Galvanovskis: Nauda bija iztērēta, līgumi parakstīti, un tajā brīdī nekas cits neatlika

Agris Galvanovskis, sportazinas.com
Latvijas U20 izlases galvenais treneris Agris Galvanovskis Foto: basket.lv

“OlyBet” Latvijas Basketbola līgā (LBL) šobrīd atlicis noskaidrot vien čempionu, bet atlikušajiem klubiem pienācis laiks atskatīties uz aizvadīto sezonu. Sportazinas.com, lai aktualizētu vietējo čempionātu, uzsāk jaunu rubriku – “Runā LBL treneri”. Interviju ar “Valmiera/ORDO” galveno treneri Kristapu Valteru varat lasīt ŠEIT, bet šoreiz uz sarunu esam aicinājuši “”Betsafe”/”Liepāja” treneri Agri Galvanovski, lai pārrunātu kluba aktualitātes, kā arī apspriestu citus ar Latvijas basketbola saimniecību saistītos jautājumus.

“Komplektējāmies kā parasti, bet sezonai gatavoties sākām vēlāk nekā ierasts, sliktās finansiālās situācijas dēļ. Bija palikuši daži vecie parādi, kā jau lielākajai daļai klubu, un uz ekonomēšanas rēķina sākām trenēties vien no 1. septembra, ne kā ierasts no augusta vidus vai sākuma. Sportiskais rezultāts gan sezonas beigās izdevās gana sakarīgs, ņemot vērā apstākļus. Patraucēja arī ar kluba pārņemšanu saistītās lietas [nesen tika paziņots, ka Liepājā tiks veidots jauns basketbola klubs – red.]. Viss kopā arī liedza sasniegt varbūt labākus rezultātus. Katrā ziņā, ja arī būtu kvalificējušies „play-off”, domāju, ka varētu arī pacīnīties par medaļām. Starta piecinieks mums bija gana solīds, bet arī rezervisti parādīja, ka var cīnīties un ceļu nevienam laukumā negrieza. Gribēju pateikt lielu paldies kluba vadībai – Artūram Košeļevam un Artim Lazdiņam, ka cīnījāmies līdz galam, lai sezonu noslēgtu cienīgi,” sarunas ievadā izteicās Galvanovskis.

Sezonu noslēdzāt ar nepieklājīgu 10 zaudējumu sēriju. Ar ko tas skaidrojams?

“Izšļuka” no rokām mums viena uzvara Valmierā [zaudējums ar pretinieku realizētu pēdējo sekunžu metienu – red.], bet jāpiemin, ka ar katru dienu mēs palikām komandā aizvien mazāk. Aizbrauca prom viesspēlētājs, arī Lauris Blaus un Toms Leimanis, kā rezultātā palikām seši spēlētāji ar kārtīgu LBL rūdījumu un uz maiņu bija jaunie puiši. Slogs liels – ja iepriekš bija jāspēlē ap 20 minūtēm, tad tagad mākslīgā veidā tās pieauga, un tas atsaucās arī sniegumā. Bija liels nogurums. Iespējams, kaut kur arī bija mana kļūda. Vajadzēja vairāk samazināt slodzes treniņos. Bet nedomāju, ka tas ko īpaši mainītu. Domāju, ja mēs tiktu „play-off”, mēs tajā nepiedalītos. Mums reāli nebija naudas.

Situācija bija tik kritiska?

Jā. Tāpēc arī laidām prom spēlētājus, lai mums būtu vismaz kaut kādi līdzekļi, lai varētu uz mačiem aizbraukt un nodrošināt palikušajiem pamatvajadzības.

Kādi bija iemesli, kāpēc ar finansēm gāja tik grūti? Sezonas laikā kāds sponsors neizpildīja solīto?

Cik sapratu, kluba vadība, jau pirms es te strādāju, bija noslēgusi līgumus ar spēlētājiem, kuriem pie esošās finansiālās situācijas vairs nebija iespējams samaksāt. Precīzi nemācēšu pateikt, jo nevēlos samelot, bet laikam arī sponsoru solītās summas realitātē netika izmaksātas. Viens solīja 30 tūkstošus, otrs 40, bet beigās kluba kasē ienāca vien 10 no katra un dzīvē jau tie ir 50 tūkstoši, kas iztrūkst. Līdz ar to bijām tādā kā izdzīvošanas režīmā. Es gan nerunāju par “Betsafe”. Viņi savus solījumus pildīja.

