Guntis Šēnhofs: Ja mēs vēlamies kaut ko sasniegt, tad šī čomu bīdīšana ir jāpārtrauc… (1. daļa)

07/03/2021 17:32

Latvijas basketbols šobrīd nepiedzīvo vieglus laikus. Kopš tā sauktā “restarta” pēc 2009. gada cerētie panākumi nav sekojuši. Ar panākumiem domātas medaļas starptautiskās sacensībās. Vēl jo vairāk – gan vīriešu, gan sieviešu izlases nav kvalificējušās Eiropas čempionāta finālturnīriem un abos gadījumos to var uzskatīt par lielu izgāšanos. Tas licis publiskajā telpā aktivizēties dažādu viedokļu paudējiem. Viens no tiem – Latvijas Basketbola savienībā (LBS) aizvien notiekot bijušā ģenerālsekretāra Edgara Šnepa un ilggadēja valdes locekļa Gunta Šēnhofa diktāts. “Sportazinas.com” uz sarunu aicināja Šēnhofu, kurš pastāstīja par Latvijas basketbola aktualitātēm no bijušā valdes locekļa skatpunkta. Intervijas pirmajā daļā varēsiet lasīt par zaudējumu Bulgārijai un tā iespaidu uz kopējo basketbola saimniecību, par vietējo treneru līmeni, čomu būšanu LBS un daudz ko citu. Sarunas otrā daļa gaidāma tuvāko dienu laikā.

Pirmās emocijas pēc piedzīvotā zaudējuma Bulgārijai?
Runāšu atklāti – basketbols nav man tikai darbs, bet dzīvesveids. Neesmu atgājis no šoka vēl šobrīd. Pirmās emocijas bija tukšums un apjukums – kas ir noticis? Ar lielu daļu šīs paaudzes zēniem esmu strādājis un ticējis, ka viņi kļūs par augsta līmeņa spēlētājiem un sasniegs virsotnes arī ar izlasi. Ar šo potenciālu mērķis bija skaidrs – medaļas Eiropas čempionātā, pasaules kausā un olimpiādē. Nekas no tā diemžēl nav piepildījies, tāpēc man par to ļoti sāp sirds. Pirmo reizi dzīvē man bira asaras… Uznāca vājums. Jo sabruka mans pēdējais sapnis – vismaz piedzīvot Eiropas čempionāta godalgas.

Ko šis zaudējums nozīmē Latvijas basketbolam?
Piekrītu tiem, kuri iepriekš izteikušies, arī opozīcijas pārstāvjiem, ka tas nav vienkāršs zaudējums – nepaveicās, sagrupējamies un ejam tālāk. Tas ir daudz smagāk. Tas ir sitiens Latvijas basketbolam – gan pa tā godu, gan arī finansiāli, jo iespējas piesaistīt finansējumu tagad kļūs mazākas. Arī no valsts un pašvaldībām. Personīgi man liekas, ka šī bija attiecīgās paaudzes pēdējā iespēja sasniegt ko lielu. Kad atkal mazajai Latvijai būs tāds potenciāls, kad vienlaicīgi piedzims tik daudz jauno talantu? Nezinu. Es to noteikti nepiedzīvošu. Protams, pastāv vēl arvien mistiska iespēja kvalificēties pasaules kausam, bet… Vai spēsim beidzot nokomplektēt daudz maz spēcīgu sastāvu? Ja šis ir kļuvis par mazliet mistisku sapni, tad iepriekš nosauktie bija pavisam reāli. Taču tas viss sabruka manā acu priekšā TV ekrānā.

Cik liela iespēja Latvijai, jūsuprāt, ir kvalificēties pasaules kausam?
Būs ļoti grūti. Jau sākot no pašas pirmās kārtas, kur mēs neesam bijuši tik ilgi, ka pat es vairāk neatceros, kad tas bija. Izejot no šī murga, ko savārījusi FIBA ar jauno kvalifikācijas formātu, mums pretī nāks cienījamas komandas – tie nebūs nekādi peramie zēni. Dažas ir pat augstāka līmeņa nekā Bulgārija. Tāpēc man satraukums būs jau sākot ar augustu, kad norisināsies pirmā kvalifikācijas kārta. Tad teorētiski varētu būt iespēja sapulcēt pat tuvu optimālajam sastāvam, bet vai visi brauks? Un kā uz tā fona izskatīsies mūsu otrā izlase? Tagad es pat šaubos, vai mēs varam pārvarēt šo kārtu. Agris Galvanovskis precīzi pateica – atšķirība starp optimālo sastāvu un otro ir milzīga!

