Izgāšanās un nepamatotas ambīcijas – futbola eksperti vērtē Miksu iespēto ar Latvijas izlasi

Latvijas futbola valstsvienība šonedēļ ar bezvārtu neizšķirtu izbraukuma spēlē pret Andoras izlasi noslēdzu dalību UEFA Nāciju līgas turnīrā. Zemākās D divīzijas pirmās grupas kopvērtējumā mūsējie finišēja ar četriem punktiem par diviem neizšķirtiem pret jau pieminēto pundurvalstiņu, kā arī Kazahstānu. Savukārt grupas un visas D divīzijas uzvarētājai Gruzijai tika pārliecinoši zaudēts gan savā laukumā, gan viesos.

Somu speciālista Miksu Pātelainena pirmo nopietno pārbaudījumu pie izlases stūres futbola vidē esošie cilvēki paguvuši novērtēt ar divējādām sajūtām. Vieniem Miksu piedāvātais eiropeiskais un mazliet vēsais saskarsmes veids ar futbolistiem un medijiem ir simpātisks, kamēr citi norāda uz rezultātu trūkumu.

Galu galā, trenera pieredzi Skotijas čempionātā un Somijas izlasē guvušais Miksu darbā stājās ar mērķi uzvarēt savā grupā, šīs ambīcijas neslēpjot arī jaunajai Latvijas Futbola federācijas (LFF) vadībai. Tomēr arī Pātelainena piedāvātais agresīvais un uz spēli uzbrukumā tendētais futbols bija manāms tikai ļoti epizodiski.

Lai noskaidrotu, kāpēc “11 vilki” arī šoreiz Latvijas futbola līdzjutējiem nedeva iemeslus priecāties, Sportazinas.com sazinājās ar futbola skolas “METTA” līdzdibinātāju Ģirtu Mihelsonu un Liepājas futbola leģendu un Virslīgas čempionu Viktoru Dobrecovu.

“Pirmkārt, jāskatās uz to, ar kādu mērķi treneris tika aicināts darbā – uzdevums bija uzvara savā Nāciju līgas grupā. Personīgi, nekad savā dzīvē tādu mērķi neizvirzītu, jo, ņemot vērā mūsu izlases pašreizējo līmeni, ir jābūt nedaudz adekvātākiem šajā ziņā,” vēl pirms Nāciju līgas cikla pieļauto kļūdu iezīmē Mihelsons.

“Vienlaikus arī divās spēlēs pret Andoru mēs nespējām gūt vārtus. Protams, nevarētu teikt, ka mums bija ļoti daudz izdevības iesist. Kopumā šajā ciklā es neredzēju to azartu un drosmi spēlētāju sniegumā, kāds tas bija, Pātelainenam stājoties amatā, kad tika sākts ar uzvaru Baltijas kausā. Uz šī fona izlases sniegums Nāciju līgā vērtējams kā bāls, gan emocionālā, gan spēles stila kontekstā. Vienīgā spēle, kurā puiši parādīja, ka ir vēlme cīnīties un sevi pierādīt, bija izbraukumā pret Gruziju. Lielākā vilšanās ir par šīm divām spēlēm pret Andoru, kur mēs ne par gramu neizskatījāmies labāki, lai pretendētu uz ko vairāk.”

Mihelsona teiktajam piekrita arī FK “Liepāja” līdz čempionu titulam aizvedušais Dobrecovs, atzīstot, ka noteicošais turnīra noslēgumā bija (ne)sasniegtie rezultāti, taču Viktors arī nevēlas ticēt, ka četri punkti sešās spēlēs pret nebūt ne pašām spēcīgākajām izlasēm būtu mūsu spēju maksimums.

“Ņemot vērā, ka rezultātu nebija, šo Nāciju līgas ciklu nevaram vērtēt ar plusa zīmi un uzskatīt, ka tas ir aizvadīts pozitīvi. Negribētos ticēt, ka šis ir mūsu spēju objektīvs atainojums. Tomēr, ņemot vērā, ka pirms cikla tika runāts, ka mērķis ir uzvarēt savā grupā, šie izteikumi laikam bija pārāk skaļi. Var redzēt arī negatīvismu no skatītājiem un faniem, jo, jaunajam trenerim stājoties amatā, bija vēlme kaut ko mainīt, taču diemžēl nekas tuvu tam netika realizēts.”

51 gadu vecais Miksu Pātelainens pie izlases “stūres” stājās, solot jaunas vēsmas Latvijas futbolā, kas izpaustos līdzjutējiem skatāma, agresīva un uzbrūkoša tipa futbola veidolā. Mihelsona savos novērojumos šo solījumu realizāciju laukumā gan nesaskatīja.

“Ņemot vērā Pātelainena iepriekšējās darba vietas, gaidījām vairāk uzbrūkoša tipa spēles stilu, taču rezultātu tas nenesa. Šķietami tagad gaidām kādu brīnumu no atsevišķu spēlētāju individuālām darbībām, nevis ar mērķtiecīgām visas komandas darbībām cenšamies sasniegt rezultātu. Tādu spēli, kādu mēs cerējām ieraudzīt izlases izpildījumā, tā arī nesagaidījām. Šajā ciklā arī īsti neredzēju nekādas kombinācijas vai spēcīgas iestrādes, kas uzskatāma par vilšanos, jo komandas iepazīšanai trenerim laika bija gana.”

