Guntis Šēnhofs atklāti par LBS vēlēšanu aizkulisēm un attiecībām ar Lauvu un Jaunupu (2. daļa)

Latvijas Basketbola savienība (LBS) pēc vīriešu izlases neiekļūšanas Eiropas čempionāta finālturnīrā meklē jaunu treneri. Pirms neilga laika “Sportazinas.com” uz sarunu aicināja bijušo ilggadējo LBS valdes locekli Gunti Šēnhofu, kurš pastāstīja par Latvijas basketbola aktualitātēm no bijušā valdes locekļa skatpunkta. Intervijas pirmajā daļā var lasīt par zaudējumu Bulgārijai un tā iespaidu uz kopējo basketbola saimniecību, par vietējo treneru līmeni, čomu būšanu LBS un daudz ko citu. Savukārt sarunas otrā daļa piedāvājam pavisam ko citu – proti, Šēnhofs atklāti stāsta par dažādām “spēlītēm”, kuru rezultātā par jauno LBS prezidentu kļuva Raimonds Vējonis. Tāpat Šēnhofs tiek uzskatīts kā viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijas basketbolā, neskatoties uz to, ka nekādu oficiālu amatu LBS struktūrās neieņem. Jautājām, Guntis atbildēja.

Cik tuvu vai tālu šobrīd esat no basketbola dzīves Latvijā?
Šobrīd esmu tālu. Pats neuzbāžos, bet, ja esmu vajadzīgs, tad labprāt konsultēju. Man ir prieks, ka to izmanto Kaspars Cipruss, kurš ar mani regulāri komunicē un es izsaku savas domas par vienu vai otru procesu. Nekādas tiešas ietekmes uz LBS pieņemtajiem lēmumiem man nav. Godīgi pateikšu, man pat nav īsti interese iesaistīties vairāk. Man tomēr ir pieklājīgs vecums. Esmu sasniedzis visu, ko varēju sasniegt, un motivācija arī nav tāda kā iepriekš kaut kur līst.

Bet vai jums ir ietekme uz kādiem citiem notikumiem, piemēram, ar saviem kontaktiem palīdzēt, lai tiek realizēts viens vai otrs projekts vai naudas piesaistīšanas jautājumos?
Ja pie manis vēršas, esmu gatavs palīdzēt. Simtprocentīgi teikt, ka esmu prom no basketbola arī nevar – tomēr vadu sporta skolu. Ja to nedarītu, iespējams, tik atsaucīgs nebūtu, jo būtu pensijā. Un, ja redzu kādus lēmumus, kas tiešā veidā skar manu sporta skolu, tad, protams, ka es iejaucos. Nekur citur. Neslēpšu, ka bija viens pat skandalozs piemērs, kad iestājos par LJBL [jaunatnes līgas] izspēles formāta maiņu uz sistēmu, kad savā starpā spēlē sporta skolas ar visām vecuma grupām divīziju ietvaros, nevis kā ir tagad, kad attiecīgās vecuma grupas atsevišķi izcīna vietas divīzijās jeb tā sauktais “labākais pret labāko” formāts. Aizgāju uz valdes sēdi, kur pamatoju, kāpēc tas būtu jādara, izrietot no manas lielās pieredzes. Un te atkal nonākam pie realitātes salīdzinājumā ar pareizu teoriju. Un tā ir skaudra – viss atsitas pret finansēm. Realitāte ir tāda, ka budžeta iespējas skolai paliek arvien problemātiskākas, bet transporta izmaksas, izbraukājot reģionus, sastāda ļoti lielu daļu no izdevumiem… Skatoties no finansiālā viedokļa un ieguvuma, spēlējot labākajiem pret labākajiem, tas nav adekvāti. Man piekrita arī pieredzējuši cilvēki, kas ilgus gadus bijuši administratīvajā darbā – [Edgars] Šneps ar [Raimondu] Vējoni.

