Ieskaties Rīgas “Dinamo” izbraukumu aizkulisēs (VIDEO)

“Betsafe” piedāvā ielūkoties Kontinentālās hokeja līgas () komandas Rīgas “Dinamo” izbraukumu aizkulisēs. Piecu dienu laikā Kaspars Dvinskis apciemoja Maskavu, kur viņš redzēja Rīgas un Maskavas “Dinamo” dueli un aprunājās ar Kasparu Daugaviņu, un Kazaņu, kur norisinājās otrā izbraukuma spēle. 

Izlidošana notika 29. janvārī plkst. 15:00. Lidostā ieradāmies pāris stundas pirms, lai iefilmētu dažus monologus un sagaidītu piebraucam komandu.

Pusotru stundu pirms lidojuma piebrauca komandas tehniskais busiņš, no kura ļoti raiti tika izkrauts ārā hokejistu inventārs. Paralēli tam piebrauca arī komandas autobuss, no kura pāris minūtēs ārā bija visa komanda. Gados jaunākajiem komandas dalībniekiem piepalīdzot, visas somas tika ienestas lidostas telpās. Viss process norisinājās bez aizķeršanās, komanda un spēlētāji bija gatavi reģistrēties lidojumam desmit minūšu laikā pēc ierašanās.

Lidmašīna

Dinamo” lido ar “Air Baltic” čārteri, šajā izbraukumā devamies uz Maskavu un Kazaņu, kur 30. janvārī un 1. februārī bija plānotas spēles pret vietējo “Dynamo” un “Ak Bars”. Viss ceļš tika mērots ar vienu un to pašu lidmašīnu, tā kā spēlētāji neuztraukdamies atstāja liekās mantas sēdvietās pēc pirmās nolaišanās Maskavā.

Lidmašīnā parasti ir komanda ar pavadošo personālu, pāris sadarbības partneri, pāris sezonas “platīna” abonementa īpašnieki, šoreiz bijām arī mēs – “Betsafe” komanda, kas šo visu ceļojumu mēģinaja dokumentēt.

Neskatoties uz to, ka visiem ir iekāpšanas kartes, tā īsti nebijām droši par to, kā būs jāsēž, tāpēc palaidām komandu sev pa priekšu. Tā arī ir, kaut kāda hierarhija pastāv. Komandas vadība sēž nomināli “biznesa klasē” jeb lidmašīnas priekšpusē, pirmajās rindās, kuras var norobežot ar aizkariņiem. Aiz tiem pāris rindas aizņem komandas personāls. Pēc tam sēžas paši spēlētāji, praktiski visi sēžas pa vienam, kā vēlas, vienam spēlētājam aizņemot vienu rindu jeb 3 sēdvietas. Pāris cilvēki sarunājās, daži spēlēja kārtis, bet pārsvarā visi vienatnē savā nodabā lasīja, skatījās filmas vai klausījās mūziku.

Lidmašīnas vidū, kaut kur ap avārijas izejām sēdēja Dārziņš ar Rēdlihu, uz lidmašīnas beigām sēdēja pāris nespēlējoši viesspēlētāji vai vienkārši gados jaunāki spēlētāji. Aiz viņiem bija kādas piecas brīvas rindas, kurās sasēdās visi jau augstāk pieminētie ar komandu tieši nesaistītie cilvēki.

Lai mazliet noņemtu spriedzi, kas saistīta ar neplānotiem viesiem lidmašīnā, kādu laiku pēc pacelšanās uzdāvinājām sagatavotas dāvanas Dārziņam un Sotniekam, apsveicām, mazliet papļāpājām un pasmējāmies, abiem jubilejas – 35 un 33 gadi.

Viennozīmīgi varu teikt, ka sajūtas, lidojot ar čārteri un īpaši “Dinamo” čārteri, ir pilnīgi citādākas, kā lidojot ar standarta biļeti. Apkalpojošais personāls čakli apskraidīja katru padzerties gribētāju, biļetē iekļauti visāda veida aukstie un karstie dzērieni, salonā valdīja nepiespiesta atmosfēra, sprādzēšanās un citādas ierastas procedūras tika atstātas individuāliem ieskatiem.

Pasniegtais ēdiens arī visticamāk sagatavots atbilstoši sportista diētai, jo papildus siltajam ēdienam (kartupeļi ar vistu/rīsi ar lasi) tika iekļauta vēl viena paplāte ar augļiem un saldajiem ēdieniem. Pēc tam tika piedāvāti šokolādes batoniņi un citas saldās uzkodas papildus kafijai. Viss augstākajā līmenī.