Pieminējāt FIBA radīto “putru”, kuras dēļ Latvija nevar piesaistīt labākos spēkus kvalifikācijas mačiem. Tomēr LBS ar visu to, jāatzīst, vairāk vai mazāk ir strādājusi labi – uz Pasaules kausa kvalifikācijas abiem posmiem laiku pa laikam tika piesaistīti Eirolīgas spēlētāji, tagad tika iegūtas tiesības rīkot vairākus “burbuļus”. Bet aizšāva garām ar pēdējiem izlašu treneriem, tostarp sieviešu… Atbildība par to nav jāuzņemas?
To, ko publiskajā telpā šobrīd mēģina pasniegt mani ideoloģiskie pretinieki, ka pastāv Šnepa un Šēnhofa karaļvalsts… Man var daudz ko piešūt, bet par saviem vārdiem atbildu. Varu pateikt – neesmu šobrīd aktīvi klāt notiekošajiem procesiem. Un arī Šnepa ietekme uz esošo valdi un prezidentu ir stipri pārspīlēta. Viņš ir tikai padomdevējs Kasparam Ciprusam ar savu pieredzi un Cipruss strauji aug. Bet viņam vēl nav nepieciešamā pieredze, ar ko palīdz Šneps. Ja to uzskata par mafiju, tad man nav ko teikt… Šneps neko neiespaido, tas ir pilnīgi garām. Paskatāmies uz LBS paveikto, kā jau tu minēji – vairāki “burbuļi”, uz izšķirošo maču iegūti “Khimki” spēlētāji. Labi, te gan varu godīgi atklāt, ka es palīdzēju, jo tur vadībā ir mani draugi, ar kuriem runāju. Un nebija jau nemaz tik grūti, ņemot vērā arī kādas problēmas pastāv komandas iekšienē uz doto momentu. Savukārt valde arī strādā. Šajā grūtajā laikā tā uzņēmusies rīkot U19 pasaules čempionātu. Cepuri nost. Un pēdējais, kas skar mani, kas ir mans galvenais un lielākais sapnis – jaunatnes basketbola attīstības centrs jeb kā publiskajā telpā to pārspīlēti skaļā vārdā sauc par basketbola halles projektu. Es par to cīnījos kopš 2003. gada, un kad 2009. gadā kļuvu par Nila Ušakova padomnieku sporta jautājumos, tad vispār pacēlos spārnos – likās, ka viss tūlīt notiks! Bet beigās padevos, jo ar birokrātiem cīnīties… Nesanāca. Godīgi pateikšu – es padevos. Bet jaunā valde gada laikā šo ideju atkal ir attīstījusi. Dod dievs, lai nenotiek nekas ārkārtējs un projekts tiktu realizēts. Kāpēc es šo visu saku? Jo kā minimums man tas krīt uz nerviem, kā maksimums, es to nevaru normāli uztvert, rodas jau nedaudz pat naids pret tiem, kuri runā, ka esošā valde neko nedara un ir vainīga pie esošā kraha! Tas ir trulums un nekaunība. Arī nekompetence. Šī valde neizvēlējās ne vīriešu, ne sieviešu izlašu trenerus. Tas notika vēl manos laikos un kopā ar Edgaru Jaunupu, kurš tagad ir redzamākais opozicionārs. Tā ir mūsu atbildība! Protams, var pārmest to, ka šīs valdes spēkos bija atbrīvot no amata Štelmaheru jau pēc pirmā loga. Bet tad ir jābūt gaišreģim, jo neviens nevarēja paredzēt, un vēl jo vairāk, neticēja, ka varam piedzīvot tādu katastrofu. Pat Šneps bija pārsteigts, ka Roberts izrādījās tik vājš… Ja Lietuva nebūtu brīnumainā kārtā izglābusies pēdējās sekundēs pret dāņiem un piedzīvojusi arī līdzīgu krahu, tad ko – arī Lietuvā basketbols ir beidzies?