Starp citu, šim formātam – “labākais pret labāko” ir arī mīnusi. Piemēram, uz tā rēķina ir krities līmenis Ventspilij un Liepājai. Pirmie agrāk man bija galvenie konkurenti kopējā ieskaitē, bet tagad palikušas tikai pāris daudz maz konkurētspējīgas vecuma grupas. Un kāpēc? Jo vairāk nebija vajadzības pēc visām vecuma grupām, pietiek ar talantīgu viena gada gājumu. Otrkārt, piederība sporta skolai un lokālpatriotisms. Proti, aizbrauc uz mačiem, zāle pilna, jo savas spēles gaida arī citas vecuma grupas, jūt līdzi un ir pavisam cita atmosfēra. Jā, tas ir emocionāls punkts, bet pats galvenais ir finanses. Un finansiāli tas nav prātīgākais variants. Daudzi man piekrita, bet jārunā par LBS realitāti – tā saucamā demokrātija – birokrātija. Vējonis man piekrīt, citi, kuri apzinās finansiālās sekas arī, bet tad Jaunatnes komisija ar manas skolas kādreizējo treneri Matīsu Vārnu priekšgalā panāca, ka Vējonis padevās provinču pārstāvju spiedienam. Iešu vēl tālāk – godīgi saku, ka šo komisiju izveide, arī ir manas darbības auglis priekšvēlēšanu kampaņā. Bet par to vēlāk. Atbildot uz jautājumu par manu lomu, tad – ja redzu, ka manu sporta skolu skar kaut kas, es par to iestājos

Turpināsim par LBS vēlēšanām konkrēti. Kā viss attīstījās?
Sākotnēji es uzrunāju vairākus cilvēkus prezidenta amatam, tostarp Vili Krištopānu. Un visi manis uzrunātie biznesmeņi, baņķieri un citi dzīvē daudz ko sasnieguši cilvēki ļoti labi saprata LBS finansiālo perspektīvu nākotnē. Un neviens no viņiem, tāpat kā zvaigžņots basketbola treneris, neuzņemsies trenēt otro izlasi vai šajā gadījumā vadīt organizāciju, kurā skaidri redzams, ka naudas piesaistīšana grūtajā Latvijas ekonomiskajā situācijā būs ļoti sarežģīta. Viņi nevēlējās riskēt ar savu reputāciju. Jo, kā ir? Bez naudas realizēt idejas ir praktiski neiespējami, bet ja kaut kas noies greizi, ko tad vainos? Un tas atbaidīja potenciālos kandidātus. Un tā ir valstiska līmeņa problēma. Latvijā ir spēcīgu un harizmātisku personāliju problēmas, sākot ar šī brīža valsts prezidentu Egilu Levitu, tad Krišjāni Kariņu un turpinot ar citiem. Ko vēl mēs tad gribam sagaidīt basketbolā? Un tāpēc valsts atrodas tur, kur tā atrodas un tas pats ar basketbolu. Tāpēc manā ieskatā jaunajai valdei šobrīd nav ko pārmest.

Ja nu vienīgi neizlēmīgu rīcību ar Robertu Štelmaheru pēc pirmā loga…
Vienīgais tas, jā.

