Grigorjeva par bērna audzināšanu un apvienošanu ar sportu, asarām un vaļaspriekiem

Foto: Instagram.com

Pērnā gada novembrī Latvijas brīvā stila cīkstone Anastasija Grigorjeva kļuva par māmiņu, taču jau pēc pieciem mēnešiem viņa izcīnīja bronzas medaļu Rumānijā notiekošajā Eiropas čempionātā, savukārt šī gada jūnijā Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā Grigorjeva sagādāja valstij pirmo zelta medaļu otrajās Eiropas spēlēs.

”Sportazinas.com” sazinājās ar sportisti, lai aprunātos par fiziskās kondīcijas atgūšanu pēc dzemdībām, sporta apvienošanu ar mazuļa audzināšanu, asarām treniņos un nākotnes plāniem.

Pagājušā gada novembrī jums piedzima dēliņš, taču pēc pieciem mēnešiem jūs jau piedalījāties Eiropas čempionāta sacensībās un izcīnījāt bronzu. Kā notika sagatavošanās sacensībām pēc dzemdībām? Cik fiziski un emocionāli tas bija grūti?

Vēl joprojām nevaru pateikt, ka esmu iegājusi formā, kura man bija pirms dzemdībām.

Mēs pat sākumā neplānojām braukt uz Eiropas čempionātu, bet tā kā mūsu sporta pārvalde atteica iespēju, ka varētu braukt citi sportisti, vajadzēja braukt mums. Īstenībā esmu ļoti priecīga, ka viss tieši tā sakārtojās. Protams, ka bija grūti apjēgt to domu, ka esmu atpakaļ profesionālajā sportā, un ka drīz būs jācīnās, arī uztraukums pirms sacensībām lika par sevi manīt, taču no citas puses man nebija lielas atbildības, jo zināju, ka pat tad, ja nebūs labs rezultāts, neviens man neko nepārmetīs.

Māmiņām sportistēm ir grūti apjēgt to, ka dzīve ir mainījusies. Ir jāsaplāno laiks tā, lai bērniņš gulētu, kamēr esmu sacensībās. Tajos brīžos, kad biju sacensībās, es domāju tikai par to, lai mazais labi pagulētu un lai manai draudzenei, kas brauca līdzi, nebūtu pārāk grūti pieskatīt bērnu, kamēr neesmu klāt. Visas manas domas bija pārņemtas tikai ar mazo.

Vai grūti apvienot bērna audzināšanu ar treniņiem?

Bērnu audzināšana pati par sevi nav viegla lieta. Tagad uz treniņiem eju vairāk atpūsties nekā trenēties, jo tā ir kā tāda neliela atslodze, varu pārslēgt savas domas no mazuļa audzināšanas un koncentrēties uz treniņu. Tā ir neliela atpūta.

Vai piedaloties Rumānijā notiekošajā Eiropas čempionātā, bija sajūta, ka pasteidzāties?

Man vienkārši nebija citas iespējas! Ja nestartētu Eiropas čempionātā, tad arī nevarētu piedalīties pasaules čempionātā. Tik un tā bija jabrauc. Sākumā bija doma, ka varētu tikai nosvērties un necīnīties, bet tā kā biju labā formā, biju arī gatava. Kas zina, varbūt, ja man nebūtu pieteicies mazais, trenējoties forma nebūtu daudz labāka kā tagad. Kad tu ikdienā trenējies divas reizes dienā, mazliet vairāk ir morāla slodze un nevari pilnībā arī parādīt visas savas spējas. Bet tagad, kad atgriezos ar vieglu galvu, sanāca labi starti, gan Eiropas čempionātā, gan Minskā notikušajās Eiropas spēlēs.

Daudzi šo cīņas sportu sauc par vīrišķīgu sporta veidu! Kāds ir jūsu komentārs par šādu apgalvojumu?