Ja salīdzinām ar pagājušo gadu, kad mums sastāvā bija Artjoms Butjankovs, Dāvis Rozītis un citi labi LBL līmeņa spēlētāji, tad šogad jau skatījāmies lētākus variantus. Ņēmām arī skolniekus, kuriem nosacīti nekas nav jāmaksā, un tā arī centāmies saglābt sezonu. Vasarā pat vadība izteica tādu domu, ka jāiet spēlēt uz LBL2, bet es biju pret. Ir jācīnās par savu vietu. Redzējām, kā pirms sezonas gāja Jēkabpilij un Jūrmalai, bet “Barons” vispār atteicās spēlēt… It kā savilkām jostas, funkcionējām, bet atkal uz sezonas beigām situācija krietni pasliktinājās. Nepalīdzēja arī tā jezga ar kluba pārņemšanu.

Kurā brīdī sākās runas par jauna kluba veidošanu?

Kuluāros runāja jau septembrī. Pēc pašvaldību vēlēšanām nomainījās politiskā vara, kas bija ieinteresēta jauna kluba izveidē. Vienkārši solīdi būtu bijis, ja dome laicīgi pabrīdinātu par jaunajiem plāniem. Tad mēs arī būtu uzlikuši “bērnudārzu” kā Valmiera un netērējuši līdzekļus, bet tā kā nekas par to netika teikts, tad vienā brīdī palika tik smagi. Februārī pateica: „Tagad būs tā.” Un viss. Nauda bija iztērēta, līgumi parakstīti, un tajā brīdī nekas cits neatlika, kā atlaist spēlētājus, lai varētu vispār izdzīvot. Principā, jau pirms pēdējām spēlēm mēs īsti netrenējāmies. Savācāmies uz maču un braucām. Varētu teikt, ka pēdējās trīs nedēļas bijām kā amatieru komanda.

Pilsētā runā, ka ar jauno basketbola klubu Liepājā ir saistīta Porziņģu ģimene…

Varbūt sākumā uz to gāja, un jaunā kluba vadība to deklarēja, ka viņi tur būs, bet realitātē tas nenotika. Varbūt vasarā situācija var mainīties.

Tiktāl par kluba iekšējām problēmām. Pievērsīsimies daudz apspriestajai tēmai par LBS darbu. Kā Jūs to vērtējat?

Vienā no sporta raidījumiem beidzot sadzirdēju dažas atbildes uz „sāpīgajiem” jautājumiem, bet daudzviet arī nepiekrītu. Piemēram, par Edgara Šnepa teikto, ka kalendārs ir jāpielāgo klubu interesēm. Tiešām nezinu vai ar šādu piegājienu mēs vietējo čempionātu padarīsim sevis cienošāku. Ja viens spēlē trīs apļus, cits divus, bet pārējie četrus – kādus signālus tas sūta skatītājiem. Es saprotu, ka ir grūti. Bet mums ir reāls piemērs kaimiņos – „Žalgiris” spēlē Eirolīgā, kur ir pat vairāk komandu kā VTB līgā, bet viņi spēlē visus četrus apļus. Ja lielie klubi spēlē laba līmeņa ārzemju turnīros, tad jāveido sastāvs no 16 spēlētājiem. Piesaistiet vēl četrus jaunos spēlētājus, un kad nepieciešams, dodiet iespēju. „Žalgiris” piemērs parāda, ka visu var savienot. Ir jāciena čempionāts. Redzam, ka ar katru gadu mūsu līmenis, diemžēl, krītās.

Piekrītu Šnepa teiktajam – ja līgā būtu naudīgs ģenerālsponsors, kurš atnāktu ar naudu un pateiktu: “Tagad būs tā un nekā savādāk,” tad situācija būtu citādāka. Taču LBS budžetā šobrīd nav tik ievērojamu līdzekļu. Saprotu arī šo situāciju, bet tad menedžmentam būtu jāstrādā labāk, lai piesaistītu vairāk tās naudas.

Problēma nav tikai par kalendāra sastādīšanu. Esmu vairakkārt teicis – dodiet man jaunos spēlētājus un Liepājā spēlēsim ar junioru sastāvu. Bet nav jau ko paņemt. Nezinu, iespējams, problēma ir sistēmā kopumā, jo jaunie spēlētāji, absolvējot sporta skolas, nav gatavi ielēkt pieaugušo basketbolā. Spilgts piemērs mūsu komandā bija Valdis Seņkāns. Puisim neko nepārmetu, cepuri nost. Cīnījās un trenējās pēc labākās sirdsapziņas. Viņš iepriekš bija rezultatīvākais jaunatnes līgā, bet nebija gatavs LBL līmenim. Ja salīdzinām – Jaundzems LU sastāvā sācis spēlēt vien pēdējā gada laikā. Dzimis 1995. gadā. Tad parēķinam, cik ilgs laiks ir pagājis kopš viņš pabeidzis sporta skolu. Šajā vecumā jau jāskatās ārzemju virzienā. Un tādu piemēru mums ir daudz. It kā masveidība un popularitāte sportā mums ir, bet reālais pienesums Latvijas basketbolam nav pietiekošs. Kad es saņemu jaunos spēlētājus, redzu, ka viņi nav gatavi ne fiziski, ne mentāli, ne taktiski. Varbūt tehnikā daudz neatpaliek, bet netrūkst arī tādu, kas pat to nepavelk. Te ir tā problēma, ka klubu sistēmās netiek iesaistīti jaunieši jau no 15, 16 gadu vecuma. Viņus piesaista no 18, 19, bet viņi reāli nav tam gatavi. Un jaunieši nav pie tā vainīgi.