Labi, bet ne par to stāsts. Minējāt, ka vairāki jūsu uzrunātie cilvēki atteicās kandidēt uz prezidenta posteni. Un pats esat minējis, ka visiem būtu jāstrādā kopā. Kāpēc tad jums bija obligāti jāvirza savs kandidāts. Lai jau Anete Jēkabsone – Žogota pamēģina… Tas nav vienkārši spītības pretspars, proti – ja “mums” nav savs kandidāts, tad lai “viņiem” arī netiek?
Ļoti sensitīvs jautājums, bet centīšos izskaidrot. Nevēlos nevienu aizvainot, bet stāstīšu atklāti. Iepriekš variantus meklēju es, Valdis Voins, arī Šneps iesaistījās, bet neatradām. Tad neilgi pirms kandidātu pieteikšanas termiņa parādījās Šnepa variants Vējonis, ar kuru viņš bija ticies. Sākotnēji Vējonis nekur nefigurēja un viņš arī pats nerāvās uz šo amatu, bija jāpieliek liela piepūle, lai pierunātu. Personīgi līdz tam Vējoni nepazinu, iespaids bija radies cik redzēju TV ekrānos. Teikšu godīgi – kā amatpersona viņš sākotnēji nebija mans tips, bet pēc tikšanās mani viņš ļoti uzrunāja kā cilvēks. Protams, ar Šnepu diskutējām arī par Aneti. Un kad viņa paziņoja, ka virza savu kandidatūru, es biju pirmais cilvēks, pie kura viņa atnāca runāt. Kas ir loģiski, jo pieredzējušāka par mani kā direktoru jauniešu basketbolā nav. Turklāt, masveidīgākā sporta skola valstī. Sarunas gaitā – un nekāds pārsteigums man tas nebija – varēja saprast, ka Anete  sporta skolu orgdarbā orientējas vāji. Lai arī cik viņa būtu patīkama personība un savulaik laba spēlētāja un daudz ko no basketbola saprot, tieši šī joma bija tāda, kur zināšanas bija nepietiekamas. Tāpēc viņa piedāvāja man iet viņas komandā un attīstīt gaišo nākotni. Tobrīd vēl Voins nebija paziņojis, ka tālāk nekandidēs. Uz ko es atklāti atbildēju: “Anete, esmu 12 gadus bijis vienā laivā ar Šnepu un Voinu. Kā tu pati kā sieviete uz mani skatīsies, ja tagad pārlekšu citā, drošākā laivā?” Atteicos. Kad Voins atsauca savu kandidatūru, Anete man atkal zvanīja un teica: “Gunti, un tagad? Voins taču atsaucis savu kandidatūru.” Uz ko es atbildēju: “Bet ir vēl palicis Šneps… Piedod, nevaru piekrist.” Bet piekritīsi – man bija izdevīgi pāriet uz citu nometni. Un nav ko koķetēt – šaubos vai Vējonis būtu uzvarējis bez manas palīdzības. Turpinājums bija tāds. Izrunājāmies ar Šnepu un Vējoni un domājām kā tālāk rīkoties. Tas nav nekāds atklājums, ka aiz Anetes stāvēja Edgars Jaunups. Visu cieņu Anetei, pazīstu viņu no bērnības, tiešām forša meitene, atpazīstama starptautiski, arī FIBA gaiteņu līmenī.

Atvainojos, ka pārtraucu, bet ar ko Vējonis bija labāks?
Tomēr bijušais prezidents. Tas skan labi. Piemēram, lietuvieši un citu valstu federācijas pēc tam teica: “O, jums prezidents pie stūres tagad. Cepuri nost.” Bet turpināsim par Aneti. Tur aiz muguras bija Jaunups un visu cieņu viņam – talantīgs puisis, lielisks orators. Prot ar cilvēkiem komunicēt, it īpaši ar naudas devējiem. Skatoties uz Latvijas šī brīža politisko eliti, aizvien uzskatu, ka viņš arī šodien ir spējīgākais politiķis. Bet, un tas ir mans subjektīvais viedoklis, viņam primārais ir sava ego apmierināšana un tikai tad kopējās intereses. Izrietot no tā, ar Šnepu nospriedām, ka Anete pati ar visu nebūs spējīga tikt galā un tur visu “temperatūru” noteiks Jaunups. Ar to nebijām mierā. Ar Jaunupu abi laicīgi bijām paziņojuši, ka nepretendēsim uz vietu LBS valdē un sākās cīņa.

Kurā brīdī jums pasliktinājās attiecības ar Jaunupu?
Godīgi sakot, tāds viens un konkrēts gadījums vai iemesls nebija. Pirmā, tēlaini sakot, “sadursme” bija, kad par sieviešu izlases treneri virzīja Aināru Zvirgzdiņu, par kura kandidatūru es uzstāju, bet Edgars gribēja ārzemnieku. Toreiz panācu savu un, lai arī cik Edgars būtu spējīgs, viņš ļoti sāpīgi uzver zaudējumus… Tas viņam traucē arī dzīvē. Nedrīkst vienmēr visu tik ļoti saspīlēti uztvert un kopš tā brīža mūsu attiecības pasliktinājās. Un laiku pa laikam mums valdes sēdēs radās konflikta situācijas un strīdi. Un neslēpšu, man ir nedaudz žēl, ka tā. Tas kopējai lietai nav īsti labi, ka nespējām tālāk strādāt kopā.