Ierašanās Maskavā

Ceļojuma ar pirmā pieturvieta bija Maskava. Ielidojām Krievijas galvaspilsētā pēc pāris stundām, Vnukovo lidostā, kas ir mazākā no trīs Maskavā esošajām lidostām. Tā nav ļoti liela, bet spēj notransportēt 20+ miljonus pasažieru katru gadu.

Mēs un “Dinamo” palikām atsevišķās viesnīcās, arī autobuss paredzēts tikai komandai. Maskavas “Dinamo” atsūtīja tipisku “Ford Transit” tehnisko busu mūsējo somām un papildus autobusu arī komandai. Pārējie devās uz saviem ceļamērķiem ar savu transportu.

Ņemām taksi un devāmies uz viesnīcu. Bija jābrauc aptuveni stundu līdz mūsu viesnīcai, kas atradās desmit minūšu gājiena attālumā no VTB arēnas, kur ikdienā spēlē un trenējas Maskavas komanda. Pati galvaspilsēta bez pārsteigumiem, milzīga, pilna ar sastrēgumiem un centrā ļoti izgaismota, pēc svētkiem vēl dekorācijas nebija novāktas. Bija vakars, palikām viesnīcā montēt pirmajā dienā nofilmētos kadrus.

Nākamajā dienā devāmies uz VTB arēnu, kurā bija plānots mūsējo treniņš. Daži spēlētāji ierādās slidot, vēlāk redzejām arī Miku Indraši iesildāmies, bet principā abas komandas izmantoja ledu tikai nelielām aktivitātēm un treniņa faktiski nebija. Vēl bija ieplānota tūre pa arēnu.

VTB arēna ir interesanta ar to, ka tas ir milzīgs, pilnībā renovēts komplekss, kas atvērts 2018. gada beigās. Pēc oficiālās informācijas atjaunošana izmaksājusi 1.5 miljardu dolāru. Viss tiešām izskatās ļoti labi un atstāj tādu skaudīgu pēcgaršu mutē.

Infrastruktūra un loģistika likās diezgan pārdomāta. Iebraukšana caur pazemes stāvvietu, stāvu augstāk moderns lielveikals un vēl stāvu augstāk paralēli atrodas gan Maskavas “Dinamo” hokeja laukums, gan Krievijas Premjerlīgas “Dinamo” futbola laukums – ietilpība 25+ tūkstoši sēdvietas. Ļoti iespaidīgi, no viena laukuma – praktiski caur vienām gaiteņa durvīm, var iziet pie cita. Interesanti, ka šajā kompleksā sākotnēji bija plānots noturēt futbola Pasaules kausa atklāšanas spēli starp Krieviju un Saūda Arābiju, bet dažādu iemeslu dēļ šis gods pienācās Lužņiku stadionam.

Vakarā mūsējo spēle. Vizuāli likās, ka arēna ir aptuveni puspilna, apkārt esošie diezgan aktīvi un skaļi savā starpā apsprieda pilnīgi visu notiekošo uz laukuma, bet tāda kolektīva dziedāšana vai atbalstīšana nebija ļoti redzama. Maskavā vietas ir ļoti tuvu laukumam, tāpēc skatīšanās likās daudz dinamiskāka kā ierasts.

Papildus VTB arēnas apskatei, dienas vidū ar stundas sēdēšanu taksī izdevās aizskriet arī līdz CSKA arēnai, kuru pašlaik izmanto arī “Spartak” hokejisti. Bijām sarunājuši interviju ar Daugaviņu un mazu “backstage” ekskursiju pa ģērbtuvēm. Daugaviņš iedeva “inside” informāciju, ka nebūšot “Khimki” (30.01 “Khimki” zaudēja CSKA Eirolīgas regulārās sezonas spēlē) sastāvā, jo plānots kopīgi doties uz restorānu mazliet vēlāk. Tika runāts arī par Maskavu, par nākotni un ģimeni, kā arī par citām Kasparam svarīgām tēmām.

Pēc spēles ar Maskavu devāmies uz lidostu, tālāk uz Kazaņu.