Uzskatu, ka daļa atbildības par šo situāciju jāuzņemas arī LBS. Esmu jau iepriekš teicis, ko, manuprāt, vajadzētu pamainīt. Vai tā būtu stingrāka treneru kontrolēšana un izglītošana, izveidot kādus īpašus testus, pēc kuriem vadīties, lai novērtētu kvalitāti, vai kā citādi uzlabot sistēmu kopumā.

Atgriežoties pie kalendāra sastādīšanas jautājuma un citiem ar LBL norisi saistītiem jautājumiem – vai, Jūsuprāt, vispār notiek dialogs starp LBS un klubiem?

Sezonas sākumā klubi izrunā kaut kādas vajadzības, bet nekas vairāk nav dzirdēts. Man ir labas attiecības ar kluba vadību, bet tā īpaši neesmu dzirdējis, ka notiktu kāds dialogs. Es uzskatu, ka tas nav dialogs. Normāli būtu tā, kad no LBS kāds regulāri brauc pie klubiem, izrunājas par visām problēmām – kas patīk, nepatīk, kas ir nepieciešams. Šobrīd tādas lietas pie mums nenotiek. Tāpat kā pirms sezonas aktualizējām jautājumu par apļu skaitu. „Jūrmala” vēl nebija, „Barons” vairs nebija, un ja VEF un Valga spēlē divus apļus, tad tās iznāk tikai 24 spēles LBL sezonā. Iedomājies – 24 spēles profesionālam klubam! Ja tas nespēlē Baltijas līgā. Esmu arī LBS treneru komisijā. Pēc nolikuma jaunatnes līgā jaunieši var aizvadīt 65 spēles. Tātad, bērns, kurš nav gatavs LBL līmenim, var spēlēt 65 spēles sezonā, bet profesionāliem klubiem varēja iznākt 24… Vai tas ir pareizi? Būtu jābūt otrādāk. Tāpēc arī pirms sezonas rakstījām vēstuli LBS. Labi, pienāca klāt viena spēle ar VEF un četras ar „Jūrmalu”. Kopā 29 spēles, bet tas arī ir par maz. Esmu runājis ar līgas komisāru. Galvenais arguments bija, ka sezona noslēgsies jūnijā, bet kas tagad notiek? Bet sezonas vidū VEF sāk spēlēt draudzības spēles. Tā ir ņirgāšanās. Kad BBL spēlēja zviedru klubs „Dolphins”, viņiem vienā dienā bija spēle gan vietējā čempionātā, gan ar mums. Kā Jūs domājat, Zviedrijas federācija kaut ko atcēla? Nē! Viņi nostādīja vietējo līgu kā prioritāti. Kāpēc pie mums tā nevar? Skaidrs, ir patīkami, ja mūsu klubi spēlē eirokausos, bet nevajag aizmirst par pašmāju sacensībām. Mums visiem – klubu vadībām, treneriem, LBS – ir biežāk savā starpā jārunā. Kad runā kuluāros, tad it kā pasaka, ka viss būšot kārtībā, bet realitātē solījumu pildīšana pieklibo. Mēs taču strādājam visi ar vienu mērķi – attīstīt Latvijas basketbolu.

„Valmiera/ORDO” treneris Kristaps Valters pēc intervijas mūsu portālā saņēma brīdinājuma vēstuli no LBS…

Protams, jābūt korektiem un nedrīkst pārkāpt ētikas normas vai izteikt personīgus apvainojumus, bet kritikai ir jābūt. Arī mani kā treneri kritizē. Ko tad man darīt? Apvainoties? Kritikai ir jābūt veselīgai. Nedomāju, ka Valters konkrētajā intervijā vēlējās kādu aizskart vai sagraut. Viņš, kā es un citi treneri, tikai vēlas kā labāk. Nesaku, ka savienība neko nedara. Saprotu, ka arī viņiem ir grūti un viņi dara, ko var. Bet mums visiem biežāk ir jānāk kopā un jārunā par problēmām. Kaut vai reizi ceturksnī sarīkojam tikšanos, kurā piedalās klubu pārstāvji, līgas direktors un izrunājam aktualitātes. Pieaugušo izlases „rullē” – sievietes brauks uz pasaules kausu, vīrieši varēja tikt medaļās, bet mums ir jāsakārto arī „apakša”. No tā jau viss sākās.