Basketbola sabiedrībā nav noslēpums, ka jums ir saspīlētas attiecības ar Mārtiņu Lauvu, kurš arī attīsta vairākas organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešiem un viņš bija Anetes atbalstītājs. Pastāstiet, lūdzu, kad jūsu abu ceļam pāri pārskrēja melns kaķis, ja reiz agrāk bijāt pat partneri?
Sākotnēji jauniešos guldīju iekšā privātos līdzekļus. Lai arī esmu pietiekami turīgs, ne tik ļoti, lai visu laiku varētu investēt. Sāku saprast, ka viens vairāk to visu nepavilkšu. Tad vienā dienā sarunā ar sievu viņa man teica, ka avīzē izlasījusi, ka viens jauns un traks biznesmenis pēc savas iniciatīvas ir gājis uz LBS un piedāvājis 30 tūkstošus latu jaunatnes līgai. Sameklēju viņu rokā un tikāmies. Pirmais iespaids par viņu bija kolosāls – gaišs cilvēks, saprot lietas, basketbols ir sirdslieta. Bet īsumā – man bija akadēmija, vēl aizvien ir, un viņam saku: “Mārtiņ, man jau ir akadēmija, tai pienākas nodokļu atlaides, viss ir, struktūras ir. Nav nepieciešams nekas jauns.” Bet viņš vēlējās jaunu veidojumu. Es jautāju vai viņš baidās no manis, ka “uzmetīšu”? Man nebija problēmu, biju gatavs visu pārrakstīt uz viņu. Bet Lauva nepiekrita. Tāpēc radās jauna juridiska organizācija SIA “Basketbola attīstības aģentūra”, piesaisot vēl trīs investorus. Tas uzreiz ir biznesa modelis. Nezinu, cik viņš personīgi ir ieguldījis tur līdzekļus, jo nav vienīgais, kas tur liek savu naudu.

Mārtiņš uzstāja, ka ar jaunajiem puišiem nepieciešams slēgt līgumus, lai būtu saprašana, pēc kāda modeļa vadāmies, lai ir kādas garantijas, ka viņi vienkārši neaizies prom. Nauda tomēr tiek guldīta. Savukārt pie manis puiši iepriekš ir spēlējuši bez nekādiem līgumiem, balstoties uz savstarpējo uzticību. Beigās piekritu un tad izlasīju sagatavotos līgumus. Biju šokā par diviem punktiem – ka saistības ilgs 15 gadus, bet par izstāšanos kaut kāds pusmiljons. Prasīju viņam, vai tas ir nopietni? Man atbildēja, ka tā tam ir jābūt. Puišiem jābūt atbildīgiem, u.t.t. Es tam nepiekritu, radās konflikts, bet tobrīd vēl ne tāds, lai mūsu ceļi šķirtos.  Pret līgumiem neizturos ar lielām simpātijām, bet domāju, ka aģentūra beigās tāpat neizpildīs visu, ko solījusi, un gan jau šķirties varēs viegli, tāpēc piekāpos, ko tagad uzskatu par savu vieglprātību un kļūdu. Un pats trakākais, ka es tos līgumus parakstīju. Sasaucu puišus pie sevis kabinetā Tērbatas ielā un pārliecināju, kāpēc viņiem tas ir vajadzīgs. Godīgi teicu, ka manas finansiālās iespējas ir izsmeltas, bet talkā nācis jauns biznesmenis, kurš mīl šo sporta veidu un ir gatavs palīdzēt, bet viņam ir savi uzstādījumi. Protams, radās jautājumi par tiem attiecīgajiem diviem punktiem, bet teicu, lai uzticas man. Ka viss būs kārtībā, jo šis līgums ir tikai papīrs. Nesaku to ar lepnumu, bet principā es biju tas, kas puišus pierunāja parakstīt līgumus. Bet, laikam ejot, Mārtiņa attieksme palika aroganta, vainojot spēlētājus, cik viņi nepateicīgi, u.t.t. Un tad sākās nemieri. Tad es uzvilkos, mēs salamājāmies, teicu, ka ar šādiem līgumiem mēs vairāk nedabūsim nevienu talantīgu spēlētāju, tikai viduvējības. Viņš nepiekrita un tas bija viss. Pateicu, lai ņem manas akcijas, jo man tādas bija, un viss – aizcirtu durvis un aizgāju prom. Un vēl līdz šim brīdim viņš savā paspārnē nevienu līdzīga līmeņa spēlētāju nav dabūjis. Ļoti gribēja Artūru Žagaru, bet nesanāca. Un kā zinām, Dāvim Bertānam aizvien ir problēmas ar to līgumu. Es praktiski piespiedu puišus parakstīt līgumus, par ko man šobrīd ir kauns.