Esmu ļoti vīlies Štelmaherā. Protams. Kā var būt savādāk? Mans iespaids, vērojot spēli pret bulgāriem, kad komanda bija labi iesākusi, bet viņš sāka izpildīt vairāk hokejam piestāvošas maiņās, bija tāds – varbūt viņš sajaucis sporta veidus? No tā brīža un vēlāk viņš turpināja šo haosu ar maiņām, un ar neapbruņotu aci bija redzams, ka spēlētāji vairāk netic ne sev, ne trenerim, un ka vispār ir iespējams uzvarēt. Viņš psiholoģiski saraustīja viņus gabalos, tāpēc spēlētājus nevainoju. Viņi cīnījās, izejot no reālās situācijās, kādu radīja treneru štābs. Tas bija ārprāts. Protams, man ir grūti cilvēcīgi pārmest arī Robertam – viņš ir dzīvs cilvēks ar savām domām, atbildības nasta ir liela. Varbūt viņam aizgāja širmis ciet, nu, cilvēciskais faktors. Bet tik ātri? Kategoriski izteikt viedokli par Štelmaheru kāds viņš ir treneris un par viņa potenciālu es neņemos. Es viņu tik tuvu nepazīstu. Varu gan uzsvērt vienu – tā nav tikai Štelmahera, bet visu Latvijas treneru problēma. Un te es vēlos izteikties, kā es uzskatu, kādam jābūt trenerim. Vairāki mani kolēģi izsakās – trenerim ir jābūt profesionālam, harizmātiskam un ar stratēģisku redzējumu. Un te paceļas jautājums – ko nozīmē profesionāls? It kā saprotami, bet vienlaikus nē. Es citēšu Filu Džeksonu, kurš nosaucis četrus parametrus profesionāla trenera definīcijai: prasme veidot un attīstīt kontaktu ar spēlētājiem, trenera psihologa prasmes, cieņa un autoritāte spēlētāju acīs un tikai tad nāk basketbola zināšanas. Kā pēdējais punkts. Ja pirmo trīs prasmju nav, par augsta līmeņa treneri izaugt nevar. Vai tam atbilst Štelmahers? Neņemos spriest. Bet šajā konkrētajā spēlē, kad viss izšķīrās, tas nebija redzams.

Jūs minējāt, ka bija jābūt gaišreģim, lai pēc pirmā loga paredzētu, ka Štelmahers arī turpinājumā būs tik vājš. Bet bija redzams jau pirmajā logā, ka Štelmahers izlaida spēles vadības grožus, kad tā tika kontrolēta. Tie ir pietiekami spēcīgi signāli. Turklāt, tagad esošā vadība noveļ to uz “mantojumu” no vecās valdes, bet līdz nākamajam logam bija vairāk nekā pusgads laika atrast jaunu treneri. Ko tad neviens nerīkojās? Pietrūka, atvainojiet, “olu”?
Piekrītu, ka signāli bija jau no pirmās spēles un pietiekami spēcīgi. Bet tas ir jūtīgs jautājums. Protams, ka notiek analīze, arī pēc pirmajiem mačiem. No manas puses pat bija priekšlikums dabūt atpakaļ Ainaru Bagatski. Es viņam zvanīju, bet viņš atteicās. Konkrētus iemeslus viņš nepateica, bet es izteikšu savu pieņēmumu. Bagatskis, runājot par Džeksona nosauktajiem pirmajiem trīs punktiem, ir galvas tiesu pārāks par jebkuru latviešu treneri, bet basketbola prasmēs viņi visi ir aptuveni vienādā līmenī. Bagijs ir ļoti gudrs un ar labām analīzes spējām. Bet viņš skaidri saprata, ka nebūs iespēja piesaistīt labākos spēkus, bet ar otro izlasi sasniegt rezultātu būs ļoti grūti. Viņš tādā veidā riskētu ar savu labo reputāciju. Tas ir mans personīgais redzējums, kāpēc viņu neizdevās piesaistīt. Varbūt arī bija diskusijas, ka, iespējams, Štelmaheru vajadzētu nomainīt. Blakus radās vēl viens jautājums – pret ko? Visi pieredzējušie treneri bija aizņemti, tad ņemsim kādu no jaunajiem? Ārzemnieks? Izskatījām divas kandidatūras pirms Štelmahera. Bet cikla vidū atrast jaunu treneri, vēl no ārzemēm? Ļoti sarežģīti.