Kādi varētu būt risinājumi, lai uzlabotu vietējās līgas līmeni?

Piemēram, viens veids ir pārskatīt leģionāru kvotas. Tās radītas, lai aizsargātu vietējos spēlētājus, bet te nonākam pie tā, ka mums jau nav vietējo jauno spēlētāju, ko paņemt. Pagājušogad bija tā – par pirmajiem leģionāriem par licenci jāmaksā līdz 600, 700 eiro, bet par ceturto jau pieci tūkstoši. Ticiet man, arī 600 eiro mazajiem klubiem ir nauda. Labi, šogad diskusijā ar LBS panācām, ka par ceturto būs jāmaksā tikpat kā par pirmajiem trīs, bet tālāk – par piekto pieci tūkstoši, par sesto desmit, u.t.t. Lietuvā par pieciem leģionāriem kvotām ir vienāda summa. Bet leģionārs – tie ir arī citi izdevumi. Neskaitot algu, jāmaksā dzīvošana, darba atļauja un jānokārto visas formalitātes. Ja tas ir amerikānis, vēl jānopērk lidmašīnas biļete. Aptuveni rēķinot, pirmais gājiens, lai viņš vispār te ierastos, izmaksā ap diviem tūkstošiem. Ja tev komandā ir trīs, tie jau ir seši tūkstoši, bet ja vēlies ceturto vai piekto, kādas tās ir papildus izmaksas. VEF ar „Ventspili” to var atļauties, bet kā mazie klubi to var atļauties?

Labs piemērs šogad bija, kad „Ventspils” zaudēja dāņiem FIBA kausā. Dānijas klubam bija pieci leģionāri un viņu algas bija no 1500 – 2000 eiro robežās. Teiksim, es strādāju Madonā un varu paņemt piecus leģionārus par vienādām kvotu izmaksām. Un ja ar viņiem paveicās un uztaisu „troksni” LBL? Ja visi klubi, pie esošās situācijas, kad jaunie uzreiz pilnvērtīgi līgā neienāk, varētu paņemt piecus leģionārus… Vai tad nebūtu skatāmāks čempionāts? Līmenis augtu, un arī jaunajiem spēlētājiem būtu uz ko skatīties un pēc kā tiekties. Par ko tad mēs cīnāmies ? Par augstāka līmeņa čempionātu. Ja būtu formula četri pieci leģionāri, tikpat pieredzējušie vietējie, pievienojam trīs perspektīvus jauniešus – rezultāts būs redzams. Tad arī VEFam un „Ventspilij”, iespējams, fināls nebūtu garantēts un viņiem būtu „jāsitās” katrā spēlē. Amerikāņu spēlētāju pasaulē ir tik daudz, ka tas nav nereāli piesaistīt tādus, kas mūsu līmenī patiešām veidotu rezultātu. Starp citu, kad cilvēki uzzināja, ka mums klubs iet pa grunti, mums pat bija piedāvājumi, lai atbrauc “džeki” un spēlē par velti. Lai tikai dod viņiem iespēju sevi pierādīt Eiropas tirgū. Savukārt latviešu vidusmēra spēlētājs ir dārgāks kā vidusmēra amerikānis.

Lūk, jau viena formula, kā iespējams pacelt līmeni. Un ja vēl pa to laiku mums izaug jaunie spēlētāji un redzam, ka vietējam tiek ņemts nost darbs – lūdzu, samazinām leģionāru kvotas. Savā ziņā šī esošā kvotu sistēma lielajiem klubiem dod garantiju, ka viņi tiks finālā, jo viņi taču var to atļauties, bet mēs, mazie klubi, nevaram.

Tāpat aktuāls ir jautājums par jaunatnes sistēmu. Mums ir pietiekami daudz sporta skolu. Vecākajā grupā ap 25. Ja katra no tām gadā sagatavotu vismaz vienu audzēkni LBL līmenim, tās ir divas komandas klāt, un tā katru gadu. Bet tas nenotiek. Ko tad mēs aizstāvam? Iespējams, nepieciešamas vēl kādas studentu komandas LBL, kur tie jaunie spēlētāji, kuriem nav pietiekošs līmenis pēc LJBL, iegūst pieredzi un pēc mācībām jau nobrieduši pievienojas citiem LBL klubiem.

Katrā ziņā nesaku, ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais, bet sarunu gaitā mēs varam nonākt pie kopsaucēja, pie kāda attīstības modeļa, kas var dot pienesumu basketbola saimniecībai. Visiem kopā ir jāsēžas pie sarunu galda un jāmeklē labākie risinājumi.

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par
avatar