Lielākā problēma ir tā, ka Lauvas attieksme bija no sērijas – es jums dodu naudu, priecājieties par to un viss. Varu godīgi atklāt vienu atgadījumu vienā no sanāksmēm. Tas notika jau laikā, kad sāku palikt nervozs un mūsu sadarbība gāja uz beigām. Bija akciju turētāju sanāksme, kurā teicu: “Veči, mēs vairāk nedabūsim augsta līmeņa spēlētājus ar tāda veida līgumiem. Pēc pieredzes saku – neviens nenāks! Galvenā atlīdzība ir darbs, nevis nauda.” Bet viņi uz mani paskatījās ar tādu kā līdzcietību, sejā bija lasāms: “Nu, ko tas vecais muļķis te sapņo”. Un viens no viņiem saka: “Saprotu, ka tu esi basketbolā iekšā ar visu sirdi, tā ir tava dzīve. Bet mēs esam biznesmeņi. Mums vajag garantijas!” To visu var saprast, bet tam visam jānotiek tādā formā un komunikācijas veidā, lai spēlētāji nejustos kā parasti zaldātiņi, ar kuriem izrīkojas kā grib, un kuriem būtu jāklanās viņu priekšā. Tā visa uzvedība mani ļoti aizskāra un no tā sākās nemieri. Neredzēju tādam darba stilam perspektīvu.

Labi, pietiks par “opzocījas” redzemāko seju attiecībām. Varat ieskicēt hronoloģiski notikumu attīstību kongresa kontekstā un kas notika aizkulisēs?
Atzīšos, ka nostrādāja viens neliels ļaunuma velniņš manī. Kādu laiku iepriekš vienā no savām publikācijām viens labi pazīstams žurnālists apmētāja ar dubļiem LBS valdi, ka tā ir vainīga pie visām problēmām. Kaut kur arī pamatoti, bet mani aizskāra viena frāze, ka valdē nav neviena basketbolista un tur neviens no basketbola neko nesaprot. Tas mani uzvilka. Es tomēr 30 gadus biju jau basketbola apritē,  mēs katrs darījām savu darbu un mums bija savi uzdevumi. Un pirms vēlēšanām es to atcerējos, kad braucām runāt ar biedriem pie sevis pasmaidīju un padomāju – labi, gribat demokrātiju, būs. Un sarunās ar biedriem to kārti izspēlēju, piedāvājot veidot komisijas pēc jaunas formulas. Iepriekš komisijās cilvēkus vienkārši nozīmēja. Prezidents grib vienu vai otru, ģenerālsekretārs vēl kādu pārstāvi komisijās un viņi tur ir. Teicu kolēģiem – labi, dodam viņiem demokrātiju. Sākot ar valdes beidzot ar komisijas pārstāvju ievēlēšanu. No sērijas – lūdzu, biedri, jūs izvēlaties valdi, jūs izvēlaties citus pārstāvjus. Viņiem uzsvēru, ka piekrītu – jābūt demokrātijai, basketbola cilvēkiem, kaut gan iekšēji tā nedomāju. Un tagad valdē visi ir basketbola cilvēki, tikai jautājums – vai kvalitāte ir uzlabojusies? To rādīs laiks. Otrais punkts, kas palīdzēja Vējonim uzvarēt. Beidzot visiem jābūt vienotiem, ja mēs tiešām mīlam basketbolu. Pēc vēlēšanām neatkarīgi no to iznākuma apvienojam labākos spēkus basketbola labā. Bet to solīja arī otra puse. Savukārt trešais punkts bija pati Anete. Man jautāja – kurš ir labāks šim postenim? Un es atbildēju, ka, vadoties pēc savas pieredzes, un ņemot vērā, ka Anete nekad nav bijusi nekādos administratīvos amatos, kā viņa spēs vadīt LBS? Neapgalvoju kategoriski, protams, bet neredzēju variantus. Lai arī FIBA acīs viņai ir labs tēls, bet kāds no tā labums, piemēram, Krāslavai? Par Edgaru Jaunupu. Man pat nevajadzēja stāstīt, ka aiz Anetes stāv Edgars, to visi tāpat zināja un tas nospēlēja bez maz vai izšķirošo lomu Anetes zaudējumā. Tomēr vēl līdz šai dienai ar lielu pārliecību uzskatu – Anetei uzreiz par prezidenti kļūt nevajadzēja. Vēl jo vairāk, šobrīd, šajā sarežģītājā situācijā valstī, viņa var būt laimīga, ka nekļuva. Varu arī piebilst, ka sarunās ar biedriem no mūsu puses nebija nekādu melu, kā to mēģināja pasniegt un attaisnot savu zaudējumu oponenti.