“Raugoties uz iepriekšējo treneru darbu ar šiem pašiem spēlētājiem, ja rezultāti bija tiešām tik slikti, un Pātelainens tika pieņemts amatā ar domu mainīt kaut ko, nav īsti saprotams, kas ir mainījies, jo izlases sniegums ir kļuvis tikai vājāks.”

Kaut arī rezultāti to, iespējams, neatainoja, Dobrecovs izlases sniegumā tomēr saskatīja kaut ko no solītā “jaunā izlases futbola”. Protams, spēlētāji ne līdz galam spēja laukumā atainot Pātelainena idejas.

“Ir saskatāmas arī pozitīvas lietas, kas parastam skatītājam varbūt nav tik acīmredzamas. Spēles zīmējums ir pamainījies, jo Miksu vēlas agresīvu, uzbrūkošu futbolu. Šo vēlmi var redzēt, taču ne viss līdz galam izdodas. Var arī pamanīt to, ka komanda ar lielākiem spēkiem cenšas veidot uzbrukumus. Nav vairs tik izteikta taktika “iesēsties aizsardzībā” un gaidīt, kas notiks tālāk. Somu speciālists vēlas, lai spēlētāji ar kolektīvām darbībām veido šos uzbrukumus.”

Pātelainens šī gada maijā simboliski kļuva par pirmo liecību ilgi gaidītajās pārmaiņās Latvijas futbola virtuvē, darbā stājoties jaunajai un ambiciozajai LFF vadībai ar prezidentu Kasparu Gorkšu priekšgalā. Pirmie “jaunās ēras” augļi gan nebūt nesola arī spožāku turpinājumu, uzskata Mihelsons.

“Ja mēs ieguldām finanšu līdzekļus un atzīstam, ka ir problēma ar valstsvienību, un vēlamies visu struktūru pārbūvēt ar domu par nākotni, Pātelainena paveiktais neliecina, ka mēs šobrīd skatāmies tālā nākotnē. Protams, var arī viņu saprast, viņš vēlējās izspiest tūlītēju rezultātu, lai attaisnotu iespējamo līguma pagarināšanu. Domāju, ar tādu mērķi arī federācija pieņēma darbā Pātelainenu, jo arī jaunajai LFF vadībai bija nepieciešams tūlītējs rezultāts. Manuprāt, tā ir izgāšanās, gan vieniem, gan otriem. Netika uzminēts nedz ar treneri, nedz arī tika realizēts plāns šo rezultātu sasniegšanai.”

LFF līgumu ar Pātelainenu noslēdza līdz Nāciju līgas cikla beigām ar iespēju to automātiski pagarināt, uzvarot savā grupā. Ņemot vērā, ka iepriekš nospraustais mērķis netika izpildīts, federācijas darba kārtībā šobrīd ir izvērtēt soma paveikto un lemt par sadarbības turpināšanu vai jau uzsākt nākamā izlases “stūrmaņa” meklējumus.

“Trenera darbu vienmēr vērtē pēc sasniegtajiem rezultātiem. Komanda var spēlēt labi, tomēr beigās tabulā tiek iegūti tikai divi punkti. Punkti atspoguļo rezultātu. Pātelainens amatā stājās ar mērķi un apņemšanos uzvarēt mūsu Nāciju līgas grupā, tāpēc viņam ir arī jāatbild par izlases iespēto. Šobrīd tiek apspriests, vai viņam būtu jāpaliek amatā, taču vienlaikus valstsvienība jau nav neko sasniegusi. Cilvēki jau var teikt, ka, pagaidot gadus četrus, rezultāti būs, bet ja nebūs – ko mēs iesāksim? Nezinot konkrēti, kādi bija Pātelainena noslēgtā līguma nosacījumi, uzskatu, ka atbildība būtu jāuzņemas federācijai,” savu viedokli šajā sakarā pauda Dobrecovs.

Tikmēr Mihelsons neslēpa, ka ar izlasi būtu jāstrādā kādam vietējām trenerim, kuram nebūtu nepieciešams “aklimatizācijas” periods, lai aprastu ar Latvijas futbola specifiku.

“Pareizāk būtu uzticēt šo darbu kādam no vietējiem speciālistiem, kurš šajā vidē ir bijis jau ļoti ilgu laiku, Latvijā strādājis un pazīst mūsu futbolu. Ja mēs paši esam saražojuši tik vāju produktu, ko parāda arī izlases rezultāti (uzskatu gan, ka mūsu futbolisti var spēlēt labāk), tad arī pašiem būtu jāatrisina šīs problēmas. Domāju, ka tiks atrasts labāks veids, kā kopīgi aizstāvēt savas valsts intereses, jo galu galā izlase spēlē par valsts futbola prestižu. Manuprāt, par vietējo speciālistu neviens cits to labāk nesapratīs.”