Es nevaru nosaukt kādu konkrētu sporta veidu, kas būtu vairāk vīrīšķīgs vai vairāk sievišķīgs. Sports, tas ir grūts darbs, tāpēc visu cieņu gan sievietēm, gan vīriešiem, kuri nodarbojas ar profesionālu sporta karjeru, jo tas tiešām ir milzīgs darbs. Es nevaru pateikt, ka tieši mans sporta veids ir vairāk vīrišķīgs nekā mākslas vingrošana. Tas arī ir grūts sporta veids, neskatoties uz to, ka ir ļoti skaists un tajā pašā laikā traumatisks.

Jūtos pietiekami sievišķīga, lai ne man, ne pārējiem nebūtu tādu domu, ka šis sporta veids nav domāts sievietēm. Tas ir visiem.

Kādas ir jūsu attiecības ar konkurentēm no citām valstīm? Vai jūs komunicējat?

Tagad esmu pamainījusi svaru un cīnos citā svara kategorijā. Tās meitenes, kas nāk no manas svara kategorijas, pašas nav īpaši draudzīgas. Es nesaku, ka gribētu ar kādu no viņām ļoti tuvu draudzēties, bet viņas nav tik runīgas. Taču ar meitenēm no citām kategorijām var gan parunāties, gan pasmieties. Ir arī meitene ar kuru es draudzējos – braucam viena pie otras ciemos. Taču lielākoties, tas tomēr ir atkarīgs no cilvēka. Man tas ir sports – kad iznākam uz cīņu, tā ir viena lieta, bet ārpus paklāja mēs esam normāli cilvēki un varam uzturēt normālas attiecības.

 

View this post on Instagram

 

I didnt come this far to only come this far..🐾🦁🇱🇻🥇💪 #tokio2020

A post shared by Anastasija Grigorjeva (@grigorjeva_63kg) on

Jūs bieži raudat treniņos? Sports ir sports, bet mēs sievietes, tomēr esam emocionālas būtnes!

Tagad pēc dzemdībām raudu mazāk, bet agrāk varēju raudāt gandrīz katru treniņu, neskatoties uz to, ka treneris teica, ka viss treniņš ir ideāls, bet ja man nesanāca viena kustība, tad es varēju sākt raudāt.

Vienā no intervijām teicāt, ka viens no jūsu vaļaspriekiem ir iepirkšanās, ka tērējat naudu kleitās un kurpēs. Vai pa šo laiku kaut kas ir mainījies vai arī “šopings” vēl joprojām ir jūsu sirdslieta?

Tā vēl joprojām ir sirdslieta, tikai tagad tam ir pavisam maz laika. Ja arī izdodas kaut ko nopirkt, tad tas ir tā, ka es ieskrienu veikalā kaut ko fiksi uz ātru roku paņemu, pat nepielaikojot. Šobrīd es krāju naudu un gaidu, kad mazais paaugsies, tad arī varēšu iztērēt to visu naudu uz skaistām kleitām. Bet tagad daudz naudas tērēju ēšanā, ja ienāku lielveikalā izsalkusi, tad gribas apēst pilnīgi visu.

 

View this post on Instagram

 

#мальдивы

A post shared by Anastasija Grigorjeva (@grigorjeva_63kg) on

Vēl vienā no intervijām minējāt, ka jums ļoti patīk ziedi un ka nākotnē vēlaties atvērt ziedu veikalu – vai vēl joprojam ir tāds sapnis?

Jā, ir! Bet nezinu, cik tas ir reāli! Tas bija manas vecmāmiņas sapnis, lai mūsu ģimenei kādreiz būtu ziedu veikaliņš un es gribētu, lai šis sapnis piepildītos, bet redzot situāciju ar mazo biznesu, nezinu vai tas viss būs reāli nākotnē.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Pēc olimpiskajām spēlēm jau teicu, ka vienīgais kādēļ es palieku sportā tas ir zelts pasaules čempionātā un medaļa olimpiskajās spēlēs. Nezinu vai izdosies, bet tas ir tas, kas silda manu sirdi un cerams, ka arī šis sapnis piepildīsies!

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par