Ne man vienam šķiet, ka tomēr nedaudz bija meli. Sākot ar Šnepa “negaidīto” paziņojumu dienu pirms kongresa, ka nepretendēs uz amatu LBS, beidzot ar Ciprusu, kad viņš atsauca savu kandidatūru vēlēšanu dienā.
Pasvītroju vēlreiz – mēs nevienu neapmelojām un arī neko biedriem nesolījām kā vienā no intervijām atzīmēja Ģirts Kalniņš. Uzreiz pēc vēlēšanu rezultāta Anete man acīs teica, ka nespēj noticēt, ka mēs tā un šitā pret viņu. Es domāju, nu ko es taisnošos? Tā nebija, bet man tas, protams, nebija patīkami. Protams, par Vējoni arī bija jautājumi – kāds tad viņš bija kā valsts prezidents? Piekrītu, varēja būt veiksmīgāks. Bet viņam ir milzīga pieredze administratīvajos darbos. Tātad kā administrators viņš ir pieredzējis. Teicu biedriem: “Es jums dodu informāciju, izsveriet to paši.” Ar varu neko nevienam nevar uzspiest, katram ir sava galva uz pleciem.

Tā jau ir sava veida manipulācija…
Varbūt. Es to sauktu par saskarsmes psiholoģiju. Es sniedzu informāciju, to saņēmējiem ir jāizvērtē. Bet neko vairāk par iepriekš trīs nosauktajiem punktiem pirmsvēlēšanu aģitācijā neizmantoju. Tālāk par Ciprusu. Sāksim ar to, ka Cipruss savu kandidatūru izvirzīja pēc savas iniciatīvas, nekāda, ne mana, ne Šnepa režija tur nebija. Sākumā biju nedaudz skeptisks, jo nesanāca viņu kārtīgi iepazīt arī laikā, kad viņš darbojās kā LJBL direktors. Kad satiku viņu, prasīju: “Kaspar, tiešām – kāpēc pieteicies?” Un viņa atbilde bija tāda: “Ja Anete var, kāpēc es nevaru pieteikties?” Tas bija sākumā. Pēc kāda laika tikāmies sporta skolu direktoru sanāksmē un tobrīd viņš vēl strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā. Starpbrīdī ar viņu aprunājos un pārjautāju kā viņam sokas. Kaspars prognozēja, ka lielu atsaucību biedru vidū nesaņems un laikam labāk būtu atsaukt sevi. Un tajā brīdī gan mums ienāca prātā ideja izmantot šo situāciju mūsu puses labā, jo Kaspara simpātijas neapšaubāmi bija par labu Vējonim.

“Armēņu radio frekvencē” [veca paruna] padzirdēju, ka Cipruss neformālās sarunās esot izpļāpājies, ka viņam apmaiņā ir apsolīts ģenerālsekretāra krēsls…
Grūti tam noticēt, visdrīzāk tās bija spekulācijas ap šo tēmu. Sarunas bija, bet absolūti bez jebkādiem konkrētiem solījumiem, nerunājot nemaz par garantijām. Kongresa gaitā manī jau sāka nostiprināties pārliecība, ka izdosies uzvarēt, bet es biju ļoti pārsteigts par Jaunupa uznācienu kongresā. Neraksturīgi sev, viņam neizturēja nervi. Sēžot zālē, redzēju to acīs. Kādas sešas, septiņas balsis ar to viņš noraka. Nesaku, ka mēs neuzvarētu, bet tāda sagrāve balsu pārsvarā nebūtu noteikti.