Kazaņā kopā ar Rīgas “Dinamo”

Kopā ar Dinamo Rīga turpinājām ceļojumu. Kazaņā ieradāmies vēlu naktī. Priekšā bija ierastā shēma – Rīgas “Dinamo” devās uz savu viesnīcu (“Courtyard by Marriott Kazan Kremlin”), mēs uz savu. No rīta bija plānots doties uz “Tatneft” arēnu, pafilmēt un parunāt ar vadību.

Taksī pa logu redzētais un dzirdētais neatstāja lielu iespaidu. Kazaņa – Tatarstānas republikas lielākā pilsēta un galvaspilsēta, tīra un ne pārāk noslogota ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju. Kazaņa nesen oficiāli tika atzīta par trešo Krievijas galvaspilsētu. Skaista arhitektūra, krāšņas mošejas, grandiozi infrastruktūras objekti. Vietējie stāstīja, ka ar viltu paplašinājuši pilsētas robežas, lai dabūtu papildus dotācijas metro līnijas izveidei – tīri izjūtu līmenī jāsaka, ka izmēri līdzinās Rīgai.

Kazaņa ir izteikta sporta pilsēta ar labu jauniešu sporta skolu sistēmu, te seko līdzi visam – futbolam, hokejam, basketbolam, vieglatlētikai, ir arī sava bendija komanda. Vidējais apmeklējums “AK Bars” mājas spēlēm ir ap 8,5 tūkstošiem skatītāju, kas ir ap 90% no maksimālās iespējamās ietilpības. Arēnai nesen veikts daļējs kosmētiskais remonts, kas padara to svaigāku un mūsdienīgāku.

Skatītājiem pirmajā rindā ir pieejamas arī paaugstinātas komforta vietas, lielāki un polsterētāki ādas krēsli – kaut kas līdzīgs krēsliem kinoteātros. Tāpat visas biļešu cenas nav vienādas, līdzīgi kā futbolā, mājas spēles sadalītas A, B, C kategorijās. Uz jautājumu, kādas kategorijas spēle ir gaidāma pret “Dinamo”, “Ak Bars” preses pārstāvis pasmaidot norādīja, ka īsti neatceroties, acīmredzami, nevēloties mūs sarūgtināt.

“Ak Bars” komandai ir diezgan liels suvenīru un komandas atribūtikas veikals, kur iespējams iegādāties gandrīz pilnīgi visu ar komandas simboliku. Interesanti, ka šosezon vietējā mārketinga komanda izveidojuši merču ar saukli “Alga”. Tatāru valodā tas nozīmē “uz priekšu”. Gribējām nopirkt, diemžēl ļoti populāra kolekcija, vajadzīgie izmēri bija beigušies.

Papildus preses centram, suvenīru veikalam un VIP ložām redzējām arī prezidenta ložu, vēlāk pirms vakariņām uzfilmējām nelielas intervijas ar “Dinamo” spēlētājiem viņu viesnīcā.

Nākamajā dienā no rīta devāmies uz treniņu. Treniņā tika izspēlēti divu spēlētāju “breakaway” situācijas uz vārtiem, dažādi sprinta vingrinājumi, viegls treniņš kaut kur ilguma ziņā zem vienas stundas. Uztaisījām dažas intervijas ar komandas pavadošo personālu un spēlētājiem, devāmies uz pilsētas centru, kur piefilmēt dažādus kadrus fonam.

Pēc spēles ātri uz lidostu, lidmašīnā principā nekādas līksmības nav, visi ierāvušies savās lietās, daudz lielāka piekrišana šoreiz bija ēdināšanai un klusumam. 2. februārī ap pusnakti bijām mājās.

Citi iespaidi – taksisti

Jau ierasts, ka vislabāk par to, kas notiek pilsētā, var saprast pēc sarunām ar taksistiem. Viņiem parasti ir savs viedoklis par lietām, ko nereti viņi diezgan atklāti gatavi paust. Lielākā daļa taksistu, tāpat kā cilvēku apkalpojošā sfērā, nāk no Kirgizstānas, Tadžikistānas, Kazahstānas u.c. austrumu republikām, kuri atbraukuši uz Krievijas lielpilsētām, lai piepelnītos. Daudziem ar krievu valodu ir grūti un intereses aprobežojas ar darbu un iespēju strādāt papildus stundas, kas ļautu nopelnīt vairāk. Par Rīgas “Dinamo” neviens nav dzirdējis. Bet bija arī citādāki stāsti.