Starp pirmo un nākamo logu bija deviņi mēneši, Šēnhofa kungs. Tagad treneris ir jāatrod trīs reizes īsākā laikā…
Saprotu. Bet skatījāmies uz vietējiem treneriem un nebija pārliecības, ka kāds būs labāks nekā Roberts. Domājām – iespējams, ka savu lomu nospēlēja nervozitāte, ka viņš vēl apradīs ar jaunajiem apstākļiem un turpinājumā nebūs tik slikti, jo jāuzvar tikai Bulgārija un viss! Tagad varu teikt, ka būt tik pārliecinātiem bija kļūda.

Uz kāda pamata bija cerības, ka Štelmahers “ieskriesies”? Jo pēc pirmā loga pandēmija vēl nebija tā izpletusies, pēc kalendāra mūs gaidīja divas spēles pret grupas spēcīgākajām komandām izbraukumā un tobrīd vēl ar domu, ka tas notiks pie pilnām tribīnēm. Principā – jau tie būtu mači “elles” apstākļos. Piedevām, nevienā brīdī nevarēja izslēgt, ka bulgāri “pa ceļam” kādu “netīšām” varētu uzvarēt – ko tad?
Piekritīšu un neoponēšu. Taču atkārtoju – neviens neticēja, ņemot vērā kāds viņš bija spēlētājs – zvaigzne, gudrs saspēles vadītājs, un arī kā treneris noteiktā līmenī sevi parādījis, ka viņš situāciju neatrisinās. Tomēr tas nemazina pieļauto kļūdu. Atzīstu, ka viņu vajadzēja atlaist pēc pirmajām divām spēlēm. Bet nevēlos arī viņu noniecināt.

Paturpinot par iepriekšējās valdes lēmumiem. Tai ir vismaz trīs kļūdas ar konkrētiem vārdiem – Arnis Vecvagars, Mārtiņš Gulbis un Roberts Štelmahers. Kā var tik neveiksmīgi izvēlēties trenerus, jo redzam, ka rezultātu nav?
Sākšu ar Gulbi. Esmu 30 gadus basketbolā un paradokss ir tas, ka pats līdz tam neesmu bijis basketbola aprindās. Kad uzsāku darboties šajā jomā, pirmos septiņus gadus mācījos no Valda Valtera, strādājot viņa basketbola skolā. Kā es mīlu teikt – blakus Valteram arī Himalaju lācis iemācīsies basketbolu. Gudrāka par viņu šajā jomā nav. Cits jautājums ir par viņa rakstura īpašībām, kas neļāva viņam sasniegt to, ko viņš gribēja sasniegt kā treneris. Bet tas ir citas intervijas stāsts. Līdz ar to kopā esot 30 gadus basketbolā, izejot pilnu “trepi” bērni – jaunieši – pieaugušie, esmu kaut ko sapratis. Manā vecumā nav ko koķetēt – es skaidri redzu cauri treneriem un man ir izveidojušās zināmas spējas saskatīt potenciālu gan spēlētājos, gan treneros. Un tieši tās Džeksona īpašības es saskatīju Gulbī. Viņam ir milzīgs potenciāls, tāpēc viņa iecelšanu amatā neuzskatu par kļūdu un pie tā pieturos. Viņam ir visas iespējas kļūt par zvaigžņotu treneri. Vienīgais, kas pietrūkst, un viņš pats to atzīst, ir problēmas ar raksturu. Viņš ar to vēl cīnās. Ir tādi treneri, kuri lieliski trenē, bet neprot novadīt spēles līdz uzvarām. Gulbis perfekti saprot basketbolu, ir zinošs un mērķtiecīgs, strādā ar enerģiju. Bet spēles laikā brīžiem ir pārlieku agresīvs, spēlētājus var iedzīt zemē, u.t.t. Tas viņam ļoti traucē augt. Bet viņš turpina augt, tāpēc uzstāju – viņam jāturpina būt par sieviešu izlases treneri. Un es par to pastāvēšu. Protams, ne valdē vai kādā amatā, bet savos uzskatos un ja man prasīs padomu.

