli, noteikumiem, kā viņi piedalās un noskaidro, kurš izrādīsies spēcīgāks. Varu pateikt, ka man ir motivācija. Liekas, ka man ir diezgan laba spēja sajust, kurā brīdī būt demokrātiskam, kura autoritārākam, lai būtu atdeve no spēlētājiem. Man ir spēja no hokejista dabūt viņa labāko versiju, manuprāt, tas jau ir daudz. Pēc tam no tā visa izveidot labu komandu. Katram brīdim ir kaut kas piemērotāks, ir sajūta, kurā brīdī ko izmantot,” sevi raksturo kādreizējais spēlētājs.
“Sportā visu izšķir rezultāts. Mūsu rezultāti nav bezcerīgi un pasaules rangs atspoguļo situāciju. Ir talantīgi čaļi, tagad tas pat ir masveidīgāk. Aizbrauc U20 izlase un izskatās labi pret TOP valstīm, ir konkurētspējīgi, var vinnēt katru spēli. Mums savulaik ar U20 gāja traki, tur bija divciparu skaitļi. Bija divi-trīs spēlētāji, kuri atbilda šim līmenim. Esmu pabraukājis pa Latviju, pats esmu vadījis treniņus – bezcerības nav. Bezcerība varbūt ir no tāda viedokļa, ka, ja es esmu hokejista vecāks un gribu, lai mans bērns būtu profesionālais hokejists, tad Latvijā šobrīd tādas profesijas nav, viņam būs jābrauc prom. Ir pavisam maz hokejistu Latvijas čempionātā, kuri saņem algu par spēlēšanu. Gribētos, lai tu vari spēlēt arī Latvijā, lai tā ir profesija, lai katrā pilsētā ir klubs. Pagaidām tas liekas nereāli un no tāda viedokļa ir bezcerība,” hokeja attīstību Latvijā apraksta Dārziņš.
“Izlasē jutos ļoti organiski. Liekas, ka varu atrast pieeju pie cilvēkiem, arī ar treneriem man vienmēr bijušas labas attiecības. Čaļi arī ir atsaucīgi. Nav tā, kā agrāk, kad treneri un spēlētāji bija nošķirti. Hokejisti arī paši daudz ko analizē, vari viegli sasniegt viņu, ja tikai runā. Ķīmija izlasē ir ļoti laba,” saka treneris.
“Tu visu laiku esi uz paplātes, tev bikses ierauj ķēdē un to viņus nevari dabūt ārā, Elvim tagad ir tieši šāds posms. Domāju, viņš tiks ar to galā. NHL nav muļķi, viņi Elvi ir novērtējuši. Viņam ir labas kustības. Tagad ir apstākļu kopums, bet man liekas, ka tagad viņš nelasa spēli tā, kā viņš to darījis labākajā formā. Bet kustības tāpat ir pasaules klases. Nav jau tā, ka viņam uzdāvināja to līgumu. Bet visu apstākļu kopums…,” vārtsarga neveiksmīgā snieguma iemeslus skaidro Dārziņš.