Jums arī bija viena neveikla epizode kongresā. Uzstājāties tribīnē ar runu, kurā pateicāt, ka vairāk nepretendēsiet uz nevienu amatu iekš LBS, bet uzreiz pēc tam jūsu vārds parādījās padomes locekļu sarakstā.
Te varu atzīt, ka tas bija mans misēklis. Mana doma bija tāda, ka es atsakos tikai no vietas valdē. Savu esmu nostrādājis un neatkarīgi, kurš kļūs par prezidentu, valdē nebūšu. Es tā gribēju pateikt, bet sanāca savādāk. Jo Vējonis man individuālā sarunā to piedāvāja, teiktu, ka pat ļoti uzstājīgi, bet iepriekš publiski jau biju paziņojis, ka valdē vairāk neiešu. Man nebija variantu atsaukties uz viņa piedāvājumu, jo par vārdiem jāatbild. Tad Vējonis prasīja, vai vismaz varu būt padomē, uz ko teicu, ka jā. Un mani arī apstiprināja. Tad man bija vārdu apmaiņa ar Raimondu Elbakjanu, kāpēc es saku vienu, bet esmu padomē. Kļuvu domīgs un nākamajā  dienā palūdzu Guntim Keiselim, lai atsūta video no kongresa. Un tur pamanīju, ka izteicos par amatiem vispār, nevis tikai valdi, kā sākumā biju domājis. Bet tā kā biju to pateicis, pie tam no tribīnes, kad dzird visi, nekas cits kā turēt vārdu neatlika. Uzrakstīju atlūgumu un manā vietā nokļuva Šneps.

Vai ņemot vērā atmosfēru, kas valda pirms vēlēšanām, vai nebūtu prātīgi mainīt kārtību, kādā ievēl atbildīgās LBS personas? Principā visiem ir skaidrs, ka galvenais darbu darītājs ikdienā ir ģenerālsekretārs, bet publiski sākumā runā tikai par prezidentu kandidatūrām. Kāpēc? Ja tas ir pārsvarā reprezentatīvs amats? Iespējams, ar ievēlēšanas kārtības maiņu mazinātos arī aizkulišu spēlītes. Uzskatu, ka tas ir labs priekšlikums. Bet par demokrātiju gan man ir citas domas. Redzam kā šobrīd ir tām vairākām komisijām LBS struktūrās – daudz lielāka birokrātija un grūtāk pieņemt lēmumu. Varu pateikt, ka tas nebija veiksmīgs lēmums. Es neesmu demokrāts pēc būtības. Sanāk, protams, pretrunīgi, ka pats visu šo režisēju, gāju pret sevi, bet vismaz parādīju – redziet, vēlējāties demokrātiju? Lūdzu! Bet vai kļūs labāk? Nākotne parādīs. Un izejot no tā, ko tikko teicu, paskatīsimies uz manis veidoto EYBL [Eiropas jauniešu basketbola līga]. Šobrīd tajā ir 350 komandas no 34 valstīm, tostarp no Āfrikas. Un vienā sarunā ar kādu IZM ierēdni runāju un prasīju viņam: “Cik, tavuprāt, man ir liels administratīvais aparāts?” Viņš minēja, ka ap 30-40 cilvēkiem. Bet reāli es to visu pārvaldu kopā ar pieciem cilvēkiem. Pieciem! Bet lēmumus pieņemu vienpersoniski un līga attīstās jau 22 gadus. Man savulaik cilvēki no Maskavas piedāvāja veidot EYBL orgkomiteju vismaz 20 cilvēku sastāvā, kas pieņemtu lēmumus. Teica, ka nolikumam jābūt uz 40, nevis četrām vai piecām lapām. Ka visam jābūt atrunātam oficiāli – kādai jābūt ēdināšanai, zālēm, izmitināšanai, u.t.t. Ko es ar to vēlos teikt? Ja es tādā stilā būtu vadījis EYBL, esmu 100% drošs, ka tā neizveidotos par tādu organizāciju, kāda tā ir šobrīd. Nav variantu! Teorētiski to var darīt, ja ir ģenerālsponsors, bet ja viss notiek uz savstarpējas uzticības un pašfinansēšanās pamata, tas nav iespējams. Ja man būtu šodien teikšana, LBS struktūrās nebūtu 97 cilvēku kā šobrīd, kas katrs savā komisijā par kaut ko lemj. Būtu 15 – 20 patiešām spējīgi cilvēki ar konkurētspējīgu atalgojumu un viss. Pat piekritīšu savam oponentam Ģirtam Kalniņam, ka mums jāņem piemērs no Lietuvas, kas basketbolā ir jaudīgi arī funkcionāru līmenī. Tur ir trīs reizes mazāk lēmumu pieņēmēju.