Runājot par abiem pēdējiem vīriešu izlases treneriem, tā situācija ir daudz smagāka. Tas ir spogulis Latvijas basketbolam. Jo situācija ar treneriem, it īpaši jauniešu, ir katastrofāla… Un izlases trenera iecelšana jebkurā valstī ir zināma loterija. Tikai lielajās basketbola valstīs tā ir loterija starp pieciem spēcīgiem treneriem un jāizlemj, kurš attiecīgajā periodā būs visspējīgākais, savukārt Latvijā izvēle ir smaga, jo tās praktiski nav, jo šīs manis atkal piesauktās Džeksona īpašības vietējiem speciālistiem nav vai nav attīstītas pietiekamā līmenī ar mūsu spēlētāju kvalitātēm. Un tā ir liela problēma. Šobrīd varu saskaitīt tikai pāris, kuriem tas ir. Un kāpēc? Psiholoģiju nevar iemācīt, to var tikai pilnveidot. Ja nav talanta uz to, tad nav. Kā to mainīt? Tas atkal ir atsevišķas intervijas stāsts. Bet konkrēti atbildot par Vecvagaru un Štelmaheru – godīgi sakot, tās bija teju vienīgās iespējas, no kā izvēlēties, taču pārliecības, ka viņi šo uzdevumu paveiks, protams, nebija!

Kaspars Cipruss publiski izteicās, ka netikšana uz Eiropas čempionātu ir kā trauksmes signāls Latvijas basketbolam. Vai tas neizskanēja jau pēc netikšanas uz Pasaules kausu? Ja tiešām situācija ar treneriem ir tieši tāda, kādu jūs to tikko raksturojāt, kāpēc nebija pārmaiņu? Piemēram, pasaucam ārzemju speciālistu, noliekam blakus talantīgākos vietējos speciālistus, kuri progresē. Doma ir ļoti laba, bet ar vienu lielu mīnusu. Atbilde ir ļoti vienkārša, bet grūti izpildāma. Pareizu teoriju izdomāt nav grūti, bet māksla ir sabalansēt konkrēto teoriju ar esošajām realitātēm. Tie būtu resursi, iespējas un citas lietas. Un tā ir atbilde uz jautājumu par ārzemju treneri. LBS, lai piepildītu šo teoriju ar uzviju, nav tik daudz līdzekļu un tuvākajā laikā nebūs! Esam jau mēģinājuši ar stipri viduvējiem importiem – Nenads Trajkovičs, vēlāk Ķestutis Kemzura . Ir jāsaprot skarbā Latvijas realitāte, lai varētu realizēt tevis pieminēto ideju. Un tici man, tā LBS aprindās arī klejo apkārt gadiem. Viss atduras pret finansēm. Ja ņem, tad jāņem tiešām augsta līmeņa treneris, bet tas maksā lielu naudu. Neticu, ka tuvākos 10 gadus finansiālajā gultnē kas ievērojami uzlabosies. Bet vēl smagāka realitāte ir tā, ka jebkurš sevi cienošs augsta līmeņa treneris ar vārdu no sākuma painteresēsies, kādi spēlētāji viņam būs pieejami. Un sapratīs, ka jāstrādā būs ar otro izlasi. Tāpat kā Bagatskis smuki aizgāja – ieteica Vecvagaru, kas likās loģiski, jo bija viņam blakus, un pats gāja tālāk. Jo saprata, ka ar pieejamo sastāvu kalnus gāzt būs grūti, praktiski neiespējami.

Atļaušos iestarpināt, ka Vecvagars nebija Bagatskim blakus visu laiku. Kaut kad sākumā un pēdējā gādā.
Gads ir pilnīgi pietiekami, lai saprastu visu.

Kā redzējām, nebija gan…
Jā, piekrītu. Tas ir vienkārši atsevišķs stāsts. Bet turpinot domu, labs treneris nepiekritīs nākt strādāt ar otro sastāvu! Un neviens man neiestāstīs pretējo. Augsta līmeņa speciālisti vairāk uztraucas par savu reputāciju, otrajā plānā pat atliekot naudu, jo viņi ir finansiāli nodrošināti. Tāpēc ārzemju trenera variants ir pievilcīgs, bet manos ieskatos dzīvē tas nav realizējams. Tad jāskatās uz vietējiem kadriem, kuri ir izkristalizējušies četri – Jānis Gailītis, Nikolajs Mazurs, Artūrs Visockis-Rubenis un Gulbis. Visiem vēl ir jāaug savā jomā, bet potenciāls ir. Tie ir tie, no kuriem mums jāizvēlas. Kā vienu no mūsu valdes kļūdām arī uzskatu to, ka domāšanas virziens bija tāds, ka par galveno treneri jāliek bijušie izlases spēlētāji. Kā teica savulaik basketbola korifejs Gomeļskis – ļoti reti, kad no laba spēlētāja izveidojas tikpat labs treneris. Tāpēc šitā draugu būšana un viņu kļūšana par izlases treneriem ir jāatmet. Jābūt arī paškritiskam un arī Šnepam jāatzīst, ka tomēr šis faktors stāvēja klāt pie svarīgām izvēlēm. To nevar neatzīt.