Viens no taksistiem, ko sastapām Maskavā, bija aptuveni 70 gadīgs onkulis, kurš pēc īsas iepazīstināšanas ar sevi, bija gatavs stundu ilgam monologam par to, ka viss ir slikti – Padomju savienība lēnām sabrūk un par to, ka briti ne jau aiz laimes pamet ES. Latviju gan atceroties ar labu, lai gan bijis šeit skolas laikā. Neko neiebildām, ļāvām kungam izpausties, kamēr paši vērojām pilsētu.

Savukārt, ierodoties Kazaņā, mums bija situācija, kur lidostas vietējie biznesmeņi mūs gribēja vest uz viesnīcu par divreiz lielāku tarifu, nekā takšu aplikācijas piedāvāja. Taksisti nelikās mierā tik viegli un ar draudiem, roku vicināšanos, aizdzina prom tikko ieradušos “Yandex Taxi” vadītāju, liekot noprast, ka būs jābrauc vien pa dārgo. Nekas nemainījās arī pie otrā izsaukuma, bet šoreiz taksists bija gatavs mūs vest, neskatoties uz saņemtajiem draudiem.

Kopumā gan, neskaitot pāris atgadījumus, kad “Yandex” nobloķēja maksājumu karti, uzskatot to par kaut kādām finansiālām mahinācijām, viss bija ļoti korekti. Taksisti diezgan atsaucīgi, gatavi atbildēt uz jautājumiem un palīdzēt.

Pokers

Jau vairāk nekā desmit gadus gandrīz visā Krievijas teritorijā azartspēles ir aizliegtas, ieskaitot totalizatoru, taču, piemēram, pokera mīlētāji ir atraduši risinājumu šai problēmai. Kazaņas viesnīcā vienā no restorāniem, tuvojoties vakaram, viesiem tika piedāvāts piedalīties pokera turnīrā. Par aptuveni 20 eiro ir iespēja iegādāties čipus, par kuru cenu katram, kas spēlē, ir iespēja pasūtīt ēdienus un dzērienus. Sajūtas ir līdzīgas kā īstā turnīrā, tikai spēlētāji būtībā spēlē uz to, lai saglabātu vietu pie galda un par to, lai vietējā lielveikala “zvaigžņu alejā” uz grīdas iegravētu viņu vārdu, jo tieši tāda ir balva par uzvaru turnīrā. Ļoti interesants koncepts.

Alus

Visā Krievijā, ar sportu saistītos pasākumos, ir liegums pārdot alkoholu, atsevišķās vietās šis ierobežojums pat skar sporta kompleksiem tuvumā esošos pārtikas veikalus. Maskavā ar šo likumu viss ir kārtībā, tas tiek ievērots ēdnīcās, veikalos, bāros un jebkādos citos iestādījumos jau pāris stundas pirms spēles. Taču Kazaņā alu pārdod aizbildinoties ar to, ka Kazaņa tomēr ir Tatarstānā, patālu no Maskavas un viņi paši tikšot galā ar savām problēmām, ja tādas radīsies.

Kambala

Kazaņā papildus intervijai ar vietējās komandas mediju centra vadītāju – Mihailu Stepanovu, pajautājām par to, ko vietējie zina par latviešiem, pilnīgā pārliecībā, ka dzirdēsim kaut ko par Dārziņu, kas, lai gan nedaudz un kādu laiku atpakaļ, bet 2 gadus tomēr nospēlēja Kazaņas AK Bars komandā. Tomēr Miša teica, ka daudz labāk atceroties plecīgo Kasparu (Kaspars Kambala spēlēja Kazaņas “Unics” 2004./2005/ gada sezonā, vidēji gūstot 17.6 punktus spēlē), kas labi spēlējis “Unics” un ar savu džipu ielidojis upē pašā pilsētas centrā pirms 15 gadiem…

“Yandex” food

Viens no pārsteigumiem Kazaņā bija vietējās arēnas sadarbība ar ēdienu piegādes servisu “Yandex Food”. Īsumā – ja tevi neapmierina arēnas ēdināšana, tu, skatoties spēli, vari no aplikācijas pasūtīt savus mīļākos suši, kebabus, picas un kurjers šo ēdienu tev nogādās nevis līdz arēnas durvīm, bet pat līdz tavai sēdvietai.

Pilns teksts ir pieejams “Betsafe” mājaslapā.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par