Bija izlases spēlētāji, kuri parakstījās zem vēstulēm vai publiski pauda atbalstu vienam vai otram prezidenta kandidātam. Vai tas ir normāli?
Man tas liekas ļoti slikti. Tas, pirmkārt, ir amorāli jau pret pašu spēlētāju, jo viņš tiek nostādīts neveiklā situācijā. Spēlētāju nedrīkst pakļaut kādiem psiholoģiskiem satricinājumiem un spēlītēm. Viņam ir jāspēlē un jādomā tikai par to. Žēl, ka tādas lietas notika.

Apkārt skan baumas, ka liela ietekme uz LBS un izlašu treneriem esot aģentiem vai konkrēti vienam. Vārdā nesauksim un neapgalvoju, ka tā ir. Bet vai esat jutis kādreiz, ka kaut kas tāds notiktu?
Pie manis personīgi neviens nekad nav vērsies un es tam neticu. Kategoriski! Bagatskis ir pārāk viltīgs un gudrs, lai riskētu pakļauties kam tādam. Vecvagaru uzskatu par pārāk naivi godīgu, lai uz ko tādu parakstītos, bet Štelmahers ir kārtīgs vecis, viņam no malas neviens neko nevar uzspiest. Tā ir mana atbilde.

Vasarā vienā no intervijām ar Valdi Valteru sacījāt, ka Jaunups, iespējams, “uzsūtījis” DSN auditu. Valters apelēja, ka tā varētu būt tirgošanās ar ietekmi. Vai tā nav sava veida tirgošanās ar ietekmi, lobējot Vējoni sarunās ar biedriem?
Teiksim tā, ja skatāmies no malas, tā vienkārši notiek. Manā gadījumā kāda tirgošanās, ja man nav nekāda personīga rakstura tālejoša plāna? Saistībā ar valdes vai prezidenta lēmumiem, kuri man būtu labvēlīgi. Protams, ietekme uz to brīdi man bija. Bet neko vairāk par Vējoņa lobiju, kas nav nekas aizliegts, es neizpildīju. Ir taču jāsaprot, ka otra puse darbojās līdzīgi, lai Anete iegūtu balsis. Turklāt mēs savu solījumu, ka jāapvieno labākie spēki turējām, jo piedāvājām Anetei vietu valdē, Elbakjanam arī, bet viņš atbildēja savā stilā. Un Janičenoks no oponentu nometnes tagad strādā LBS un dara to veiksmīgi.

Bet pēc vēlēšanām par vīriešu izlases ģenerālmenedžeri turpināja strādāt Artūrs Štālbergs, kurš bija nometnes otrajā pusē un viņš pats ir apgalvojis, ka izjutis spiedienu.
Par Štālbergu ir īss paskaidrojums – iepriekš strādāt kopā ar mums, esot štata darbinieks, bet uz vēlēšanām nostāties pret mums… Tā ir, maigi izsakoties, trula un uzkrītoša nekaunība. Tā var darīt, ja tev ir tāda pārliecība. Ja neizdodas, tad esi vecis un nākamajā dienā uzraksti atlūgumu. Un viss. Piedevām es Šnepam uzstāju uz to, lai viņu neatlaiž, kamēr kvalifikācijas cikls nav noslēdzies. Tas, ka viņš pats atkāpās, un daudzi tur runā, ka spiediena dēļ – muļķības. Viņam tas vienkārši bija jāizdara. Bet jādara tas bija uzreiz pēc vēlēšanām…

Guntis Šēnhofs: Ja mēs vēlamies kaut ko sasniegt, tad šī čomu bīdīšana ir jāpārtrauc… (1. daļa)