Un to mēs redzam visos līmeņos – jauniešu izlases tika dotas čomiem, kuri ar konkrētā gadu gājuma jauniešiem nemaz nekad nebija strādājuši, kā piemēram Vecvagars un Helmanis, un rezultāts bija tāds, ka abi izkrita no A divīzijas. Bet tas vēlāk nepatraucēja vienam kļūt par galveno pieaugušo izlasē, otram par asistentu. Un ir arī citi piemēri.
Šobrīd nedaudz riskēju, sakot tik skaļus vārdus, bet, ja mēs vēlamies kaut ko sasniegt, tad šitā čomu bīdīšana kā bija ar Štelmaheru, Helmani kā asistentu un Vecvagaru… Tā nedrīkst vairāk būt! Būsim paškritiski! Jāprot sevi analizēt un redzam, ka augļus tāds formāts nenes. Jāskatās uz cilvēkiem, kas reāli izgājuši manis iepriekš minēto  “trepi”, nevis tikai kaut kur apbružājušies. Un tie, kas pilnu “trepi” ir izgājuši, ir tie četri. Protams, var gadīties arī veiksmīgi izņēmumi, kāds bija Bagatskis.

Tad rodas jautājums, kāpēc nacionālās izlases ar LBS valdes “svētību” tiek izmantotas kā platformas eksperimentiem? Atgriezīsimies pie Gulbja. Visu cieņu puisim, bet sieviešu basketbolā viņam nebija atbilstoša pieredze. Kāpēc nevarēja paturēt Mārtiņu Zībartu, Gulbi noliekot blakus, lai viņš mācās? Tā vietā viņa mācības maksāja EČ finālturnīru…
Redzi, tagad tu nepazīstot mani un nezinot visas aizkulises, esi trāpījis desmitniekā ar jautājumu… Kāpēc Zībarts nav? Savā laikā panācu, ka Zībartu apstiprina par sieviešu izlases galveno treneri. Un tā bija mūsu pirmā saķeršanās ar Jaunupu, jo viņš uzstāja, ka nepieciešams ārzemju speciālists. Edgars ir daudz arī palīdzējis Latvijas basketbolam, neko nesaku, bet viņš par katru cenu uzstāja uz savu. Un man izdevās Zībartu nosargāt un apstiprināt amatā. Vēl līdz šai dienai Zībartu uzskatu par ļoti spējīgu un inteliģentu treneri, arī personību. Kāpēc viņu “nometa” nost no izlases? Viņš psiholoģiski “pavelk” teju visus tos Džeksona punktus, bet tomēr pietrūka, jo nespēja sadzīvot ar Aneti Šteinbergu. Un viss… Mēs mēģinājām. Es runāju ar Zībartu, Edgars ar Šteinbergu. Bet nekā. Zībartam pat noliku konkrētu formulu priekšā, kā ar Aneti būtu jārunā, bet tomēr viņš tik augsta līmeņa psihologs laikam nav. Bet bez Šteinbergas nevar iedomāties esošo izlases modeli.

Vai netika apsvērta Gundara Vētras kandidatūra?
Apsvērām, bet tobrīd viņš nebija pieejams, cik atminos. Nevēlos arī neko vairāk teikt, jo detaļas precīzi neatceros. Un tā radās ideja par Gulbi. Un varu piekrist, ka zināmā mērā to var saukt par eksperimentu. Bet viņš progresēja ar katru spēli un tas bija skaidri redzams.

Un atkal – ko dod viņa individuālais progress, ja abos zaudētajos mačos Latvija bija pārliecinoša favorīte, bet beigās laukumu pamet kā zaudētāja un nebrauc uz finālturnīru?
Jā, meitenes bija favorītes, bet nebija tik traki kā ar Bulgāriju. Tas bija vispār “vāks”… Bet atkal – Gulbis ir viens no tiem treneriem, ar kuru Latvijas basketbolam ir jāsaista nākotne.

Bet kāds ir risinājums? Ja valstī nav attiecīgi pietiekami kvalificētu speciālistu izlases trenera amatam un naudas ārzemniekam nav.
Galvenā figūra ir treneris. Tas ir viennozīmīgi. Varam mainīt, ko gribam – izlašu direktorus, citus darbiniekus, mani pensijā sūtīt un ko vēl tik ne. Ja nemainīsies treneru kvalitatīvais parametrs, mēs neko nepanāksim. Varam uz papīra zīmēt jebkādus attīstības plānus, bet ja tas nebūs, tad no tā jēga maza. Un realitāte ir tāda – jaunietis pabeidz vidusskolu un tie, kuri ir ar gaišu prātu ne tikai basketbola jomā, bet kopumā, neizvēlas iestāties LSPA un studēt par treneri. Viņi iet uz citām augstskolām, kur apgūst juristu un citu finansiāli ienesīgu profesiju arodu. Ar retiem izņēmumiem. Un tad basketbolam jāizvēlas no tiem, kas palikuši pāri. Bet arī te ir problēma – no palikušajiem pāri vēl daļa spējīgāko jauniešu, piemēram, fiziski attīstītāki iet nevis par treneriem, bet strādā apsardzes firmās, lai varētu nopelnīt. Daži iet vēl uz citām profesijām. Īpaši izteiktāka šī tendence ir vērojama provincēs, bet arī Rīgā šī situācija ir pietiekami kritiska.

Ja saprotam, ka šobrīd jauno treneru nav, tad, izejot no reālijām, ko LBS var darīt, lai ilgtermiņā šo problēmu atrisinātu?
Teikšu atklāti, iespējams, pat riskējot ar savu krēslu [Šēnhofs šobrīd ir Bērnu un jauniešu basketbola skolas “Rīga” direktors]. Ko var darīt LBS? Bet arī tikai teorijā. Pielikt visas pūles, lai pārliecinātu pie varas esošos pārskatīt prioritātes valstiskā līmenī. Ka jaunajiem treneriem jābūt vienai no prioritātēm, jo tas attiecīgi aizies ķēdītē ar bērnu un jauniešu izaugsmi ne tikai basketbola jomā. Pārliecināt, ka tādā veidā viņu būs mazāk uz ielām, bet vairāk sporta zālēs. Tomēr es neticu, ka to ir iespējams izdarīt. Esmu pat sarunās ar “valstsvīriem” pilnīgi atklāti izteicies, ka man kā sporta skolas direktoram nav citas izejas kā pievērt acis uz treneru atsevišķām darbībām. Piemēram, par vecāku līdzfinansējumu. Es uz to reizēm skatos kā caur pirkstiem, citādi es nevaru viņus noturēt, lai viņi neaizietu strādāt par taksistiem vai apsargiem. Tiesa, es ar treneriem runāju ļoti atklāti. Es zinu visu, ko viņi dara un brīdinu, lai nepārkāpj saprāta robežas. Cenšos to visu kontrolēt, lai neaiziet galējībās. Kuri to neievēro, nākas no viņiem šķirties. Un tā ir reāla situācija vairāk vai mazāk visās sporta skolās.

Tad kā sanāk – treneri nav pietiekami kvalificēti, bet jūs cīnāties par lielākām algām? Vai nebūtu jādomā citā virzienā, proti, sākotnēji domāt kā celt treneru līmeni?
Nav citas reālas izejas uz šo brīdi. Jācenšas saglabāt esošie treneri un jācer, ka valsts kādreiz sapratīs treneru nozīmi jauniešu audzināšanā caur sportu un pacels algas tādā līmenī, lai uz LSPA arī nāktu studēt reāli spējīgi plašākā kontekstā jaunieši.

Jau nākamajā rakstā Guntis Šēnhofs atklāti runās par LBS kongresa aizklusēm un “spēlītēm” un konkrētāk par viņa ietekmi notiekošajos procesos šobrīd, kad viņš oficiāli nevienu amatu LBS struktūrās neieņem.

Kādreizējais ASK ģenerālmenedžeris Kalniņš: Ceru, ka zaudējums bulgāriem būs pielicis punktu E.Šnepa un G.Šēnhofa veidotajai karalistei

Pieslēgties

Dienas fokusā

19/04/2021 15:05

“Dinamo” pagarina līgumus ar vairākiem spēlētājiem, tostarp veterānu Sotnieku

Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komanda Rīgas “Dinamo” pagarinājusi līgumus ar četriem hokejistiem – uzbrucējiem Nikolaju Jeļisejevu un Danielu Bērziņu, kā arī aizsargiem Kristapu Sotnieku un Kristapu Zīli. Jau ziņots, ka…